Man patīk cilvēki, kuru vārdi saskan ar darbiem. Iespējams, var būt vieds dabas pētnieks, kurš lielāko dzīves daļu pavada pilsētā pie datora un pārlidojumos uz konferencēm. Bet es vairāk ticu tiem, kuri dzīvo dabā. Dabas aizsardzības eksperts Viesturs Lārmanis uzaudzis mazā miestiņā, kas atrodas Gaujas ielokā Valkas novadā. 2016. gadā viņš atgriezās «Bekās» – savā tēvzemē – un no teorētiķa aizvien vairāk kļūst par praktiķi. Dzīvo laukos, audzē gaļas liellopus un turpina izkopt parkveida jeb, kā pats saka, kokāju pļavas. Izrādās, no Rīgas tik attālajā saimniecībā ir vislielākā aizsargājamo biotopu (dzīvotņu) daudzveidība vienuviet ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas mērogā!
Latvijas ziemeļos, kur līkumu līkumus met Gauja un tai blakus otru upes garumu veido vecupju labirints, bioloģiskās daudzveidības epicentrā atrodas «GrassLIFE» demonstrējumu saimniecība – dabas saimniecība «Bekas». Lielākā daļa saimniecības zemes atrodas dabas lieguma un dabas parka zonās aizsargājamo ainavu apvidū «Ziemeļgauja», kas iekļauts arī Eiropas Savienības nozīmes dabas teritoriju «Natura 2000» un starptautiskas nozīmes putnu vietu (IBA) tīklā. Saimniecības ganībās koncentrējas 12 dažādi pļavu, mežu un ūdeņu dzīvotņu (biotopu) veidi, kas ir īpaši aizsargājami saskaņā ar ES Biotopu direktīvu vai Latvijas normatīviem. Tā ir Latvijā un, iespējams, arī Eiropas Savienībā lielākā īpaši aizsargājamo dzīvotņu bagātība tik nelielā (aptuveni 80 ha) vienlaidus teritorijā. Šajā pašā ainavā sastopamas arī vairāk nekā 30 īpaši aizsargājamas dzīvnieku, ķērpju, augu un sēņu sugas, seši valsts nozīmes dižkoki. Nepārspīlējot var teikt, ka gandrīz katrs saimniecības zemes kvadrātmetrs ir starptautiskas vai nacionālas nozīmes īpaši aizsargājams dabas objekts.
– Kāpēc tu nolēmi dzīvot laukos?
– Tā ir mana dzimtene, un es visu dzīvi gribēju tur atgriezties; tagad turpinu tēva iesākto zemnieku saimniecību un vienlaikus strādāju arī dabas aizsardzībā. Kopā ar sievu Inesi te veidojam dabisko pļavu atjaunošanas demonstrējumu saimniecību, tāpēc man nāksies visu teoriju par to, kā atgriezt un vairot biodaudzveidību, izmēģināt pašam, lai varu ieteikt citiem.
Es jau kopš bērnības augu par mežinieku: kopu meža kultūras, dežurēju uguns novērošanas tornī. Loģiski, ka pēc skolas beigšanas devos mācīties uz Ogres Meža tehnikumu. Tad mazliet pastrādāju gan par mežsargu, gan mežu ugunsdzēsības stacijas vadītāju. Tas bija ar notikumiem ļoti piesātināts pārmaiņu laiks, kad meža lietās daļēji vēl bija spēkā PSRS laiku kārtība un izpratne, kuru pakāpeniski nomainīja brīvai valstij atbilstošāki risinājumi. Mans nozīmīgākais skolotājs meža lietās bija ļoti pieredzējušais un atzītais mežzinis Miķelis Pētersons. Mežinieka laiku noslēgumā aizgāju strādāt par mežstrādnieku, jo tolaik mežsarga alga bija pārāk niecīga, lai pietiktu studiju uzsākšanai augstskolā. Dokumentus iesniedzu vienlaikus gan Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē, gan Latvijas Universitātes biologos, bet uz eksāmeniem aizgāju Latvijas Universitātē, jo vairāk tomēr gribēju kļūt par biologu, – esmu klasiskais gadījums, kad, bērnībā salasījies Darelu, vēlējos kļūt par zoologu.
Tā sanāca, ka no 1. kursa es jau strādāju dabas aizsardzībā. Mani uzreiz par savu asistentu uzaicināja un meža putnu jautājumos apmācīja Māris Strazds. Tik ātru iesaistīšanu praktiskajā darbā veicināja iepriekšējā pieredze darbā ar mežu un kartēm, kas bija jāpārzina arī putnu lietās. Mans uzdevums bija pārbaudīt jau zināmās un meklēt jaunas melno stārķu un lielo plēsējputnu ligzdas. Pēc tam iesaistījos Jāņa Priednieka vadītajos dabas aizsardzības projektos, kur darbs no putniem aizvirzījās plašākās tēmās, kas aptvēra arī reto biotopu un augu aizsardzību. Mans bakalaura un arī maģistra darbs bija par vakarlēpi – putnu, kas dzīvo priežu mežos un ekoloģiski ir saistīts ar dabisku meža ugunsgrēku radītiem apstākļiem. Pētīju, kādos biotopos vakarlēpji dzīvo, kā caur dzīvotnes pārmaiņām var prognozēt, kas notiks ar populāciju. 1997. gada nogalē sākās Latvijas un Zviedrijas kopprojekts par mežaudžu atslēgas biotopiem, un zviedru ekologa Tomija Eka vadībā mēs iemācījāmies, kā atpazīt visvisvērtīgākās vietas mežos no biodaudzveidības viedokļa. 2000. gadu sākumā es aizstāju Tomiju kā šī projekta apmācību vadītājs. Sanāca tā, ka jau bakalaura studiju laikā vadīju citiem mācības par meža atslēgas biotopiem, reizēm arī saviem pasniedzējiem. Māris Strazds, Jānis Priednieks un Tomijs Eks ir nozīmīgākie cilvēki, kas mani ieveda dabas aizsardzības pasaulē.
– Dabas aizsardzības pārvaldes dabas ekspertu sarakstā tu esi vienīgais, kam specifikācijā sarakstīts teju viss iespējamais.
– Es neesmu padziļināts speciālists katrā atsevišķā sugu grupā, bet pārzinu dabas daudzveidības aizsardzībai praktiski nozīmīgāko daļu. Mana stiprā puse ir saredzēt visu kopā – gan ķērpi, gan putnu, gan meža tipu, jo esmu bijis vadošo ornitologu asistents par meža putniem, tad pats mācījos un vēlāk apmācīju citus ekspertus par meža biotopiem, kur bija jāzina svarīgākais no katras organismu grupas – kā izskatās sevišķi nozīmīgie ķērpji, sēnes, sūnas, kukaiņi. Es zinu no visa pa druskai, bet visvairāk esmu satrenējies uz dabas retumu un dažādu pazīmju un indikatoru atpazīšanu un saprašanu, kas tiem vajadzīgs, lai tie varētu labi dzīvot. Es neprotu atšķirt visas 1500 lakstaugu vai 500 ķērpju sugas, bet diezgan labi orientējos sugās, kas nozīmīgas, lai pieņemtu dabas aizsardzības lēmumus. Šīs zināšanas man palīdz cilvēkiem izskaidrot, kas nepieciešams, lai biotops būtu pilnvērtīgs, lai retā suga būtu atbilstoši aizsargāta.
– Sākumā ar parkveida jeb kokāju pļavu kopšanu nodarbojās tavi vecāki, un viņi nemaz nav dabas aizsardzības profesionāļi. Kā tev izdevās viņus pārliecināt?
– Jau pirms tam, kad tika dibināts Ziemeļgaujas ainavu apvidus, bija SAPARD programma, tāds neliels projekts, kur sadarbībā ar zemniekiem kopa dabu un taisīja ekoloģiskos plānus. Mana tēva saimniecībai vienai no pirmajām uztaisīja šo plānu, un saskaņā ar to tēvs izcirta krūmus ap dižozolu, atsāka pļaut pļavas, ko ekonomisku ierobežojumu dēļ vairākus gadus jau bija pārtraucis. Nevienu man pierunāt nevajadzēja, bija tādi laiki. Saimniecība maza, daba tik laba, ka ar intensīvo lauksaimniecību tur nebija iespējams nodarboties. Tad tuvojās Eiropas Savienība ar atbalstu dabas lietām. Kolēģi meklēja vietas, kur vēl ir daba, un kopš tā laika viss iet plašumā. Mans tēvs jau ir viņsaulē, bet es turpinu viņa darbu.
– Šis ir laiks, kad dabas aizsardzības pretinieki sāk darboties īpaši rafinēti. Esmu bijusi klāt, kad oponenti tevi burtiski nokliedza nost no skatuves. Ko darīt ar cilvēkiem, kuri nepieņem nevienu jaunu ideju? Viņi kļūst kurli, kad nerunā to, ko viņi vēlas dzirdēt.
– Skaidrot dabas norises vienmēr bijis mans darbs, un esmu daudz domājis, kā izskaidrot dabas sargāšanas jēgu un metodes. Ja mani nesaprot, es vainu meklēju sevī. Turpinu mācīties, daudz lasu grāmatas, meklēju citus piekļūšanas ceļus. Jā, pirms dažiem gadiem manā dzīvē bija liela spriedze, sapratu, ka dabas aizsardzībā esmu izmēģinājis visu, kas bija manos spēkos, un tālāk bija strupceļš. Bija skaidrs, ka, turpinot rīkoties tāpat kā iepriekš, vairs nav iespējams progresēt. Man jau sen bija skaidrs, ka vislabākais paņēmiens, kā panākt, lai cilvēki sargā dabiņu, ir rādīt piemēru. Lai cilvēkiem ir iespēja pārliecināties, ka tā nav pretruna – saudzēt dabu un tajā pašā laikā dzīvot mūsdienīgu un piepildītu dzīvesveidu. Redzot praktisku piemēru, cilvēki biežāk aizdomājas: «O, varbūt es arī varu labi dzīvot nevis kādu nobendējot, bet palīdzot tam izdzīvot?»
– Varbūt tu esi pieticīgs – tāds, kurš pārtiek no mazumiņa un kuram pietiek ar laimi ģībt, ieraugot retas sugas? Bet daudziem gribas dzīvot vismaz kā vidusslānim.
– Es gribu atrast ceļu, kā dzīvot turīgi vidusslāņa līmenī. Jā, tas ir liels izaicinājums. Nākas pārveidot saimniecību, ieguldīt daudz darba. Man ir skaidrs, ka tēva iesāktais ceļš dažos aspektos par daudz kopēja intensīvo lauksaimniecību un šie aspekti slikti darbojas zemītē, kur tehniski nav iespējams strādāt ar industriālās lauksaimniecības mašinēriju un noteikumi aizliedz no zemes izpumpēt lielapjoma ražas. To es varu secināt un skaitliski pamatot no tēva rūpīgi izdarītajām piezīmēm daudzu gadu garumā. Es tagad intensīvo gaļas šķirņu govis nomainu pret skotu ‘Hailander’ šķirni. Man saka, ka nevarēšu nopelnīt, jo neviens tos lopus nepirks. Tā arī ir – jau pārbaudīju. Lai arī šiem lopiem ir viena no izcilākajām gaļām pasaulē, problēma ir tā, ka senās šķirnes neiekļaujas industriālajā mašinērijā – tad ragi par garu, tad villas par daudz… Vienkārši gaļas kombinātam ir neērti ar to strādāt. Bet šīs šķirnes lopi no mazauglīgām ganībām paņem pat vairāk nekā intensīvās šķirnes. Un ar mazāku ekoloģiskās pēdas nospiedumu. Nāksies pašam izdomāt, kā veiksmīgi tirgot gaļu.
Mums joprojām vēl ir ‘Šarolē’ un ‘Limuzīnas’ šķirnes krustojumi – lieli un smagi dzīvnieki. Izvērtējot visu, sapratu, ka, lai sekmīgi audzētu lielus ātraudzīgus lopus, arī visām lauksaimniecības mašīnām un metodēm jābūt lielākām, ātrākām, dārgākām. Bet ar lielražošanas metodēm nav iespējams pilnvērtīgi saglabāt bioloģisko daudzveidību. Tie lopiņi jau nav vainīgi, čakli plūc zāli, bet viņi izveidoti tādi, ka kopējam jāstrādā ļoti intensīvi. Vajag kultivētu zāli, vajag efektīvāku pļaujmašīnu siena un skābsiena pļaušanai, bet šī tehnika ir tāda, ka lielākā daļa kukaiņu ir pagalam, un tas nozīmē, ka tur būs mazāk putnu. Un tā katrā solī. Es sapņoju un mēģinu, un pamazām virzos uz risinājumu, lai sadzīvotu ar dabu. Laukos nevar vienā gadā visu nomainīt, tas ir vairāku gadu darbs.
– Nu modē nākušas biotopu kopšanas talkas – botāniķi uzraksta projektu, dabū naudu pļavu tīrīšanai un pļaušanai… Bet, ja zāli neviens pēc tam neapēd, ja atbrīvotajās zemēs neviens lopiņš neganās, šis darbs nav ilgtspējīgs. Pļavas veidojās tad, kad katram lauciniekam bija lopi. Tagad daži audzē govis visai Latvijai.
– Vispār jau mūsu klimata zonā pirmie, kas gādāja par laucēm mežu ielokā, bija tauru un savvaļas zirgu bari. Pirmcilvēkiem pat līdumi nebija jāplēš – savvaļas zālēdāji bija sagādājuši labas zemes pirmajiem tīrumiem. Tad cilvēki izmedīja savvaļas lopus un sāka audzēt piejaucētos, un tikai tad sāka veidot pļavas un ganības. Mūsu laikos dabīgo pļavu uzturēšana ir steidzamākā dabas aizsardzības lieta, kas jāizdara, citādi vairs nebūs, ko sargāt. Tie ir vairāki desmiti tūkstoši hektāru, kam jābūt sistēmā, kas pati turpina dzīvot un arī dot savam saimniekam ienākumus.
– Vairākums grib gaļu par diviem, nevis divdesmit eiro kilogramā…
– Te vajadzīga zemnieka māka atrast savu klientu. Es par gaļu skaidroju, ka ir atšķirība, vai tā ir no lopa, kas savā mūžā ēdis 20–50 augu sugu, vai kā manējie – pāri par 300 dažādu sugu. Kaut laboratorijā nevar atrast pierādījumus, ka viss, ko lopiņš ēdis, atspoguļojas viņa miesā, ir skaidrs, ka šis ir cita līmeņa produkts un būs, kas to pirks.
– Tagad modē vegānisms. Viņi taču neko pat dzirdēt negrib par gaļas ēšanu!
– Mans tēvs stāstīja, ka reiz tu esi ciemojusies mūsu saimniecībā kopā ar vācieti, bioloģijas studentu Ēriku, vegānu, un viņš teicis, ka šo gaļu viņš ēstu gan. Tas parāda, ka problēma bieži vien ir pārāk maza iedziļināšanās jautājumā. Šis gadījums liecina, ka vismaz daļa vegānu, kuru motivācija ir dzīvnieku un dabas aizsardzība, varētu būt gatavi ēst gaļu, ja zinātu, ka tā ir augusi ne vien dabai nenodarot pāri, bet pat palīdzot. Protams, industriālajā lopkopībā, kur lopi stāv plikā aplokā un viņiem ar kravas mašīnām pieved barības maisījumu, nav nekā zaļa, un šāda sistēma tik tiešām nodara postu gan biodaudzveidībai, gan klimatam. Savukārt ir zinātniski pētījumi, ka tāds lops, kuru audzē tradicionālā intensitātē, nekaitē klimatam, jo govs sūdam, kas nokrīt dzīvu radību piesātinātā zālē, tūlīt metas virsū mikroorganismi, dažādi kukaiņi, kas to ātri pārstrādā, un nekādas kaitīgās gāzes gaisā nenonāk. Ja tu ēd gaļu, tad tādu, kas audzēta, gādājot par biodaudzveidību, jo tik daudzas pļavu un ganību augu sugas ir atkarīgas no lopiem, un līdz ar to svarīgi, vai tu esi gaļēdājs vai ne.
Ja mums savvaļā joprojām ganītos tauru un zirgu bari, būtu citādāk. Viņi tiktu galā ar zāles plūkšanu un atbalstītu daļu no biodaudzveidības. Bet tādi laiki droši vien vēl ilgi neatgriezīsies. Viena no galvenajām dabas aizsardzības lietām, par ko maz runā, ir atrast labus modeļus, kā cilvēks varētu vēl tūkstošiem gadu dzīvot brīnišķīgā vidē, kur virmo biodaudzveidība. Esmu pārliecināts, ka lopkopība parkveida pļavās būtu viens no iespējamajiem nākotnes modeļiem. Jo šādi cilvēks ar dabu mijiedarbībā dzīvojis kādus septiņus astoņus tūkstošus gadu, un tā ir sistēma, kurā konstatēta vislielākā sugu koncentrācija, kāda iespējama mūsu platuma grādos.
– Nuja, bet mums nemaksā par ekopakalpojumiem. Vajag tikai ātrāk, vairāk, ķimizētāk, ar tehniku un robotiem.
– Jau pirms tūkstošiem gadu gudrie ieteica: «Necīnies ar tumsu, iededz gaismu!» Es domāju, ka lielākas izredzes kaut ko uzlabot ir nevis tikai norādot uz negatīvo, bet vairāk stāstot un rādot piemērus par to, kāds cilvēkam labums no dzīvošanas kopā ar veselīgu dabu. Aizvien vairāk cilvēku saprot, ka kaut kas nav kārtībā ar pārmērīgo ķimizāciju un industrializāciju, un tiecas pēc labākiem apstākļiem. Nesen Latvijā publicēja ziņu, ka mazas upītes ūdenī atrasts vairāk kofeīna nekā kafijā. Ka ūdeņi pilni ar mikroplastmasu un medikamentu atliekvielām. Pat no dzeramā ūdens krāna tek plastmasa, un tas bojā mūsu veselību. Nu jau var manīt, ka cilvēki sāk meklēt, kur dabūt bērnam tīru ēdienu. Briesmu stāstu par industrializācijas sekām ir aizvien vairāk. Alerģijas, izrādās, ir saistītas ar to, ka maz biodaudzveidības. Jo vairāk sugu apkārtnē, jo mazāk ar alerģijām slimu cilvēku.
– Es to saucu par egoistisko dabas aizsardzību – uztraucamies par dabu tikai tad, kad kaut kas ietekmē mani. Vēl smīnu par cilvēkiem, kuri, ja koks traucē paša teritorijā, no ādas izlīdīs, lai dabūtu atļauju nocirst, bet, ja kaimiņteritorijā sāk kaukt zāģis, dodas piketēt un sauc policiju.
– Esmu dažādiem cilvēkiem skaidrojis, kāpēc vajag dabu sargāt. Un te nav vienotas atbildes, jo katram ir sava vērtību skala, galvenokārt – ar visai egoistisku skatu uz pasauli. Es nedomāju, ka tāds egoisms – domāt par to, kas cilvēku pašu ietekmē, – ir kaut kas slikts. Tas ir dabiski. Vienu un to pašu jautājumu vai problēmu cilvēki redz ļoti dažādi, jo uztveri nosaka katra atšķirīgā dzīves pieredze. Ir tādi, kuri respektē zinātniskās atziņas: mazāka biodaudzveidība, vairāk alerģiju un tamlīdzīgi. Kristiešiem varbūt kaut ko nozīmē tas, ka jau Noass glāba biodaudzveidību. Tas taču ir pirmais rakstiskajos avotos fiksētais gadījums par dabas glābšanu! Citam aizķeras tas, ka pirms simt gadiem, kad Latvija dzima, mums bija skaistas lauku ainavas, kas pilnas ar dažādu sugu augiem un putniem. Citam svarīgi, kur un kā viņa sencis dzīvojis – re, ozolu stādījis, kopis, lai neieaug krūmos. Pavisam maza daļa grib sargāt dabu tāpēc, ka tā ir vērtība pati par sevi. Jā, prieks, ka ir arī tādi.
Cits piemērs. Mēs cildinām vecas gleznas, turam muzejā un milzu naudu tērējam, lai tās neizbalotu. Senās dabas fragmenti ir tikpat vērtīgi, cik vecmeistaru gleznas. Es izmantoju šo līdzību, stāstot, ka mūsu īsti dabiskās pļavas, mežus vai purvus var salīdzināt ar senajiem pilskalniem vai Doma baznīcu. Šī dabas daļa ir ar visbiezāko «kultūrslāni», no kā esam cēlušies arī mēs paši. Šādu līdzību vieglāk pieņem cilvēki, kuri ciena senču mantojumu. Mūsdienās daudzi interesējas par Austrumu gudrībām, un tur reizēm ierasts meditēt, piemēram, par lapu kokā, ka tu pats esi tā lapa. Tas ir ļoti augsts apziņas līmenis par mūsu saistību ar dabu. Protams, ir arī cilvēki, kuru labas nākotnes vīzijā pozitīvu vietu ieņem dabiskuma noraidījums un doma, ka drīzumā visi ar prieku ēdīsim mākslīgi sintezētus recekļus restorānā uz Marsa, ka biodaudzveidības izzušana ir vienkārši normāls zaudējums evolūcijas procesā uz augstāku pilnību.
– Ik pa laikam mana labticīgā pasaule sagrūst – piemēram, kad Vecpiebalgas iedzīvotāji sacēlās pret dabas plāna pārskatīšanu. Likās, gaišākais Latvijas novads, bet še tev – ar džipiem sabrauc lērums kliedzēju un vēl sakūda ciema nabadziņus. Kur vēl tālāk?! Tev tā ir gadījies?
– Man tā vairs negadās, tas ir, mana pasaule tādēļ nesagrūst, jo es izpētu, kāpēc tā notiek, un daudzos gadījumos izrādās, ka tā nav sabiedrības vairākuma reakcija. Parasti dabas aizsardzības iniciatīvas konfliktē nevis ar visu sabiedrību kopumā, bet ar citu interešu grupu vēlmēm; viņi sakūda cilvēkus, publiskajā telpā cenšoties radīt iespaidu, ka ir apdraudētas visas sabiedrības intereses. Reizēm ir tā, ka tie, kuri aizstāv sava biznesa intereses, redz, ka var kārtējo reizi pamaitāt dabas aizsardzības reputāciju, un sataisa traci, kaut konkrētā lieta viņus nemaz neskar. Katrā ziņā dabas aizsardzība nav mierīga pasaule. Parasti trumpis ir tā pusē, kurš pirmais izstāsta savu informāciju. Šajā ziņa dabas aizsardzības iniciatīvu virzītāji bieži vien lietas skaidro pārāk novēloti un formāli. Bet, ja tā mierīgi un savlaicīgi aprunājas, lielākā daļa sabiedrības parasti ir pozitīvi noskaņota uz dabas sargāšanu arī savā zemē. Īpaši, ja cilvēks uzzina, kādi dabas retumi ir uz viņa zemes.
– Īpaši tad, kad uzzina, kādas ir subsīdijas!
– Subsīdijas ir jauka lieta, bet gribu pastāstīt par gadījumu, kad runājos ar dusmīgu meža īpašnieku un pastāstīju, ka no viņa desmitiem hektāru plašā meža pushektārā aug superreta sēne, kas atrasta mazāk nekā 50 reižu Latvijā. Todien viņš turpināja purpināt, bet vēlāk dzirdēju, kā viņš citiem ar to lepojas un vairs negrasās cirst visu mežu. Subsīdijas tur nebija iespējamas, un tas nav vienīgais tāds gadījums. Pārsteidzoši bieži nauda nav galvenais arguments, lai cilvēki izlemtu kaut ko sargāt.
– Izklausās, ka dabas aizsardzība nav bioloģijas, bet gan sociālo zinātņu apakšnozare!
– Padomāsim, kas ir dabas aizsardzības objekts. Stārķis, orhideja, lidvāvere? It kā jā, bet mēs runājam par to, ko cilvēks ir nodarījis šīm sugām. Tātad cēlonis ir cilvēks, un, ja gribam novērst problēmu, tad, gribi vai ne, ir jāstrādā nevis ar stārķi, bet ar cilvēku. Un tā ir liela problēma, ka dabas sargātāji ir tikai un vienīgi biologi un pāris citu eksakto nozaru speciālisti.
– Turklāt šie cilvēki parasti nav īpaši sabiedriski un runātīgi.
– Arī varbūt, toties viņi labi saprot puķi vai stārķi. Bet patiesībā, ja gribam panākt, lai cilvēki maina uzvedību, ir jāstrādā ar viņiem. Stārķis savu dzīvesveidu nemainīs, dzīvos, kā dzīvojis, stāsti viņam, ko gribi. Drīzāk jāpanāk, lai dabu ietekmējošā nozare maina darba stilu, tāpēc dabas aizsardzības speciālistam jābūt labam psihologam, antropologam un daļai no viņa zināšanām būtu jābūt ar humanitāru ievirzi, nevis eksakto. To, ka stārķim iet grūti, pateiks ekologi. Bet šīs zināšanas maz var palīdzēt, lai valdība vai kāda pašvaldība mainītu savu viedokli. Kā panākt, lai cilvēki maina uzvedību? Tur esam diezgan bezspēcīgi. Tāpēc es cenšos šīs zināšanas apgūt pašmācības ceļā.
– Vai Latvijā dabas speciālistus apmāca, kā saprasties ar tiem, kam viss ir slikti?
– Kad es mācījos, mums pārsvarā mācīja dabas lietas un mazliet juridiskos jautājumus. Kā ir tagad, nezinu. Kad studēju bioloģiju, Latvijas Universitātē bija Pedagoģijas un psiholoģijas institūts; es gāju tur uz lekcijām un mēģināju pielietot šīs zināšanas jau nākamajā dienā, kad gāju aizstāvēt izmaiņas Ministru kabineta noteikumos. Atceros, kādu laiku kolēģi mani vispār nesaprata, kad teicu, ka jāstrādā citādi. Es bieži pērku grāmatas par to, kā pārliecināt, ietekmēt, izskaidrot. Varbūt ne katrs tā dara, bet vajadzētu.
– Tu esi ļoti pieklājīgs un inteliģents cilvēks. Man bija sāpīgi vērot, kad uz tevi vienā sapulcē kliedza vesels bars. Bija skaidrs, ka viņi nemaz nedzird, ko saki…
– Es klausos, ko kliedz. Gaidu, kamēr izkliedzas. Un tad, ja pamanu kādu pavedienu, no kura sarunu var turpināt, tad turpinu. Bet ir reizes, kad gaisotne ir tik nokaitēta, ka jāpaiet malā.
– Es vienmēr pēc šādiem konfliktiem ilgi domāju, ko man teica oponenti, un dažreiz arī mainu savu viedokli. Aizdomājos, ka ne vienmēr mums ir taisnība.
– Nav jau runa par vienu taisnību. Kliegšana bieži ir par kaut ko citu. Kliedz uz valdību, uz bebriem, bet reti kad kliegšana ir par tēmu, kuras dēļ sapulce notiek. Patiesībā kliedzēju vada cita, blakus sāpe. Mūsu valstī visās jomās trūkst cilvēku uzklausīšanas, un reti kāds ar viņiem vispār runā. Tāpēc viņi uz daudz ko ir dusmīgi. Un kliedzot atbrīvo savu spriedzi. Esmu padomju laikos skolā gājis, un mums taču nemācīja sarunāties! Toties sita pa pirkstiem, ja izrādījām iniciatīvu.
– Mēs uzaugām laikos, kad rādīja krievu filmas, kur visi kliedz cits uz citu pilnām mutēm.
– Mēs aizvien un diezgan ilgi būsim okupācijas laikos diezgan sakropļota tauta, un tas mums neļauj sakarīgi izrunāties, konstruktīvi spriest. Piemēram, ja tā aukstasinīgi noliekam malā emocijas, paņemam karti un lūkojam, ko dabai vajadzētu, tur nav pat par kompromisiem jārunā – mums visa pietiek, mēs varam bagāti dzīvot un vēl dabu nosargāt. Jautājums, kā mēs sakārtojam kauliņus kartē. Mums nav miermīlīgu mehānismu, kā rīkoties. Kaut vai kompensācijas: cilvēkam vispirms uzgāž uz galvas aizliegumus un ierobežojumus, bet pirms tam bija jāiet, jārunā un jāskaidro. Tam, no kura gala sāk, ir ļoti liela nozīme.
Ārzemēs novērots, ka īpašnieki labprāt sargā dabu, ja viņiem piedāvā slēgt līgumu. Vienkārši – līgumu bez materiālām saistībām. Galvenais ir vērsties pie cilvēka kā pie līdzvērtīga partnera. Bet, ja pēkšņi atnāk vēstule, tā satrauc nesagatavotu.
– Daudz ko izšķir tas, cik prasmīgi ir sarakstīti likumi. Jo likumi ir jāievēro visiem. Tāpēc ir svarīgi – kādi. Par to notiek lielas cīņas. Kad likums pieņemts, neko daudz vairs izdarīt nevar, jādzīvo, kā ir.
– Katrs tautas ievēlēts deputāts un ministrs ir mūsu sabiedrības atspoguļojums. Žēl, bet reti kurš skatās kopainu. Dabas aizsardzība nav šķērslis ekonomiskajai attīstībai, tā drīzāk var virzīt ekonomiku. Piemēram, valstis tirgojas ar piesārņojuma kvotām, nosacīti līdzīgs princips ir dabas aizsardzības atbalsta mehānismiem. Pie mums ir negatīva pieskaņa, ja zemnieks saņem ES fondu naudu, jo sargā dabu. Bet viņš sniedz nozīmīgu pakalpojumu visai sabiedrībai – sargā biodaudzveidību, kas varbūt pasargās no alerģijas mokām daudzus cilvēkus! Bet mums to par īstu darbu neatzīst. Vairākums aizvien uzskata, ka zemnieks kaut ko lietderīgu dara tikai tad, kad slauc pienu vai vāc rapsi, – nē, mūsdienās zemnieks ražo arī aizsargātu dabu! Tas ir tikpat cienījams darbs, un tādēļ par to tiek maksāts ar finansiālu atbalstu.
Somijā dzirdēju labu piemēru. Viņiem patīk iet dabā, braukt ar divriteņiem. Viņi bija uzlikuši skaitītājus pie dabas takām, lai uzskaitītu, cik ilgu laiku cilvēki pavada dabā, un tad kopā ar mediķiem aprēķināja, cik miljonus veselības budžetam ietaupījušas labi uzturētas un saglabātas dabas teritorijas. Ar šādiem argumentiem var iet pie politiķiem, stāstot, kā uzlabosies tautas veselība, ja būs ērti pieejamas dabas teritorijas, kur atgūt spēkus pēc saspringta darba. Tā dabas labumus var pārvērst naudas valodā, jo ir daudz cilvēku, kuri saprot tikai šādus piemērus.
Latvijā dabas sargāšana dod daudz dažādu labumu, pie kuriem esam tā pieraduši, ka nemanām. Mēs tikai sanākam un kaujamies un rezultātā uztaisām stulbus MK noteikumus, kur nav klasiskā kompromisa varianta – kas katram drusku patīk un drusku nepatīk un kaut kas tiek pozitīvi mainīts. Mums pārāk bieži sanāk tā, ka izveidotā norma dzīvē vispār nedod gribēto rezultātu, ja par tādu neuzskata daudz aizkaitinātu cilvēku. Tas tā notiek, jo mums ir ļoti neattīstīta konstruktīvu diskusiju kultūra. Svarīgi dabas sargāšanā ik pa laikam iejusties pretējās puses ādā un iztēloties, kā viņi to redz. Gan melnā stārķa ādā, gan industriālista ādā. Varbūt ekonomiski domājošajam arī kaut ko var piedāvāt? Piemēram, nereti mūsdienās labs, videi draudzīgs uzņēmuma tēls nozīmē labākus biznesa rezultātus. Tikai tam jābūt patiesi videi draudzīgam uzņēmumam.
– Bet pārsvarā valda zaļo makaronu karināšana.
– Ar laiku jau tie īleni izlien laukā, un cilvēki nav dumji, viņi melus un izlikšanos pamana ātri un reaģē ar izsmieklu sociālajos tīklos.
– Bet mežs taču ir vienīgais dabas resurss, kas valstij dod ienākumus. Mēs nevaram iestāties pozā: «Nezāģējiet mežus!» Kur ņemt naudu skolotāju un mediķu algām, pensijām un tā tālāk?
– Es neteiktu, ka mežs ir jācērt, bet ir normāli, ka cērt. Mums pietrūkst līdzsvarota un mierīga skatījuma, kādā veidā mežs mums dod ieņēmumus. Ir daudz privātīpašnieku, kuri var atļauties necirst savu mežu, bet gūt labumu citādā veidā. Piemēram, kāds finansists bīda lielus projektus, viņš pastaigā pa savu vareno mežu, atpūšas un nākamajā dienā pieņem viedus lēmumus, kas viņam ienes miljonus. Cik tas mežs ir nopelnījis, tikai šalcot? Dravniekam noderētu parkam līdzīgs mežs ar vecām liepām, kuras varbūt augušas vairākus gadsimtus, un tas dos vairāk naudas, nekā viņš iegūtu, nocērtot liepas.
Mums ir ļoti aktīvas meža īpašnieku organizācijas, bet tās nepārstāv visu meža īpašnieku spektru, tikai tos, kam mežs ir intensīvai koksnes ieguvei. Taču ir daudz tādu, kuriem mežs vajadzīgs tikai malkai savām vajadzībām. Daudzi saka: «Mēs jau nemaz negribējām savu mežu cirst, bet mežkungs teica, ka pienācis laiks! Mums nauda ir un visa pietiek, bet, ja profesionālis saka…» Un tā ir liela problēma, ka mums piedāvā tikai vienu meža apsaimniekošanas redzējumu caur koksnes kubikmetriem. Nav taisnība, ka koksnes ieguve vispārināti ir labākais veids, kā izmantot mežu. Taisnība tikai tajā, ka šobrīd mūsu ekonomikas apritē koksnes ieguve no meža dod lielāko viegli pamanāmo naudu. Kā būs tālākā nākotnē, mēs nezinām, kā tas izskatās konkrēta meža īpašnieka dzīves kontekstā, pat neapspriežam.
Pasaule ir mainījusies, mežs vairs nav tikai baļķu audzētava, tam ir gana daudz citu uzdevumu. Ir, piemēram, meži, kuri kalpo tikai tam, lai saimniekam būtu, kur atpūsties, ogas un sēnes palasīt, vērot, kā vizbulītes zied, un pēcāk izcili padarīt savu darbu birojā. Mums beidzot vajadzētu atzīt, ka arī šis ir cienījams meža izmantošanas veids. Un būtu labi, ja mēs cienītu dažādus skatījumus uz mežu un neuzstieptu vienu viedokli, piemēram: «Tev ir 102 gadus veca priežu audze, un tu, dumjā Anitra, to nesteidzies nocirst?! Kokiem tūliņ beigsies produktīvais laiks, mežs sabruks!» Bet tu esi biržas brokere un vislaimīgākā jūties, kad skaties uz skaistu vecu priežu silu, nevis rapšu vai celmu lauku, un tas uzlabo tavu darba produktivitāti, tā tu varbūt nopelni vairāk, nekā cērtot.
– Valsts un pašvaldību mežu apsaimniekotāji sūrojas, ka Valsts kontrole aizrāda, kāpēc mežaudze nav nocirsta tad, kad pēc likuma jācērt, un kāpēc atstāts vairāk ekoloģisko koku, nekā noteikumos paredzēts. Tas taču izputina valsti un pašvaldību!
– Tas ir sagrozīts atstāsts, jo Valsts kontrole taču skatās, cik atbilstoši likumam apsaimniekotājs darbojas. Ja šajos dokumentos paši ierakstām, ka galvenais ir iegūt kubikmetrus, tad kontrolēs to, bet, ja dokumentos būs ierakstīts, ka konkrētais mežs domāts cilvēku atpūtai un sportam, tad viņi kontrolēs to.
– Tas taču nekur nav rakstīts! Padomju laikos bija piepilsētu meži, tagad pat pilsētas meži jāapsaimnieko pēc likumdošanas, kāda rakstīta jebkādam mežam – vai tas ir Biķerniekos vai Sērenē.
– Jā, bet tos likumus laiku pa laikam groza, un tie, kuriem sirds asiņo, lai dodas uz sanāksmēm un izsaka savu sāpi!
– Bet skaļāk vienmēr runā tie, kuru gateri rēc pēc zāģmateriāliem!
– Industriālā saimniekošana, vai tie būtu meži vai lauki, ir dominējošais saimniekošanas virziens; viņiem ir vairāk naudas, lai deleģētu savus pārstāvjus, tāpēc viņi regulāri piedalās dažādās sanāksmēs, iet vizītēs pie ministriem un lobē savu viedokli. Arī dabas organizācijas iet pie ministriem, un ministri labprāt klausās, ko tās stāsta un iesaka. Bet arī ministri ir tikai cilvēki. Iedomājies: gadā ir 365 dienas, dabas cilvēki sava stāsta pastāstīšanai no ministra uzmanības dabū kādu pusstundu, stundu, bet visus pārējos tūkstošus darba stundu ministra prātu aizņem citi jautājumi, citi stāstītāji. Tīri cilvēcīgi var saprast, ka kopējā jautājumu gūzmā ministram vai deputātam priekšplānā izvirzās relatīvi biežāk lobētais viedoklis. Vienkārši par dabas lietām jārunā vēl vairāk.
– Vēlēšanu rezultāti pierāda, ka zaļi domājošos vēlētāji nevirza par likumdevējiem.
– Laikmetiem mainoties, mainās dzīves uztvere.
– Vai tu jūti, ka laiks mainās?
– Jā! Noteikti! Es jūtu cilvēku interesi iet dzīvot tuvāk dabai, redzu, kā daba iet iekšā pilsētā. Kad vēl ir bijuši laiki, kad cilvēki mēģina uz mājas jumta audzēt mežu?
– Latvijā?
– Nē, bet agri vai vēlu tas atnāks arī uz Latviju. Aizej uz «Depo» – tur pārdod kukaiņu mājas un putnu būrus. Re, tur pat bizness kādam sanāk! Arī plašsaziņas līdzekļos bieži raksta par cilvēkiem, kuri no pilsētas pārceļas uz dzīvi laukos.
– Tu pats no pilsētas uz laukiem aizgāji! Vai varam jau šovasar doties pie tevis ciemos uz «Bekām»?
– «GrassLIFE» projektā esam vairāki partneri, un mana saimniecība ir demonstrējumu saimniecība. Pie mums tiek organizēti semināri, kur stāstām un dabā rādām, kā apsaimniekot dabiskās pļavas. Mums dabisko pļavu ir daudz, bet ir nostūrīši, kurus vēl vajag uzlabot. Latvijas Universitātes speciālisti pēta, iesaka, mēs izmēģinām. Šogad vēl pārsvarā darbus tikai plānojam un uzsākam. Daudz vairāk būs ko redzēt nākamajos gados. Cilvēkiem, kuri grib redzēt mūsu saimniecību, jāseko līdzi Latvijas Dabas fonda aicinājumiem uz semināriem projekta mājaslapā grasslife.lv.
Anitra Tooma; autores un Viestura Lārmaņa foto no privātā arhīva