Viena no kaitīgākajām ķīmiski sintezētajām vielām cilvēces vēsturē, iespējams, ir DDT (dihlordifeniltrihloretāns), kura insekticīdo īpašību atklājējam P. H. Milleram 1948. gadā piešķīra Nobela prēmiju. Tas, ka šī viela ir kancerogēna, stabila, uzkrājas vidē un dzīvajos organismos, izplatās barības ķēdē, zināms jau sen, taču šobrīd konstatēta vēl viena nelāga tās īpašība, proti, DDT ir endokrīno sistēmu traucējoša viela. Tolaik, kad DDT sāka plaši izmantot, speciālisti vērtēja tikai to, cik liela šīs vielas deva izraisa akūtu saindēšanos. Tā kā DDT akūtais toksiskums cilvēkiem bija neliels, to ar aizrautību izmantoja nevēlamu kukaiņu iznīcināšanā. Pārējās šīs vielas nevēlamās īpašības tika atklātas krietni vēlāk – pētot iemeslus, kādēļ aizvien biežāk rodas dažādas vides problēmas, un izrādījās, ka tās izraisa DDT pārmērīgā kaisīšana uz laukiem. Pagāja gadu desmiti, līdz tika iegūti pietiekami pamatoti pierādījumi tam, ka, piemēram, zivjērgļu izmiršanā vainojams tieši DDT, kura ietekmē samazinās olas čaumalas biezums un putni vairs nespēja izperēt mazuļus. Savukārt putnos DDT nonāca, uzkrājoties barības ķēdē: laukos un mežos izkaisītā viela ieskalojās upju un vēlāk arī jūras ūdeņos, tālāk tā uzkrājās zivīs, kuras savukārt ēda zivjērgļi. Tādējādi DDT radīja nopietnus traucējumus zivjērgļu mātīšu endokrīnajā sistēmā, izjaucot hormonālo līdzsvaru…
Raksta turpinājumu lasiet pdf formātā VV 01/2014
Dr. sc. ing. Jana Simanovska