Runā, ka Latvijas Trešo atmodu plānojuši un vadījuši čekisti* kopā ar komunistiem. Viņi dibinājuši Latvijas Tautas fronti un, lai pārmācītu, latviešiem dāvinājuši neatkarību, tā sacīt, līdz brīdim, kad sapratīsim, cik neizdevīga ir brīvība, un paši lūgsimies atpakaļ Maskavas paspārnē. Vai pirmais tautas demokrātijas panākums cīņā pret Daugavpils HES celtniecību pirms 30 gadiem uzskatāms par Pirra uzvaru? Jo patiesībā Kremlis esot izlēmis aizsākto spēkstaciju nacionālistiem nedāvināt un inspirējis Augšdaugavas ielejas aizsardzības kampaņu. Tāpēc tas ļāva izplatīt aplamus priekšstatus par to, ka neapplūdinātas Daugavas klēpis un kaut kādas puķītes un kukainīši varētu būt vērtīgāki vai pat saimniecībā noderīgāki par vienu vai pat divām jaunām HES uz likteņupes. Šie priekšstati izrādījušies tik noturīgi, ka kopš Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas par Daugavpils HES celtniecības atjaunošanu reizi pa reizei ierunājušies tikai tādi antiņi kā bijušais Ministru prezidents Šķēle, bijušais Valsts prezidents Bērziņš, Daugavpils domes priekšsēdis Lāčplēsis un viņu sabiedrotie – kanāla starp Daugavu un Melno jūru racēji. Brīvs no aizspriedumiem palicis vienīgi kaimiņzemes valdnieks Lukašenko. Baltkrievijā tagad tiek celtas veselas trīs hidroelektrostacijas uz Dzvinas. Ja pietiks ūdens, tās būšot droša enerģijas rezerve Ostrovecas kodolreaktoram, kurš vēl pirms iedarbināšanas brucis divas, trīs, piecas vai nezin cik reižu, bet tas ir Baltkrievijas valsts noslēpums.
Nevar noliegt: pēdējās divas Daugavas hidroelektrostacijas – Vladimira Iļjiča Ļeņina** Pļaviņu HES, kā arī Padomju Savienības XXIV kongresa Rīgas HES*** – patiešām ir būvējuši čekisti. Hidroelektrostaciju projekti izstrādāti slēgtajā un slepenajā vissavienības institūtā «Hidroprojekts». Pat šīs projektēšanas iestādes vadītāju līdz PSRS pēdējam elpas vilcienam nesauca vis par direktoru vai ģenerāldirektoru, bet gan par institūta, tas ir, lēģera**** priekšnieku. PSRS pastāvēšanas sākuma gados
«Hidroprojekts» arī bijis īpaša režīma cietums, kur arestētie «buržuāziskie» hidrotehniķi, inženieri un zinātnieki īstenojuši Ļeņina ideju «Komunisms ir padomju vara plus visas zemes elektrifikācija». Līdz PSRS sabrukuma un mūsu Atmodas sākumam viņi bija saauguši vienotā organismā ar saviem cietumsargiem un sākuši justies visvareni. «Hidroprojekts» kopā ar dažnedažādiem energostrojiem, atomstrojiem, daļnostrojiem, vojennostrojiem nemanāmi bija pārtapis par vienu no PSRS militāri rūpnieciskā un enerģētiskā pūķa daudzajām galvām. No pūķa sadētajām hidroelektrostaciju olām izšķīlās ne tik daudz enerģētiskie objekti, cik komunistu piramīdas. Nesen vienā no tām – Sajānu–Šušenskas HES uz Jeņisejas – notika liela tehnogēnā avārija. Režisore Aļina Rudņicka 2016. gada dokumentālajā filmā «Katastrofa» netieši atkal uzdevusi komunisma ērā aizliegtos jautājumus par to:
- Kādēļ gigantiska, dārga spēkstacija, brienot pāri līķiem, celta tam nepiemērotā vietā – apvidū, kur tik milzīga jauda nevienam nav vajadzīga?
- Vai pavirši projektētās Sajānu–Šušenskas HES būvniecības (1963.–1978. gads) nestie zaudējumi Jeņisejai, Sajānu kalnu dabai un kultūrvidei, nerunājot nemaz par 75 pēdējā avārijā bojā gājušiem cilvēkiem, nav ievērojami lielāki par enerģētiskiem ieguvumiem?
- Vai bīstamā hidrobūve drīzāk nebūtu jādemontē, nevis jāatjauno?
Pašreizējā Krievijas vara atbildes uz šiem jautājumiem nav meklējusi. Sagruvušais bloks pēc Putina rīkojuma atkal ir ierindā, bet drošības būvju vietā darbiniekiem uzslieta plastmasīga HES «baznīca». Sestajā daļā pasaules sauszemes teritorijas – gan uz Volgas, gan Donas, gan Dņepras – slejas tādas Staļina un Ļeņina laika piramīdas, atgādinot par padomju smaceni un simbolizējot komunistisko voluntārismu, naidu un nicinājumu pret dzīvību. Kā teicis padlatvijas dzejnieks, kura vārdu nav vērts daudzināt:
Ap beigtu zivi vārnas saceļ brēku,
Bet turbīnas griežas!
Turbīnas griežas arī neatkarīgās Latvijas enerģētikas flagmanī Pļaviņu HES, kas pagājušā gadsimta vidū būvēta tādā pašā vīzē kā Sajānu–Šušenskas hidromezgls – kā vēl viena pūķa galva, ignorējot veselo saprātu un racionālus pretargumentus, nospļaujoties uz dabas un kultūras vērtībām, ignorējot tautu, kam Pļaviņu–Kokneses klinšu kanjons, Pērses leja un Staburags bija neaizskaramas nacionālās pašapziņas svētvietas. 1958. gadā Latvijas alpīnisti, kuri regulāri trenējās kalnos kāpšanai Daugavas Oliņkalna klintī, savāca vairāk nekā 30 tūkstošus parakstu pret Pļaviņu HES ieceri. Atklātu vēstuli Latvijas PSR valdībai ar lūgumu apturēt likteņupes iznīcināšanas projektu parakstīja tādas personības kā T. Zaļkalns, Ģ. Melderis, J. Endzelīns, L. Purs, A. Ābele, F. Ertnere, K. Zemdega, H. Strods, V. Kalnroze un citi. Laikrakstā «Literatūra un Māksla» un pat kompartijas izdevumā «Cīņa» parādījās labi argumentētas publikācijas pret PSRS «Hidroprojekta» posta darbu un priekšlikumi citādai spēkstacijai. Jaunais arheologs Jānis Graudonis, gribēdams sajust mūsu civilizācijas upes spēku, kā vienā protesta kliedzienā nopeldēja visu applūdināšanai paredzēto posmu no Pļaviņām līdz Piksteres upītei. Iespējams, daudzi protestētāji, saprotot, ka Latvijas sovjetizācija pēc abām deportācijām tāpat vairs nav novēršama, toreiz, līdzīgi pēdējai aizsardzības līnijai, centās nosargāt vismaz Daugavas kultūrzīmes, tās unikālo floru un faunu, mūsu nacionālajai patībai svarīgās ainavas, kas agrāk vai vēlāk, par spīti visam, «kas ar mums noticis», varētu iedvesmot jaunai atdzimšanai. VDK ar HES celtniecību neapmierinātos iegrāmatoja «politiski neuzticamo» kategorijā. Biologus augstprātīgi izsmēja par «puķīšu un kukainīšu» žēlošanu. Latvijas ģeologus, kuri ieteica milzu betona blāķi necelt uz plūstošām smiltīm, tāpat kā inženierus, kuri piedāvāja mazāk postošas alternatīvas, vienkārši pasūtīja tālāk. Labi vēl, ka ne uz cietumu. Sekoja 1959. gada vasaras «buržuāziskā nacionālisma» sagrāve. Pļaviņu HES līdz ar tās uzbūvēšanai izveidoto pufaikciemu kļuva ne tikai par Daugavas, bet visas Latvijas izteiksmīgāko okupācijas un kolonizācijas pieminekli – domāju, vēl spilgtāku un izteiksmīgāku nekā tas, ko astoņdesmito gadu sākumā uzcēla Pārdaugavā. Par kaskādes nākamā posma – Rīgas HES – sabradāto Daugmales pilskalnu vairs neviens i neiepīkstējās. Fricis Rokpelnis (nevar saprast – vai nu ironizēdams, vai arī patiesi jūsmodams) konstatēja:
Uz Daugavas ir trīsi hesi,
Par ko priecīgs esi!
Triumfēja «attīstītais sociālisms». Komunistu vadoņi pasludināja vienā valodā runājošas un vienprātīgi (ne)domājošas «padomju tautas» dzimšanu. Hidroceltnieku bars Daugavu nosprostoja ar velnakmeni, ko rotāja ķengu sauklis: «Nu, Daugava, pogoģi*****!» Klusi iesūrstējās Staburaga nedzīstošā rēta. Sūrst joprojām. Latvijas «zaļā hidroenerģija» arvien ir Daugavzemes asiņu krāsā un paliks tāda līdz brīdim, kamēr hesi turpinās gandēt likteņupes dzīvību.
Dzejojiet, gleznojiet, apdziediet – ar to jums jāpietiek!
Kad PSRS militāri rūpnieciskā kompleksa arvien augošās apetītes remdēšanai pie Daugavpils sāka celt Daugavpils HES, Staburags jau trīsdesmito gadu atradās zem ūdens. Neizsmeļamās iedvesmas kanjons bija saglabājies Stefenhāgena gravīrās, latviešu gleznotāju, dzejnieku, rakstnieku, kinematogrāfistu mākslas darbos. Padomju enerģētiķi smēja: «Dzejojiet, gleznojiet, apdziediet – ar to jums jāpietiek!» To Daugavpils HES apspriešanas sanāksmē Rakstnieku savienībā atkārtoja arī Latvijas PSR «Latvenergo» pārstāvis, vīrs ar tiem laikiem neparastu Nameja gredzenu pirkstā. Bet Trešās atmodas bardi un Ieva Akuratere savā rekviēmā «Staburags» dziedāja:
Pār vēlu zēns piedzimis –
Nav vairs tā.
Ak, plašās upes
Dzelmē nav nekā!
No Latvijas dabas Olimpa, kā pirmshesu ērā varēja dēvēt neparasti iedvesmīgo, retu augu un dzīvnieku apdzīvoto, izcili ainavisko kanjonu, patiešām nebija palicis nekas, ja neskaita tikai šīs vides radītos cilvēkus, latvju atmiņas un asaras. Komunistiskā vandalisma pagaidām neizpostīto Vidusdaugavas posmu no Jēkabpils līdz Daugavpilij, kā arī pirmatnīgas dabas un elpu aizraujošu ainavu bagātos Daugavas lokus starp Daugavpili un Krāslavu ieilgušās okupācijas vara kopā ar saviem līdzskrējējiem plānoja applūdināt Daugavpils HES un Jēkabpils HES ūdeņos tuvākajos gados.
1986. gada vasaru pavadot nolemtajā ielejā, Slutišķu sādžā, redzot mūsu senču kapsētu un cilvēku barbarisko «pārcelšanu» uz komunālajiem kapiem un komunālajiem ciematiem, es visai skaudri sajutu, cik patiesa ir mūsu kultūrā visdažādākajos veidos iekodētā apziņa: «Kamēr dzīvos Daugava, tikmēr dzīvos Latvija!»
Esmu pilnīgi pārliecināts: ja Daugavu tagad klātu toreiz projektēto Jēkabpils un Daugavpils dambju ūdensklaids, ja Latgales mazpilsēta Krāslava būtu ieskauta betona vaļņu cietumā, arī Latvija kā brīva valsts nepastāvētu un latviešu tautas paliekas runātu nevis Daugavzemes, bet «padomju» valodā. Tāds bija varā un visatļautībā neierobežotā PSRS enerģētiskā un militāri rūpnieciskā resora mērķis. Šķita, tā īstenošanās nav novēršama. 1986. gada vasarā sastapu tikai vienu cilvēku – hidroenerģētiķi un rakstnieku Artūru Snipu –, kurš ticēja, ka aizsāktie spēkstaciju projekti ir apturami. Un ticiet man – ne čekisti, ne komunisti šādam pavērsienam nebija gatavi.
Pretošanās kustību apturēt nebija iespējams
Pēc 1986. gada 17. oktobrī laikrakstā «Literatūra un Māksla» publicētā mana un Artūra Snipa raksta «Par Daugavas likteni domājot» varēja gaidīt atkārtojamies 1959. gada aizliegumu un represiju scenāriju. Kā nekā rakstniecei Verai Kacenai toreiz «šauri nacionālistiskā» vēršanās pret V. I. Ļeņina Pļaviņu HES ieceri, par spīti kompartijas biedra kartei, kā arī nopelniem Otrajā pasaules karā Sarkanajā armijā, sagādāja aizliegumu uz mūžu publicēties padomju presē. Likteņa ironija, ka viņas pārdomas par Daugavpils HES «Literatūras un Mākslas» redakcijā nonāca brīdī, kad Latvijas kompartijas Centrālā Komiteja tikko bija noteikusi aizliegumu Augšdaugavas aizstāvībai veltītām publikācijām. Raksts laikrakstā parādījās pēc gada, mirkli pirms PSRS Ministru Padomes bezprecedenta lēmuma jau aizsākto spēkstacijas celtniecību pārtraukt.
«Tagad pēc ilgas klusēšanas arī mēs esam ierunājušies par savu Daugavu,» secināja Vera Kacena. «Godīgi atzīstos, ka man šis pasākums šķiet donkihotisks. Projektētāji ar vācu junkuru iedomību joprojām pārāk augstu vērtē savu specialitāti – kā visvarenu un nekļūdīgu, nepieļaujot domu, ka ir daudzas nozares, kur viņi nav kompetenti un tāpēc būtu jārēķinās ar citu domām…»
Par laimi, šai reizē visnotaļ slepenais, čekas uzraudzītais hidroenerģētikas pūķis bija spiests ieklausīties gan agrāk ignorētajā sabiedrības viedoklī, gan dažādu jomu zinātniekos, kuri darbojās akadēmiķes Ritas Kukaines vadītajā Daugavpils HES ekonomiskās un ekoloģiskās ekspertīzes komisijā.
Sabiedrotie no citām republikām
Vadoties pēc Pļaviņu HES apspriešanas mācības, mēs laikus paredzējām, ka tiksim ierindoti «buržuāziskajos nacionālistos». Lai tam nebūtu nekāda iegansta, raksta tapšanas laikā atradām sabiedrotos Baltkrievijā un Krievijā. Viens no tiem bija baltkrievu rakstnieks Uladzimirs Ārlovs, otrs – PSRS Zinātņu Akadēmijas akadēmiķis ar latviskām saknēm Nikolajs Reimers, bet trešais – žurnāla «Novij Mir» galvenais redaktors Sergejs Zaligins, kurš tobrīd rakstīja niknus rakstus pret «Hidroprojekta» gadsimta ieceri – Sibīrijas upju pagriešanu uz Vidusāziju, lai apūdeņotu militārajai rūpniecībai stratēģiski svarīgos kokvilnas laukus. Savukārt Latvijas kompartijas Centrālās Komitejas aizliegumu Daugavpils HES pat pieminēt apgājām ar publikācijām Maskavas preses izdevumos.
Var uzskatīt, ka panākumi par Augšdaugavas saglabāšanu bija pirmā lielā Trešās atmodas uzvara. Tā daudzus pārliecināja, ka ar spēcīgiem argumentiem, pilsonisku uzdrīkstēšanos un masu atbalstu tomēr var kaut ko panākt pat tādā militarizētā, čekas un komunistu kontrolētā impērijā kā PSRS. Tā palīdzēja atgūt okupācijas gados gandrīz iznīdēto latviešu tautas pašapziņu. Daugavpils HES «norakšanai» veltītā parakstu vākšana Latvijā faktiski bija pirmais neoficiālais plebiscīds totalitārajā Padomju Savienībā un vienlaikus nepārprotams starta signāls Trešajai atmodai Latvijā.
Dzimst dabas aizsardzības kustība
Pirms 30 gadiem par Daugavu kā tautas likteņupi runātais, rakstītais un sajustais reizēm aizēnojis Daugavas glābšanas kampaņas milzu nozīmi Latvijas dabas aizsardzībā. Daugavpils HES projekta slepeno aizkulišu daļēja izgaismošana, protams, latviešiem vispirms likusi domāt par to, kā demontēt koloniālo sistēmu, kas okupētajā Latvijā liegusi pieņemt jelkādus patstāvīgus lēmumus, bet dabas saudzēšanas vietā kultivējusi vides nihilismu. Vienlaikus tā atklājusi, kādu ļaunumu nes primitīvs tehnokrātisms jebkurā iekārtā un valstī. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas viens otrs vaicāja: «Jūs taču nebūtu vērsies pret Daugavpils HES, ja to celtu neatkarīgā Latvija?»
Būtu gan. Pretējā gadījumā būtu pieskaitāms čekistiem, kas Daugavpils HES saskaņā ar iepriekš aprakstīto sazvērestības teoriju gribēja «nolaupīt» Latvijai.
Protams, Augšdaugavas ielejas nosargāšana no applūdināšanas bija Latvijas vēsturē grandiozākās dabas aizsardzības kampaņas galvenā motivācija. Tai veltītas divas dokumentālās filmas – Rodrigo Rikarda «SirdsDaugava» (1987) un Romualda Pipara «Demokrātijas stunda» (1988), kā arī kampaņas publikāciju apkopojums grāmatā «Domu Daugava. Sirdsdaugava» (1987), bet tas arvien ir daudz par maz.
Līdz Daugavpils HES projekta apspriešanai Padomju Latvijā par dabas aizsardzību ar varu apveltītā priekšniecība spriedelēja pakārtoti «lielajām lietām». Par «puķīšu un kukainīšu» aizsardzību lielākoties diskutēts detaļās, ne kopumā. Botāniķu, zoologu, ihtiologu, ekologu viedokļus oficiālās institūcijas uzklausīja formāli, lielākoties neņemot tos galvā. Sabiedriskajā apziņā apvērsumu dabas aizsardzības priekšstatos sagatavoja «Literatūras un Mākslas» lielā publikāciju sērija par vidi un cilvēku. Neformālu interesi par Latvijas dabas aizsardzību neatlaidīgi izplatīja Imanta Ziedoņa dižkoku atbrīvotāju grupa. Zinātņu akadēmijas ekspertu komisijas izveidošana Daugavpils HES izvērtēšanai jau nozīmēja apvērsumu attieksmē pret vidi. Bez pārliecinošiem argumentiem pret apspriežamo projektu tā plašas publikas, varas un interesentu acu priekšā izritināja visu ekoloģisko samezglojumu kamolu: no Lielupes un Rīgas jūras līča katastrofālās piesārņotības līdz superfosfāta fabrikas bendētajām Mežaparka priedēm un gaisa toksiskumam Ventspilī.
Tiešs Daugavpils HES kampaņas rezultāts bija toreizējās – īpašas, no Latvijas PSR Ministru Padomes neatkarīgas – Vides komitejas nodibināšana. Turklāt tās priekšsēdētāju pirmo reizi ne tikai okupētās Latvijas, bet visas PSRS pastāvēšanas vēsturē apstiprināja pēc konsultācijām ar dabaszinātniekiem un sabiedrības pārstāvjiem.
1986. gadā dibinātajā Kultūras fondā tika izveidota īpaša Daugavas programma. Tā ļāva iezīmēt Daugavas ievērojamākās vietas un vietvārdus, savākt liecības par Daugavas vēsturi, izdot «Daugavas rakstu» sēriju utt.
Kilovati neattaisno noziegumu pret dabu
1987. gada pavasarī Daugavpilī notika Latvijas Kultūras fonda kopā ar Baltkrievijas Kultūras fondu rīkota Daugavas konference, kas izvirzīja un pamatoja nepieciešamību Augšdaugavā izveidot dabas vai nacionālo parku «Daugavas loki». Šobrīd Latvijas Zinātņu akadēmija un nacionālā UNESCO komisija to virza iegrāmatošanai UNESCO Pasaules dabas un kultūrvēsturiskā mantojuma sarakstā.
Vēl viens ar Daugavpils HES projekta apspriešanu saistīts bezprecedenta notikums bija tam veltītā PSRS Biosfēras padomes izbraukuma sēde Rīgā. Tik reprezentatīvs ekoloģijas autoritāšu forums Latvijā nav noticis ne pirms, ne pēc tam. Bez Daugavpils HES projekta kritikas tas dalībniekos gribot negribot nostiprināja pārliecību, ka arī Rīgas un it sevišķi Pļaviņu HES piepildījums īstenībā ir nesodīts un grūti labojams noziegums pret Latvijas dabu, pret kādreiz vienu no lielākajām Baltijas jūras lašupēm, pret Latvijas kultūru. Mēs varam samierināties, ka reiz mums nozagtā dabas bagātība ienes kaut kādus kilovatus, bet noziegums paliek noziegums arī tad, ja nolaupīto tērē šajā noziegumā neiesaistīti cilvēki un paaudzes.
Pirms 30 gadiem notikušo Daugavas kampaņu atcerēties un vērtēt ir tikpat svarīgi kā citas liktenīgas norises Latvijas vēsturē. Pirms vairāk nekā 100 gadiem Rīgas Dabaspētnieku biedrības sanāksmē zoologs un mūsu Dabas muzeja faktiskais pamatlicējs Ferdinands Štolls atzīmēja, ka līdzās Baltijā aizsargājamiem dzīvniekiem, piemēram, lidvāverei, nedrīkst aizmirst arī tādu kompleksu dabas dārgumu kā Staburaga klinti. Pirms pusgadsimta to zaudējām. Šodien prasīties prasās pieņemt īpašu valsts likumu, lai nezaudētu to, kas atlicis no Daugavas, un, kas zina, vismaz vēlētos, tāpat kā Latvijas valsti, kādreiz atgūt arī applūdināto Kokneses kanjonu. Arī multenē par vilku un zaķīti vilka draudi «Nu, zaķi, pagaidi tikai!» slikti atspēlējas vienīgi pašam vilkam.
* Čekisti – PSRS Valsts drošības dienesta darbinieku kopējs apzīmējums.
** Vladimira Iļjiča Ļeņina – lielinieku partijas dibinātāja – vārds Pļaviņu HES piešķirts pēc Latvijas PSR darbaļaužu lūguma.
*** PSKP kongresu nosaukums, tāpat kā V. I. Ļeņina vārds, pēc darbaļaužu lūguma okupācijas gados dāsni dāļāts gan lauku kolektīvajām saimniecībām, bet jo sevišķi – PSRS militāri rūpnieciskā un enerģētiskā kompleksa objektiem.
**** Lēģeris – pārsvarā Sibīrijā un PSRS ziemeļos izvietoto koncentrācijas nometņu iesauka.
***** Nu, pogoģi! (nu, pagaidi tikai! – krievu val.) – folklorizējies teiciens no padomju laika kulta multfilmas par padumju vilku un veiklu zaķīti, ko vilkam nekādi neizdodas notvert.
Dainis Īvāns
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 01/2017