Agrā 11. novembra rītā mana taksenīte Beta, veicot ikdienas teritorijas apskrējienu, dārza stūrī atrada ko īpašu. Par to liecināja viņas satrauktie rējieni sevišķi augstā toņkārtā. Ieinteresēta devos aplūkot atradumu. Sākumā nespēju saprast, ko gan suns baksta ar degunu un viļā ar ķepu. Un tikai tad, kad no sausas zāles un lapu kamoliņa atskanēja tādi kā šņācieni un sprauslošana, sapratu, ka tas ir ezītis. Nokaunināju suni un iesaucu istabā, cerībā, ka ezītis pa dienu sev atradīs jaunu mājvietu. Diemžēl vakarpusē atkārtojās tā rīta scenārijs – suns tajā pašā dārza stūrī atrada savu rīta paziņu, un tracis atsākās no gala.
Vēlreiz sabārusi suni, paņēmu ezīti un ienesu mājā. Aptuveni pēc desmit minūtēm ežuks atritinājās, nokratīja no adatām kaudzīti sausas zāles un lapu un raitā solī devās izpētīt telpu. Tā kā jutos daļēji atbildīga par iztraucēto ziemas dusu, piedāvāju ciemiņam pienu un sauso suņu barību. Ne par vienu, ne otru dzīvnieciņš neizrādīja ne mazāko interesi, kaut arī vasarās regulāri mēdza iztukšot mājas priekšā nolikto suņa bļodiņu ar «Willowy» skraukšķiem. Par manu klātbūtni viņš pārāk neuztraucās un labvēlīgi ļāvās nelielai «fotosesijai». Kādu pusstundu pētījis istabas iekārtojumu, ezītis pamanīja šķirbiņu vecā dīvāna drēbju kastē, kurā tad arī cītīgi centās ielīst. Sapratusi, ka dzīvnieciņš cenšas atrast sev jaunu guļasvietu, nospriedu, ka mierīgāka ziemas guļa tam tomēr būs ārpusē, jo mana greizsirdīgā suņu meitene var nepieļaut, ka viņai saimnieces gulta būtu jādala ar kādu svešu ezi. Tā nu iznesu zvēriņu atkal ārā, izviļāju kritušo lapu kaudzītē un noliku pie pašiem šķūņa pamatiem, zem kuriem vasarā biju manījusi palienam šo pašu vai kādu citu ežuku.
Nākamās dienas rītā steidzos apskatīt, vai ezītis vēl ir turpat. Dzīvnieciņa vairs tur nebija, par viņa neseno klātbūtni liecināja vairs tikai nobirušās sausās lapas. Ļoti ceru, ka zvēriņš pa nakti sev bija atradis jaunu guļasvietu. Tomēr sirds tāda nemierīga – ja nu man tomēr nevajadzēja dzīvnieciņu aiztikt? Vai ezīši mēdz siltās ziemās pamosties un staigāt apkārt? Kā man pareizi rīkoties, ja vēlreiz nonākšu līdzīgā situācijā. Varbūt «Vides Vēstis» var lūgt kādu speciālistu sniegt profesionālu atbildi uz šo jautājumu?
Ar cieņu – Vija Vāvere Allažos
Atbild Ilmārs Tīrmanis
Ezītis tika sasildīts un atmodināts no snaudas, bet ne no īsta miega – tajā viņš ieslīgst pamazām, pazeminoties temperatūrai. Neēda tāpēc, ka organisms bija paguvis pārkārtoties ziemas guļas režīmam.
Viss izdarīts labi, cik nu tādā situācijā iespējams. Līdzīgā situācijā, ja ārā vēl ir pietiekami silts (piemēram, pēcpusdienā, kad parasti ir vissiltāk, īpaši labi, ja spīd saule), jāpalaiž zvēriņš aizvējā un tur, kur tuvumā varētu būt ziemošanai piemērota vieta. Vienmēr labāk palaist ezīti tur, kur tas atrasts, cerībā, ka viņš atgriezīsies iepriekšējā migā, ja suns to nav pārāk izvandījis, vai rezerves migā – arī tādas mēdz būt. Sliktākajā gadījumā vislielākā cerība, ka tieši sev pazīstamā vidē viņš atradīs jaunu ziemotuvi. Un neļaut sunim veikt apgaitu tur, kur ir šī vieta.
Publicēts 2008.gada novembrī.