Gribam to vai ne, bet mēs, cilvēki, ikdienā mēdzam nogalināt dzīvniekus. Un nav svarīgi, vai esi vegāns, dzīvnieku aizstāvis vai mednieks. Neko neteikšu par odiem un mušām, bet, ja cilvēki atskatītos, kādu posta ainu atstāj aiz sevis, ejot pa saulainu meža taciņu vai ziedošu pļavu… Tur paliek desmiti un simti sakropļotu kukainīšu, kurus esam saminuši! Nemaz nerunājot par autobraukšanu. Katrs, kurš stūrē auto, ir sabraucis pa kādam putnam, ezītim vai pat alnim. Pat ja esi vegāns, auto, ar kuru tev ved burkānus, noteikti ir sabraucis lielākus vai mazākus dzīvnieciņus. Vai tāpēc pārstāsim staigāt un braukt? Protams, ka ne, jo tāda ir evolūcijas gaitā izveidojusies kārtība.
Aita nepeļos, vilks gurķi neēdīs
Kopš seniem laikiem cilvēks ir medījis, jo tas ir mūsu dabā. Diemžēl tagad mūsu ir tik daudz, ka visiem sagādāt sev iztiku ar medībām nekādi neizdotos, tāpēc jau kopš sendienām audzējam lopus. Mūsu dēļ dzīvnieki tiek turēti ieslodzījumā visu mūžu un galu galā nogalināti apēšanai. Vai tāpēc pārstāsim ēst dzīvniekus? Nē, jo tas ir mūsu dabā. Lai dzīvotu, mums ir jāizmanto dabas dotie nosacījumi. Vilks nebūs paēdis no gurķiem, bet aita – no pelēm. Mūsdienu cilvēkam saprotamāka analoģija: nevar dīzeļdzinējā liet benzīnu un gaidīt, ka automašīnas motors darbosies. Ar šo vēlos pateikt, ka dzīvnieku nogalināšana mēdz būt ne tikai neizbēgama, bet arī pamatota un attaisnojama. Kad ejam sēņot pa saulaino taciņu un saminam skudras, to darām neapzināti, un tas ir attaisnojams. Ķerot zivis, medījot vai kaujot mājlopus, nogalinām apzināti. Šai nogalināšanai ir pamatojums un attaisnojums, jo tas izriet no mūsu bioloģiskās būtības, proti, esam gaļēdāji. Sākotnēji medībās gāja, lai nodrošinātu dzimtu ar gaļu un ādām. Cilvēcei attīstoties, medības zaudēja savu sākotnējo jēgu – cilvēku izdzīvošanas nodrošināšanu. Nu tās pārtapušas par izklaidi, hobiju, brīvā laika pavadīšanas veidu.
Naudas maisi saglabā sugas
Mūsdienās uz pasaules ir arī milzum daudz vietu, kur medības saglabājušas savu pirmatnējo svarīgumu, bet ir arī otra galējība. Ļoti bagāti cilvēki brauc uz Āfriku un maksā bargu naudu par iespēju nogalināt būrī izaudzētu lauvu. Par medībām šo nodarbi gan nedrīkstētu saukt. Te galvenais nepārprotami ir nogalināšana prieka vai piedzīvojuma dēļ. Tiesa, daudzviet Āfrikā raksturīgo zvēru faunu ļāvuši saglabāt tieši medību parki – naudas maisiem atļauts nomedīt noteiktu skaitu zvēru nacionālajos parkos, kas savukārt tādā veidā iegūst līdzekļus savai pastāvēšanai, darbības nodrošināšanai un sugu aizsardzībai. Tā sabiedrība ekspluatē atsevišķu indivīdu tieksmi un patiku nogalināt.
Kad bez medībām neiztikt
Attīstītajās valstīs mednieku nav daudz, un, piemēram, Latvijā to ir nedaudz vairāk par vienu procentu mūsu valsts iedzīvotāju jeb mazliet vairāk nekā 20 tūkstoši. Esam pārapdzīvojuši savu Eiropu, lielākajā tās daļā esam izmedījuši lielos plēsējus, tā izjaucot līdzsvaru, kas veidojas starp plēsēju un to upuru populācijām, tāpēc medībām ir svarīga loma daudzu medījamo zvēru populāciju lieluma regulēšanā. Laikam būtu pārlieku drosmīgi apgalvot, ka ar medību palīdzību vienmēr izdodas noturēt dzīvnieku skaitu noteiktajās robežās, tomēr medību nozīme ir nenoliedzama un ļauj mums vairāk vai mazāk veiksmīgi sadzīvot ar bebru, staltbriežu, aļņu, mežacūku u.c. medījamo dzīvnieku populācijām. Ja mēs ļautu šo medījamo dzīvnieku skaitam nekontrolēti augt, tie pārlieku savairotos, pieaugtu to nodarītais posts mežsaimniecībai un lauksaimniecībai, tā ka galu galā nāktos to skaitu šā vai tā samazināt. Tātad bez medniekiem un medībām neiztikt, ja gribam mežmalā, kā ierasts, redzēt briežus, aļņus un mežacūkas. Mūsdienās tas ir savvaļas zvēru populāciju apsaimniekošanas instruments.
Domu apmaiņa par putnu medību jēgu sākās ar mednieku vēlmi atgriezt mērkaziņas medījamo putnu sarakstā un uzstājību, ar kādu tas tika darīts. Es par šo tēmu domāju jau krietni vien senāk, kad, būdams jauns ornitologs, medīju pīles un iepazinu putnu medību virtuvi no iekšpuses. Zinu, kā tas ir, kad rudenīgā drēgnumā meties pliks un brien pakaļ nošautai, ceros iekritušai pīlei. Pazīstu to riebīgo sajūtu, kad sašautais putns nav atrodams, un zinu, cik bieži tā gadās. Manā paziņu lokā ir gana daudz mednieku, tāpēc esmu dzirdējis pietiekami daudz mednieku stāstu gan par putnu medībām, gan to, kas tām seko. Pats putnus nemedīju jau gadus divdesmit un jau sen esmu gribējis iebilst pret putnu nogalināšanu.
Bauda trāpīt putnam
Putnu medīšanai Latvijā, manuprāt, nevar rast racionālu pamatojumu. Jau tagad tas ir hobijs, kas iet mazumā – putnu medībās iet vien kāda puse no visiem Latvijas medniekiem, jo daudziem tās šķiet bezjēdzīgas. Bet kāpēc Latvijā vēl aptuveni 10 tūkstoši cilvēku medī putnus, ja iegūtās gaļas daudzums kopumā ir niecīgs un tas pavisam noteikti nav mednieku ģimenēm nozīmīgs pārtikas avots, kā to bieži apgalvo paši mednieki? Statistika liecina, ka vidēji katrs mednieks sezonā nomedī vienu divus putnus. Pat ja pieņemam, ka par visiem nomedītajiem putniem mednieki sniedz atskaiti un visi nomedītie putni ir lielas mercenes, kas, protams, tā nav, sanāk, ka katra mednieka ģimene apēd mazāk par diviem kilogramiem putnu gaļas gadā. Tātad putnu medības nav eksistenciāli svarīgs pārtikas sagādes pasākums izsalkušajiem medniekiem un viņu ģimenēm. Un vēl – šo medību laikā tiek traucēts ne tikai visas dzīvās radības, bet arī tuvējā apkārtnē dzīvojošo cilvēku miers, turklāt ūdenstilpes tiek piesārņotas ar svina skrotīm. Putnu Latvijā nav par daudz un to skaitu veiksmīgi regulē dabiskie faktori. Lielākā daļa ornitologu uzskata, ka medību iespaids uz Latvijā ligzdojošo medījamo putnu populācijām ir neliels, un tas nozīmē, ka nav nekādas nepieciešamības regulēt putnu skaitu.
Kāpēc tad Latvijā medī putnus? Atbilde ir vienkārša: lai gūtu baudu, šaujot uz dzīvu mērķi – putnu. Kad jautāju, vai šo baudu nevarētu gūt, šaujot māla šķīvīšus šautuvē, putnu mednieki atbild, ka nē, jo nekas nevarot aizstāt to «brīnišķo» sajūtu, ko var gūt, šaujot uz dzīvu putnu brīvā dabā… Ir vēl kas svarīgs – kādu trešo daļu vai pat vairāk sašauto putnu mednieki neatrod, un tie mirst, bieži vien ilgā, mokošā un pilnīgi bezjēdzīgā nāvē. Nereti nošautajiem putniem vispār nav iespējams piekļūt, jo medības notiek staignājā un tikai retajam ir suņi, kuri spēj atrast un pienest sašautos putnus…
Putnu mednieki savu hobiju attaisno, piesaucot tradīciju, bet, kā zināms, tradīcijas mēdz būt dažādas, turklāt laika gaitā cilvēki mēdz tās pārvērtēt un no daudzām atsakās. Daudzviet pasaulē grēciniekus aizvien nomētā ar akmeņiem, daudzviet meitenēm apgraiza dzimumorgānus, dažviet ir tradīcija ēst cilvēka gaļu. Salīdzinoši nesen Latvijā tika pārtraukta tradīcija medīt plēsīgos putnus. Tā arī bija gadsimtiem ilga tradīcija. Es jau neceru, ka pīļu medību piekritēji, izlasījuši manas pārdomas, pārstās kopt savu tradīciju. Es vispār neceru, ka viņi šo lasīs. Es aicinu aizdomāties, jo zinu, ka daudzi mednieki jau tagad nemedī putnus. Laiki mainās, un mēs tiem līdzi, nevajadzīgo atmetot. Varbūt varam pārstāt nogalināt nogalināšanas pēc?
Ornitologi atbalsta putnu medības
Mans viedoklis par putnu medībām izskanēja Latvijas Radio 1. programmā 13. augusta raidījumā «Zaļais vilnis» un izsauca asu reakciju mednieku un putnu aizstāvju rindās. Kā galvenie oponenti uzstājās mežzinātņu doktors un Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Baumanis un Latvijas Ornitoloģijas biedrības (LOB) valdes priekšsēdētājs, bioloģijas doktors Viesturs Ķerus. Abi vīri diskusijā no putnu medību tēmas ātri vien pārgāja uz medībām vispār, nezin kāpēc apsprieda veģetāriešu uzskatus un ēšanas paradumus, tīšu nogalināšanu jeb medības jauca ar netīšu nogalināšanu, piemēram, dzīvnieka sabraukšanu, un visādi centās izrādīt, ka es esmu naivs lauku paps, kurš neko nesaprot no ekoloģijas. Tā viņi visiem spēkiem mēģināja izvairīties diskutēt par galveno, proti, es runāju tikai par putnu medībām, kurās putns medniekam ir vien lidojošs mērķis un nekas vairāk. Viesturs Ķerus nesaskata ētiskas dabas problēmas tajā, ja kāds grib pašaudīt putnus tāpat vien, prieka pēc, sakot, ka visi putni šā kā tā reiz mirs, tādēļ – vai nav vienalga, kādā veidā tas notiek. Savā putnu mednieku aizstāvības runā ornitologs īpaši uzsvēra cilvēka dzīvniecisko pusi un iekļaušanos ekosistēmā, piemirstot to, kas mūs padara par cilvēkiem un atšķir no zvēriem, – spēja just līdzi un saprāts.
Jānis Baumanis tviterī paziņoja: «To, ka suga medījama vai nē, nosaka populācijas stāvoklis, nevis atsevišķu indivīdu viedoklis.» Tas gan ir varens atklājums! Tad jau mušas un odi automātiski kļūtu par vismedījamākajiem dzīvniekiem. Protams, ka to, ko medīt, vienmēr nosaka cilvēki (indivīdi), savā starpā vienojoties. Piemēram, daudzviet Eiropā medī meža strazdus un citus sīkputnus. Paldies Dievam, Latvijā esam nolēmuši tos nemedīt, bet, ja neviens neiebilstu, kādu dienu viss varētu arī mainīties. Meža strazdu populāciju stāvoklis Latvijā taču ir stabils, turklāt ikvienam žēl strazdu apēsto ķiršu.
Mednieku reakcija nepārsteidza. Toties izbrīnīja Viestura Ķerus, tātad arī LOB, viedoklis. Ciniski tika paziņots, ka faktiski LOB atbalsta un pat iestājas par putnu slaktēšanu izklaides pēc. Tas publicēts V. Ķerus blogā un vietnē www.pietiek.com. Te būtu jāatceras 2004. gada 12. oktobrī noslēgtais līgums starp starptautisko putnu aizsardzības nevalstisko organizāciju savienību «BirdLife International», kuras pārstāve Latvijā ir LOB, un Eiropas Savienības Medību un dabas aizsardzības asociāciju federāciju (FACE), kura pārstāv vairāk nekā septiņu miljonu Eiropas mednieku intereses, kas mūsu ornitologiem liek rīkoties atbilstoši šim līgumam, tātad klausīgi iet mednieku lobija pavadā. V. Ķerus saka, ka LOB neaizstāv putnus kā indivīdus, bet tikai to populācijas. Vai šīs divas lietas ir tik nesavienojamas?
Man tomēr prieks, ka Ornitoloģijas biedrība šāvējiem aizrādīja, sak, mērkaziņu populācija Eiropā iet mazumā, tāpēc Latvijā nav iemesla medīt šo briduli. Savukārt Latvijas valdības ministri vienbalsīgi lēma, ka mērkaziņu nemedīsim. «Lai dzīvo!» viņi noteica. Un es ticu, ka pienāks laiks, kad augusta otrajā sestdienā pie visām ūdenstilpēm valdīs klusums, jo būsim tikuši vaļā no vēl vienas novecojušas tradīcijas.
Vilnis Skuja
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 05/2016