Ūdenstilpju aizaugšanu jeb eitrofikāciju ir pamanījis ikviens, kurš apveltīts ar redzi, tausti vai labiattīstītu ožu. No vienas puses, tas ir slikti, jo tas nozīmē, ka eitrofikācija vairs nav nekāda pagrīdes kaite, bet gan kas vairāk par kārtīgu malāriju, HIV un gripu kopā. Bet, no otras puses, tas tomēr ir lieliski, jo nevienam vairs nav jāpierāda, ka tāda kaite pastāv. Pietiek aiziet pamakšķerēt un zālēs iesviest makšķerāķi vai augustā pamētāties ar Baltijas jūras aļģēm, lai saprastu, ka te kaut kas nav īsti lāgā.
Bieži vien par eitrofikācijas cēloņiem ļaudīm ir nepareizs priekšstats. Vislabprātāk visi vaino rūpnīcu notekūdeņus vai arī pilsētu notekūdeņu attīrīšanas stacijas. Patiesībā i Latvijā, i citur Eiropā tas tāds nieks vien ir. Turklāt to arī ir viegli kontrolēt – pieej pie caurules gala, paņem ūdens paraudziņu un laboratorijā izmēri, kā tad ir. Labi, dažos gadījumos būtu jānirst, lai tiktu pie caurules gala, bet tas nekas. Un, ja ūdens neizrādās gana tīrs, varētu bargi sodīt cilvēku, kurš atbildīgs par šo lietu…
Raksta turpinājumu lasiet pdf formātā VV 06/2014
Elīna Kolāte