Kopš žurnālā «Vides Vēstis» aprakstīju Aizkraukles rajona Vīnakalna pilskalna tuvumā atklātos mazos bedrīšakmeņus, pagājuši daži mēneši. Cilvēki vērīgāk ieskatījās akmeņos un šovasar ziņoja par vairākiem dobumakmeņiem dažādās Latvijas vietās.
Līdz atradumiem Vīnakalnā 2007. pavasarī mazu – pārnēsājamu jeb, kā mūsdienās saka, portatīvu – dobumakmenīšu ar vienu vai divām bedrītēm nebija daudz. Zināms bija viens – Valdemārpilī. Pirms daudziem gadiem Ēriks Prokopovičs to atrada akmeņu kaudzē netālu no Sasmakas ezera. Šajā nelielajā tumši pelēkajā akmenī ieveidotas divas bedrītes 10 cm diametrā – viena 2 cm, otra 2,5 cm dziļa. Būtiski norādīt, ka bedrītes neapšaubāmi ir mākslīgas un ka tās šajā akmenī neatrodas simetriski viena otrai pretim. Kādam nolūkam bedrītes izveidotas un kā akmens senatnē pielietots – nav zināms. Nu jau aizsaulē aizgājušais vīrs, uzzinājis par akmens kultūrvēsturisko vērtību, mēģinājis turpat uzmeklēt vēl kādu un pārcilājis visas melioratoru sastumtās akmeņu kaudzes. Tomēr bez panākumiem. Pētnieku aprindās Valdemārpils bedrīšakmens savulaik uzlūkots pat ar nelielām aizdomām par tā īstumu jeb atbilstību konkrētajam dobumakmeņu tipam, jo bija tikai viens.
Iemesls, kas mudina meklēt un pētīt šos mazos dobumakmeņus, ir tāds, ka nav skaidrs, vai šie mazie bedrīšakmeņi ar vienu un divām bedrītēm pilnīgi droši atbilst tam pašam nezināmajam pielietojumam kā parastie jeb lielie bedrīšakmeņi, vai arī šie mazie ir izmantoti citiem nolūkiem un to līdzība ar lielajiem (nepārvietojamajiem) bedrīšakmeņiem ir tikai tā, ka tiem ir mākslīgi veidotas bedrītes. Pētniekiem ir zināmas vairāk nekā 30 dažādas ticamas un mazāk ticamas versijas par bedrīšakmeņu pielietojumu, bet vienas konkrētas – nemaz nav.
Ieviešam skaidrību kaimiņu saimniecībā
Pirms aprakstu jaunapzinātos Latvijas bedrīšakmeņus, jāizstāsta vēl kāds interesants notikums, kas pirms tam risinājās tepat netālu – Lietuvā. Pavasarī, neilgi pēc tam, kad Vīnakalna bedrīšakmeņi tika nogādāti Aizkraukles novada muzejā Kalnaziedos, kopā ar pētniekiem Jāni Cepīti, Liliju Jakubenoku un Induli Krauzi devāmies izpētes braucienā uz Pasvales rajonu, kas atrodas tepat netālu no Latvijas un Lietuvas robežas. Pasvalē, nelielā pilsētiņā Lietuvas ziemeļos, tikai aptuveni 100 km no Rīgas, atrodas vēsturisku akmeņu kolekcija. To savācis 78 gadus vecais Antans Stapuļonis, kas pirmos kultūrvēsturiskos akmeņus pamanījis 16 gadu vecumā, kopā ar tēvu uz mežu pēc malkas braucot, bet vēlāk visu mūžu vācis cilvēku apstrādātus vai dabīgus interesantus akmeņus. Šīs kolekcijas lielākā bagātība ir vairāk nekā 300 dzirnakmeņi un 64 kausakmeņi, bet ir arī pēdakmeņi un robežakmeņi. Saimnieks, izrādot kausakmeņus, pievērsa uzmanību vienam, kas nedaudz atšķīrās no citiem. Mēs apstiprinājām, ka šis akmens pieder pie bedrīšakmeņu tipa. Akmeņu kolekcionārs A. Stapuļonis līdzīgu akmeni ar divām bedrītēm citur Lietuvā nebija redzējis. Šim 19,5 x 18,5 x 7,5 cm pelēkā granīta akmenim ir divas 7 cm diametra 2 cm dziļas bedrītes, kas izveidotas katrā akmens pusē. Līdz ar to mūsu mazajiem bedrīšakmeņiem tagad ir zināms vēl viens līdzinieks, kas atrodas ne pārāk tālu no Latvijas, – zīmīgi, ka kādreizējo zemgaļu apdzīvotajā teritorijā. Tā kā līdzīgi mazie bedrīšakmeņi tagad zināmi dažādās Latvijas vietās, īpašu saikni ar senajiem zemgaļiem norādīt gan nevar.
Atradumi Vidzemē un Augšzemē
Šā gada jūnijā pētniekus sasniedza ziņa, ka arī Valmieras rajona Kocēnu pagastā atrasts neliels akmens ar divām mazām bedrītēm. To uz lauka pie Kocēnu pagasta Līvu mājām jau 2006. gada vasarā atradis 10 gadus vecais Saimons Burvis, bet šogad pieaugušie sapratuši, ka akmenim var būt vēsturiska nozīme, un parādīja to akmeņu pazinējiem. Akmens ir tik mazs, ka viegli ieliekams jebkurā somā, pat kabatā. Varētu teikt – kabatas formāta bedrīšakmens. Varbūt tiešām mūsu tālajiem senčiem bijuši gan lielie bedrīšakmeņi, gan mazie jeb pārnēsājamie bedrīšakmenīši? Līvu bedrīšakmens ir 5 x 13 x 11,5 cm liels un sver tikai 1,080 kg. Tomēr tas interesants ar to, ka tam abās pusēs, simetriski viena otrai pretim, ir izveidotas divas tikai 1 cm dziļas bedrītes – viena 4 cm, otra 4,5 cm diametrā.
Savukārt nupat rudens sākumā mūs sasniedza ziņa, ka mazs akmens ar bedrīti atrasts arī Augšzemē – Daugavpils rajona Bebrenes pagastā. Kopā ar akmeņu pētniecības kolēģi profesoru Jāni Cepīti 8. septembrī devāmies ekspedīcijā uz Sēlijas objektiem un vakarpusē nonācām Bebrenes pagasta Putnu salā, kur mūs sagaidīja biologs Dāvis Gruberts – kolēģis, ar kuru kopā ir braukts ekspedīcijās uz dažādiem dabas un vēstures objektiem. Izrādās, ka tieši todien, īsu brīdi pirms mūsu atbraukšanas, viņa kaimiņi bija atnesuši vēl vienu bedrīšakmeni!
«Vides Vēstis» iedvesmo meklēt
Putnu sala, kur saimnieko Grubertu dzimta, atrodas gleznainās Dvietes ielejas malā. Te ir lieliskās palieņu pļavas un Dvietes upe, kas, tecēdama uz Daugavu caur vairākiem ezeriem, ir īsta ūdensputnu paradīze. Pavasaros nedaudzus metrus platā upe pārvēršas, un tad pali pārņem visu ieleju. Te ir gan pārsteidzoša dabas daudzveidība, gan arī daudzi nozīmīgi arheoloģijas pieminekļi, kas pārstāv gan akmens laikmetu, gan vēlo dzelzs laikmetu un viduslaikus. Ne velti te izveidots dabas parks «Dvietes paliene», kas iekļauts arī Eiropas Savienības īpaši aizsargājamo dabas teritoriju «Natura 2000» sarakstā.
Putnu salas apkārtnē ļaudis dzīvojuši jau kopš akmens laikmeta, un visai loģiski, ka viņiem vajadzētu būt laika gaitā izdzīvojušiem arī tos laikus, kad senie cilvēki taisīja un pielietoja bedrīšakmeņus. Tagad, kad atrasti divi šādi akmeņi, tas ir nepārprotami pierādījies. Pirmo, mazāko, bedrīšakmeni brikšņainā mežā akmeņu kaudzē 2006. gada pavasarī atrada acīgā Dāvja māmiņa Ārija, kura Putnu salā izveidojusi senlietu ekspozīciju – tajā apskatāmi gan akmens laikmeta krama priekšmeti, gan vēl nesen lietoti priekšmeti. Ārijas atrastais bedrīšakmens ir ārkārtīgi maziņš un sver tikai 800 g. Tas viegli ieliekams bikšu vai žaketes kabatā. Vēl neparasti, ka tas nav cietais granīts vai gneiss, bet gan balti pelēks gliemeždolomīts. Akmens šķiet visapkārt nogludināts, un tā vienā pusē izveidota 1,6 cm dziļa bedrīte 3 cm diametrā. Bedrīte mazliet īpatnēja, netipiskas formas – koniska ar spicu galu. Parasti bedrīšakmeņiem bedrītes ir sfēriskas formas.
Otrs bedrīšakmens arī atrasts akmeņu kaudzē, aptuveni 300 m no iepriekšējā bedrīšakmens atrašanas vietas. To pavasarī, vācot akmeņus celtniecības vajadzībām, atrada Aivars Štrauss no Kauliņu mājām. Viņa sieva Benita Štrausa nodarbojas ar tūrisma organizēšanu Bebrenes pagastā un dabas parkā «Dvietes paliene». Un, tāpat kā Grubertu ģimene, bija minēta žurnāla «Vides Vēstis» jūlija/augusta numurā – tajā pašā, kurā bija apraksts par bedrīšakmeņu atklājumu Aizkraukles rajonā! Pēc žurnāla izlasīšanas aizdomīgais akmens ar bedrīti celtniecībai paredzēto akmeņu krājumos tika uzmeklēts un nogādāts Putnu salas Atālos, kur tagad papildina ekspozīciju. Šis bedrīšakmens ir izmēros brangāks – 32 x 30 x 20 cm un sver 24,6 kg. Sarkanā granīta bluķa virsmā ir viena 2 cm dziļa bedrīte 8 cm diametrā. Lai arī akmens ir gana smags, tas pieaugušam cilvēkam tomēr ir panesams, tādēļ to it kā var iedalīt pie mazajiem jeb pārvietojamajiem bedrīšakmeņiem.
Gaidu jaunus atradumus
Bedrīšakmeņu izpētes jomā šis gads bijis bagāts un devis gan jaunus atradumus, gan daudz jaunu atziņu un secinājumu. Pētniecību atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds. Katrā ziņā, atļaušos prognozēt, ka Latvijā jābūt vēl līdz šim nezināmiem bedrīšakmeņiem. Ja lasītājam, izlasot šo aprakstu par bedrīšakmeņiem, arī rodas aizdomas, ka viņa mājas tuvumā vai kur citur, iespējams, atrodas līdzīgs vai citāds kultūrvēsturisks akmens, droši rakstiet man uz Latvijas Petroglifu centra e-pastu . Būtu labi, ja pievienotu kaut mazu fotoattēlu. Kas zina – varbūt jūsu aizdomas apstiprināsies? Izzināsim mūsu dabu un senatni kopā!
Andris Grīnbergs
Publicēts 2007.gada novembrī.