Ziemā, kad tūrisma sezona beigusies un ceļotāji, skatoties fotogrāfiju albumus un rādot tos draugiem un paziņām, gremdējas patīkamās atmiņās par redzēto, slaveno un ne tik slaveno tūrisma objektu, apkārtnes iedzīvotāji ķeras pie tūristu atstāto atkritumu savākšanas. Pagājušajā gadā paveicās atklāt Latvijas ekstremālāko alu, kuras adresi tieši tūristu bezatbildības dēļ neesmu līdz šim publiski izpaudis. Apmeklējot alu šogad, nācās secināt, ka cilvēki to jau ir pamanījuši – aiz koka saknes pie alas ieejas bija aizsprausta L&M cigarešu paciņa, uz takas mētājās kakātāja pamests SELECT katalogs, turpat netālu kāds bija nometis tukšu Mangaļu pudeli. Protams, ka to visu savācu. Tomēr bija vēl kāds postījums, kuru es nevarēju vērst par labu – kāds alas sienā bija ieskrāpējis savu vārdu vai uzvārdu. Šajā reizē gribētos parunāt par dažām nejēdzībām, ar kurām pēdējā laikā nācies sastapties.
Lielākā daļa Latvijas smilšakmeņu izveidojusies ļoti sen, piemēram, Gaujas krastu klinšu vecums ir apmēram 360 000 000 gadu. To veidošanās laikā mūsdienu Latvijas teritorija atradās zem ūdens ļoti tuvu ekvatoram, attīstītākie zemes iemītnieki tolaik bija zivis un tās pamazām sāka izkāpt no jūras, lai kļūtu par milzīgo dinozauru senajiem senčiem, beigu galā – arī par tās evolūcijas ķēdes nozīmīgu posmu, kuras rezultāts ir Homo sapiens jeb mūsdienu cilvēks. Lielākajā Latvijas teritorijas daļā šie devona ieži atrodas uzreiz zem kvartāra (jaunākā ģeoloģiskā perioda) slāņiem, jo miljoniem gadu ilgajā laikā starp devonu un kvartāru nogulumi vai nu nav uzkrājušies, vai arī ir noārdījušies. Tāpēc Latvijas paleontologiem (zinātniekiem, kas pēc iežos atrastajiem pārakmeņojumiem jeb fosilijām rekonstruē seno augu un dzīvnieku izskatu, dzīvesveidu utt.) ir vienreizēja iespēja salīdzinoši ērtā veidā piekļūt senajiem devona iežiem, kuros atrodami liecinieki par šī perioda iemītniekiem.
Bruņuzivs Lodes ķieģelī
Latvijas vārds ir daudz skanējis dažādās pasaules malās, jo pie mums atrasti vieni no senākajiem to dzīvnieku kauliem, kas uzskatāmi par pārejas formu no zivs uz sauszemes dzīvnieku. Lodes mālu karjerā atrasti daudzi dažādu sugu zivju veseli skeleti, kas piederejuši gan pieaugušiem īpatņiem, gan mazuļiem (bruņuzivju mazuļi līdz šim atrasti tikai Latvijā). Pasaules līmenī unikālas ir parazītu fosilijas no Lodes mālu karjera. Šajā vietā pēdējos gados paleontologiem Ivaram Zupiņam un Ievai Upeniecei izdevies «izrakt» vairākas zinātnei jaunas fosilās faunas sugas. Kā redzams, Lodes mālu karjers, tāpat arī smilšakmens klintis glabā unikālas pasaules mēroga paleontoloģiskās vērtības. Kanādas zinātnieki, analizējot informāciju no dažādiem aspektiem, uzskata, ka Lodes mālu karjers ir otra nozīmīgākā vieta pasaulē šī perioda paleontoloģisko pētījumu veikšanai. Jāpiebilst tikai, ka Lodes mālu karjerā katru gadu ķieģeļos tiek pārstrādāti tūkstošiem brīnumainā kārtā līdz mūsu dienām saglabājušies pārakmeņojumu, tomēr visvājprātīgākais no mūsu demokrātiskā privātīpašnieciskuma murgiem ir tas, ka zinātniekiem karjera aktīvajā daļā tagad pat ieiet aizliegts. Privātīpašums taču ir svēts. Vēl tikai piebildīšu, ka visnozīmīgākā attiecīgā perioda paleontoloģisko pētījumu vieta atrodas Kanādā Kvebekas provincē, un šajā vietā nodibināts provinces parks (Miguasha Provincial Park).
Senos rakstus nomaina mūsdienu rupjības
Mūsu klintis un alas glabā arī cita veida vērtības. Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju nemaz nebūs dzirdējuši par klintīs atrodamajiem senajiem klinšu rakstiem. Šī ir vēl ļoti maz pētīta Latvijas kultūrvēstures bagātība, tāpēc ir nožēlojami, ka, skrāpēdami klintīs savus vārdus, paši latvieši iznīcina savu senču rituālo tradīciju lieciniekus. Ne Igaunijā, ne Lietuvā līdz šim klintīs nav atrastas šo zemju seno iedzīvotāju klintīs ieskrāpētās zīmes. Tagad populārs diskusiju objekts ir dažādi ar latviešu nacionālo identitāti saistīti jautājumi. Kāpēc gan viens no šādas identitātes aspektiem nevarētu būt mūsu senču zīmes, arī tās, kas ieskrāpētas klintīs? Tāpēc kā ar asu dzeloni latviešu tautas sirdī tiek ieskrāpēts katrs vārds, ko aprobežotie tūristi skrāpē klintīs.
Klinšu skrāpētāji kaitē arī daudzām retām augu sugām, kas pielāgojušās augšanai uz klinšu virsmas. To pašu var teikt par apdraudējumu alās dzīvojošajiem sikspārņiem, no kuriem daudzas sugas ir arī aizsargājamas. Klinšu skrāpēšanas sērga pastāvējusi jau ilgu laiku. 1794. gadā izcilais zīmētājs Johans Kristofs Broce apmeklējis un uzzīmējis Gūtmaņa alu. Jau šajā zīmējumā redzam pie alas ieejas notupušos vīru, kas klintī ieskrāpē savu vārdu. Ir ziņas par to, ka Gūtmaņalā senākais uzraksts datēts ar 1521. gadu.
Tradicionāli klintīs līdz šim cilvēki skrāpējuši savu vārdu, dažreiz arī uzvārdu un klints apmeklējuma datumu, tomēr visbiežāk skrāpēti iniciāļi. Jāteic, ka pēdējā laikā vērojama īpaša tieksme pēc oriģinalitātes. Piemēram, Ramātu klintī sevi iemūžinājis kāds Edgars Pālītis. Turpat netālu pirms kāda laika iemaldījies kāds The Prodigy fans un iemūžinājis klintī savas mīļotās grupas nosaukumu (acīmredzot, paredzēdams, ka pēc kāda laika viņa mīluļus visi būs aizmirsuši). Visoriģinālākais tomēr izrādījās trešais skrāpētājs, kurš, ar bultiņām norādot uz diviem iepriekšminētajiem uzrakstiem, tos komentējis ar tekstu Stulbie vieglatlēti.
Vēl viens nožēlojams piemērs no Ērgļu (pareizāk gan būtu – Ērģeļu) klints. Tur pagājušajā gadā iemaldījušies (tā tur arī uzrakstīts) daži dabas draugi un sabojājuši vairākus klints sienas kvadrātmetrus ar saviem skrāpējumiem. Daži, negribēdami izpaust īsto apmeklējuma datumu, savus ierakstus datējuši, piemēram, ar 1211.g.p.m.e. Tomēr visabsurdākais no uzrakstiem – MAZĀS ČURAS izraisa smieklus caur asarām. Vai tiešām šāda veida vēstījumu vērtība ir tik liela, lai tos atstātu nākamajām paaudzēm?
Sātanistu sektas svētnīca
Pie nelielā, bet klintīm bagātā Rauņa vērojams kāds cits fenomens – mūsdienu sakrālie skrāpējumi, acīmredzot kādas sātanistu sektas svētnīca. Klints no vienas vietas izrakstīta dažādiem tekstiem latīņu valodā, lielākais fragments pat iegravēts, rakstot tekstu no apakšas uz augšu, no labās uz kreiso pusi. Ar pārsteidzošu rūpību un precizitāti iegravēti dažādi pentagrammu modeļi, otrādi apgriezti krusti un citas mistiskas zīmes, kas skaitāmas vairākos desmitos. Apmeklējot šīs klintis oktobra beigās, nācās secināt, ka kāda cilvēka kristīgā morāle nav izturējusi šādu zīmju klātbūtni šajā vietā un zīmes tikušas drudžaini saskrāpētas, tādējādi kārtējo reizi postot nevainīgo klints sienu, kā arī padarot šeit pievienotās fotogrāfijas par vēsturiskām.
Man tomēr gribētos cerēt, ka reiz pienāks brīdis, un ceru, tas pienāks drīz, kad nometīsim no acīm zvīņas un ieraudzīsim savas zemes īpatnības, bagātības un latviskās vērtības un centīsimies tās nosargāt no iznīcības. Ceru, ka tajā brīdī, kad to apjautīsim, būs atlicis, ko sargāt.
Sandris Laime
Publicēts 2003.gada februārī.