Latvijas ornitofaunā kopumā iekļautas septiņas lidoņu sugas, kas pārstāv mežastrazdu (latīn. Turdus) ģinti, bet tikai vienai no tām vārds «mežs» atspoguļojas arī sugas latviskajā nosaukumā. Tā viena ir: melnais mežastrazds (Turdus merula). Pārējās sešas: pelēkais strazds (Turdus pilaris), dziedātājstrazds (Turdus philomeos), sila strazds (Turdus viscivorus), plukšķis (Turdus iliacus), apkakles strazds (Turdus torquatus), melnrīkles strazds (Turdus ruficollis).
Šis stāstiņš būs par melno mežastrazdu, jo viņam mežs vārdā. Kā droši vien nojaušat, viņš ir melns. Jā, viņš ir. Bet viņa gan ne. Visas viņas – šīs sugas mātītes – ir tumši brūnas. Arī viņu bērni – abu dzimumu jaunie melnie mežastrazdi – savas dzīves iesākumā nav vis melni, bet gan brūni, līdzīgi mātītēm, taču ne tik spilgti kā viņas. Jaunie tēviņi, kļūstot par pieaugušiem tēviņiem, top melni.
Tēviņš melns, mātīte brūna
Te nu jums, cienījamie lasītāji, būs jālasa kalambūrs, jo tagad ziemā brūno melno mežastrazdu pie mums Latvijā vairs nav vai tikpat kā nav. Brūnie, t.i., mātītes un jaunie putni, jau rudenī aizlidoja Dienvidrietumeiropas virzienā. Še palika pārsvarā pieaugušie tēviņi – īstenie melnie savas sugas pārstāvji. Jauki, ka tā, jo viņu spalvu melnums labi izceļas uz sniega baltuma. Bet viņu knābju un acu gredzenu košais dzeltenums savukārt uzkrītoši kontrastē ar spalvu melnumu (mātītēm un jaunuļiem knābis nav dzeltens). Turklāt, jo vecāks putns, jo košāk dzeltens tam knābis.
Putnus aplūkot nav grūti, jo pārziemot melnie mežastrazdi mēdz lielākoties apdzīvotās vietās, kur uzturas parkos, dārzos, apstādījumos, pie neaizsalstošiem ūdeņiem, pārtiek no veģetatīvas barības – dažādu krūmu un koku nenovāktiem un nenobirušiem augļiem, no barotavu satura. Jā, lai gan vasarā, mazuļu barošanas laikā, šo putnu ēdienkartē dominē gaļas barība – dažādi bezmugurkaulnieki (kukaiņi, zirnekļveidīgie, gliemji, tārpi), kas tiek sameklēti, lēkājot pa zemi. Pārvietošanās lēcieniem un arī garās astes bieža raustīšana jeb šūpošana uztraukumā ir tipiskas mežastrazdu uzvedības pazīmes.
Maigā dziesma galotnē
Pavasarī un vasarā melno mežastrazdu uzkrītošu padara arī viņa balss, jo īpaši uztraukuma sauciens, ko man gribas dēvēt par pļerkšķi: pļur–pļur–pļur–pļur! Šī putna tēviņa dziesma (mātītes nedzied) gan, manuprāt, nav ar burtiem atspoguļojama. Varu vien pavēstīt, ka tā lielākoties skan vakaros un rītos no kāda koka pašas galotnes, tā ir maiga un melodiska. Koks, no kura pavasarī un vasarā skan melnā mežastrazda tēviņa kāzu dziesma, var augt jebkura tipa mežā, izņemot priežu silu. Tas var augt arī apdzīvotā vietā – kādā parkā, dārzā, kapsētā, alejā vai apstādījumos. No marta nogales līdz pat augusta sākumam kaut kur šais pašās vietās melnie mežastrazdi arī ligzdo.
Ignorē strazdu būrus
Ik gadu siltajā sezonā katrs melno mežastrazdu pāris cenšas izvadīt pasaulē divus pēcnācēju perējumus, katrā vidēji 4–5 jaunuļi.
Savas bērnistabas jeb ligzdas, kas ir relatīvi lielas, no zariem, sūnām, saknītēm un zāles gatavotas, mežā dzīvojošie putnu pāri ievij kādā biezākā nelielā eglītē, tās zaru staklē vai vecā apsūnojušā malkas krāvumā vai citās līdzīgās vietās, ne īpaši augstu no zemes. Cilvēku apdzīvotās vietās ligzdojošie mežastrazdu pāri saviem pēcnācējiem šūpuli var iebūvēt visneiedomājamākos dabas vai ļaužu darinājumos. Bet strazdu būros gan ne! Strazdu būros ligzdo mājas strazdi (Sturnus vulgaris), kas arī ir melni. Te beigās drusku arī par viņu. Salīdzinot ar melno mežastrazdu tēviņiem, mājas strazdu abu dzimumu melnums nav tik melns. Mājas strazdu melnums ir izraibināts ar gaišiem plankumiņiem, tas ir zaigojošāks. Turklāt mājas strazds pa zemi nelēkā, bet gan tekalē vai soļo. Un vēl – mājas strazdam turklāt nav dzeltens knābis, un mājas strazdam ir relatīvi īsāka aste un kājas; tās viņam ir sārtas. Viņš, loģiski, neietilpst mežastrazdu ģintī.
Ilmārs Tīrmanis,
Viestura Klimpiņa foto
Publicēts 2002.gada februārī.