Kas to būtu domājis, ka atklājums, kurš veikts 2015. gada 9. maijā, steidzoties uz pēdējo autobusu atpakaļceļam uz Rīgu, rosinās atgriezties te vairāk nekā desmit reižu, pētot, mērot un brīnoties! Tiesa, atklājuma nopietnību apjautu jau pirmajā vakarā, taču tviterī vēl nesteidzos ziņot, kas atklāts, vien to, ka tas ir kas tāds, kam grūti noticēt. Man pārjautāja: «Beverīnas pils? Dzintara istaba? NLO? Torsionu lauks? «Latvenergo» trīs miljoni?» Padomājot atbildēju, ka nozīmības ziņā kaut kas uz to pusi tiešām ir, tobrīd pat neapjaušot, ka šis viens lielais atklājums līdzi «pavilks» arī daudzus mazos. Ka liela un nozīmīga ir ne tikai mūsu ar vīru Ati Klušu atklātā Baltijā varenākā vienstumbra egle, kas ar 4,64 metru apkārtmēru pamatīgi apsteidz iepriekšējo Latvijas rekordisti Īves egli (3,9 metri), bet ne mazāk ievērojams, izrādās, ir arī Krimuldas mežaparks, kurā tā aug un kura bagātības neviens līdz šim nebija novērtējis. Fakts, ka milzu egle, kas vienlaikus ir arī otrais garākais koks Latvijā (45,2 metri), aug Siguldas pilsētas teritorijā vien 200 metru no ceļa uz Siguldas Velnalu, bet neviens šo egli līdz šim nebija pamanījis, ir grūti aptverams un neticami pārsteidzošs, taču šajā rakstā vairāk pievērsīšos egles dzīvesvietai – Krimuldas mežaparkam, kas ir aptuveni kilometru garš un līdz 650 metru plats.
Drīz pēc mūsu atklājuma Guntis Eniņš izpētīja Krimuldas mežaparka vēsturi, jo arī viņš gribēja saprast, kā tas gadījies, ka tieši šajā vietā izaugusi egle, kas tik ļoti pārsniedz iepriekšējos rekordus, – neviena no Latvijā apzinātajām eglēm kopš dižkoku mērīšanas pirmsākumiem pagājušajā gadsimtā līdz šim nebija sasniegusi pat četru metru apkārtmēru, kur nu vēl to tik pamatīgi pārsniegusi! Rakstā «Dižākā egļu karaliene – Krimuldas meža parkā» («Mājas Viesis», 2015. g. Nr. 14) G. Eniņš atklāj, ka 1817. gadā Krimuldas muižu iegādājies grāfs Johans Līvens un ierīkojis tur ekskluzīvu meža parku, iespējami dabiskā vidē iekārtojot pastaigu takas, pa kurām ļauts staigāt tikai augstdzimušām personām. Jau tajos laikos cilvēki priecājās par staltajām t.s. mastu priedēm. Parks saglabāts arī nākamajās Līvenu paaudzēs, līdz 1922. gadā kā dabas krāšņums tas ņemts arī Latvijas valsts aizsardzībā. Padomju laikos parks kopts netika, taču laimīgā kārtā arī netika izpostīts; un tad jau nodibināja Gaujas nacionālo parku.
Arī Atis sāka pētīt šīs vietas vēsturi. Konsultējoties ar vēsturnieku Munti Aunu, viņš noskaidroja, ka blakus Krimuldai senāk bijis ciems, kura nosaukumam ir lībiska izcelsme, – Olikencule. Ar tādu nosaukumu tas minēts jau 1248. gadā lībiešu ciemu uzskaitījumā, tātad – gandrīz tikpat sens cik Rīga! Tajā bija arī Brūveru mājas, kas ar šo nosaukumu ir vēl joprojām. 17. un 18. gadsimta dokumentos ciems gurē ar nosaukumiem Holtzen un Altciems. Pēc valodnieku Ojāra Buša un Renātes Siliņas-Piņķes domām, mūsdienās tas visprecīzāk būtu atveidojams kā Alciems. Tas, ko īsti šis vārds nozīmē – Avotciems (no igauņu allikas – ‘avots’) vai Lejasciems (no igauņu all+küla – ‘zem+ciems’ vai lībiešu alā+kilā – ‘lejā+ciems’), jo visas mājas attiecībā pret Krimuldas pili atrodas ielejā, – būtu jāprasa senajiem ļaudīm, bet mēs līdz ar dižo egli gribējām augšāmcelt arī seno vietvārdu, tāpēc egli nosaucām par Alciema egli…
Julita Kluša
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 05/2016