Kā tev šķiet, vai vieta, ko dabas eksperts atzinis par īpaši aizsargājamu biotopu, piemēram, dzīvības pilns mežs ar vecām kritalām, ko apdzīvo retas un dabas daudzveidībai nozīmīgas sugas, ir aizsargāta? Vai skaistu pļavu ar īpaši aizsargājamām puķēm bez īpašas saskaņošanas un nopietna pamatojuma var uzart vai apbūvēt? Vai mežu ar īpaši aizsargājamu putnu ligzdām var tā mierīgi ņemt un nocirst? Biju pārsteigta, uzzinot, ka pat ar likumu noteikts statuss «īpaši aizsargājams» vēl nenozīmē, ka vieta tiek saudzēta. Izrādās, īpaši aizsargājamu augu un dzīvnieku sugas [1] Sugu un biotopu aizsardzības likums iesaka «neplūkt, netraucēt, nenogalināt», aizliedz «dzīvotņu postīšanu», tomēr tas ir ļoti nekonkrēti. Ko tad īsti nedrīkst postīt? Likumā [2] teikts: «Dzīvotne – noteiktu speci sku abiotisku un biotisku faktoru kopums teritorijā, kurā suga eksistē ikvienā tās bioloģiskā cikla posmā.» Visu saprati? Ja pļavā esmu ievērojusi īpaši aizsargājamās dzegužpirkstītes, tās neaiztieku, bet visu pārējo uzaru un apstādu ar kāpostiem, – vai tā būs labi? Bet, ja pļavā aug kāda mazāk zināma īpaši aizsargājama suga, teiksim, lielā brūnkāte, saimnieks, kurš sugas lāgā nepazīst, pļavas vietā mierīgu sirdi izrok būvbedri.
Iedziļinoties likumos un noteikumos, izrādās, ka par īpaši aizsargājamo biotopu [3] reālo aizsardzību tur vispār nekas nav teikts. Lai kāds arī būtu īpaši aizsargājamais biotops jeb sugu dzīvotne – mežs ar retiem putniem, bagātu oru un faunu –, pat par brutālu kailcirti nekāds sods nedraud! Jā, saausieties visi tie, kuri tik ļoti baidās no plānotās ES nozīmes biotopu kartēšanas visā Latvijas teritorijā: šis tik skanīgais statuss – biotops, kas nozīmīgs Eiropas Savienības mērogā, – pat ja o ciāli noteikts un reģistrēts dabas datu pārvaldības sistēmā «Ozols», reālu aizsardzību nenodrošina!
Ja īpaši aizsargājamās sugas un biotopi atrodas kādā no īpaši aizsargājamām dabas teritorijām (ĪADT) – dabas rezervātā, dabas liegumā, dabas parkā u.tml. –, dabas draugi varētu būt mierīgi, ja vien vispārīgie ĪADT noteikumi [4] sakrīt ar konkrēto aizsargājamo sugu un biotopu aizsardzībai nepieciešamo. Tomēr ne vienmēr tā ir, turklāt ne jau visi retumi aug vienīgi ĪADT. Kā tad pasargāt retumus?
Atskats vēsturē
Līdzīgi jautājumi 20. gadsimta 70. gados radās arī putnu pētniekiem, kuri ar šausmām vēroja, kā tiek nocirsti meži ar reto putnu ligzdām. Radās doma, ka ar likumu vajag sargāt arī atsevišķu sugu dzīvotnes. PSRS šim nolūkam jau bija iedibināti mikroliegumi, un tā šī ideja pārņemta arī Latvijā. Tolaik Latvijas PSR bija Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrija, vienīgā, kurā darba valoda bija latviešu! Arī par veikumu dabas aizsardzībā šīs ministrijas darbinieki pelnījuši labus vārdus. Ar mežu ministra Leona Vītola atbalstu 1977. gadā Latvijā izveidota aizsargājamo dabas objektu sistēma un sadarbībā ar Latvijas PSR Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrību izdota t.s. Zaļā grāmata jeb «Valsts aizsargājamie dabas objekti Latvijas PSR teritorijā». Te ir arī pirmie aizsargājamo augu un dzīvnieku sugu saraksti, kuros sugas dalītas grupās: I – sevišķi retās, II – retās, III – derīgās (augiem – savvaļas dekoratīvie un ārstniecības augi). Šajā grāmatā pirmoreiz tiek lietots jēdziens «mikroliegums»: «Ja nepieciešams, reto izzūdošo dzīvnieku sugu aizsardzībai to regulārās mitināšanās vietās ar Latvijas PSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas pavēli izveidojami mikroliegumi, kuros aizliegts izmainīt vidi, veikt jebkādu saimniecisku darbību un uzturēties cilvēkiem.»
Sākās ar ligzdām
1977. gadā Bioloģijas institūta ornitoloģijas laboratorija sāka darbu pie pirmās LPSR Sarkanās grāmatas, kas tika apstiprināta 1980. gadā. Jura Lipsberga vadībā notika pirmā plašākā putnu ligzdu apzināšana, tika apstiprināti pirmie mikroliegumi, kas dokumentos tika saukti par «īpaši aizsargājamiem meža iecirkņiem» (ĪAI), ierobežojumi tika noteikti sākumā uz trim, vēlāk 10 gadiem. Pēcāk šo sistēmu uzlaboja, jo izrādījās, ka novērtēšana jāuztic serti cētiem dabas ekspertiem, turklāt pēc ziņojumu saņemšanas ne vienmēr notika vietas apsekošana un aizsargājamās teritorijas robežu precizēšana dabā, ligzdas un aizsargājamās teritorijas tika atzīmētas aptuveni, nereti pat kļūdaini. Reizēm viss notika steigā un bailēs, ka mežu nocirtīs, ja nepaspēs. Bieži vien aizsargājamās teritorijas lielumam nebija nekāda pamatojuma. Nebija arī zināšanu, cik plašu apkārtni ap ligzdu vajadzētu sargāt, tāpēc lielākoties tā izvēlēta par mazu. Reģistrētās ligzdas katru gadu vajadzēja apsekot un, ja tā nebija apdzīvota, aizsardzības statusu atcelt, kaut varbūt pēc gada putns būtu ligzdojis atkal. Nereti tas izraisīja ligzdas «nejaušu» nogāšanos, lai mežu varētu nocirst. Nācās daudzus gadus gaidīt līdz ĪAI apstiprināšanai, jo tie tika apstiprināti grupām. Šajā laikā nereti nācās nolūkoties, kā nocērt mežus ar jaunatklātajām ligzdām. Mikroliegumu ieviešanas pieredze un rezultāti apkopoti J. Lipsberga darbā «Norādījumi par mikroliegumu izveidošanu aizsargājamiem dzīvniekiem Latvijas PSR mežos» (1983).
Pirmais 1978. gada mikroliegumu idejas iedzīvinājums ĪAI veidā praksē attiecās tikai uz 17 sugu putnu, to skaitā ūpja, zivju, klinšu un jūras ērgļa un melnā stārķa, ligzdām, kā arī purva bruņurupuča atradni. Par citām dzīvām radībām, augiem un biotopiem tika domāts maz, kaut arī LPSR Sarkanajā grāmatā bija iekļautas 112 augu un 119 dzīvnieku sugas. 1993. gadā izveidoja Valsts meža dienestu (VMD) un tapa likums par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām. Taču mikroliegumu aizsardzības jomā līdz 1996. gadam nekas nenotika. Daļai ĪAI termiņš beidzās un ne vienmēr tika atjaunots; tajos gados daudz tika nocirsts. Tikai 1996., 1997. un 2000. gadā atkal tika izdoti rīkojumi par jauniem ĪAI.
Mikrolieguma izveidošanas līkloči
Būtiskas izmaiņas notika 2000. gadā, kad apstiprināja gan Sugu un biotopu aizsardzības likumu, gan īpaši aizsargājamo sugu sarakstu [1], un 2001. gada janvārī izdeva arī «Mikroliegumu izveidošanas, aizsardzības un apsaimniekošanas noteikumus» ar sugu sarakstiem, kam veidojami mikroliegumi (ML). Jaunie noteikumi tika pieņemti, lai nodrošinātu operatīvāku aizsardzību nelielām teritorijām (0,1–30 ha; putnu ML kopā ar buferzonām – līdz pat 500 ha) ar īpaši aizsargājamām sugām un biotopiem. Pēc šiem noteikumiem ML darbības sfēra kļuva arī plašāka, paralēli ligzdu aizsardzībai ietverot arī augu, citu dzīvnieku un biotopu aizsardzību. Praksē tas nozīmē, ka, atrodot sugu vai biotopu no šiem sarakstiem, var (nav obligāti) veidot ML ar precīzām robežām un aizsardzības nosacījumiem. Tikai tad, ja suga vai biotops atrodas šādā mikroliegumā vai atbilstošā ĪADT, beidzot var runāt par reālu tā aizsardzību.
Veidojot īpaši aizsargājamo sugu sarakstu, problēmas sagādā lielais sugu skaits, kas ir nepietiekami izvērtētas, lai droši zinātu, vajag vai nevajag īpaši sargāt. Sugu vispār ir ļoti daudz – Latvijā ir aptuveni 30 tūkstoši augu, sēņu un dzīvnieku sugu! Sugu speciālistu – tikai daži desmiti. Kā izvērtēt, kuras sugas sargāt, kuras ne?
No 362 putnu sugām par īpaši aizsargājamām atzīta apmēram ceturtā daļa, bet ML veido tikai tām sugām, kas gadiem ligzdo vienā teritorijā jeb aptuveni trešdaļai no īpaši aizsargājamajiem: 23 sugām – ligzdošanas vai riesta vietās, astoņām sugām – koloniju vietās. Kad ķērās pie augiem, kuru ir desmitreiz vairāk nekā putnu sugu, saraksts varēja izvērsties pārāk garš, tāpēc kā sugas, kuru aizsardzībai veidojami ML, tika atlasītas tikai tās, kuras nav aizsargājamas citos veidos. Piemēram, ja suga tradicionāli aug vietā, kas de nējama kā īpaši aizsargājams biotops, ML var veidot biotopam, un tad arī retais augs būs pasargāts. Tik un tā saraksts sanāca garš – no visiem augiem un sēnēm kopā (gandrīz 10 tūkstoši sugu) īpaši aizsargājamas ir 487 sugas, no kurām pēc pēdējiem 2012. gada noteikumiem [5] ML veidojami gandrīz pusei jeb 219 sugām.
Atgādinu vēlreiz: kamēr īpaši aizsargājamais biotops vai suga neatrodas kādā īpaši aizsargājamā dabas teritorijā vai ML, tās dzīvotne netiek īpaši aizsargāta! Vēl svarīgi – ML statusu var atcelt, ja tas zaudējis jēgu. Taču putnu ML tādēļ vien, ka putns pāris gadu nav ligzdojis, vairs neatceļ – svarīgi izvērtēt pašu dzīvotni, vai tā joprojām piemērota putniem. Ja ir, tad arī ML tiks saglabāts, lai putnam ir iespēja atgriezties.
Vispirms nosargāja Ogres ieleju
Tikai pēc 2001. gada noteikumu pieņemšanas sāka veidot o ciālu mikroliegumu sarakstu. Senāk noteiktos ĪAI apseko un to vietā veido «īstus» ML. Pirmie o ciālie ML tapa Ogres ielejā 2002. gadā, jo botāniķi uztraucās par HES būvēšanu uz mazajām upēm, arī Ogres, kas īpaša ar skaistajām straujtecēm, piemēram, Brāžu krācēm. Stāvajās nogāzēs un sāngravās aug izcili nogāžu meži ar lielu bioloģisko daudzveidību un retumiem. Mieturu mugurenei te ir vienīgā atradne Viduslatvijā!
Tolaik atzinumus pirms būvdarbu uzsākšanas sniedza nevis eksperti, bet attiecīgās jomas institūcijas. Bioloģijas institūts bija izsniedzis atļauju HES būvei, darbi jau bija sākušies un būtu turpinājušies, ja neiejauktos botāniķi, jo, pateicoties jaunajiem noteikumiem, bija iespēja operatīvi ierosināt ML izveidi. Tika izveidoti vairāki mikroliegumi blakus, līdz skaistā Ogres ieleja bija aizsargāta. Taču nācās pierādīt tiesā, ka vieta tiešām ir aizsardzības vērta. Turklāt – kā profesionālam biologam sarunāties ar tiesnešiem, kas par dabu neko daudz nezina? Botāniķi stāsta kuriozu, kad aizsardzības pamatojumā minēta gārša (īpaši auglīgs platlapu koku mežu tips ar bagātīgu zemsedzi un lielu bioloģisko daudzveidību), bet tiesnese ir neizpratnē, sak, viņai arī pagalmā augot gārsa – parasta nezāle, kas nav jāaizsargā! 2004. gadā Ogres ielejā nodibināts Ogres ielejas dabas parks, vēlāk teritorija iekļauta «Natura 2000» tīklā, bet tas prasīja vairākus gadus. Ja nebūtu iespēja operatīvi izveidot mikroliegumus, daudzu šīs upes ielejas vērtību vairs nebūtu!
Putnus sargā rūpīgi
Nākamie teju 30 ML bija tikai putniem, līdz, glābjoties no kārtējās mežizstrādes, tika veidots mikroliegums sūnai – bagātīgai tūbainās bārkstlapes atradnei. Tolaik galvenā ML funkcija bija pasargāt vietas ar aizsargājamām sugām no izpostīšanas. Arī tagad visvairāk par sugu dzīvotņu aizsardzību rūpējas putnu pētnieki. Lai arī putnu sugas ir tikai 10% no visām sugām, kam veidojami ML, pēc skaita putniem veltīti 55%, bet pēc teritorijas – pat 88% visu mikroliegumu. Par teritoriju ir saprotami – atšķirībā no augu un biotopu ML, putniem šīs platības ir ievērojami lielākas – divu līdz pat 200 ha platībā. Nu jau ornitologiem uzkrāta pieredze un zināms, cik lielam jābūt mežam, lai putnam pietiktu barības, tāpēc ML platības ir ievērojami lielākas nekā ML pirmsākumos. Vislielākās ML teritorijas (60–200 ha) atvēlētas medņu riestiem (kopā ar buferzonu – līdz pat 500 ha), līdz 200 ha lielu ML ligzdošanas vietā var veidot arī klinšu un vidējam ērglim (kopā ar buferzonu – līdz 300 ha).
Biotopi pēc platības aizņem 8,7% no visām ML teritorijām, bet augu, sēņu, citu dzīvnieku aizsardzībai – kopā tikai nedaudz vairāk par 3% ML teritoriju. Lai arī pēc skaita biotopu ML aizņem 33,5% no visiem, taču attiecībā pret visu Latvijā sastopamo īpaši aizsargājamo biotopu aizņemtajām teritorijām tās ir ļoti niecīgas platības, turklāt par lielu daļu aizsargājamo biotopu varēs spriest tikai pēc visas Latvijas kartēšanas, jo pašlaik dati ir visai nepilnīgi. ML augiem un sēnēm ir tikai nedaudz vairāk par 9% no visiem. Bez īpašas aizsardzības palikuši dzīvnieki, kas nav putni, – tikai 1,3% ML no visiem, kaut gan īpaši aizsargājamo sugu skaits, kam veidojami ML, šiem dzīvniekiem ir 16% no visām ML sugām. Kāpēc tā?
Skaistajiem priekšroka
Augu sugas, kam biežāk nekā citām augu sugām veido ML, ir laksis, parastais plakanstaipeknis, meža silpurene, dzeltenā dzegužkurpīte, daudzgadīgā mēnesene un mušu ofrīda. Piecas no šīm sugām ir ļoti krāšņas. Laksis jūtams pa gabalu jau pēc ķiploku smaržas vien. Parastais plakanstaipeknis uz pārējo fona nav tik krāšņs, tomēr gana liels, citu staipekņu vidū izceļas, var aizņemt arī ievērojamas platības. Arī sūnām mikroliegumi visbiežāk veidoti sugām, kuras ir skaistas, salīdzinoši viegli atšķiramas, nosakāmas bez mikroskopa, piemēram, Hellera ķīļlape, kailā apaļlape un tūbainā bārkstlape. Savukārt reti vai lielākoties nekad ML nav veidoti sugām, kas ir necilas vai sīkas, tāpēc šķiet, ka ML veidošanu ietekmē subjektīvais faktors. Turklāt jāņem vērā, ka sugas var augt kā valsts, tā privātās teritorijās, un zemes īpašnieki ne vienmēr ir priecīgi par gaidāmo ML, kas uzliek apgrūtinājumus. Tāpēc daudz vieglāk pārliecināt, ka attiecīgā suga ir sargājama, ja tā ir arī vizuāli skaista, liela, viegli ievērojama un aizņem lielas platības.
Nevienam nav pienākums rosināt mikroliegumu
Pārsteidzoši, ka tikai nelielai daļai (apmēram 5%) no visām zināmajām īpaši aizsargājamo augu sugu atradnēm, kam veidojams ML, reāli tāds arī izveidots. To daļēji var skaidrot ar to, ka ML neveido, ja sugas atradne jau atrodas ĪADT vai liegums veidots biotopam, kurā tā aug. Ne visas reģistrētās atradnes eksistē arī šodien – par daudzām ir tikai seni dati, daudzas gājušas bojā.
Tomēr būtiskāks iemesls šķiet fakts, ka ierosināt ML nevienam nav pienākums, tā ir brīva izvēle, kas prasa laiku, līdzekļus un ieinteresētību. Iespējams, daudzi nenovērtē ML nozīmi atradnes saglabāšanā. Par to iedomājas vien tad, kad acu priekšā kaut ko skaistu un subjektīvi vērtīgu draud iznīcināt. Tā kā putnu pētnieki ar cirsmām saskaras teju ik dienu, viņiem ML veidošanas motivācija arī ir lielāka.
Kā mazas Moricsalas
Labākie ML ir kā mazas Moricsalas, kur daba var attīstīties salīdzinoši netraucēti. Īpaši labi to var vērot vietās, kas tiek sargātas jau kopš pagājušā gadsimta ĪAI laikiem. Praksē nereti ir gadījumi, kad 80. gados mazajam ērglim, melnajam stārķim vai mednim izveidotajos ĪAI šie putni ligzdo un riesto pat pēc 30 un vairāk gadiem. Turklāt ligzdošanai svarīgais mežs laika gaitā dažādojies un bagātinājies ar citām retām sugām. Tuvojoties tādai vietai, apkārt nereti skatāmi vien izcirtumi un egļu stādījumi, bet mežs ar aizsargājamā putna ligzdu izceļas jau pa gabalu.
Man vairākkārt gadījies apmeklēt vietu, kur ceļam abās pusēs zeļ augiem bagātas un skaistiem kadiķiem apaugušas pļavas. Ceļa vienā pusē – 2004. gadā veidots mikroliegums lielajai brūnkātei. Brūnkātei ne tikai kāts ir brūns; tā ir bezhloro la augs, kas parazitē uz lielās dzelzenes saknēm, tāpēc brūna ir visa, zaļu lapu tai nav. Varētu domāt, ka aizsargājamā teritorijā ar šādu tik garlaicīgi brūnu augu nekā cita īpaši interesanta nebūs, taču pavasarī tur klājieniem zied tik skaistie un retie, bet ne aizsargājamie Daugavas vizbuļi Anemone sylvestris, vasarā ar ziliem ziediem – aizsargājamā un retā krustlapu drudzene Gentiana cruciata. Zālājā aug arī citas, mazāk izteiksmīgas, taču aizsargājamas sugas. Mikroliegums domāts vienam augam, taču tas dod aizsardzību arī citām sugām. Ceļa otrā pusē – brīnišķīgs kadiķu biotops, kas reģistrēts dabas datu pārvaldības sistēmā «Ozols». Starp kadiķiem zeļ daudzas no sugām, kas ceļa otrā pusē, t.sk. krustlapu drudzene, kam varētu veidot mikroliegumu. Šobrīd ar likumu aizsargāta ir tikai viena ceļa puse, bet otra, kaut ar ĪA biotopu, tomēr palikusi neaizsargāta, iespējams, nezināšanas dēļ.
Pats sava mikrolieguma ierosinātājs
Noteikumos par mikroliegumiem [5] man visvairāk patīk tas, ka ML izveidi ierosināt drīkst jebkurš! Jā, arī tu! Nav jābūt ne serti cētam ekspertam, ne ar biologa izglītību. Un teritorija, kurā grib pieteikt ML, var būt gan valsts, gan privātais īpašums. Tomēr, lai ieteiktu, sugas un biotopi jāpazīst, jo iero
sinātājam jābūt atbildīgam arī par ML pieteikuma anketas pirmās daļas aizpildīšanu. Tajā jāapraksta ne vien vieta un aizsargājamā vērtība, bet arī ML pamatojums, kā arī jāpievieno karte ar ML shēmu. Anketu un informāciju par to, kā pieteikt mikroliegumu, var atrast Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) mājaslapas sadaļā «Mikroliegumi» [6].
Pašlaik par mikroliegumu izveidi lemj trīs institūcijas: Zemkopības ministrija – par zivju sugu nārsta vietām; Dabas aizsardzības pārvalde – dabas rezervātos, nacionālajos parkos un ārpus meža zemēm; Valsts meža dienests – pārējās meža zemēs.
Pēc pieteikuma saņemšanas atbildīgajai institūcijai 15 dienu laikā jāsazinās ar serti cētu ekspertu, kam jāiesniedz eksperta atzinums jeb jāaizpilda anketas otrā daļa, tad 15 dienu laikā jāsazinās ar zemes īpašnieku, kuram mēneša laikā jāiesniedz savs viedoklis. Visbeidzot atbildīgā institūcija, ņemot vērā sugas vai biotopa stāvokli, pastāvošo aizsardzības statusu un teritorijas plānojumā noteikto izmantošanas mērķi, pieņem lēmumu par mikrolieguma izveidi vai to noraida un informē iesaistītos. Teorētiski, ja viss iet raiti, mikroliegumu var izveidot pāris mēnešu laikā. Taču process var ieilgt. Svarīgi, lai eksperts vietu apseko atbilstošā sezonā, bet nereti trūkst cilvēku un naudas visu pieteikumu raitai izskatīšanai. Arī pēc lēmuma pieņemšanas gan ML pieteicējs, gan zemes īpašnieks var lēmumu pārsūdzēt un nereti to arī dara. Īpaši jutīgas tēmas ir ieceres būvēt HES, ēkas un cirst kailcirtes, kas ML izveidošanu var novilcināt gadiem, labi vismaz tas, ka pieteiktās teritorijas vērtības iznīcināt nedrīkst, kamēr lēmums nav pieņemts.
Viens no aktīvākajiem cilvēkiem «no malas», kurš iesniedz pieteikumus ML izveidei, ir Didzis Jurciņš. 2014. gadā viņš iesniedza 17 ML anketas. Līdz 2016. gada vidum apstiprināti seši ML, kas izveidoti no 11 ML anketu pieteikumiem, bet viena pieteiktā ML teritorija tomēr nocirsta. Didzis labprāt dos padomus arī citiem; rakstiet uz e-pasta adresi .
Nav tikai apgrūtinājums
Zemes īpašniekiem jāsaprot, ka ML nav kārtējais «neko šajā vietā nedrīkstēs darīt». Eksperts atzinumā norāda arī vēlamo apsaimniekošanu, kas var būt gan regulāra pļaušana vai ganīšana zālājos, gan kopšanas cirtes mežos, gan citi pasākumi. Piemēram, dzeltenās dzegužkurpītes bagātākās atradnes aug mežos, kur pirms pāris gadiem bijusi kopšanas cirte, arī blakus izcirtumam, jo retajai sugai nepieciešams gan meža mikroklimats, gan pietiekami daudz gaismas. Bet ciršanas materiāls gan jāaizvāc, citādi dzegužkurpīte nespēs izlauzties cauri zaru kaudzēm. Savukārt medņu riesta vietās jāizcērt egļu paauga. Tāpēc katram ML noteikumi tiek izstrādāti individuāli.
Ņem vērā: ja uz privātās zemes izveidots ML, par to pienākas kompensācija, kuras apmērs atkarīgs no teritorijas un saimnieciskās darbības ierobežojumiem. Meklē informāciju DAP interneta vietnē [7] un likumos [8, 9, 10]. Turklāt arī tu par savā īpašumā esošajām vērtībām vari pieteikt ML!
Vai varēja nosargāt?
Žurnāla «Vides Vēstis» redaktori Anitru Toomu satrieca tauriņu vērotāju sanākšanā dzirdēta ziņa. 2013. gadā tauriņu pētnieks Ivars Šulcs atklāja Latvijā jaunu tauriņu sugu – drudzeņu zilenīti Maculinea alcon, kas barojas uz Latvijā retās tumšzilās drudzenes. Pēc šā atklājuma viņš lūdza tauriņu pazinēju Sintiju Elferti pārbaudīt tumšzilo drudzeņu atradni Vangažos, un tiešām – arī tur Sintija atrada piecus drudzeņu zilenīšus! Šī kļuva par otro atradni Latvijā! Vēlāk, zinot, ka tauriņš jāmeklē uz tumšzilajām drudzenēm, to atrada vēl pāris vietās Latvijā, bet ne visās meklētajās. Bet ne jau par atklājumiem Anitra bija satriekta. Izrādās, minēto atradni Vangažos zemes īpašnieks 2015. gadā nošķūrēja, izveidojot tur stādu tirgotavu. Un neviens to viņam neliedza!
Tumšzili ziedošā drudzene Latvijā ir ne tikai ļoti reta suga, tā ir arī aizsargājama, un tai var veidot mikroliegumu. Turpretī minētā tauriņa suga Latvijā bija tikko atklāta, tāpēc tai nekāds aizsardzības statuss vēl nemaz nevarēja būt. Lai nodrošinātu šīs unikālās savienības pastāvēšanu, būtu pieticis, ja drudzeņu pļaviņā izveidotu ML tumšzilajai drudzenei, taču par šo atradni botāniķi pat informēti nebija! Vai vietu ar aizsargājamo augu un reto, nesen atklāto tauriņu varētu nosargāt, ja tauriņu un augu pētnieki sadarbotos un šajā vietā būtu izveidots mikroliegums? Latvijā tumšzilajai drudzenei vēl nav izveidots neviens ML (krustlapu drudzenei – viens), kaut jau 1992. gada Populārzinātniskajā Latvijas Sarkanajā grāmatā rakstīts: «Abas drudzeņu sugas būtu jāaizsargā mikroliegumos ar īpašu aizsardzības režīmu.» 2003. gada Sarkanajā grāmatā abām drudzeņu sugām kopā minēts aptuveni 100 atradņu. Cik to ir tagad?
Negaidīts atklājums
Raksta tapšanas laikā ML veidošanā gluži negaidīti iesaistījos arī es. Apsekojot portālā «Dabasdati.lv» ziņotu bruņcepuru dzegužpuķes atradni Rīgā, pārsteigta atklāju, ka tur 11 ha teritorijā zied teju 1000 šīs sugas eksemplāru! Vieta ļoti īpatnēja, jo retās un aizsargājamās puķes bija izvēlējušās ar jaunām priedītēm apaugušu kāpu senas būvgružu izgāztuves vietā, kur augsne satur tām nepieciešamo kaļķi. Audze bija tik neredzēti liela un unikāla, ka nācās pašai pieteikt jaunu ML. Jā, anketas pirmo daļu iespējams aizpildīt arī bez speciālām priekšzināšanām, kaut viegli tas nebija. ML izveidošanas process iet raitāk, ja izdodas pašam atrast arī serti cētu ekspertu atzinuma sagatavošanai. Man izdevās. Gaidu rezultātu!
Paldies zoologam Aivaram Petriņam un Latvijas Botāniķu biedrības kolēģiem par konsultācijām!
[1] MK noteikumi Nr. 396 «Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu» (2000., pēdējā redakcija 2004.)
[2] Sugu un biotopu aizsardzības likums (2000.)
[3] MK noteikumi Nr. 421 «Noteikumi par īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstu» (2000., pēdējā redakcija 2014.)
[4] «Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi» (2010.)
[5] MK noteikumi Nr. 940 «Noteikumi par mikroliegumu izveidošanas un apsaimniekošanas kārtību, to aizsardzību, kā arī mikroliegumu un to buferzonu noteikšanu» (2012.)
[6] http://www.daba.gov.lv/public/lat/iadt/mikroliegumi/
[7] http://www.daba.gov.lv/public/lat/pakalpojumi/kompensacijas/
[8] Likums «Par kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem aizsargājamās teritorijās» (2013.)
[9] MK noteikumi Nr. 891 «Noteikumi par saimnieciskās darbības ierobežojumiem, par kuriem pienākas kompensācija, tās izmaksas nosacījumiem, kārtību un apmēru» (2013.)
[10] MK noteikumi Nr. 171 «Noteikumi par valsts un Eiropas Savienības atbalsta piešķiršanu, administrēšanu un uzraudzību vides, klimata un lauku ainavas uzlabošanai 2014.–2020. gada plānošanas periodā» (2015.)
Julita Kluša
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 04/2016