Pagājušā gada nogalē piekritu piedalīties biedrības «homo ecos:» sociālajā eksperimentā «Neizmet ēdienu». Gan ēdienu blogere un zaļo dīgstu audzētāja Ilze Lipska, gan zaļi ekstrēmā rakstniece Dace Rukšāne šim pasākumam nodevās ļoti atbildīgi, bet mēs – es, dīdžejs Toms Grēviņš un atraktīvais žurnālists Ansis Bogustovs – nebijām pārāk centīgi mizu svērēji, un, vismaz man, tas apnika jau pēc pāris nedēļām. Eksperimenta laikā mums veselu mēnesi bija jāuzskaita viss ēdamais un nosacīti ēdamais, piemēram, mizas, ka jas biezumi, kauli, ko izmetam sadzīves atkritumiem domātajā konteinerā. Tas rosināja Ilzi Lipsku pagatavot ēdienu no… kartupeļu mizām, bet Daci Rukšāni iedzina mazvērtības kompleksos, jo viņa savu ģimeni lutina pārsvarā ar mājās gatavotām maltītēm, tādēļ atkritumos, izrādās, bija jāizmet pat spainis mizu nedēļā! Tā kā pirms gadiem 25 viena no manām mīļākajām grāmatiņām bija «Kara laika virtuve», es samērā labi tiku galā ar uzdevumu neizmest atkritumos vēl ēdamus produktus un izdomāt no tiem kādu jaunu ēdienu, taču nedēļā pēc Zolitūdes traģēdijas zaudēju jelkādu ēstgribu, tādēļ zupu, ko biju pagatavojusi, nācās aizlaist podā…
Raksta turpinājumu lasiet pdf formātā VV 01/2014
Anitra Tooma