Latvijā iznīcina dabaszinātniskās bibliotēkas

Man kopš bērnības patīk grāmatas; katrai ir sava – rakstīta vai nerakstīta – vēsture, kas piešķir tai īpašu kultūrvēsturisku vērtību. Bet pats galvenais ir grāmatas saturs – šis zināšanu kopums dabas pētniekiem ir viens no galvenajiem avotiem, no kura sākt pētījumus, jo neatņemama katra zinātnieka darba sastāvdaļa ir speciālās literatūras studēšana. Daudzi no mums visu mūžu meklē, krāj, lasa un pārlasa grāmatas, atsvaidzinot zināšanas vai smeļoties jaunu, iepriekš nezināmu informāciju. Pēdējos desmit gados datu nesējos samērā droši var vienuviet uzkrāt grāmatu saturu, bet, no otras puses, digitalizācija apdraud drukāto grāmatu krājumu eksistenci.

Kas valda, tas nosaka grāmatu valodu

Latvijas teritorijā pirmo dabaszinātnisko grāmatu «Vidzemes dabas stāsti» 1778. gadā vācu valodā uzrakstīja baltvācu naturālists, rīdzinieks Jākobs Fišers (Jacob Benjamin Fischer, 1731–1793). 1761. gadā viņš studēja zooloģiju un botāniku Upsalā pie Karla fon Linnē (Carl von Linné, 1707–1778), modernās sugu taksonomijas pamatlicēja. Atgriezies Rīgā, Fišers savas zināšanas veltīja nesen nodibinātā Himzeļa muzeja dabas priekšmetu kolekcijas apstrādē, papildināšanā un kataloga sastādīšanā. Viņš apkopoja ziņas par augu un dzīvnieku sugu sastopamību un fenoloģiju Vidzemē un publicēja grāmatā «Vidzemes dabas stāsti», kas piedzīvoja divus izdevumus (otrais iznāca 1793. gadā). Turpmāko 140 gadu periodā, līdz pat Latvijas valsts nodibināšanai 1918. gadā, gandrīz visa literatūra par Latvijas dabu ir izdota vācu valodā. Sākot no 18. gadsimta beigām, katram vietējam naturālistam bija sava bibliotēka, kur smelties zināšanas, un pamatkrājumu veidoja Vācijā izdotas dabaszinātniskās grāmatas, tāpēc vācu valodas zināšanas pavēra pētniekiem pieeju informācijai par aktuālākajiem dabaszinātņu sasniegumiem.

Sākot no 20. gadsimta 20. gadiem, sāka attīstīties dabaszinātnisko grāmatu un žurnālu izdošana latviešu valodā, bet padomju okupācijas gados lielu daļu rakstu un grāmatu pat latviešu autoriem nācās rakstīt krievu valodā. Pēc neatkarības atjaunošanas pētnieki varēja rakstīt latviski, bet zinātniskajos rakstos sāka dominēt angļu valoda. Tāpēc, lai mūsdienu dabas pētnieki varētu saprast visu, kas reiz rakstīts par Latvijas dabu, nav slikti zināt visas šīs valodas.

Latvijā nav bibliotēkas, kur vienuviet varētu atrast visu, kas rakstīts par mūsu putniem. Daudzas publikācijas ir jāmeklē gadiem ilgi, nereti vienīgie eksemplāri paglābušies vien ārpus Latvijas. Parasti zinātniskiem izdevumiem ir samērā neliels metiens – vidēji aptuveni 2000 eksemplāru. Pēc maniem aprēķiniem, Latvijas privātajās un dažās specializētajās bibliotēkās, piemēram, Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijā, Latvijas Dabas muzejā, Rīgas Nacionālajā zooloģiskajā dārzā, Latvijas Ornitoloģijas biedrībā, LU Zooloģijas muzejā u.c., glabājas līdz pat 8000 dažādu izdevumu par putniem, bet valsts nozīmes bibliotēkās, spriežot pēc katalogiem, to ir mazāk par tūkstoti. Turklāt pētījumos nereti ir jāizmanto vēsturiskā informācija par līdzīgiem darbiem vai sugu stāvokli arī kaimiņvalstīs, kas atrodama vien ārzemēs izdotajās publikācijās, un tas aizņem daudz laika. Tāpēc es pēdējos 15 gadus nodarbojos ar Latvijas ornitoloģiskās bibliogrāfijas saraksta veidošanu un satura digitalizēšanu. Manā sarakstā šobrīd ir vairāk nekā 3500 drukātu avotu – sākot no grāmatām un zinātniskām publikācijām līdz rakstiem plašsaziņas līdzekļos. Tā kā pēdējos gados aizvien biežāk dabaszinātnisko grāmatu krājumi tiek aizlaisti postā, mana kolekcija daudzām retām grāmatām ir vienīgā iespēja paglābties no makulatūras kapātāja vai uguns liesmām.

Bibliotēku postīšanas viļņi

Cilvēces vēsturē vērtīgu bibliotēku krājumu zaudēšana vienmēr tiek uztverta ar lielām sāpēm. Šie posta darbi visbiežāk notika karu un juku laikos. Lai gan dabaszinātniskās grāmatas reti tiek pasludinātas par režīmam bīstamām, gadās visādi. Pirmais pamatīgais trieciens Latvijas bibliotēku krājumiem notika 1905. gada revolūcijas laikā, kad daudzas baltvācu muižas nodega kopā ar vērtīgām bibliotēkām. Pēc desmit gadiem sekoja Pirmais pasaules karš, un tika izputinātas daudzas atlikušās baltvācu aristokrātijas privātās bibliotēkas. Piemēram, nemiera gados esam pazaudējuši Vidzemes muižnieku un aktīvu naturālistu barona Haralda fon Loudona (Harald von Loudon, 1876–1959) un viņa skolnieka Nikolaja fon Tranzē (Nikolai von Transehe, 1886–1969) privātās bibliotēkas, bet par citu naturālistu bibliotēku likteni precīzu ziņu nav. Vien neliela daļa dabaszinātnisko grāmatu no baltvācu muižu bibliotēkām tika izglābtas un ir saglabājušās līdz mūsdienām.

Nākamais privāto bibliotēku izputināšanas vilnis notika baltvāciešu repatriācijas laikā 1939. gadā, kad vērtīgās dabaszinātniskās bibliotēkas tika aizvestas uz Rietumiem, bet tās, kuras palika Latvijā, lielākoties tika izvazātas. Daudzas bibliotēkas tika vien līdz okupētajai Polijai, kur tika izmitināti emigranti no Baltijas, bet daļa no izvestajām bibliotēkām turpmākajos kara gados pazuda. Piemēram, ornitologs Nikolajs fon Tranzē pēckara gados rakstīja, ka no kara liesmām viņam izdevies paglābt vien divas trešdaļas bibliotēkas, kuru viņš turpmākajos gados izmantoja, apkopojot informāciju par Latvijas putnu sastopamību, fenoloģiju un citiem aspektiem. Šīs grāmatas noderēja, lai 1965. gadā izdotu bagātīgu monogrāfiju par Latvijas putniem.

Padomju okupācijas pirmajos gados tieši valoda kļuva par atlases kritēriju, lai grāmata nokļūtu makulatūrā, – no sabiedriskajām bibliotēkām tika izņemtas un iznīcinātas teju visas vācu valodā publicētās grāmatas un žurnāli par dabu. Pēc Rīgas Dabas pētnieku biedrības likvidēšanas visi rakstu krājumi «Korrespondentblatt des Naturforschender Vereins zu Riga», kas bija palikuši Rīgā, tika norakstīti makulatūrā! Arī Rīgas Dabas muzeja un Skolu muzeja bibliotēku skāra totāla vācu grāmatu norakstīšana; domājams, ka līdzīgi notika arī citās bibliotēkās. Labi vismaz, ka vairāki muzeju darbinieki, riskējot ar savu karjeru, vērtīgākās zinātniskās grāmatas vācu valodā paslēpa savos mājokļos un saglabāja nākamajām paaudzēm.

Vēl viena bēda – mūsdienās Latvijā nav nemaz tik daudz cilvēku, kas spēj saprast tekstus vācu valodā, un tad izdevums labākajā gadījumā ir vien bilžu grāmata. Komunistiskajam režīmam nevēlamajai literatūrai, tajā skaitā arī brīvvalsts laika izdevumiem par dabu, tika izveidoti grāmatu glabāšanas specfondi, tikai retais drīkstēja tos lasīt. Pat uz 1936. gada monogrāfijas «Latvijas putni» citēšanu skatījās ar piesardzību, it īpaši pirmajās okupācijas laika desmitgadēs.

Digitalizācijas posta darbi

Sāpīgi atzīt, bet mūsdienās mēs piedzīvojam nākamo bibliotēku postīšanas vilni, turklāt šoreiz tas nenotiek karu vai varas maiņu postažas dēļ. Pēdējos gados tieši specializētās bibliotēkas regulāri atbrīvojas no grāmatām, aizbildinoties ar vietas trūkumu. Valsts galvenajās bibliotēkās (Latvijas Nacionālā bibliotēka, LU Akadēmiskā bibliotēka un citas) ar dabaszinātnisku grāmatu uzkrāšanu un saglabāšanu īpaši neaizraujas – pieprasījums esot neliels, nav ko lieki aizņemt plauktus. Diemžēl specializētas dabaszinātniskās bibliotēkas Latvijā nav, un arī Torņakalnā uzbūvētajā LU Dabas mājā atradās vieta visam, tikai ne senajiem grāmatu krājumiem. Arī plašas privātās bibliotēkas Latvijā ir tikai dažas – daudz taču pieejams digitāli.

Laikam esmu īsts retums, jo uzskatu sevi par dabaszinātnisku grāmatu bibliofilu. Jau kopš vienpadsmit gadu vecuma, nu jau vairāk nekā 30 gadus, es aizrautīgi krāju, lasu un savās publikācijās izmantoju informāciju no grāmatām un citiem izdevumiem, tāpēc manā pasaulē grāmatai ir īpaša vieta. Apkopojot statistiku, pamanīju, ka pēdējos padsmit gados 27% grāmatu esmu ieguvis kā kolēģu dāvinājumu vai dažādu bibliotēku izmestās jeb norakstītās grāmatas. To skaitā ir arī reti 19. gadsimta izdevumi. Piemēram, vairāk nekā 15 gadus antikvariātos un interneta grāmatu tirgošanas platformās meklēju Vidzemes baltvācu ornitologa Oskara fon Lēvisa (Oscar von Löwis, 1831–1899) trīs sējumus par Latvijas putniem. Tā bija viena no laimīgākajām mūža dienām, kad dabūju 1893. gadā Rīgā izdoto pirmo grāmatu latviešu valodā par Baltijas putniem. Divas citas viņa grāmatas pērn paveicās sameklēt… makulatūrā norakstītajās grāmatās no kādas valsts institūcijas bibliotēkas! Esam nonākuši līdz stāvoklim, kad Rīgā izdotās grāmatas vācu valodā par Latvijas dabu mūsdienās ir iespējams iegādāties vien Vācijas interneta grāmatu pārdošanas portālos.

Iznīcināt nedrīkst saglabāt?

Īpaši sāpīgi apzināties, ka tiek izputinātas tieši sabiedrisko iestāžu bibliotēkas, kuras veidotas vairāk nekā gadsimtu. Nesen LU Zooloģijas muzeja jaunā vadītāja teica: «Muzejs nav bibliotēka!» Kas tad? Atgādināšu, ka pasaulē ir daudzi dabaszinātņu muzeji, kuros bibliotēkas ir iekļautas krājumu pamatfondos. Šos krājumus pienācīgi uztur, papildina, veido reto un unikālo izdevumu izstādes un publicē katalogus. Daudzi muzeji lepojas ar retām un vērtīgām grāmatām, ar ievērojamu pētnieku privātajām bibliotēkām. Pērn biju Londonas Dabas vēstures muzeja bibliotēkā, un tur ir arī reto grāmatu nodaļa, kur glabājas tūkstošiem dabaszinātnisko grāmatu no visas pasaules, arī vairāki plaukti ar Latvijas izdevumiem. Manuprāt, tas ir izcils piemērs, kuram būtu jāseko. Ar pašreizējo attieksmi pret saviem grāmatu krājumiem, kad tiek noniecināts iepriekšējo paaudžu ieguldītais milzīgais darbs, mēs drīz nonāksim līdz situācijai, kad nākamo paaudžu pētniekiem būs jābrauc uz ārzemju muzejiem un bibliotēkām, ja viņiem būs nepieciešams kāds nedigitalizēts zinātnisks darbs.

Atgādināšu, ka no daudzajām Latvijas vēsturiskajām privātajām dabaszinātniskajām bibliotēkām līdz mūsdienām ir saglabājies vien zoologa Embrika Stranda (Embrik Strand, 1876–1947) krājums, kas patvērās Latvijas Universitātes bibliotēkas fondos. Bet daļa grāmatu ar šīs bibliotēkas īpašnieka zīmogiem jau daudzus gadus klejo arī pa Rīgas grāmatu antikvariātiem. Tur atradu arī 1901. gada grāmatu no Rīgas zoodārza direktora Karla Grevē (Karl Grevé, 1854–1916) bibliotēkas ar cita ievērojama putnu pētnieka Sergeja Buturļina dāvinājuma parakstu viņam. Ir zināms, ka savu bibliotēku K. Grevē novēlēja Rīgas Dabaspētnieku biedrības bibliotēkai, kura glabājas LU Zooloģijas muzejā un LU bibliotēkas krājumos.

Šo «aizpeldējušo» grāmatu sarakstu var turpināt vēl un vēl…

Otro dzīvi katrai grāmatai

Mēs aizrautīgi diskutējam, kā dot mantām otro dzīvi. Zero waste dzīvesveids kļuvis ļoti aktuāls. Tikai grāmatas nez kāpēc aizvien biežāk aizceļo uz makulatūras konteineriem. Es lūdzu – nemetiet laukā grāmatas par dabu! Vēlos pievērst jūsu uzmanību dabaszinātnisku grāmatu un bibliotēku saglabāšanas problēmai. Līdz šim gandrīz visām dabaszinātniskajām grāmatām, kuras nonākušas manās rokās, ir izdevies atrast jaunu īpašnieku. Gribētu īpaši uzsvērt, ka lielākā daļa dabaszinātnisko grāmatu morāli nekad nenoveco, jo satur vēsturisku informāciju par sugu sastopamību, par fenoloģiju, skaitu, bioloģiju un ekoloģiju. Šo informāciju pētnieki vienmēr izmantos savos darbos. Ir skaidrs, ka mūsu uzdevums ir saglabāt iepriekšējo paaudžu uzkrāto informāciju bibliotēku veidā un vismaz vērtīgāko daļu nodot nākamajām paaudzēm. Katrai dabaszinātniskajai grāmatai noteikti ir jādod otrais mūžs.

Es ticu, ka vērtīgākās dabaszinātniskās grāmatas, kas, neko ļaunu nenojauzdamas, glabājas mūsu bibliotēkās, neskartas pārdzīvos kārtējo nicināšanas periodu un būs pieprasītas arī turpmākajos gadsimtos, bet mūsu uzdevums ir pienācīgā veidā šos izdevumus saglabāt un izmantot. Apzinos, ka pats savu bibliotēku varēšu uzturēt un pārvaldīt labākajā gadījumā vēl gadus trīsdesmit, bet vai 2050. gadā Latvijā būs bibliotēka, kurai vērtīgo dabaszinātnisko grāmatu krājumu varēšu nodot tālāk? Cerams, ka būs.

Mani grāmatu atlases kritēriji prioritārā secībā

1. Literatūra par Latvijas dabu un tuvākajiem reģioniem.
2. Vēsturiski izdevumi līdz 1950. gadam.
3. Grāmatas ar stāstu – ar autora dāvinājuma autogrāfu, ekslibri vai kādu citu vēsturiski vērtīgu ierakstu.
4. Izdevumi ar nelielu tirāžu (mazāk par 1000 eksemplāriem) un reti, specializēti izdevumi (konferenču tēzes u.c.).
5. Visu veidu sīkiespiedumi – bukleti, plakāti, kalendāri u.tml., kas parasti saglabājušies nelielā skaitā.

Ruslans Matrozis; autora foto