Garums: 18 km (citos avotos 17 km).
Baseina platība: 72,1 km².
Izteka: Brūveru apkārtnē starp Kalveni un Dižstroķiem.
Ieteka: Durbes ezera ZA galā.
Lielākās pietekas:
labā krasta pieteka – Dupļupe (5 km).
kreisā krasta pieteka – Rasūte.
Lāņupe sākas ļoti saposmotā Rietumkursas augstienes Bandavas pauguraines austrumu daļā. Savukārt tās lejtece iegūlusi Vārtājas viļņotajā līdzenumā.
Lāņupes izteka ir meklējama Brūveru apkārtnē – aptuveni starp Kalveni un Dižstroķiem. Domājams, ka pats upes sākums rodams vienā no dažiem nelieliem strautiem, kas iztek no nelieliem dīķiem vai purvainiem mežiem.
Sākot no Dižstroķiem, Lāņupe tek pa labi izteiktu senleju, kuras platums aptuveni 1 km, kas kļūst arvien plašāka, tuvojoties Durbes ezeram. Jāsaka, ka tik izteiksmīgu senleju šādai mazupītei Latvijā negadās redzēt pārlieku bieži un vien iedomās var skatīt tos lielos ūdeņus, kas ledāju kušanas laikā šo ieleju izgrauzuši. Arī pati upīte, kas mūslaikos ar melioratoru bagarmašīnām pārvērsta par nīkulīgu grāvi, tolaik droši vien bijusi stipri vien plašāka un ņiprāka. Nav jau teikts, ka liellaivas, kuras vadīja kurši, vikingi un svešzemju tirgoņi, kā arī dažādos ietērpos ģērbtas slepkavnieku ordas, senlaikos pa Durbes upi laivojušas tikai līdz Durbes ezeram un tā piekrastē esošai krustnešu pilij. Tikpat labi var pieņemt, ka šamējās laivas gana veiksmīgi spējušas pa Lāņupi nokļūt arī līdz netālajai Vecpilij (Dižlāņiem), kur Lāņupes labajā krastā slejas varenais Vecpils pilskalns, kas savulaik bijusi viena no stiprākajām pilsvietām Kurzemē un Durbes novada kuršu virsaiša pils vieta, bet tam pretim – otrā Lāņupes krastā – Dižlāņu Elkas kalns, kur senos laikos sirmi zintnieki Dievu un dievības ļaužus pielūgt saukuši. Ticami arī tāpēc, ka slavenā Durbes kauja tajā tālajā 1260. gadā notikusi pie Durbes ezerā ietekošās Trumpes brasla. Ja jau brasls pār mūslaikos šīs nelielās, melioratoru izpostītās ūdens stīgas miesai pāris bijis, tad jāpieņem, ka tolaik arī tās spēks bija daudz lielāks. Tad kāpēc nepieļaut iespējamību, ka arī Lāņupe miesās bijusi daudz druknāka?
Tā tas bija tajos stipri senajos laikos. Arī vēl ne tik senajos, proti, vēl tikai pagājušā gadsimta 30. gados tālaika kartes uzrāda līkumotu dzīvelīgu upi, kas plūst mazpārveidotās palieņu pļavās (lejaskurzemnieki tās mēdz saukt par lankām) un nebūt neatgādina meliorācijas grāvi, par kādu šī visumā jaukā upe pārvērsta mūsdienās. Tolaik Lāņupe arī vēl netika lamāta ūdensnotekas vārdā, kā tas rodams kādā mūsdienu melioratoru radītā sarakstā (meklējiet 2006. gada 7. marta Zemkopības ministrijas rīkojuma Nr. 51 III pielikumu – še «ūdensnoteka Lāņupe» tiek uzrādīta ar kodu 354692).
Starp citu (un pārsteidzoši) tādā pašā vārdā (un tajā pašā III pielikumā ar kodu 52384) tiek lamāts arī Raunis – dabiska un mežonīga Raunas pieteka Cēsu rajonā, kuram no 27 km kopgaruma ir regulēti tikai 5,4 km upes augštecē. Jāatzīmē, ka visas upes, kas šajā listē iekļuvušas, ir potenciālas melioratoru «barības» objekti, jo saskaņā ar šim rīkojumam atbilstošiem normatīvajiem aktiem minētās «ūdensnotekas» ir pakļautas potenciālam «tīrīšanas» biedam. Tātad – meliorēšanas trakumam ir pakļauti gan tie posmi, kas savulaik (pat tajos laikos, ko neatmin daudzi arī padomijā dzīvojušie ļauži) pārrakti un atjaunoties sākuši, gan šo pašu «ūdensnoteku» neaiztiktie posmi.
Bet nu – atpakaļ pie Lāņupes! Šī upe pirmo reizi regulēta 1960. gadā, atkārtoti – arī 1990. gadā. Regulētā posma garums ir aptuveni 12,3 km. Tātad lielākā daļa Lāņupes mūslaikos pārvērsta par grāvi. Tomēr nebūt nav viegli likt upei aizmirst savu cilti. Arī Lāņupe cīnās, atjaunojas un sāk atgūt dabiskas upes seju. Par spīti tam, ka gan padomju laikos, gan pašlaik tiek sārņiem apgānīta. Tiem sārņiem, kas nāk no fermām, cilvēku mājām un laukiem Lāņupes ielejas nogāzēs, kuros uz nebēdu tiek kaisīts ne vien mēslojums, bet arī dažādi ķīmiski draņķi, kas še augošas kazenes pārvērš par šausmu filmu cienīgiem tēliem. Tiem sārņiem, kas ieplūst Lāņupes lejtecē no zivju dīķiem, kuriem nav nekādu attīrīšanas sistēmu. Stāvot pie viena no tiem, pārņēma tāda, nu ziniet, ļoti smakojoša sajūta, ka še ir liels cūku fermas komplekss, nevis necils karpu dīķis.
Regulētas ir arī Lāņupes pietekas. Arī tas grāvis, kas savulaik, iespējams, upes vārdu (protams, sen aizmirstu) nesis un kas ienes savu kaku artavu Lāņupē tās pašā lejtecē un līdz ar to lielāko daļu Durbes ezerā.
Regulēta ir Lāņupes kreisā krasta pieteka Rasūte. Upe, kurai senos laikos dots šāds jauks un skanīgs nosaukums, nezinātājam atgādinās platu un dziļu meliorācijas grāvi. Bet kādreiz šī ir bijusi viena no tām daudzajām cilpojošajām palienes upītēm, kas baroja pļavas un visu dzīvību, kas pie tām un tajās mita (un mīt arī joprojām). Arī cilvēku – cilvēku saprātīgo. Tomēr labi, ka še Rasūtei vēl vārds palicis – citviet (jo īpaši plašajos Zemgales laukos) daudzas senāk bijušās upes un upītes, par meliorācijas novadgrāvjiem kļuvušas, «lepni» nes dabas kroņa dotos kodētos numurotos nosaukumus…
Regulēta ir arī Lāņupes pieteka Ķiepas strauts jeb Dupļupe – tā pati upīte, pie kuras ietekas Lāņupē senos laikos atradusies Ķiepas strauta apmetne. Kur Ķiepas strauta ieteka meklējama šobaltdien? To gan pašlaik grūti atbildēt, jo šī upīte ir regulēta jau senākos laikos (vismaz pirms pagājušā gadsimta 30. gadiem) un tās ieteka izplūst vismaz dažos meliorācijas grāvjos, kas sastīpo Lāņupes un to pieteku veidoto upes palieni.
Lai arī Lāņupes un tās pieteku palienes meliorētas, tomēr šo upju palienes joprojām ir periodiski applūstošas un atsevišķās vietās paaugstināts mitrums saglabājas ilgstoši. Dažviet lāmas saglabājas pat pavisam sausā laikā. Tas un vēl daudzas citas šīs teritorijas vērtības (īpaši aizsargājamās augu un dzīvnieku sugas, reti biotopi) ir bijis pamats tam, lai Lāņupes lejteci, tās palieni lejteces daļā un daļu Durbes ezera akvatorijas kopā ar tās piekrastes joslu noteiktu kā īpaši aizsargājamu dabas teritoriju ar segvārdu «Durbes ezera pļavas» un ierindotu «Natura 2000» teritoriju skaitā. Papildus iepriekš minētajam jāatzīmē dabas lieguma «Durbes ezera pļavas» īpašā nozīme putniem.
Gana interesanta ir Lāņupes pati lejtece Durbes ezera ietekas reģionā. Dažos informācijas avotos atradu informāciju, ka še savulaik bijis zemais purvs, kas ticis Ābrama purva vārdā dēvēts. Pašlaik Lāņupes ieteces rajons ir grāvjiem sastīpots un bieziem krūmājiem pieaudzis, vien dažas gana klajas vietas palikušas, kur varens miežabrālis mazāka auguma ļautiņu paslēpj ceļabiedra skatam, un kājas še grimst kūdraini dubļainā rāvā. Kaut arī diezgan līdzīgs purvājs še ir rodams arī šobaltdien, tomēr šķiet, ka tas nav tas Ābrama purvs, kas minēts dažos ļoti skopajos informācijas avotos. Kāds tas bijis tolaik? Kā ticis pārmainīts vai varbūt norakts?
Varbūt kāds no lasītājiem var palīdzēt šo mīklu atšķetināt? Neskopojieties ar zināmo, droši zvaniet man pa tālruni
Šogad dabas liegumam «Durbes ezera pļavas» tiek izstrādāts dabas aizsardzības plāns. Plānu izstrādā Latvijas Ornitoloģijas biedrība Latvijas Dabas fonda LIFE projekta «Latvijas palieņu pļavu atjaunošana ES prioritāro sugu un biotopu saglabāšanai» ietvaros. Jāatzīmē, ka šis projekts tiek realizēts 16 teritorijās viscaur Latvijā, un Lāņupes pļavas ir vienas no tām. Tas ir vēl viens ĻOTI LIELS solis, lai Lāņupes (un ne vien tās) palieņu pļavas tuvinātu to dabiskajam veidolam. Dabiskajam – cilvēciskotajam… tā būtu patiesāk, jo lielākā daļa pļavu ir cilvēka radītas un bez cilvēka (un to uzturēto dzīvnieku) palīdzības nespēj pastāvēt. Sen jau kā mūszemē pļavu klajo veidolu neuztur vareni pali, ledus blāķi, kas gluži kā vareni šķūri nolīdzina palienes, neļaujot še izplesties krūmiem un ieaugt mežam, un senie, mūsdienās vien grāmatās redzamie lielie zālēdāji tauri, tarpāni un sumbri. Tāpat jau kādu laiku pļavu apsaimniekošanu uzskata par sinonīmu to apbūvēšanai vai pakļaušanai intensīvai lauksaimniecībai. Tomēr vidusceļš ir iespējams – tā rezultātā gan pļavas savā dabiskā veidolā tiek saglabātas, gan arī to īpašniekiem un zāles izmantotājiem (lieliem un maziem zālēdājiem) gana liels labums tiek. Un, protams, lielākais prieks tiek šo pļavu apdzīvotājiem – gan tiem, kas aug, gan tiem, kas rāpo, lido un skrien. Jo ne vien par saistībām Eiropas Savienības priekšā ir šis stāsts…
Rolands Lebuss
Publicēts 2006.gada oktobrī.
Dabas lieguma «Durbes ezera pļavas» teritorija, Durbes ezers un Durbes ezera iztekas reģions pirms dabas lieguma meliorācijas (upju regulēšanas un pļavu meliorācijas), Durbes upes regulēšanas un Durbes ezera līmeņa pazemināšanas 20. gs. 20. – 30. gados. Nelielā apjomā meliorētas Lāņupes un Ķiepas pļavas; iztaisnotas Rasūte un Ķiepa (Ķiepas strauts, Dupļupe).
Dabas lieguma «Durbes ezera pļavas» teritorija, Durbes ezers un Durbes ezera iztekas reģions pēc pilnīgas dabas lieguma meliorācijas (upju regulēšanas un pļavu meliorācijas), Durbes upes regulēšanas un Durbes ezera līmeņa pazemināšanas 20. gs. 70. – 80. gados.