Viņš aizgāja no dzīves tik klusi, kā aiziet nokaltis koks, – nomira visu aizmirsts un vientuļš, kaut labajos laikos kā draugu, tā nelabvēļu viņam bija gana. Vairāk gan laikam to pēdējo, jo ļaudis parasti necieš galēji principiālos un pāri pār mēru taisnīgos. Tos, kuri turas pret vēju un neliecas, kad citi krīt. Tos, kuri neņem vērā augstāk stāvošu ierēdņu sev piešķirtās privilēģijas un uzskata, ka visi ir vienlīdzīgi pašu lielāko – Dieva un dabas – likumu priekšā.
Laikā, kad piedzima Krišs Melderis, galvenos meža saimniecības pārzinātājus godāja par mežkungiem un tiem bija liels respekts vietējā sabiedrībā. Nav daudz ziņu par zēna vecākiem un citiem tuviniekiem, zināms vien tas, ka viņa šūpulis kārts tā laika Kurzemes guberņas Tukuma apriņķa Jaunpils draudzē, kur tēvam piederēja Ģērmaņu mājas toreizējā Bikstu pagastā (tagad Remtes teritorija). Ierakstos, kas izdarīti 1880. gada sākumā Jaunpils draudzes grāmatā, tiešām atrodams apliecinājums, ka februārī Ģērmaņu māju saimnieks Fridrihs un viņa sieva Karlīne pieteikuši puikas Kriša piedzimšanu un aprīlī notikušas kristības, taču turpat blakus – pēc rokraksta spriežot, jau krietni vēlāk, jo skaidrā latviešu valodā – izdarīts vēl kāds ieraksts: «Ar Rīgas apgabaltiesas 3. civilnodaļas 1925. gada 3. februāra lēmumu apstiprināta Kriša, Fridriha dēla, Meldera adopcija no Jāņa, Jāņa dēla, Priedes, atstājot adoptējamam uzvārdu Melderis.» Opā! Kāpēc tēvocis adoptējis viņu 45 gadu vecumā? Droši vien tāpēc, ka Krišu aizvien skaudrāk mocīja nedziedināmā kaite un vajadzēja aizbildni, kurš par viņu parūpētos, ja notiktu visļaunākais.
Krievu mežkopības skola
Izcili pabeidzis Jelgavas reālskolu, 1903. gadā talantīgais Krišs iestājās Pēterburgas Meža institūtā. Latvijā tolaik par augsti skolotu mežu speciālistu izmācīties nevarēja. Atlika vai nu Krievija, vai Vācija, bet, tā kā te valdīja krievu likumi, loģiskāk bija studēt Pēterburgā. 1908. gadā Krišs ieguva t.s. mācīta mežkopja kvali kāciju. Viņš bija slavenā profesora Georgija Fjodoroviča Morozova mīļots audzēknis, jo ar izpratni uztvēra mežu zinātnieka izstrādāto mācību par meža tipoloģiju. Saprata, ka mežs ir ne tikai koki, bet visu augu un dzīvnieku sugu kopums. Līdzīgi kā Meldera idejas Latvijā aizslaucīja jaunie laiki, tā arī Morozovu Krievijā pēc revolūcijas neatzina sociālisma stutētāji, kas viņa izstrādāto meža tipoloģiju kritizēja kā jaunajai iekārtai kaitīgu.
Taču laikā, kad Melderis studēja Pēterburgā, profesors Morozovs bija vadošais mežzinātnieks, un Krišs droši izvēlējās meža pētnieka dzīves ceļu, jau augstskolas laikā sākot pētīt Baltijas mežu tipoloģiju un īves augšanas apstākļus. Līdz 1911. gadam viņš padziļināja zināšanas Vispārējās mežkopības un entomoloģijas katedrā un no 1914. gada kopā ar entomologu V. Jacentkovski un Rucavas mežu revidentu J. Gvaitu pētīja bīstamo meža kaitēkli egļu mūķeni Kurzemē un Lietuvā. Jacentkovskis bija pārliecināts, ka šo bīstamo kukaiņu izplatību var ierobežot ar tolaik iecienītajiem līmes gredzeniem, Melderis šo metodi apšaubīja, bet Gvaitam nebija cieša viedokļa – viņš abus pārējos uzklausīja kā šķīrējtiesnesis. Trīs gadus Melderis nodarbojās ar pētniecību, bet savu pētījumu nepaguva publicēt – sākās revolūcija. Pēc 20 gadiem – 1937. gadā – Krišs to publicēja «Lauksaimniecības Mēnešrakstā», un tagad ikviens ar šo pētījumu var iepazīties NBD digitalizētajā bibliotēkā «Periodika.lv». Tā kā egļu mūķene palaikam nograuž plikas egles arī mūsdienās, iesaku palasīt. Ļoti interesanta lasāmviela, jo Krišs Melderis ir ne tikai vērīgs un loģisks pētnieks, bet arī labs rakstnieks. Laikā, kad K. Melderis pētīja egļu mūķenes, viņš strādāja arī par mežzini Podolijas guberņā, kas tagad ir Vinnicas apgabals Ukrainā. Apprecējās, un 1916. gadā Jekaterinoslavā (Dņepropetrovska, tagad Dņipro) viņa sieva Emma laida pasaulē meitiņu Elzu. Vēl daži gadi toreizējā Dienvidkrievijā, un Latvijas valsts savu talantīgo dēlu aicināja mājās.
KRIŠS MELDERIS
Dzimis 1880. gada 19. februārī.
Beidzis Bikstu pamatskolu; 1902. gadā – Jelgavas reālskolu.
1903. gada rudenī iestājas Pēterburgas Meža institūtā, kuru absolvē 1908. gada decembrī, iegūstot mācīta mežkopja kvali kāciju.
No 1908. līdz 1911. gadam Vispārējās mežkopības un entomoloģijas katedrā gatavojas zinātniskajai darbībai kā augstākās šķiras stipendiāts.
Līdz 1914. gadam pieskaitīts Pēterburgas Meža departamentam kā jaunākais rezerves mežzinis, bet faktiski kopā ar entomologu V. Jacentkovski un meža revidentu J. Gvaitu pēta bīstamo meža kaitēkli mūķeni Kurzemē un Lietuvā.
No 1914. līdz 1921. gadam strādā par mežzini Ogopoles valsts mežniecībā Podolijas guberņā (tagad Vinnicas apgabals Ukrainā).
1921. gada oktobrī ievēlēts par Latvijas Augstskolas (tagad Latvijas Universitāte) Lauksaimniecības fakultātes mežkopības un meža botānikas docentu.
1922. gadā kļūst par Mežu departamenta direktoru. 1925. gadā tiek padzīts no Latvijas Universitātes.
1928. gadā zaudē Mežu departamenta direktora amatu un tiek iecelts par Meža pētīšanas stacijas vadītāju.
1932. gadā pirmo reizi tiek izdota K. Meldera grāmata «Meža vakari».
1933. gadā izdota lozo ska satura grāmata «Miers un laime».
1934. gadā slimības dēļ pamet Meža pētīšanas stacijas vadītāja amatu un aiziet pensijā.
1939. gadā iznāk grāmata «Mācība par mežu». K. Melderis ir arī vairāk nekā 50 ievērojamu ar meža zinātni saistītu publikāciju autors.
1940. gada decembrī tiek ievēlēts par Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātes Goda doktoru.
1942. gada 17. februārī pēc ilgas un ļoti smagas slimības mirst; apglabāts I Meža kapos Rīgā.
Ģimene: sieva Emma, meita Elza, mazmeita Silvija Anna.
Uzbūvēt sistēmu no jauna
Nupat ir nodibināta Latvijas Republika, likvidētas visas muižu privilēģijas, un baronu īpašumus, arī mežus, pārņēma valsts.
Savulaik meži piederēja tikai kronim un muižniekiem, zemnieki tur nedrīkstēja uzturēties, tādēļ visi likumi – arī tie, kas attiecās uz mežiem, – bija rakstīti krievu un vācu valodā. Nu šos likumus vajadzēja pat nevis iztulkot latviski, bet rakstīt no jauna, jo bija jāveido jauna mežu apsaimniekošanas sistēma: tika dibinātas virsmežniecības un tām pakļautās mežniecības. 1919. gada februārī tika nodibināts Mežu departaments, kas pārņēma muižu mežus, un līdz 1920. gada nogalei darbinieki bija tikuši ar šiem darbiem puslīdz galā. Taču izglītotākie meža speciālisti nedzīvoja savā zemē, jo līdz šim latviešus augstos mežkungu amatos nelika.
Pirmie gadi pēc Latvijas valsts nodibināšanas bija diezgan lielu juku laiks, un Kriša Meldera meklēšana Krievijas plašumos, lai aicinātu viņu kļūt par augstskolas pasniedzēju, nebūt nebija vienkārša. LLU profesors Kaspars Vārtukapteinis, kurš interesējies par Kriša Meldera biogrā ju, raksta: «1920. gada
3. novembrī, laikā, kad pie Lauksaimniecības fakultātes tika organizēta Mežkopības nodaļa, fakultāte informēja rektoru, ka jau iepriekšējā gadā tā par K. Melderi ziņojusi Ārlietu ministrijai, bet pagaidām bez rezultātiem. 1921. gada 21. jūlijā prorektors P. Nomalis ziņoja LA Organizācijas padomei, ka «saņemtas ziņas par inženieri Āboliņu un mācītu mežkopi Melderi, ka tie netiek pāri robežām un atrodas ļoti grūtos apstākļos. Padome pilnvaro Nomaļa kungu spert visus soļus, lai izgādātu minētiem mācību spēkiem vajadzīgos dokumentus, un uzdod Reevakuācijas komisijai darīt visu, izlietojot arī viņu rīcībā esošos līdzekļus, lai paātrinātu Meldera un Āboliņa pārbraukšanu.»» Jau 1921. gada oktobrī Krišs Melderis tika ievēlēts par Latvijas Augstskolas (tagad Latvijas Universitāte) Lauksaimniecības fakultātes mežkopības un meža botānikas docentu. 1922. gadā viņu iecēla par Mežu departamenta direktoru. Krišs ar milzu aizrautību metās būvēt Latvijas mežu uzraudzības sistēmu no jauna. Vajadzēja ne tikai jaunus likumus un jaunus, progresīvus meža darbiniekus, jaunizveidotās valsts iedzīvotāji bija jānodrošina arī ar kokmateriāliem.
Šajā laikā Latvijas valsts tika būvēta no pašiem pamatiem gan tiešā, gan pārnestā nozīmē – kara laikā bija nopostītas daudzas mājas, dibinājās jaunsaimniecības, un visur vajadzēja kokmateriālus. Tajos laikos būvmateriāli daudziem pienācās par velti vai par samazinātu vērtību, tāpēc zēla un plauka kukuļdošana, pārpirkšana. Lai apmierinātu visas vajadzības, nācās izcirst cirsmas 10–20 gadus uz priekšu. Protams, ka Melderim bija grūti tikt galā ar šo pēcrevolūcijas alkatību, bija jābūt stingram un nelokāmam, jācīnās ar «draugu būšanām». Un kuram gan patīk tādi urķi?
Kā visu paspēt? Kā nepieļaut kļūdas? Kā noturēt rāmjos cilvēku alkatību? Labāk par visu Krišs pazina meža dabu, vissliktāk, kā tagad izrādās, – cilvēkus. Taču viņam tā patika salīdzināt mežu ar cilvēku sabiedrību: «Mežam, tāpat kā cilvēkam, varas nekad nav par daudz. Aleksandrs Lielais, Romas ķeizari, Napoleons gribēja iekarot visu pasauli, mežs grib to pašu. Mežs traucas iesēsties katrā daudzmaz piemērotā vietiņā. Šīs tieksmes pēc jaunām zemēm mežam nekad neatslābst, un, ja cilvēkus no Latvijas aizvāktu, pēc 100 gadiem tā būtu vienlaidus mūžamežs. Mežs ir dzīvs organisms, un visu šo lielo, komplicēto mehānismu pārzina un vada kāds gudrības centrs, kas gādā par to, lai visu sastāvdaļu sadarbībā būtu lietderība un saskaņotība un lai organisms vienmēr būtu dzīvei spējīgs un stiprs.» («Meža vakari»)
Vienam piemineklis, otram – aizmirstība
Melderis bija studentu iemīļots docents, jo viņa lekcijas bija loģiskas, spožiem salīdzinājumiem bagātas. Topošajiem latvju mežkopjiem viņš gribēja nodot visu to labāko, ko bija apguvis izcilā profesora Morozova vadībā. Taču skaudība un ķildas labi uzsāktos meža nozares jaunbūves darbus pavisam drīz apstādināja. Jau 1924. gadā izcēlās pamatīgs skandāls ap Vecauces pils parku. Grāfa Medema īpašumos atradās LU mācību saimniecība, kur Melderis bija mācību mežniecības vadītājs. Vienlaikus viņš bija arī visaugstākajā amatā – Mežu departamenta vadītājs. Vēl zīmīgi, ka grāfa Medema kambarsulainis bija Meldera tēvocis Jānis Priede, Kriša vistuvākais cilvēks. Tātad pils parku Krišs labi pazina jau sen un saniknojās, konstatējis, ka mācību saimniecības vadītājs profesors Jānis Bergs jau gadiem ilgi pieļāvis koku izciršanu parkā. Tad vēl baumas, ka Bergs solījis čigānam Jaņķelim Kleinam notirgot sarkano skābaržu aleju, ja vien tas būtu ar mieru maksāt 10 tūkstošu rubļu par asi. Ko darīt? Jau 1924. gadā parkam steidzami tika izkārtots valsts aizsargājamā parka statuss. Bet augstskolā izcēlās tracis: Bergs liedzās, ka darījis ko peļamu, Melderis atteicās atvainoties, jo uzskatīja, ka parks ir izpostīts. Cīkstējās ilgi.
LU padome lēma, ka spītīgajam docentam jāpamet darbs augstskolā. Studenti rīkoja mītiņus Meldera aizstāvībai, izglītības ministrs Arvīds Kalniņš (slavenās grāmatas «Medniecība» autors un īsts mežu mīļotājs) atteicās parakstīt lēmumu un risināja kon denciālas sarunas ar rektoru. Bet nekas nebija glābjams: A. Kalniņš parakstīja papīru, kur piekrīt, ka Krišam Melderim no 1925. gada 25. novembra ir liegts mācīt studentus. Iemīļota darba zaudējums nav viegli pārdzīvojams. Diemžēl kon ikts ar to nebeidzās, jo principiālais Melderis nepadevās, meklēja taisnību Senātā, algoja advokātu, rakstīja vēstules rektoram. Tautā tādus kā Krišs sauc par skabargu pēcpusē, un – ai, cik grūti ar viņiem atrast izlīguma pilnu vienošanos! Par to, cik daudz nervu šūnu, tiesas darbiem turpinoties, pazaudēja pats konflikta rosinātājs, mēs varam tikai nojaust. Šeit vērts piebilst, ka faktiski lieta beidzās tikai 1930. gadā, kad Latvijas Senāts izglītības ministram rakstīja rīkojumu, ka, tā kā viss noticis pareizi, Meldera pilnvarnieka sūdzības noraidāmas kā nedibinātas un atstājamas bez ievērības. Punkts! Tagad Vecauces pils parkā varam aplūkot pieminekli profesoram Jānim Bergam, bet Kriša Meldera kapa vietu meža vēstures pētnieki Meža kapos atrada kā adatu siena kaudzē. Līdz 90. gadiem nebija neviena, kurš zinātu, kur īsti viņš apglabāts.
Slimība saliec ragā
Lasot par Behtereva sindromu – reto slimību, kas Krišu pamazām salieca ragā, – pamanīju, ka šo kaiti, kā jau visas, kas mūsos snauž, gaidot piemērotu brīdi, saasina stress un pārdzīvojumi. Varbūt jau tad Kriša veselība sašķobījās tik ļoti, ka tēvocis Jānis Priede nolēma viņu adoptēt, lai varētu gādāt par māsas dēla ārstēšanu? Krišs rakstīja: «Vairākus gadus tiku ārstējies pie daudziem Rīgas slavenākajiem ārstiem. Slimības sākumā arī diagnozes uzstādīšanā nebija vienprātības ārstu starpā, tomēr vēlāk vairums vienojās par Morbus Bechterevi, spondylitis ossi cans. Tas nozīmēja, ka neesmu glābjams: man bija pamazām jāpārvēršas par sālsstabu. Ka ārstēšana vajadzīga, šinī ziņā ārsti tomēr bija vienisprātis. Ja arī nepanākšot izārstēšanu, tad vismaz atvieglošot manu stāvokli un mūžu pagarināšot.» Skaidrs, ka pie tik retas slimības tika izmēģināti daždažādi paņēmieni tās ārstēšanai, jo neviens skaidri nezināja, kas palīdzēs. Tas pacientu noveda pie galēja izmisuma, kura rezultātā viņš atteicās no dakterēšanās vispār, līdz laimīgs gadījums viņu saveda kopā ar ievērojamo ārstu Fēliksu Lūkinu. «Es kļuvu viņa pacients, par kādu paliku līdz viņa nāves dienai. Un notika brīnums: es sāku lēnām, bet konsekventi laboties. Atguvu cerību, un dzīve kļuva panesama.» F. Lūkins nomira 1934. gada pavasarī, un šajā gadā arī Kriša slimība saasinājās tik ļoti, ka strādāt vairs nebija iespējams. Līdz Kriša nāves dienai bija atlikuši astoņi gadi, no kuriem lielu daļu viņš pavadīja, piekalts gultai un pilnībā atkarīgs no kopējas žēlastības.
Izcilā mežu zinātnieka aiziešana mūžībā notika ļoti klusi. Nekā no slavas, nekā no apbrīnas. Goda doktora nosaukumu Melderis saņēma pāris gadu pirms nāves, un to viņam, jau nekustīgam, 1940. gada 21. decembrī klusi un neuzkrītoši pasniedza Priedainē. Kad Melderis izdzisa, avīzē «Tēvija» parādījās tikai pieci nekrologi. Bija kara laiks, un bēres notika bez jebkāda pompa – tajās piedalījās tikai ģimenes locekļi un kopēja. Apbedījuma vieta I Meža kapos pamazām aizauga, un ilgi neviens nezināja, kur tā atrodama. Tagad kapiņš ir sakopts, 1993. gadā meža vēstures pētnieki tur uzstādīja pieminekli, un tā atklāšanā piedalījās arī Kriša meita Elza, kura ieradās Rīgā no ASV.
Nograuž līdz kaulam
Meža vēstures pētniecei Aijai Zviedrei ir savs viedoklis par to, kāpēc ievērojamajam latviešu zinātniekam un daudzu mežinieku atzītajai autoritātei Krišam Melderim, kurš bija paveicis nenovērtējamu darbu nozares sakārtošanā, atradās tik maz atbalstītāju viņa grūtajās dienās. Tuvākie cilvēki – sieva un meita – dzīvoja Rīgā, bet Melderis nevēlējās pamest Priedaini – klusu vietu
meža tuvumā. Kas attiecas uz draugiem, tādu Melderim tikpat kā nebija. Pirmkārt, tāpēc, ka, ticis augstā činā, viņš neiecēla amatos savus Pēterburgas studiju biedrus, kuri to būtu vēlējušies, – lepns, tātad neuzpērkams un nepielūdzams. «Labu vārdu par Melderi viņi nepateica, jo jutās aizvainoti,» – tā Zviedres kundze par zinātnieka studiju laika līdzgaitniekiem. Otrkārt, viņš bija ārkārtīgi taisnīgs, necieta nedz lieku brāļošanos, nedz kukuļošanu, nedz amatu piešķiršanu «pa draugam», kas visos laikos bijis modē. Un – ko tur slēpt? – Melderis bijis arī neiecietīgs (iespējams, savu darīja slimība), stingri uzstāja uz savu taisnību, tāpēc ātri iemantoja ienaidniekus. Ja radās aizdomas, ka mežkopis rīkojies negodīgi, piemēram, zemnieciņi tam kaut ko ārpus kārtas maksājuši vai tamlīdzīgi, ātri vien pārcēla darbā no viena Latvijas gala uz otru. Viņš gribēja, lai mežkopjiem ir stāja, lai viņi augstu tur mundiera godu, uzskatīja, ka mežkungam pagastā jākalpo par priekšzīmi. Ja manīja, ka tā nav, kļuva negants. Vienādi izturējās pret visiem, neņemot vērā, kāds kuram amats. Reiz pat Valsts prezidentu Čaksti sodījis par to, ka šāvis uz zvēru, kurš atradies pārāk tālu! Principialitāte ir uzteicama, bet reti kurš to pacieš bez aizvainojuma. Mūža otrajā pusē, jau smagās slimības skarts, Mežu departamenta priekšnieks vairs nevarēja izkāpt no mašīnas, lai sasveicinātos ar mežsargu, tādēļ bieži tika uzskatīts par augstprātīgu, kas nemaz tā nebija. Bet vai katram taisnosies?
Neatkarīgās Latvijas laika prese, tāpat kā tas notiek mūsdienās, nežēlastībā kritušos ātri vien nograuza līdz baltam kaulam. Kādi tik raksti neparādījās pēc tam, kad Melderi nometa no Mežu departamenta direktora amata! Kā priecājās viņa ienaidnieki! Laikraksts «Meža Dzīve» 1928. gada septembrī publicēja ziņu «Direktors Melderis atlaists», kas izklausījās gandrīz pēc gavilēm, sak, atsvabināts «kā amatam nepiemērots», jo esot kavējis palīdzību ūdens plūdu posta piemeklētiem lauksaimniekiem un izdarījis daudz pārestību sev padotiem ierēdņiem. «Kabineta lēmums uzņemts ar gandarījumu,» ziņo preses izdevums. Guļošos nesit? Ai, kā sit! Un kā vēl! Laikrakstam «Jaunākās Ziņas» jau pāris mēnešus pirms atlaišanas Melderis nav slēpis, ka zina – par viņa aiziešanu no amata tiek slēgtas derības, un summas esot augstas. 1928. gada oktobrī «Meža Dzīve» steidza publicēt rakstu «Nodarītās pārestības izlabos», kurā pausts, ka «mežu darbinieku centrālās valdes loceklis Rumba, kurš enerģiskās uzstāšanās dēļ pret nevainojamu viņam padotu mežsargu atlaišanu tika pārcelts no Inčukalna uz attālāko Kurzemes stūri – Alšvangas virsmežniecību, tagad ar jauna resora vadītāja rīkojumu pārcelts atpakaļ. [..] Drīzā laikā paredzama arī pārējo komisijas lēmumu izvešana dzīvē, ar ko būs dots gandarījums netaisni cietušiem, kā arī atcelti tie nelikumīgie rīkojumi, kādi bija vispār vērsti pret mežu darbiniekiem.» Netaisni cietušiem? Zviedres kundze uzskata: «Nekas, ko Melderis pasāka, nebija bez iemesla. Protams, ka «cietušajiem» viņa rīcība nepatika. Melderis sapņoja, ka meža darbinieki, ejot gar Brīvības pieminekli, varētu salutēt. Protams, ka citi šo ideju neatbalstīja, bet tas par šo cilvēku un viņa nostāju izsaka ļoti daudz.»
Krišs cieta ne tikai no kolēģu nievām, bet arī skaudrām muguras sāpēm, kas visniknākās kļuva naktīs. Glābiņu viņš meklēja dievbijībā, kaut baznīcā kāju nav spēris. Viņš lasīja filozofiskas grāmatas un visbeidzot 1933. gadā uzrakstīja arī savu – «Miers un laime». Šo grāmatu, tāpat kā «Meža vakarus», Kriša Meldera 130. jubilejas gadā izdeva apgāds «Divpadsmit», un tā joprojām ir nopērkama.
«Tie, kam dzīve visgrūtākā, nesteidzas. Steidzas tie, kam dienišķās maizes papilnam, bet tiem nepietiek, gribas aizvien vairāk: bagātību, augstus amatus, labus veikalus, spožu stāvokli sabiedrībā, slavu, varu utt.» («Miers un laime») To raksta cilvēks, kuram nekā vairs nav, kurš piekalts gultai un pa logu redz vien priežu mežu. Dažus gadus viņam vēl deva iespēju vadīt nupat izveidoto Meža pētīšanas staciju, bet neciešamās sāpes un mugurkaula skriemeļu saaugšana liedza jelkādas darbspējas. Piecdesmit četru gadu vecumā bija skaidrs: visam jāmet miers!
Kas vīrieti paceļ debesīs?
Par Kriša Meldera ģimenes dzīvi zināms ļoti maz. Viņa sieva Emma, spriežot pēc dzimtas koka sastādītāju sniegtajiem datiem, bijusi septiņpadsmit gadus jaunāka par vīru. Saka – kāds katliņš, tāds vāciņš. Kā Emma sadzīvoja ar tik principiālu cilvēku, kāds bija Krišs? Par to ziņu nav. Iespējams, savu dzīvesbiedreni Krišs satika laikā, kad Kurzemē pētīja egļu mūķenes. Abu vienīgā meita Elza dzimusi 1916. gadā Krievijas pilsētā Jekaterinoslavā, tagad – Dņipro, vēlāk salaulājusies ar Sigurdu Rudzīti, Kārļa Ulmaņa valsts sekretāra Dāvida Rudzīša dēlu, nodzīvojusi garu mūžu un mirusi 1996. gadā Kalamazū ASV. Jaunībā Elza vasarās esot bieži braukusi uz tēva dzimtajām mājām Ģērmaņiem. Aijai Zviedrei 1993. gadā viņa par tēvu stāsta: «Tēvam bija dzelzs raksturs. Pirmajā vietā viņam bija paša pārliecība. Nekad nepacēla balsi, bet, ko teica, tas bija likums. Arī slimības laikā viņš nebija īgns. Viņš bija muzikāls, ar labu baritonu, pats spēlēja klavieres, mīlēja dziedāt Dieva dziesmas. Vismīļākā dziesma viņam bija «Pie rokas ņem un vadi».» Kad Krišs jau bija miris, 1944. gadā Elza kopā ar vīru, bērnu un māti devās uz Vāciju, pēc tam emigrēja uz ASV. Elzas meita Silvija Anna, Kriša mazmeitiņa, dzimusi 1940. gadā, tātad vectēvs viņu vēl satika, tikai diemžēl jau ļoti slims un nevarīgs.
«Pie rokas ņem un vadi, Kungs, mani pats, Līdz beigsies mūža gadi un gaišs būs skats! Ne soli es bez Tevis iet negribu! Ņem mani līdz’ pie sevis, kur iesi Tu!»
Mūža pēdējos gadus Krišs Melderis pavadīja Priedainē, Lielajā prospektā 18, kur nelielā mājiņā īrēja pieticīgu dzīvokli. Rīgas dzīve viņu nevilināja. Slimība Krišu pārsteidza pašos spēka gados, un daktera Lūkina sētās cerības par veiksmīgu atveseļošanos pēc ārsta nāves izgaisa vējā. Meita jau bija pieaugusi jaunava, kurai jāmācās, jābauda dzīve un galu galā jāmeklē pēc vīra, nevis jāsēž blakus slimam tēvam, sieva – vēl gana jauna, lai arī atteiktos no nedziedināmi slimā vīra apkopšanas, tādēļ Krišam tika noalgota kopēja – Minna Jaunzeme, kura palika uzticams draugs, līdzgaitniece un sabiedrotā līdz viņa pēdējam dzīves brīdim. Laime nelaimē – arī tā mēdz notikt. Kaut arī visu pamests un ļoti vientuļš, Krišs Melderis nebija viens, kad kaulainā gatavojās pēdējam cirtienam, – ģimene bija pilsētā, bet Minna līdzās.
Tuvinieks mežam
Ne visi talantīgie cilvēki ir jauki un sabiedriski, bet tādam ģēnijam kā Krišs Melderis nebija laika gaidīt, kad pārējie izpratīs viņa reformu pareizību. Jau kopš jaunības viņš cieta no muguras sāpēm, bet jebkura slimība steidzina cilvēku – ir jāpagūst izdarīt to, ko liktenis lēmis, daudz ātrāk. Krišs no amatiem aizgāja, kad bija sakārtojis Latvijas mežsaimniecību, un viņa pēcnācējam Jānim Ozolam atlika vien nesabojāt izcīnīto un turpināt vēl labāk. Meldera redakcijā no 1925. līdz 1929. gadam iznāca astoņas mācību grāmatas: «Zemes mācība», «Meža botānika», «Mežzinība», «Mežkopība», «Meža taksācija un ierīcība», «Mežu izmantošana», «Mežu politika», kā arī «Medniecība». Krišs Melderis uzskatīja, ka visspēcīgākās audzes var atjaunot, mežu traucējot minimāli, proti, sējot, nevis stādot. Viņš izgudroja ģeniāli vienkāršu rīku, ar ko zemē iespiest vadziņu, jeb tā saukto Meldera lāpstu, kas vienā galā ir centimetru, bet otrā – trīs centimetrus dziļa. Izdīgst tās sēkliņas, kurām sagadās vispiemērotākie apstākļi.
Tagad, kad visi aizvainotie ir turpat, kur Krišs Melderis, palūkosim, vai viņš ir mūsu nacionālā bagātība. Vecie mežkopji, nenoplicinošās mežsaimniecības piekritēji un zaļie aktīvisti noteikti būs ar mani vienisprātis: ir! Ne velti 1990. gadā 41 no 50 mežu darbiniekiem aptaujā atzina Krišu Melderi par pirmskara neatkarīgās Latvijas ievērojamāko mežkopi. Kailciršu piekritēji un forvarderu kredītjūgā esošie smīnēs: nē, mums nevar būt pa ceļam ar cilvēku, kurš uzskata, ka «kailcirtes nav labas, jo mēs te izgriežam no meža dzīvā ķermeņa lielu gabalu miesas vienā paņēmienā. Atlikušais mežs slimos, strutos un var aiziet bojā.» Ja Krišs Melderis dzīvotu mūsdienās, vienīgie domubiedri viņam droši vien būtu Pasaules Dabas fondā un Latvijas Dabas fondā, kā arī Vides aizsardzības klubā. Mežu nozarē diez vai viņam būtu vieta. Melderis bija pārliecināts, ka mežs ir ļoti jāmīl: «Ja ir mīlestība, zināšanas nāks pašas no sevis. Mīlestība uz mežu (ne baļķi!) ir galvenā mežkopības zināšana.»
«Brīnišķīgs dzīvs organisms, tautu materiālās labklājības pamats, varens faktors dabas saimniecībā, īsta daiļuma paraugs, svētuma pirmavots, spirdzinātājs un mierinātājs grūtos brīžos, ideālās valsts un augstāko tikumu atspulgs, Visvarenā gudrības un slavas izteicējs – tas ir mežs!» ar šādiem vārdiem beidzas Kriša Meldera grāmata «Meža vakari». Zinot, kāds bija mācītā mežkopja mūžs un sūrais liktenis, saprotu, ka šie nav naivas labticības pildīti vārdi, ko jūsmīgi varētu uzrakstīt romantiķis ar lologa izglītību. Te katrs vārds ir skaudras dzīves pieredzes caurausts. Tos rakstījis cilvēks, kurš mežu izjuta kā savu tuvinieku.
«Senos laikos cilvēki ticēja, ka mežos un kokos dzīvo dažādas pārdabiskas būtnes – dievi, gari, mežamātes –, ka koki sarunājas savā starpā, redz, dzird, jūt, t.i., kokiem piemīt saprātīgas dzīvas būtnes īpašības. Modernie zinātnieki visu izskaidro ar ķīmiskiem un zioloģiskiem procesiem. Šķiet, katrs zinātnieks nojauš, ka ar ķīmiju un zioloģiju vien ir par maz un augošā kokā darbojas kāds augstāks saprāts, kas vienmēr nomodā par koka likteni un gudri pārzina un vada organisma svarīgākās norises.»
«Meža vakari»
Pateicamies Meža attīstības fondam, Aijai Zviedrei, Arinai un Gaismai Koliginām, Kasparam Vārtukapteinim un LNB digitālajai bibliotēkai «Periodika.lv» par atbalstu raksta tapšanā!
Inguna Bauere, Anitra Tooma
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 05/2016