Linnejs
Viņš visai netveramai dzīvai dabai
dibināja
federāciju.
Viņš izdarīja Everesta darbu
un mīlēja to dabu
kā Romeo.
Viņš varēja par savu koku
izvēlēties
sekvoju vai ekaliptu.
Par savu puķi –
pasakaināko no orhidejām.
Bet zied uz zemes
juvilieri maza puķe –
linneja.
/Ojārs Vācietis/
2007.gada 23. maijā aprit 300 gadu, kopš dzimis izcilais zviedru dabaszinātnieks botāniķis Kārlis Linnejs (Carl Linnaeus).
No 1727. līdz 1728. gadam K. Linnejs studēja dabaszinības un medicīnu Lundā, bet no 1728. gada – Upsalā. Linnejs, līdzīgi citiem tā laika dabaszinātniekiem, bija gan mediķis, gan zoologs un botāniķis; taču botānika un augu pētīšana tomēr kļuva par galveno viņa nodarbošanos. Viņš sarakstījis daudz grāmatu: 1733. gadā 7 sējumos iznāca «Dabas sistēma» (Systema naturae), 1737. gadā – «Augu ģintis» (Genera plantarum), 1738. gadā – «Augu klases» (Classis plantarum), 1751. gadā – «Botānikas filozofija» (Philosophia botanica), 1753. gadā – «Augu sugas» (Species plantarum). Daudzi šie darbi pieredzējuši vairākus izdevumus un tulkojumus citās valodās; mums pieejamākais ir «Botānikas filozofijas» tulkojums krievu valodā 1989. gadā. Un kur nu vēl Zviedrijas lokālās floras un ceļojumu apraksti… 1756. gadā K. Linnejs tika iecelts muižnieku kārtā, viņam tika piešķirts tituls «fon».
Kas deva dzīvajai radībai vārdus un uzvārdus?
K. Linnejs, apkopojot 18. gadsimta pirmās puses botāniķu un zoologu pētījumus, izstrādāja augu un dzīvnieku klasifikācijas sistēmu. Dzīvniekus K. Linnejs iedalīja sešās klasēs: zīdītāji, putni, abinieki, zivis, kukaiņi, tārpi. Augus iedalīja 24 klasēs, pamatojoties uz zieda uzbūvi, putekšņlapu un auglenīcas novietojumu un skaitu, kā arī ņemot vērā augu dzīves ilgumu – viengadīgie, divgadīgie un daudzgadīgie. 24. klasē K. Linnejs iekļāva visus tos augus (arī sēnes), kam nebija iepriekšējās 23 klasēs ietvertajiem augiem līdzīgu vairošanās orgānu: kosas, papardes, sūnas, staipekņus (pieskaitot tos pie sūnām), ķērpjus, aļģes, sēnes. K. Linnejs, kaut tiecās veidot dabisku sistēmu, apzinājās, ka viņa sistēma ir mākslīga. Visu mūžu viņš uzskatīja, ka sugas ir nemainīgas un tikai mūža beigās pieļāva sugu mainības varbūtību.
Augu un dzīvnieku sugu apzīmēšanai K. Linnejs ieviesa bināro nomenklatūru: katra suga apzīmēta ar diviem latīņu vārdiem, kur pirmais ir ģints nosaukums, otrais – sugas apzīmējums. Pēdējais parasti sniedz sīkāku raksturojumu, piemēram, Taraxacum officinale – pienene, ārstniecības. Aiz daudziem sugu nosaukumiem redzam burtu L. – tas ir zinātnieka uzvārda pirmais burts, kas nozīmē to, ka šo nosaukumu devis Linnejs. Savā vārdā Linnejs nosaucis nelielu mūžzaļu puskrūmu – ziemeļu linneju Linnaea borealis L. Tas ir augs, bez kura nav gandrīz neviena Linneja portreta.
K. Linnejs bija ļoti daudzpusīga personība: profesors Upsalas universitātē, apceļojis daudzus Zviedrijas novadus un aprakstījis to floru. Savus skolēnus viņš sūtīja vākt materiālus dažādās pasaules malās un kontinentos.
K. Linnejs miris 1778. gada 10. janvārī. Viņa atdusas vieta ir Upsalas katedrālē; turpat ir arī viņa sievas un dēla atdusas vieta. Pēc K. Linneja nāves viņa vāktais herbārijs (aptuveni 7000 herbārija lapu) nonāca Londonā – Linneja biedrības īpašumā.
Linneja skolēni – pirmie dabas pētnieki Latvijas teritorijā
Sīkāk vairs nepakavējoties pie K. Linneja dzīves gaitām, gribu pieminēt viņa skolēnus, kas strādājuši Latvijā. Parasti, kad biologi runā par dabas pētīšanas pirmsākumiem Latvijas teritorijā, viņi ar lepnumu piemin to, ka 1778. gadā Leipcigā tika izdots Linneja skolnieka Johana Benjamina Fišera darbs «Versuch einer Naturgeschichte von Livland», ko parasti tulko kā «Vidzemes dabas stāsti», lai gan tajā ietverta informācija arī par Igaunijas teritoriju. Jāsaka gan, ka viss bija nedaudz savādāk.
Laikā no 1774. līdz 1777. gadam tika izdots Augusta Vilhelma Hupela darbs 3 sējumos «Topographische Nachrichten von Lief- und Ehstland («Topogrāfiskas ziņas par Vidzemi un Igauniju»). Šajā darbā nekā topogrāfiska mūsdienu izpratnē gan nav. Tur atrodama informācija par Baltijas saimniecību, ekonomiku, tirdzniecību, tautām un dabu. Ziņas par dabu bija ietvertas II sējumā, un tās darba autoram bija sniedzis neviens cits kā J. B. Fišers. Šo grāmatas daļu varam uzskatīt par sava veida uzmetumu 1778. gadā publicētajai grāmatai.
Te nu jāsaka arī kaut kas par Johanu Benjaminu Fišeru. Viņš bija Rīgas aptiekāra dēls, mācījās Rīgas licejā, tēva aptiekā apguva aptiekāra specialitāti, no 1756. līdz 1758. gadam studēja Kopenhāgenā eksperimentālo fiziku un ķīmiju, bet 1761. gadā Upsalā pie Linneja – zooloģiju un botāniku, piedalījās botāniskajās ekskursijās. Rīgā dabaszinātniekam atbilstošs darbs neatradās. 1768. gadā Fišers aizgāja no aptiekāra darba, dažus gadus pastrādāja par grāmatvedi Rīgas bāriņu valdē un sekretāru kādā brīvmūrnieku ložā. Brīvajā laikā Fišers vāca ziņas par dabu visā tās daudzveidībā un kā kārtīgs Linneja skolnieks lasīja un studēja viņa darbus. Tāpēc nav jābrīnās, ka savos darbos Fišers stingri pieturējās pie Linneja sistēmas, iedalot dabu trīs valstīs: dzīvnieki, augi un minerāli. Šādā secībā informācija sniegta jau Hupela grāmatā un visos turpmākajos Fišera darbos. 1784. gadā iznāca papildinājumi «Vidzemes dabas stāstiem». Šajā izdevumā ir ietverts vēl viena Linneja skolnieka – Johana Jakoba Ferbera darbs «Einige Anmerkungen zur physischen Erdbeschreibung von Kurland» («Dažas piezīmes pie Kurzemes fiziskā zemes apraksta»).
Johans Fišers darbu turpina, un 1791. gadā Kēnigsbergā iznāk «Versuch einer Naturgeschichte von Livland» otrs papildināts un paplašināts izdevums. Ko tad šajos «Vidzemes dabas stāstos» varam izlasīt? Visupirms jau datus par gaisa temperatūru. Tad seko dzīvnieki, augi, minerāli… Par vilkiem teikts, ka to ir daudz un ka šo plēsēju rijīgums ļoti kaitē lopkopībai. Fišers piemin, ka pie Rīgas nomedīts baltu vilku pāris. Aprakstīta lidvāvere. Lielākajai daļai augu dots īss apraksts. Dažiem pievienotas ziņas par to īpašībām un izmantošanu. Salīdzinājumam: 1. izdevumā ir 385 lappuses, kur minētas un aprakstītas 614 augu un sēņu sugas, kā arī 681 dzīvnieku suga; 2. izdevumā jau ir 826 lappuses, un tajā aprakstītas 788 augu un sēņu sugas un 763 dzīvnieku sugas. Esot bijis sagatavots arī 3. izdevuma manuskripts, taču tas nav iespiests.
Johans Jakobs Ferbers
Johans Jakobs Ferbers dzimis Karlskrūnā Zviedrijā. Mācījies Upsalas universitātē. Sākumā Ferbers studēja medicīnu, tad viņa interesi piesaistīja ķīmija, mineraloģija, astronomija, matemātika, botānika, kalnrūpniecība. 1774. gadā Ferberu aicina uz Jelgavu par profesoru Pētera Akadēmijā. Tur viņš lasīja tādus kursus kā dzīvnieku valsts vēsture pēc Linneja, vēlāk botāniku, dabaszinību un ķīmijas vispārnoderīgas patiesības. Zinātnieks daudz ceļoja un bija plaši pazīstams visā Eiropā, autoritāte kalnrūpniecības jautājumos.
Taču mūs šoreiz interesē J. J. Ferbera devums Kurzemes dabas pētīšanā. Akadēmiķa J. Stradiņa un profesora H. Stroda darbā «Jelgavas Pētera Akadēmija» lasām šādu J. J. Ferbera darba vērtējumu: «Ferbera grāmatā dots pietiekami kompetents un sīks Kurzemes hercogistes teritorijas un dabas vispārējs raksturojums, gan nesniedzot ziņas par dzīvnieku un augu valsti, jo tās Ferbers jau agrāk esot nodevis Fišeram. Ferbera darbā pieminētas ziņas par Kurzemes ģeofizisko stāvokli, Jelgavas ģeogrāfiskās koordinātes, klimata raksturojums, par upēm un ezeriem u.tml.»
K. Linneja skolnieku devums Latvijas teritorijas dabas pētīšanā 18. gadsimtā bija ļoti nozīmīgs. Tās bija ne tikai pirmās ziņas par mūsu dzīvo un nedzīvo dabu. J. B. Fišera un arī J. J. Ferbera darbi sekmēja turpmākos pētījumus 19. gadsimtā. Un arī šodien reizēm pāršķirstām un pārlasām šos darbus, lai salīdzinātu, kā attīstījusies dabas zinātne.
Nobeigumā jāpiebilst, ka J. B. Fišers un J. J. Ferbers nebija vienīgie no toreizējās Latvijas teritorijas, kas mācījās pie K. Linneja. Tāds bija arī pie Krustpils dzimušais botāniķis Johans Gerhards Kēnigs, kurš laikā no 1757. līdz 1759. gadam Upsalā studēja medicīnu un dabaszinātnes. Vienīgi jāpiebilst, ka J. G. Kēniga pētījumi nav veikti ne Latvijas, pat ne Baltijas teritorijā.
Edgars Vimba
Publicēts 2007.gada maijā.