Ir pēdējais laiks pastāstīt par 2015. gada kukaini – lielo mārsilu zilenīti Phengaris arion (Linnaeus, 1758), jo šie tauriņi izlido, sākot no jūnija vidus līdz jūlija beigām. Katrs tauriņš dzīvo vien 3–5 dienas, un šajā īsajā brīdī tam jāveic profesora cienīgas izdarības, lai būtu cerības uz sekmīgu jaunās paaudzes izlidošanu pēc gada.
Attīstība: pēc pārošanās zilenīša mātīte sadēj pa vienai oliņai katrā mārsila ziediņā, pēc 5–10 dienām izšķiļas dažus milimetrus gari, netīri brūngani kāpuri, kas pārtiek no mārsilu ziedpumpuriem; trīs nedēļu laikā kāpurs trīs reizes nomaina ādu, beigās nokrīt zemē, un nu sākas īstie brīnumi. Lielā mārsilu zilenīša dzīve nesaraujami saistīta ar Myrmica ģints dzēlējskudrām: ja īstās sugas skudra laikus neatrod tauriņa kāpuru, kurš ir izdarījis visu, lai viņu atrastu, jo smaržo pēc skudras kāpura, sīkā radībiņa aiziet bojā. Darba skudra tekalē savās ikdienas gaitās, un kas tad tas? Pēc skudras kāpura smaržojošs sīkaļa! Sugas brālis taču jāglābj un jānes uz ligzdu! Nu zilenīša kāpuriņam sākas labie laiki: teju gadu tas tiek labi barots un, nonācis tik lieliskā aprūpē, strauji pieņemas svarā, ja nepietiek, uzēd arī savu audžuvecāku pēcnācējus un, sasniedzis 12–13 mm garumu, iekūņojas pāris nedēļu pirms izlidošanas, tātad aptuveni jūnija sākumā.
Lielākais no zilenīšiem
Lielais mārsilu zilenītis ir viens no lielākajiem zilenīšiem – tauriņa spārnu plētums sasniedz 3–4 cm. Ja citu sugu zilenīšiem vienmēr ir jāskatās abas spārnu puses, lielais mārsilu zilenītis labi atšķirams arī tikai pēc spārnu virspuses – lielie melnie ovālie laukumi uz koši zilajiem spārniem ir tikai šai sugai. Spārnu apakšpusē uz pelēkzila fona lielu, melnu punktu raksts.
Lielais mārsilu zilenītis sastopams visā Eirāzijā. Neliels tauriņš, kas lidinās vien dažas dienas, nekad mūžā nepaspēs aizlidot tālāk par dažiem kilometriem, tāpēc sugām ar plašu areālu ir raksturīga pasugu veidošanās. Lielajiem mārsilu zilenīšiem izdala piecas pasugas, pie mums dzīvo t.s. nominālā pasuga Ph. arion arion. Pārējās atšķiras gan pēc izmēra, gan krāsojuma, gan izplatības.
Bez veiksmes neizdzīvot
Tā kā lielo mārsilu zilenīšu izdzīvošanā svarīgi gan mārsili, gan noteiktas sugas skudras, par īpaši prātīgām uzskatāmas tās tauriņu mātītes, kuras nekur tālu no vietas, kur izkūņojušās, neplivinās, jo tur taču dzīvo čaklās un viegli apmānāmās skudras. Bet skudras tālāk par diviem metriem neies mazo kukaiņu pasaules dzeguzēnu meklējumos. Vēl svarīgi, lai oliņas tiktu iedētas nepārziedējušos mārsilos un kāpuriņiem pietiktu ko ēst trīs nedēļas. Gan jau tauriņu mātīte sajūt ne tikai kāpuru barības augu, bet arī skudru klātbūtni un arī to, vai skudru ligzdā jau ir kāds zilenīša kāpurs. No mātītes olu dēšanas veiksmes ir atkarīgs kāpuru turpmākais liktenis. Gados, kas labvēlīgi zilenīša attīstībai, gadās, ka zilenīša kāpuri viens otru mēģina apēst.
Mirmeko lija jeb saistība ar skudrām
Lielie mārsilu zilenīši ir sociālie parazīti, kas saistīti ar skudrām, – mirmeko lajiem zilenīšiem un to kāpuriem ir divas attīstības stratēģijas. Tā saukto «dzeguzi» skudras baro kā savu kāpuru, un tas dzīvo kopā ar pārējiem. Ja tauriņa kāpurs ir «plēsoņa», tas dzīvo atsevišķi un pa reizei dodas baroties ar skudru cirmeņiem. Pirmā stratēģija ir veiksmīgāka – izdzīvo vairāk tauriņu.
Nonākuši skudru ligzdā, lielā mārsilu zilenīša kāpuri izmanto ķīmisko un akustisko mīmikriju – tie īpaši smaržo un caur elpatverēm jeb stigmām raida skaņas, kas līdzinās skudru cirmeņu uzvedībai, un tas skudras pārliecina, ka šie ir viņu saimes locekļi. Turklāt paaugoties tauriņu kāpuri izdod skaņas, kādas raksturīgas skudru karalienei, tā paaugstinot savu rangu ligzdā un panākot, ka tiek labāk aprūpēti un aizsargāti. Taču pienāk kritisks brīdis, kad kāpuri izaug jau tik lieli, ka sāk izskatīties pēc konkurējošas skudru karalienes, un darba skudras šādu kāpuru var iznīcināt.
Lai cik viltīgi pārdomāta izklausītos lielā mārsilu zilenīša dzīve, tomēr tauriņu kāpuru mirstība skudru ligzdās var sasniegt pat 80–95%. Viss atkarīgs no tā, cik labi kāpurs māk atdarināt skudru smaržas un skaņas, kā arī no skudru sugas. Ne visu skudru signālus tie var veiksmīgi atdarināt. Mazais kāpurs jau neizvēlas skudru sugu, viss atkarīgs no tā, kas to adoptē. Kādreiz uzskatīja, ka zilenīšu kāpuri var attīstīties galvenokārt zvirgzdainās dzēlējskudras Myrmica sabuleti ligzdās, bet vēlāk atklājās, ka tie var sekmīgi dzīvot arī citu dzēlējskudru, piemēram, M. scabrinodis, M. sabuleti, ligzdās.
Piemērotākie biotopi
Izplatība Latvijā.
Latvijā, tāpat kā citviet, zilenītis izplatīts nevienmērīgi, veidojot lokālas populācijas sausos biotopos, kur sausos priežu mežos, smiltāju pļavās un virsājos zied mārsili un lodā dzēlējskudras. Konstatēts, ka lielais mārsilu zilenītis visbiežāk aizlidos uz citu biotopu, ja tas atradīsies 150–900 m attālumā, pavisam reti tas sadūšojas doties līdz 3 km tālu. Pētījumi, kas balstīti uz ģenētiskās daudzveidības (DNS mikrosatelītu) analīzi, liecina, ka gēnu apmaiņa starp populācijām var notikt, ja attālums starp populācijām nepārsniedz 10 km. Ja attālums lielāks, populācijas ir pilnīgi izolētas un notiek sugas ģenētiskās daudzveidības noplicināšanās.
Latvijā lielais mārsilu zilenītis sastopams Piejūras zemienē un Kurzemes piekrastē. Lielākā atradne ir Ādažu aizsargājamo ainavu apvidū, Vangažu un Garkalnes apkārtnē. Ir ziņas par sugas atrašanu iekšzemes biotopos Daugavpils–Līksnas reģionā un pie Viļakas, kur ir sausi priežu meži, smiltāju pļavas un virsāji.
Skaidrs, ka Latvijā pastāv vismaz četras izolētas populācijas, jo biotopi Ādažu–Ropažu reģionā var būt savstarpēji saistīti un tauriņi var pārlidot cits pie cita. Iespējams, Ziemupē, Pāvilostā un Lūžņā arī ir vienota populācija, jo kāpu josla var būt labs migrācijas ceļš. Daugavpils–Līksnas un Ropažu–Silciema atradnēs dzelzceļa līnijas var kalpot kā izplatīšanās koridors. Meži, lauksaimniecības zemes, apdzīvotas vietas un citi sugai neraksturīgi biotopi ir zilenīšiem nepārvarama barjera.
Lai jūs spārno apziņa, ka šovasar varētu atrast jaunas, līdz šim neatklātas lielā mārsilu zilenīša populācijas. Tāpēc jau tauriņš iecelts gada kukaiņa godā, lai dabas mīļotāji mobilizētos un, vācot mārsilus tējai, rūpīgi aplūkotu un bildētu visus sastaptos zilenīšus – varbūt trāpīsies arī vislielākais. Ja mārsilos lidinās gada tauriņš, iesaku tomēr augus tējai nevākt, jo par katra tauriņa vai kāpuriņa nogalēšanu var piemērot bargu sodu. Tāpēc Latvijas Entomoloģijas biedrība aicina zilenīšus fotografēt un bildes ievietot dabas novērojumu portālā «Dabasdati.lv» vai nosūtīt uz LEB e-pasta adresi adalia @ lanet.lv.
Raksts tapis, izmantojot Voldemāra Spuņģa zinātnisko pētījumu plašo apkopojumu, kas lasāms LEB mājaslapā.
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 03/2015