imt gadu laikā esam piedzīvojuši sapratnes maiņu par ekoloģiju un civilizācijas evolūciju, ieguvuši daudz plašāku apjēgu par to, kas notiek uz planētas Zeme un kosmosā. Sākam izprast cilvēku sasaitē ar Zemi un Sauli, un dabu kā zemes dzīvību. Bet pat simt gadu ir gana ilgs laiks, un tajā bezgala daudz slikta sadarīts, lai visai negudri mainītu vidi. Arī zinātne dažreiz attīstījusies nesaprotamiem līkločiem. Atceros, 1987. gadā, kad par Daugavpils HES celtniecību vēl nebija skaidrības, mēs ar Īvānu Daini aizvizinājamies uz Maskavu – uz toreiz populārā žurnāla «Novij Mir» («Jaunā Pasaule») redakciju. Toreiz bija tāda prakse, ka vietējām (nacionālām) Rakstnieku savienībām iecēla kuratorus no PSRS Rakstnieku savienības, un Latvijai par kuratoru bija ielikts «Novij Mir» redaktors prozaiķis Sergejs Zaligins. Tā nu mēs ar Daini sēdējām galvenā redaktora kabinetā, redaktors izsauca atbildīgo sekretāru, uzmeta aci nākamā žurnāla salikuma izdrukām, nosvītroja pēdējo rindkopu un teica, lai vietā ierakstot mūsu tekstu par Daugavpils HES un Daugavas pēdējā dzīvā posma iznīcināšanu. Kopā ar kādu redakcijas darbinieku stāvējām pīpētavā. «Zeme cilvēku neizturēs,» viņš toreiz rūpjpilns teica.
Mūsdienās zinātnieku disputos aizvien biežāk izskan: «Zeme ir dzīva.» Pirms gadiem divsimt Zemes veidošanos Kanta–Laplasa hipotēze izskaidroja kā gāzu un putekļu daļiņu sablīvēšanos mākoņa rotācijas rezultātā. Daudz kas nebija zinātniski pamatots, bet vismaz kaut kāds izskaidrojums bija. Zemei tika ierādīta sava vieta, un Saulei bija sava. 20. gadsimta vidū zinātnes vīri kā aksiomu apliecināja tēzi, ka jau teju 10 miljardus gadu uz Saules darbojas milzu kodolreaktors, kas dod Zemei siltumu un gaismu. Šī hipotēze noturējās ne ilgāk kā 20 gadus. Zinātne attīstījās, un kosmosa pētnieki noskaidroja, ka nekāda kodolreaktora uz Saules nav, un jauni aprēķini rāda, ka Saules spīdēšanas termiņam jau pirms miljardiem gadu bija jābeidzas. Zinātnieki uzpīpēja un, paskatījušies saulē, filosofiski nosprieda: «Bet saule spīd! Miljardiem gadu spīd un silda. Laikam loģiski, ka mūsu teorijā kaut kas nav pareizi.»
Neviens jau īsti nezināja, kas patiesībā notiek uz Saules, vienvārdsakot – zinātniekiem darba vēl bija jūru jūras. Apvērsumu hipotēzē par Saules «kodolreaktoru» radīja Pulkovas observatorijas fiziķis Nikolajs Kozirevs. Ap 1947. gadu viņš izveidoja savu teoriju par laiku kā zvaigžņu enerģijas avotu. Par to, ka Saule ražo enerģiju, neizlietojot faktiski necik savas vielas, bet tikai laika enerģiju. Diemžēl Kozirevs bija dzimis Krievijā, un, Staļina laikos kaut ko ne tā pateicis, savus piecpadsmit gadus sabija lēģerī, tādēļ par viņa teoriju pasaule uzzināja tikai 1977. gadā, kad, no nometnēm atgriezies, Kozirevs aizstāvēja doktora disertāciju. Rietumpasaules zinātnieki uzreiz saprata viņa ideju par laika enerģiju, ko veido cēloņsakarība. Rietumnieki atkārtoja Kozireva eksperimentus, lai gan pašu idejas autoru nereti aizmirsa pieminēt. Kāpēc es to atgādinu? No šīs teorijas izriet, ka Saule un planētas ir dzīvas. Arī Zeme ir dzīvs organisms. Ar upēm, floru un faunu, ar savām dzīlēm. To jau 17. gadsimtā teica Johanness Keplers, planētu kustības likumu atklājējs. «Zeme ir dzīva!» – un te nav nekā, kas būtu ārpus cilvēka saprašanas. Mēs to zinām un jūtam. Dzīva ir katra upe un strauts, katrs kalnā pakāpies akmens. Dzīva ir arī Daugava.
1986. gadā demokrātiskā centrālisma principos iedibinātā PSRS valsts izspēlēja nelāgu joku. Kompartijas un saimnieciskās dzīves vadoņi padomju republikās nonāca savas pastāvēšanas dilemmas priekšā. Līdz šim bija ierasts uzklausīt Kremli un sekot tā norādījumiem, bet daudzviet ar to sekošanu kaut kā nevedās. Iestājās juku un neskaidrību laiks. Svaru kausu smagumi šūpojās starp Kremli un vietējo politisko kadru sapratni. Vēl lielāku jucekli ieviesa Gorbačovs, klāstot, ka aizvien lielāka loma būs nevis Kompartijai, bet vietējām padomēm.
1986. gada 22. novembrī Latvijas PSR Ministru Padome aizliedza pieminēt Daugavas vārdu masu saziņas līdzekļos, publiskos pasākumos un estrādes priekšnesumos. Tā drosmei atradās vārds – Daugava. Tas tika rakstīts gan vēstulēs, gan skanēja bērnu mutēs, kuri ielās vāca parakstus Daugavas aizstāvībai. Vārds «Daugava» bija atguvis pirmēju un dziļāku drosmes jēgu. Ar mazāk vai vairāk drošu sapratni, ka Daugavas vārds aizliegts tāpēc, ka augstajai varai ir bail no tā, ka aizlieguma būtība ir bailes no tautas. Tas bija pirmais solis apjēgā: mēs esam drosmīgi, lai baidās tie, kuriem bail! Šī uzvaras pārliecība pēc tam pārtapa Atmodā un Barikādēs, bet sākās viss ar pirmo pārliecības garšu.
Daudzkārt dzīvē esmu saskāries gan ar tā laika garīgās uzvaras cilvēkiem, gan ar nomenklatūras ļaudīm, kas meklēja jēgu vecajā kārtībā un maldījās sava laika sapratnē. Un, jo skaļāk tie klāstīja par savu varu un visvarenību, jo vairāk sajutu viņu vājumu un slēptās bailes. Stiprāka par vareno bailēm no tautas nāca atdzimšanas griba. Nomenklatūras ļaudis iestrēga un palika reiz iegūtajās bailēs un sen vairs sevi neatpazīst sociālpsiholoģijas spogulī, kur visi tēli sametušies krustu šķērsu kārībās un aplamībās. Bet Daugavas vārds paliek un ir stiprāks.
Artūrs Snips
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 01/2017