Pirms gadiem piecpadsmit, kad Vidzemē nodibināja pirmo atkritumu apsaimniekošanas organizāciju ZAAO un sāka būvēt pirmo sadzīves atkritumu poligonu, direktoram Aivaram Sirmajam vaicāju, ko man darīt ar stikla un plastmasas atkritumiem? Toreiz viņš atbildēja: «Ja vari, krāj klētī, pēc dažiem gadiem tos varēsi nodot pārstrādei!» Un tā tiešām notika! Kad pirms gadiem desmit žurnāla «Vides Vēstis» redakcija lūdza, lai Rīgas atkritumu apsaimniekotāji mums noliek pagalmā konteinerus šķirotiem atkritumiem, viņi pusgadu neticēja, ka mēs patiesi TO vēlamies, tomēr nolika, un mēs atbildīgi šķirojām. Tagad daļa manas dzīves paiet Rīgā, daļa Mazirbē un Raiskumā. Un man nekur nav problēmu sameklēt iespēju nodot pārstrādei stiklu un plastmasu. Tomēr ik pa laikam es satieku cilvēkus, kuri nekad nav aizdomājušies par šķirošanas nepieciešamību un apgalvo, ka TO darīs vien tad, ja konteineri stāvēs pie durvīm un sētnieks visu sašķiros. Citi sapņo, ka visas atkritumu problēmas atrisinātos, ja ieviestu depozīta sistēmu.
Ziniet – tas, ka plastmasas driskas mētājas mežmalās un cilvēki uz stikla lauskām sadur kājas, traucē tikai pašus cilvēkus. Daba norīstīsies, bet kaut kā pārcietīs mūsu paviršo attieksmi pret atkritumiem. Ja kļūs pavisam mokoši, planēta civilizāciju vienkārši nokratīs no sevis nost. Bet – ja mēs pret vērtīgiem resursiem izturēsimies bezbēdīgi, pēc stihijām un slimībām izdzīvojušie vienkārši varēs atgriezties uz dzīvi alās. Godprātīga attieksme pret plastmasu, kas ir ķīmiski pārveidota nafta, pret stiklu, papīru, koksni un metālu varētu būt tikpat normāls ieradums kā pēc tualetes nomazgāt rokas, vai ne? Es uzskatu, ka lielākā daļa no tā, ko izmetam, ir dabas resursi: pat katru plastmasas skrandu un koka gabalu varētu izmantot par kurināmo specializētās krāsnīs, bez stikla lauskām nemaz nevar pagatavot jaunu stikla masu, no makulatūras ražo jaunu papīru, no polietilēna un PET tepat Latvijā gatavo sagataves jauniem izstrādājumiem. Izrādās, metāla pieņemšanas punktos pat skārdenēm ir cena, pārstrādāta tiek arī vecā sadzīves tehnika, autoražotāji lepojas, ka jaunās mašīnas ir teju 80% pārstrādājamas. Planēta nav bezizmēra, tādēļ katram pret resursiem būtu jāizturas atbildīgi. Es vienmēr sāku ar sevi un nemaz negaidu, kad amerikāņi vai ķīnieši sāks pirmie piedomāt, cik un ko izmet…
Raksta turpinājumu lasiet pdf formātā VV 06/2014
Anitra Tooma