Valdība grīļojas, jo mediķi protestē pret nepietiekamām algām. Pacienti vaino ārstus, ka tie viņus pavirši ārstē, Latvijas Radio sazobē ar Latvijas Televīziju ik dienu stāsta par cilvēkiem, kam uzstādīta diagnoze – vēzis. Gada nogalē jau tradicionāli notiek jaudīga ziedojumu vākšana, lai cilvēkiem dotu cerību izveseļoties, tostarp – no ļaundabīgiem audzējiem. Un tajā pašā laikā reti kurš uzdrošinās runāt par cēloņiem. Iespējams, daudzi, kas tagad cīnās par savu dzīvību, pirms gadiem strādāja lauksaimniecībā, dzīvoja tīrumu ieskautā viensētā, ēda produktus, kuros bija pārāk daudz pesticīdu atliekvielu, dzēra ūdeni no piesārņotiem avotiem vai akām. Tāpēc nolēmām publicēt Pētera Apiņa – mediķa, Ārstu biedrības bijušā prezidenta, publicista un kaismīga cīnītāja par tautas veselību – viedokli par pesticīdu lietošanas blaknēm.
Anitra Tooma
Lauksaimniecības ķimikāliju, tostarp pesticīdu, lietošana dod iespēju zemniekiem apstrādāt milzīgus monokultūru tīrumus un iegūt lielas ražas. Bet par šo dabas indēšanu, sugu iznīcināšanu un cilvēku veselības graušanu samaksā visa sabiedrība – liela daļa lauksaimniecības subsīdiju ar nelielu līkumu nonāk pesticīdu ražotāju banku kontos. Tāpēc atgādināšu, kādu postu cilvēku veselībai rada intensīvā lauksaimniecība.
Insekticīdi jeb kukaiņu indes, herbicīdi jeb nezāļu iznīcinātāji, fungicīdi jeb indes pret augu slimību ierosinātājām sēnēm grauj mūsu un mūsu bērnu veselību, to lietošanas dēļ nedzimst bērni, vīriešiem ir vāja erekcija un sliktas auglības spermatozoīdi, sievietēm ir priekšlaicīgas dzemdības un spontānie aborti, bērniem – psihomotori traucējumi. Pēc tīrumu miglošanas iet bojā ne tikai kaitēkļi, nezāles un augu slimības, bet arī apputeksnētāji kukaiņi, sīkie zvēriņi un lauku putni. Visvairāk cieš kukaiņēdāji putni, kuru skaits Latvijā un Eiropā ik gadu samazinās par 5–10%. Par retumu kļuvuši tādi agrāk bieži sastopami putni kā griezes, ķīvītes, ķikuti, tilbītes un puskuitalas, peļu klijāni, cīruļi, čipstes, dzeltenās un pelēkās cielavas.
Pesticīdu ražotāju lobijs dancina Eiropas Savienību
Pasaules Veselības organizācija jau 2002. gadā definēja endokrīnās sistēmas grāvējvielas un uzskaitīja indes, kas šo iekšējās sekrēcijas sistēmu jeb organisma datorsistēmu bojā, un pirmām kārtām tie ir fungicīdi, herbicīdi un pesticīdi. Arī broma liesmu slāpētāji, alkilfenoli, nonifenols, bisfenols A, ftalāti, dioksīni, kas pievienoti šķīdinātājiem, mazgāšanas līdzekļi, daļa plastmasu, smagie metāli. Visvairāk endokrīnā sistēma tiek postīta bērniem, it īpaši zīdaiņa un pubertātes vecumā. Tas izpaužas divējādi – vai nu veicinot priekšlaicīgu dzimumattīstību, vai arī bojājot dzimumšūnas, kas nereti nozīmē dzimumattīstības aizkavēšanu, meitenēm – menstruālā cikla traucējumus un neauglību.
Par gandrīz visiem pesticīdiem, fungicīdiem un herbicīdiem ir aizdomas, ka tie varētu būt hormonālās sistēmas traucētāji, grāvēji vai izraisīt vēzi, jo ir kancerogēni. Tas nozīmē, ka šie pesticīdi varētu būt kaitīgi pat ļoti mazās devās, un drošas koncentrācijas tiem nemaz nevar noteikt. Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde atzīst, ka par krietnu daļu pesticīdu šobrīd trūkst datu drošu normu izstrādei, tomēr tos atļauts lietot. Tas parāda pretrunas pašreizējā pesticīdu regulējumā – lai gan Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū nosaka, ka var lietot tikai tādus pesticīdus, kas nerada ne īstermiņa, ne ilgtermiņa kaitējumu videi, cilvēkiem un citiem organismiem, faktiski pesticīdus ļauj pārdot un izmantot arī tad, ja kaitējuma iespēja ir nepietiekami pierādīta. Šobrīd Eiropas Parlaments ir nolēmis pārskatīt pesticīdu regulējumu, jo ir itin labi informēts – pesticīdi kaitē. Tomēr pārmaiņas notiek tracinoši lēni.
Latvijā nav ticamu, statistiski apstiprinātu datu, cik daudz pesticīdu tiek lietots, jo lieltirgotāji nevēlas, ka sabiedrība uzzina patiesos viņu peļņas apjomus. Mēs dzīvojam naivā ilūzijā, ka pesticīdus lietojam mazāk nekā attīstītajā Rietumeiropā un ka nav iemesla satraukties. Taču Latvijā pēdējos gados vērojams straujākais pesticīdu tirdzniecības pieaugums Eiropā. Iespējams, pesticīdu lietojums uz hektāru mums īpaši daudz nepalielinās, taču pieaug hektāru skaits, kur šīs indes tiek lietotas, līdz ar to pieaug slodze dabai un produkcijas apjoms, kurā pesticīdi vai to atliekvielas ir atrodamas. Orhūsas konvencijā teikts, ka informācijai par vidi ir jābūt pieejamai cilvēkiem un sabiedrībai. Latvijā Zemkopības ministrijas pakļautības iestādes informāciju visādi slēpj, it kā aizsargājot konfidencialitāti, it kā aizsargājot izplatītāju intereses. Datiem būtu jābūt atslepenotiem.
Žurka nav mazs cilvēks
Ķimikāliju ražotāji gādā, lai sabiedrība naivi domātu – ja pesticīdu atļauts tirgot, tātad autoritatīvas iestādes ir apstiprinājušas, ka tas ir drošs. Diemžēl realitātē jaunizgudrotie pesticīdi netiek pārbaudīti pietiekami ilgi. Pesticīdu patiesā kaitīguma izvērtēšanai pietrūkst datu. Pētījumus ar cilvēkiem mūsdienās veikt nevar, pat ja atrastos brīvprātīgie, kuri ēstu vai speciāli elpotu pesticīdu putekļus. Vēl retāk kāds pētniecības nolūkos būtu gatavs pesticīdu miglā turēt bērnus, bet tas, kas būtu jāpierāda, nozīmē – pesticīdi, herbicīdi un fungicīdi visbīstamākie ir bērniem, jo tieši augšanas periodā grauj endokrīno jeb iekšējās sekrēcijas sistēmu. Tādēļ, ka tiešu pētījumu uz cilvēkiem nav, pesticīdu aizstāvji apgalvo, ka nav pietiekami daudz pētījumu, kas pierādītu pesticīdu graujošo ietekmi uz veselību. Tajā pašā laikā androgenitātes jeb vīrišķās dzimumspējas traucējumi ir pierādāmi gandrīz visiem pesticīdiem, bet Latvijā nav pieņemts skaļi runāt par tēmu – «nestāv».
Pesticīdu kaitīgumu parasti pēta nevis uz cilvēkiem, bet gan žurkām. Un tomēr – cilvēks nav liela žurka. To, ko mēs nekādi nevaram izpētīt ar žurkas palīdzību, ir ķimikālijas iespaids uz psihoemocionālo veselību. Piemēram, ar lielu varbūtību tieši sadzīves ķīmikālijas un pesticīdi ir galvenie vaininieki pieaugošajam autismam un bērnu psihoemocionālajai nestabilitātei. Ar lielāko varbūtību pesticīdi var ietekmēt bērnu attīstību – tie sāk vēlāk runāt. Iedomājieties – bērns dzīvo pie rapšu lauka, tādēļ sāk runāt vēlāk un skolā mācās sliktāk. Ar pesticīdiem un citām indēm saistāms arī uzmanības deficīta sindroms bērniem un hiperaktivitāte. Bet pierādīt šo sasaiti ir grūti, jo veselību grauj ne tikai lauksaimniecības indes.
Žurka nav mazs cilvēks, tā dzīvo ievērojami īsāku mūžu, ir ar pilnīgi atšķirīgu vielmaiņu. Grūti izvērtēt, vai žurciņa būtu saslimusi ar otrā tipa cukura diabētu pēc daudziem gadiem, bet diabēta kritisks pieaugums arī ir viens no iekšējās sekrēcijas grāvējvielu ietekmes rezultātiem. Un vēl – iespēju noteikt pesticīdu metabolītus cilvēka ķermenī praktiski nav, jo šīs analīzes ir ļoti dārgas un Latvijas lielās laboratorijas šos izmeklējumus nepiedāvā.
Daba tiek indēta nepārtraukti. Pesticīdi un herbicīdi, kas tieši ietekmē dzimumšūnas un iekšējās sekrēcijas dziedzerus, nonāk augsnē, bet vēlāk arī ūdeņos. Agri vai vēlu pesticīdi nonāk aku ūdeņos, tie jau ir nonākuši Latvijas gruntsūdeņos. Pesticīdi ietekmē hormonālo sistēmu zivīm un abiniekiem, kam nākas dzīvot piesārņotajos ūdeņos. Vardes jau kļuvušas par retumu, zivis arī iet mazumā.
Miglotājus nekas nespēj apturēt
Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūts pievienojies Cilvēka biomateriālu programmai Eiropā, tā sauktajam «lielajam projektam», un pēta 100 ģimenes, kas dzīvo vismaz 250 metru attālumā no laukiem, ko kaisa ar pesticīdiem, herbicīdiem un fungicīdiem. Uzsākot pētījumu, atklājās, ka Latvijā ir vairākas lauku skolas, kuru tuvumā uz lauka tiek smidzinātas indes, bet bērni klasē mācās pie atvērta loga. Joprojām nav izdevies pārliecināt Zemkopības ministriju, ka lauku cilvēki ir laikus jābrīdina, kad notiks miglošana tīrumos pie iedzīvotāju mājām.
Ar pesticīdiem un fungicīdiem tiek grauta imūnā sistēma. Protams, nevar ļoti straujo autoimūno slimību pieaugumu norakstīt tikai uz pesticīdiem, bet ir pilnīgi droši, ka kopā ar sadzīves ķimikālijām, indēm ražošanā, celtniecībā un degvielā, kā arī konservantiem pārtikā pesticīdiem ir milzīga loma imūnās sistēmas graušanā. Ikviens, kurš saslimis ar autoimūnu slimību, var ar pilnu pārliecību pesticīdu tirgotāju uzskatīt par savas nelaimes vaininieku. Un vēl pesticīdi un fungicīdi veicina iespēju saslimt ar cukura diabētu.
Apdraudēti jauni lauku vīrieši
Gandrīz uz visu mūsdienās pieejamo pesticīdu iepakojuma smalkiem, teju nesalasāmiem burtiņiem ir rakstīts, ka tie var izraisīt androgēnas problēmas. Tautas valodā tas nozīmē, ka var «nestāvēt», mediķi teiks – erekcijas traucējumi, turklāt sperma nederēs bērnu radīšanai. Jauniem vīriešiem, kuri strādā zemkopībā, endokrīnās sistēmas grāvējvielas ievērojami samazina spermas kvalitāti, tā nespēj apaugļot olšūnu, kā arī rada fertilitātes traucējumus. Ir gadījumi, kad endokrīnās sistēmas traucējumi izpaužas kā infantilitāte.
Mehanizatoriem, kuri strādā ar pesticīdiem, neievērojot piesardzību, ir risks saslimt ar prostatas vēzi. Pierādīts, ka pesticīdi veicina prostatas vēža agrīnu attīstību, un kancerogēnais efekts attiecas arī uz pārējo endokrīno un reproduktīvo sistēmu. Pieaugošā olnīcu, dzemdes, dzemdes kakla, sēklinieku, virsnieru dziedzeru vēža incidence (saslimšanu skaits uz 1000 iedzīvotājiem gadā, – red.) lielā mērā saistīta ar pesticīdu, fungicīdu un herbicīdu lietošanu.
Pesticīdi mazina medikamentu iedarbību
Baktērijas ir vienas no būtiskākajām dzīvās dabas sastāvdaļām. Cilvēkam ir 1013 šūnu, bet viņa kuņģa–zarnu traktā, uz ādas, elpceļos, urīnvados, dzimumorgānos dzīvo 1014 mikroorganismu – baktēriju, sēņu, mikoplazmu, amēbu, vienšūņu utt. Mēs to saucam par cilvēka mikrobiomu, un bez šīm baktērijām cilvēks dzīvot nevar. Laiku pa laikam cilvēkā savairojas kaitīgās baktērijas, kas izraisa slimības, un šīs baktērijas mēs apkarojam ar antibiotikām, pie reizes nogalinot arī labās, mums vajadzīgās. Tomēr bez antibiotikām cilvēki šodien izdzīvot nevarētu.
Baktērijas kļūst rezistentas pret antibiotikām, ja ar šīm antibiotikām pārmērīgi iedarbojas uz tām. Baktēriju izturīgie celmi pārdzīvo zāļu iedarbību, iegūst spēju pretoties tām un nodod šo rezistences iezīmi nākamajām paaudzēm. Vēl vairāk– šie izturīgie celmi nodod šo rezistenci arī pārējām baktērijām, kas nav tieši bijušas iesaistītas antibakteriālajā notikumā, arī tādām baktērijām, kas izraisa cilvēka slimības. Būtiski tas, ka dažādos veidos, galvenokārt ar plazmodijiem, baktērijas savāc rezistences iespējas pret daudzām antibiotikām vienlaikus, arī pret tādām, ar kurām nav saskārušās. Tiesa, baktērijas ar rezistenci ir mazāk izturīgas, jo šī pretrezistences sistēma viņām ir kā smaga nasta. Un tomēr – mūsdienās baktērijas iemācījušās būt konkurētspējīgas arī ar visām rezistences nešļavām.
Mums visiem jāuztraucas par antimikrobiālās rezistences attīstību, kas rodas, ja baktērijas spēj izdzīvot, neskatoties uz ārstēšanu ar antibiotikām, kas tās iepriekš nogalināja. Pretmikrobu rezistence rodas tad, ja mikroorganisms, kuru pirms tam nogalināja konkrētas zāles, spēj pārdzīvot ārstēšanu ar tām pašām zālēm. Viens no nozīmīgākajiem antimikrobiālās rezistences gadījumiem pasaulē ir multirezistentas tuberkulozes attīstība, kas izraisa pacientu ilgstošu un dārgu ārstēšanu, kā arī palielinātu nāves gadījumu skaitu. Pneimoniju, tuberkulozi, gonoreju un salmonelozi kļūst grūtāk ārstēt, jo to ārstēšanai izmantotās antibiotikas kļūst mazāk efektīvas. Rezistence pret antibiotikām izraisa pacientu ilgāku ārstēšanos slimnīcā, augstākas medicīniskās izmaksas un paaugstinātu mirstību. Baktēriju rezistence liek ārstiem izrakstīt daudz jaudīgākas zāles, no kurām dažas izraisa papildu problēmas, piemēram, nieru bojājumus un nieru mazspēju.
Rezistenci pret antibiotikām mikrobi iegūst, ne tikai saņemot masīvu antibiotiku terapiju slimnīcā, kur pacientam tiek ārstēta pneimonija vai pielonefrīts. Ievērojami lielāks rezistences risks ir no tā, ka baktērijas veido savu rezistenci pret līdzīgām ķīmiskām vielām. Kad lauki tiek migloti ar herbicīdiem un fungicīdiem, lielākā daļa baktēriju iet bojā, bet citas izveido rezistenci pret šo pesticīdu un šo rezistenci nodod citām baktērijām. Nelaime tā, ka liela daļa herbicīdu un fungicīdu pēc savas uzbūves ir ļoti līdzīgas indes stiprākajām antibiotikām, jo apstādina šūnu vielmaiņu un vairošanos, bremzē dažādus attīstības ciklus vai šūnu membrānas caurlaidību. Arvien vairāk mediķu rakstu un ziņojumu vēsta par rezistenci pret tām antibiotikām, piemēram, kolistīnu un karbapenēmiem, kas ir cilvēku šobrīd pēdējā aizsardzības līnija pret infekcijas slimībām, bet šī rezistence radusies galvenokārt no baktēriju saskarsmes ar lauksaimniecībā izmantotajām indēm.
Izgaismojas īstie noziedznieki
Bioloģiskās daudzveidības mazināšanās ir tikpat liela problēma kā klimata krīze. Intensīvā lauksaimniecība vainojama gan pie sugu un seno šķirņu izzušanas, gan arī cilvēku veselības gandēšanā. Globāli lauksaimniecības ķimikālijas ražo lielas starpnacionālas kompānijas, kuras dzen viens dzinulis – nauda. Šīs kompānijas var ieguldīt milzu līdzekļus tiešā un netiešā reklāmā, kā arī lobēšanā, kā smalki tiek saukta Eiropas un Latvijas parlamentāriešu, politiķu un ierēdņu pārliecināšana. Šajā jomā Latvijā izvairās lietot vārdu «korupcija» pat tad, kad pesticīdu tirgotāji apmetas Zemkopības ministrijas ēkā un vairumtirgotājas radinieks ieņem augstu amatu.
Zemniekus dažādā veidā pārliecina, ka bez pesticīdiem raža būs mazāka un ne tik kvalitatīva. Saimnieks pērk indi un maksā bargu naudu vai tērē subsīdijas par to, ka lauki tiek noplicināti, Latvijas daba sagandēta, ūdens apkārtnē saindēts, viņa strādniekiem un kaimiņiem tiek sagrauta veselība, bet apkārtnes bērniem būs dzimumorgānu un dzimumsistēmas problēmas. Publiskajā telpā pesticīdu lietošanu aizstāv ne jau pesticīdu tirgotāji, kuri gūst miljoniem lielu peļņu uz zemes, cilvēku, dzīvnieku un augu indēšanas un noindēšanas rēķina. Pesticīdu aizstāvju lomu uzņemas caurkrituši politiķi vai lauksaimnieku nevalstisko organizāciju līderi.
Globāli cīņa ar pesticīdu ražotājiem guvusi uzvaru. Šā gada martā ASV zvērināto tiesa nolēma, ka agroķīmijas uzņēmumam «Monsanto» ir jāsamaksā 81 miljons ASV dolāru amerikāņu pensionāram, bijušajam dārzniekam, kura saslimšanu ar vēzi ir veicinājis šā uzņēmuma ražotais herbicīds «Roundup». Zvērināto tiesa Sanfrancisko pilsētā konstatēja, ka šī firma bijusi «nolaidīga, neizrādot saprātīgu piesardzību», lai brīdinātu par herbicīda riskiem. Tiesa nosprieda, ka «Monsanto» jāsamaksā 70 gadus vecajam Edvīnam Hardemenam 75 miljoni dolāru kā atlīdzība par kaitējumu, 5,6 miljoni dolāru kā kompensācija un 200 000 dolāru par ārstēšanās izdevumiem. Zvērināto tiesa arī konstatēja, ka «Roundup» dizains bija viegli pārprotams un ka šim produktam nebija pietiekamu brīdinājumu par potenciālo lietošanas risku. Te gan jāatgādina, ka lielākais pasaules glifosātu ražotājs «Monsanto» vairs nav amerikāņu īpašums, bet gan pārpirkts jeb formāli apvienots ar vācu ķīmijas koncernu «Bayer». Lielai daļai «Bayer» asociējas ar zālēm, piemēram, aspirīnu, bet patiesībā tas ir viens no pasaulē lielākajiem ķīmisku produktu ražotājiem. Tāpēc amerikāņiem, iespējams, kļuva vieglāk nosodīt svešu investoru, nevis savu ražotāju. Kad Latvijā ārsti un vides NVO rosina aizliegt kaut vai glifosātus saturošus herbicīdus, mūs apsmej un vaino nozares iznīcināšanā.
Pēteris Apinis