Sensenos laikos, kad pēdējais ledus laikmets bija atkāpies uz ziemeļiem, atstājot plašu līdzenumu starp Līgatni un Siguldu, tai vietā sāka veidoties purvs, ko mūsdienās sauc par Sudas purvu. Daļu no senajiem zemes nogulumiežiem ledāji bija nostūmuši tālāk, radīdami Vidzemes augstieni, bet šeit, nākamā purva pamatnē, atseguši ģipša iežus. Pārmitrajos apstākļos virs salīdzinoši plānās morēnas kārtas segtajiem ģipšiem no augu atliekām veidojās kūdra. Purva ūdeņi līdz ar kūdras organiskajām skābēm šķīdināja ģipšus. Ģipšu slāņos veidojās izskalojumi un nelielas plaisas, pa kurām ūdens ar izšķīdušo ģipsi plūda uz zemāk esošo Jūdažu apkārtni, kur izlauzās virspusē jau avotu veidā. Kūdras organiskās skābes kopā ar baktērijām reaģēja ar izšķīdušo ģipsi, un izdalījās sērūdeņradis – ūdens smirdēja pēc puvušām olām. Sērūdeņradis ir indīga gāze, taču vienlaikus – ārstniecisks. Avotu ūdenim ārstniecisko vērtību piešķir sulfāti, arī to sastāvā ir no ģipša iegūtais sērs. Avota asā aromāta dēļ, kas atgādina kaķa urīna smaku, to iesauca par Kaķupi. Šī upīte, kurā starp Jūdažu ezeru un Sudas purvu ietecēja vairāki sēravoti, relatīvi nesen ieguvusi nosaukumu Sērupīte. Ļaudis sēravotus atklāja jau sen un izmantoja to dziedniecisko iedarbību. 20. gadsimta pirmajā pusē pie Zušu mājām izveidoja arī dziednīcu…
Raksta turpinājumu lasiet pdf formātā VV 06/2014
Julita Kluša, Ansis Opmanis