Viņa ir meža cauna. Tāds ir šī zvēriņa jeb zīdītāja latviskais nosaukums. Bet latīniskais jeb zinātniskais nosaukums meža caunai ir Martes martes. Lasītājam var rasties loģisks jautājums: kāpēc tieši meža cauna, nevis vienkārši cauna? Vai tāpēc, ka zvērs lielākoties mājo mežā?! Jā, arī tāpēc, bet tas noteikti nebija sistemātiķu galvenais arguments, izvēloties sugas nosaukumu. Mežā taču mājo arī, teiksim, lūsis, vilks, alnis u.c. dzīvnieki, kuru latviskos nosaukumus neveido binārs salikums. Turklāt meža cauna nebūt nemājo vienīgi mežā. Starp citu, arī citās mēlēs šī dzīvnieka nosaukumā ir vārds «mežs». Lietuviski viņu sauc miškine kiaune, igauniski – mats nugis, krieviski – ļesnaja kuņica.
Svarīgākais iemesls vārdam «cauna» priekšā likt vārdu «mežs», manuprāt, bijis visnotaļ triviāls. Proti, Latvijā un ne tikai te mājo arī otra caunu suga – akmeņu cauna (Martes foina). Lai cilvēki sarunājoties vai lasot saprastu, kura cauna te domāta, katrai no abām – priekšvārds. Piebildīšu: akmeņu cauna nedzīvo tikai akmeņos. Un, lai ko arī raksta grāmatās, mani novērojumi liecina – visbiežāk šī suga dzīvei izvēlas mežus – gluži kā viņas dzimtas māsa, un otrādi – meža caunu var sastapt arī patālu no meža.
Kā caunas nokļuva pie sermuļiem
Agrāk vienu plēsēju (Carnivora) kārtas dzimtu latviski sauca par caunu dzimtu – šiem zvēriem tātad bija ierādīts visnotaļ liels gods. Taču vēlāk, pieskaņojot latvisko dzimtas nosaukumu latīniskajam (Mustelidae), arī mūsu mēlē veselu virkni faunas pārstāvju sāka dēvēt citādāk – nu tos sauc nevis par caunu, bet par sermuļu dzimtas zvēriem. No Latvijā mītošajiem vai sastaptajiem zīdītājiem šajā (sermuļu) dzimtā ietilpināti desmit dažādi pārstāvji: abas jau minētās caunas, āpsis, tinis jeb āmrija, meža sesks, sermulis, zebiekste, divas ūdeles (Eiropas un Amerikas) un ūdrs.
Norādījumi pēddzinim
Meža caunas dzīves apzināšanai un pirmām kārtām jau viņas klātesamības noteikšanai vispiemērotākais laiks ir ziema – tipiska sniegota ziema. Ziemā uz baltā (vislabāk iepriekšējās dienas vakarā svaigi klāta) sniega seguma uzmanīgs vērotājs var daudz ko uzzināt, lasot caunas atstātos pēdu ieminumus un citas zvēriņa darbības radītās un atstātās zīmes. Redzam, ka dzīvnieka relatīvi platās, biezi viscaur ar elastīgiem matiņiem klātās ķepiņas viegli, it kā rotaļājoties zīmējušas sniegā. Īso kāju un, ar tām salīdzinot, visai garā lokanā ķermeņa dēļ cauna pārvietojas pārsvarā ar nelieliem (30–50 cm gariem) ieslīpiem lēcieniem. Ja temps nav bijis ātrs, redzam, ka pakaļkāju nospiedumi pilnīgi vai daļēji novietojušies aiz priekškāju ieminumiem. Parasti gan pakaļkāju pēdas trāpa priekškāju atstātajās pēdās, tādējādi nosedzot tās. Aulekšojot jeb ātri lēkšojot (vai veicot tālākus lēcienus) pakaļkājas mēdz apsteigt priekškājas – rodas zaķa pēdu nospiedumiem nedaudz līdzīgs raksts.
Kad cauna iet soļos, miņas izkārtojas zigzagveidā un ir apaļākas pat par lēcienos atstātajām. Der zināt, ka pieaugušu caunu tēviņu pēdas allaž ir lielākas par mātīšu ieminumiem, jo paši zvēriņi ir lielāki. Vēl svarīgi zināt – lai nesajauktu caunas pēdas ar kaķa vai neliela suņa ieminumiem, jāatceras, ka caunai gan priekšējām, gan pakaļējām kājām ir pieci pirksti, kuru nagu galiņi labi iezīmējas miņās.
Cauna, rādās, pārvietojas bez īpašas piepūles, bet viņas nakts gaitās atstāto pēdu izsekotājam cilvēkam nereti, brienot pa mežiem, mežiņiem, birzēm, krūmainēm, pļavām, laukiem, laukmalēm, dažkārt pa purviem, citkārt pa kapiem, parkiem un dārziem, iznāk krietni vien pasvīst – 15 un pat 20 km gara maršruta veikums meža caunai bieži vien ir visai parasta parādība. Lai gan lielākoties zvēram pietiek ar 3–5 km gariem pārgājieniem.
Caunu gaitas pēdu rakstos
Diezgan bieži meža caunas klātbūtni izdodas atklāt šaurlapu koku audzēs ar bagātīgu pamežu un paaugu, arī skujkoku puduros, ko ieskauj sūnu purvi, un pat aizaugušos nesen radītos izcirtumos. Tomēr visraksturīgākās un caunām tīkamākās ir skujkoku audzes ar lapu koku piemaisījumiem, jo tieši tādos mežos mūsu stāstiņa varonei caunai ir lielākas cerības bez īpašas piepūles sagādāt ēdamo, kā arī, ja nepieciešams, rast sev slēptuvi. Te vēl jāpiebilst, ka meža cauna ir zvērs ar izteiktu krēslas un tumsas aktivitāti – īsāk sakot, nakts dzīvnieks.
Lūk, pa pēdām ejot, cilvēks redz: zvēriņa ceļā pagājušonakt trāpījusies apsnigusi akmeņu kaudze un malkas krāvums. Gan viens, gan otrs atradums jāpārlūko. Pēdas vēsta, kā tas izdarīts. Bet, lūk! No slēptuves krūmmalā izcelts un labu gabalu līku loču trenkāts zaķis. Šoreiz nesekmīgi… Turpinām iet pa pēdām. Lūk, izmests it kā bezjēdzīgs līkums ap sniega klātu nokaltušu zāļu cini. Rakstu «it kā», jo gan cinī, gan daudz kur citur zem sniega kārtas rit intensīva dzīve, kas interesē caunu – ik uz soļa viņa var cerēt, ka tur apakšā rosās vai slapstās potenciāls ēdiens. Kas gan tur var rosīties?
Nakts mielasts
Caunu no zemsniega iemītniekiem visvairāk interesē peļveidīgie grauzēji, no tiem galvenokārt – strupastes un klaidoņpeles. Ja peļveidīgo grauzēju maz, caunai nākas izpildīt nāvessodu arī kādam kukaiņēdājam, konkrētāk, cirslim, lai gan šis snuķainais zvēriņš nevienam plēsējam nav īpaši iecienīta maltīte tam piemītošās muskusa smakas un piegaršas dēļ. Cauna izsalkumā nesmādē arī maitu – paliekas, ko atstājuši vilki, lūši vai mednieki. Viņa sameklē, izkasa no sniega un notiesā arī pa kādai purva vai mētrāja ogai. Taču daudz tīkamāks guvums ir naktsmierā zaru biežņā, koka dobumā vai cilvēku izliktā būrītī snaudošs putniņš vai tur ierīkotā migā ziemas miegā gulošs susuris vai meža sicista. Literatūrā allaž minētais un pēddziņu novērojumu apstiprinātais caunu klasiskais jeb tipiskais ziemas medījums tomēr ir vāvere.
Vāverbende
Vāvere pretstatā savas grauzēju kārtas vairākumam ir īstens dienas radījums. Naktīs viņa guļ. Viņa guļ kādā dabiskā koka dobumā, pūcēm cilvēku izliktā būrī, kāda liela putna ligzdā vai visbiežāk no skujkoku zariņiem pašas uzbūvētā lodveidīgā ligzdā ar sānos atstātu ieeju (izeju). Pa šo ieeju cauna savam upurim parasti arī piekļūst… Vispirms, protams, liekot lietā smailos, samērā garos nagus, viņa uztraušas līdz vāveres miteklim, pat ja jārāpjas pa gludu stumbru. Lai vāvere nesadzird vai citādi nemana tuvojošās briesmas, var jau izmantot arī taktisku gājienu – pielēcienu no ligzdas kokam līdzās augošā. Lēkā pa kokiem cauna ne mazāk veikli par savu šmaukstošo medījumu. Nomedījusi vāveri, cauna var atļauties nesirot apmēram divas trīs dienas, bet, ja par upuri kritis, teiksim, zaķis, pat nedēļu. Ļoti bieži to, ko neapēd uzreiz, zvērs kaut kur noslēpj, lai pēc tam atgrieztos jau «pie klāta galda».
Dienas guļa upuralā
Pēc veiksmīgām medībām ieturējusi maltīti (t.i., notiesājusi apmēram 100 g gaļas), cauna turpat vāveres miteklī (ja noķērums ir vāvere) ļoti bieži mēdz pārdienot vai pat uzturēties krietni ilgāk par diennakti. Jāpiebilst, ka dienas guļai vāveru siltās un no vējiem un sniegiem aizsargātās būves tiek itin bieži izmantotas arī tad, ja tajās asinspirts nav notikusi. To zina vai vismaz agrāk, kad dabiskās kažokādas vēl bija vērtē, zināja arī mednieki. Daudzi vēlējās gūt par trofeju šo zvēriņu.
Dzeltens elsiņš un spicas ausis
Meža cauna ir skaista. Ziemā viņai ir biezs pelēkbrūns kažoks, kam sāni, galva un kājas iezīmējas tumšāk (brūnganāk) par muguru un vēderu. Ļoti skaista un arī raksturīga apmatojuma krāsojuma pazīme ir gaišs laukums pakaklē un uz krūtīm; parasti tas kā ķīlis ar smaili uz aizmuguri iestiepjas starp priekškājām; plankuma krāsa var būt koši dzeltena, oranža, bāli dzeltena.
Plankumam ir liela nozīme meža caunas atšķiršanai no akmens caunas – akmeņu caunai šis gaišums ir gaišāks, un tas neveido vis ķīli vai kādu citu figūru, bet lielākoties sadalās divās daļās un iestiepjas abām priekškājām to apakšpusē. Te vēl piebildīšu, ka atšķirībā no gaišākās akmeņu caunas meža caunai ir spicākas ausis un īsāka aste (salīdzinot ar pašas, nevis ar akmeņu caunas garumu).
Vasarā meža caunu ieraudzīt grūti. Viņu meža zarotnē veiksmīgi maskē rūsganbrūni tumšais ietērps, kas labi saplūst ar koka stumbru un zaru mudžekli, bet uz zemes to vēl slēpj arī krūmu un zālaugu biežņa. Jāpiebilst: vasarā meža cauna ir tumšāka nekā ziemā.
Vasaras gardumi
Vasarā meža caunas ēdienkartē atzīmēšanas vērtu vietu ieņem dažādas ogas un kukaiņi, starp kuriem īpaša vieta – kameņu, savvaļā mītošu bišu medus kārēm, kā arī šo un citu kukaiņu kāpuriem, tāpat pieaugušiem kukaiņiem. Vasarā no caunām krietni cieš putnu dējumi, perējumi, nereti arī paši perētāji… Ķirzakas, vardes, gliemji, zaķi un zaķēni, stirnēni – ar to nebūt vēl nebeidzas meža caunas vasaras ēdienkarte. Un visādi grauzēji, protams…
Caunu ģimenes dzīve
Meža cauna ir tipiska nometniece. Tas nozīmē, ka visa šī zvēra dzīve (varbūt ar dažu dienu pārtraukumu) aizrit vienā konkrētā reiz izvēlētā teritorijā. Mātītes un tēviņa (pāra) iecirkņi parasti atrodas līdzās. Nākamie partneri saostās jau pavasarī. Bet pa īstam abi dzimumi satiekas riesta laikā – jūnija beigās, jūlijā, bet bērni caunenēm piedzimst tikai nākamajā pavasarī – aprīlī vai martā. Tik garš grūsnības periods caunām ir tādēļ, ka pēc apaugļošanas drīz vien iestājas tā saucamais latentais periods, kura laikā paredzētajiem nākamajiem pēctečiem mātes organismā nekāda attīstība nenotiek. Embrija attīstība atsākas (var teikt, pa īstam sākas) tikai februāra nogalē, marta sākumā. Šo laiku cilvēki mēdz dēvēt par māņu riestu, jo abu dzimumu pārstāvji tad kļūst aktīvāki – kā īstajā riestā. Tik aktīvāki, ka nereti darbojas arīdzan dienā.
Pirms vidēji trīs četru mazuļu nākšanas pasaulē topošā caunu māte ierīko midzeni kāda koka tukšumā (dobumā, pasaknē), nereti vecā vāveres vai lielāka putna ligzdā vai arī alā. Mēneša vecumā, kad mazuļiem atveras actiņas, viņi sāk pamest midzeni, lai nodotos rotaļām. Apmēram pusotru mēnesi caunēni pārtiek no mātes piena, pēc tam no viņas piegādātās gaļas barības. Caunu tēviņi rūpēs par bērniem nepiedalās. Caunu ģimene turas kopā līdz rudenim, tad izirst: vispirms bērnus pamet māte, pēc tam viņi pamet cits citu…
Ilmārs Tīrmanis
Publicēts 2002.gada janvārī.