Katru gadu kāda no Latvijā mītošajām kukaiņu sugām iegūst gada simbola nosaukumu, un 2010.gadā Latvijas Entomoloģijas biedrība šim titulam ir izvēlējusies parasto skudrulīti Thanasimus formicarius. Parastais skudrulītis patiešām ir ļoti parasts, turklāt ir visbiežāk sastopamā no deviņām Latvijā mītošajām skudrulīšu sugām. Ikviens šo koši raibo vaboli viegli pamanīs – vajag tikai pavasarī vai vasaras sākumā doties nelielā pastaigā pa skujkoku mežu. Pat tad, ja esi pilsētnieks, iet nevajadzēs tālu, jo, piemēram, Rīgā, skudrulīši skraida arī pa Mežaparku vai Biķernieku mežu.
Skudrulīša plašā izplatība Latvijā ir viena no būtiskākajām atšķirībām, ja kāds to mēģinātu salīdzināt ar iepriekšējos gados šo pašu nosaukumu, proti, gada kukainis, ieguvušajiem, piemēram, lapkoku praulgrauzi Osmoderma eremita. Skudrulītis ir lēnīga, drukna, tumšas krāsas vabole, kas slēpjas ozolu un citu platlapju dobumos un nemaz nevēlas rādīties acīs cilvēkiem. Daudzi tikai projekta «Dabas koncertzāle» laikā ir uzzinājuši par šo Latvijā plaši izplatīto vaboli ar tik skanīgo nosaukumu. Varbūt skudrulītis diendienā ir bijis tavs kaimiņš, kas iekārtojies uz dzīvi turpat upmalā vai tuvējā parkā augoša koka dobumā? Bet kā gan lai ierauga kukaini, kurš dažreiz pat visu savu mūžu nemaz nepamet dzimto koku?
Skudrulīti nesargā Sarkanā grāmata vai direktīvas un konvencijas, tas nav nosaucams par dabas retumu. Kāpēc tad skudrulītis ir tik īpašs, ja kļuvis par gada kukaini? Tādēļ, ka pašlaik Latvijā ir izveidojusies acīm redzami kontrastējoša situācija, proti, pēc UNESCO iniciatīvas pasludinātajā Starptautiskajā bioloģiskās daudzveidības gadā ievērojami pieaugusi mežu zāģēšanas intensitāte, kas var atstāt neatgriezeniski paliekošu ietekmi uz dabu, un tieši skudrulītis – ikvienam viegli novērojama un spilgta meža kukaiņu pasaules personība – var likt mums aizdomāties par dabas daudzveidības saglabāšanu Latvijas mežos.
Izliekas par skudru
«Re, kāda milzīga skudra!» reiz iesaucās kāds mans paziņa, uz priedes stumbra ieraudzījis parasto skudrulīti. Kukainis tik tiešām ir līdzīgs labi zināmajām rūsganajām mežaskudrām. To savulaik ir atzinis gan pazīstamais zviedru dabaspētnieks Kārls Linnejs, aprakstot šo sugu un tās latīniskajā nosaukumā norādot līdzību ar skudrām, gan arī leģendārais Latvijas entomologs Zandis Spuris, savā «Latvijas dzīvnieku pasaulē» (1974) rakstot, ka skudrulīšu dzimtas vaboles ir raibas un pūkainas un, pateicoties savam krāsojumam, atgādina lielākas skudras. Citās zemēs šīs vaboļu sugas nosaukuma veidošanā svarīgāks ir šķitis tieši kontrastējošais krāsojums, tādēļ tās tiek dēvētas par raibvabolēm, bet vācieši ir vēlējušies uzsvērt abas lietas un dēvē to par skudru raibvaboli.
Skudrulītis ir lielas skudras augumā un sasniedz 7–10 mm garumu. Tam raksturīgs slaids, koši krāsots ķermenis, un, lai gan dominējošā ir sarkanā vai sarkanbrūnā krāsa, galva un segspārni lielākoties ir melni, turklāt uz spārniem vēl ir divas baltas šķērsjoslas. Precizitātes labad jāpiebilst, ka skudrulītis nav vienīgais savas ģints pārstāvis – Latvijā ir arī otra, mazāk pazīstama un retāk sastopama suga Thanasimus rufipes, kurai atšķirībā no parastā skudrulīša ķermeņa apakšpuse nav vienkrāsaini sarkanbrūna, bet vismaz daļēji ir melna. Tomēr visādi citādi abas radniecīgās skudrulīšu sugas ir gluži līdzīgas.
Mizgraužu dabiskais ienaidnieks
Izskats tomēr nav vienīgais, kas vedina domāt par skudrulīšu un skudru «radniecību». Dzīvesveids un uzvedība ir tas, kas visvairāk vieno abus šos kukaiņus, – skudrulītis, tāpat kā mežaskudras, ir plēsīgs un nemitīgi atrodas kustībā. Īsts ātrskrējējs! Ložņājot pa koku stumbriem, celmiem un kritalām, tas ar savu trīsposmaino taustekļu vālīti rūpīgi pārbauda dažnedažādas spraugas un spraudziņas starp mizas plēksnēm, meklē tur barībai sīkus bezmugurkaulniekus. Skudrulītis lielākoties pārtiek no mizgraužiem, to skaitā – egļu astoņzobu mizgrauža Ips typographus, kas pēc lielajām vētrām ir kļuvis gandrīz vai par pazīstamāko kukaini Latvijā un lielā daļā sabiedrības ir radījis absolūti nepamatotu, negatīvu priekšstatu par kukaiņu nozīmi un vietu mežā.
Skudrulītim ir ārkārtīgi laba apetīte – katru dienu viņš var apēst vairākus mizgraužus. Tā kā pieaudzis skudrulītis dzīvo vairākus mēnešus, savas dzīves laikā tas notiesā krietnu sauju mizgraužu. Jāpiebilst, ka īpaši liela ēstgriba ir tieši skudrulīšu mātītēm, jo tām ir jādēj olas, bet šim nolūkam nepieciešams uzņemt pietiekami daudz barības. Olas tiek dētas turpat koka mizas spraugās. No tām izšķiļas kāpuri, kas ir vēl ēdelīgāki par pieaugušajām vabolēm. Tie uzmeklē mizgraužu kāpurus viņu pašu izgrauztajās ejās zem koka mizas un katru dienu, ja paveicas, var apēst pat vairāk, nekā paši sver! Saprotams, kādēļ mežkopji daudzās Eiropas valstīs šo vaboli uzskata par ļoti noderīgu – tā normālos apstākļos ierobežo mizgraužu daudzumu mežā.
Dažviet Ziemeļamerikā, kur skudrulītis dabiski nav sastopams, mežsaimniecībās (lūdzu, nejaukt šo vārdu ar «mežs») kaitēkļu ierobežošanas nolūkā ir bijuši mēģinājumi skudrulīšus pat ievest un savairot mākslīgi. Pēc vējgāzēm mizgraužu masveida savairošanās laikā skudrulītis gan pilnībā nevar strauji apturēt mizgraužu augšupejošo populāciju, tomēr tas nenoliedzami ir ierindojams starp nozīmīgākajiem mizgraužu dabiskajiem ienaidniekiem. Īsts pozitīvais tēls starp kukaiņiem!
Tomēr skudrulīši tādi nav vienīgie – līdzīgs dzīvesveids ir arī citiem kokus apdzīvojošiem plēsīgajiem kukaiņiem, piemēram, strupvabolēm Histeridae, īsspārņiem Staphylinidae vai kamielīšiem Rhaphidioptera. Šie kukaiņi gan nav tik koši kā skudrulītis, tomēr katram no tiem ir kaut kas savs, īpašs. Piemēram, Latvijā sastopamās strupvaboles ir aptuveni milimetru biezas, lai gan to ķermeņa garums ir gandrīz vesels centimetrs. Plānas kā papīrs – kā radītas, lai varētu ielīst pat visšaurākajās mizas spraugās. Dabiskajos mežos, kur nepārtraukti ir pieejami kalstoši un jau nokaltuši koki, kur ir kritalas un stāvoši sausokņi, ir vairāk mājvietu dažādiem mizgraužu dabiskajiem ienaidniekiem, tādēļ šādi meži ir noturīgāki pret vienas sugas kukaiņu masveida savairošanos vai šādas savairošanās gadījumā spēj ātrāk tikt uz kājām.
Meistars smaržu pasaulē
Kādā veidā skudrulīši un citi mizgraužu dabiskie ienaidnieki uzzina, ka konkrēto koku apdzīvo mizgrauži? Savas barības klātbūtni skudrulīši nosaka pēc mizgraužu izdalītajām viegli gaistošajām vielām feromoniem, ko tie izmanto savstarpējai saziņai, lai veicinātu to pulcēšanos uz novājinātiem, kalstošiem kokiem. Var pat teikt, ka mežkopji ir mācījušies no skudrulīša un mizgraužu skaita ierobežošanai izmanto lamatas ar mākslīgi sintezētiem mizgraužu feromoniem – šādā veidā cirsmās var noķert ļoti daudz šo kukaiņu. Diemžēl šajos slazdos gadās nonākt arī skudrulīšiem. Skudrulītis spēj atpazīt arī novājinātu un kalstošu koku izdalītās smaržas terpēnus un jau no liela attāluma precīzi izvēlēties tieši tos kokus, uz kuriem saradīsies mizgrauži. Jāteic, ka «smaržojoši» un kalstoši koki, kas pievilina mizgraužus, ir vēl pavisam zaļi. Cilvēki ne vienmēr māk tos tik ātri atpazīt un pamana vien tad, kad mežā slejas jau nokaltuši, visbiežāk egļu, sausokņi, kurus mizgrauži, visticamāk, jau ir pametuši, bet to dabiskie ienaidnieki, to skaitā skudrulītis, gan vēl ne. Šādu sausokņu izvākšana no meža nekādi nevar ietekmēt mizgraužu skaita ierobežošanu.
Latvijas Entomoloģijas biedrība aicina doties dabā, skatīties visapkārt un sūtīt ziņas par šīs interesantās vaboles novērojumiem portālam dabasdati.lv. Kukaiņi ir ļoti dažādi – ir mizgrauži, ir skudrulīši, un gan vieni, gan otri mežam ir nepieciešami, pat tad, ja cilvēka izpratnē kāds no tiem ir mežsaimniecībai kaitīgs. Tā kā kukaiņu sugu skaits visu dzīvo organismu vidū ir vislielākais, tieši viņi mežu padara dzīvu – dzīvā mežā ir kustība, dzīvā mežā ir daudzveidība. Bioloģiskajai daudzveidībai veltītajā gadā pamanot skudrulīti, padomāsim par dabas daudzveidības saglabāšanu Latvijas mežos!
Kristaps Vilks
Publicēts 2010.gada jūnijā.