Savulaik cilvēki pret svinu izturējās tikpat bezbēdīgi kā mēs tagad pret plastmasu. No smagā, plastiskā un viegli kausējamā svina gatavoja visu, ko vien var iedomāties, – arheologi atraduši krellītes, kas gatavotas jau 6400 gadu pirms mūsu ēras. Senajā Ēģiptē no svina lēja medaljonus un monētas. Senajā Romā no svina gatavoja ūdensvadu caurules; Plīnijs gan mēģinājis iebilst, ka tas kaitē veselībai, bet tolaik viņā daudz neklausījās. Kad Romas impērija sabruka, svina ieguve samazinājās, bet tad svina rūdu atrada Eiropas vidienē, un svina izmantošanas uzvaras ceļš atsākās: no tā gatavoja lodes un skrotis, to pievienoja pat vīnam, lai uzlabotu tā garšu, vēl nesen keramiķi plaši izmantoja svinu saturošas glazūras. Senajā Krievijā ar svina plāksnēm klāja baznīcu jumtus. Vēlāk no svina gatavoja zīmogus un burtus grāmatu un avīžu drukāšanai. Zīmīgi, ka pa svina caurulēm ūdeni Kremlim piegādāja līdz 1737. gadam. Vēl vairāk svinu sāka lietot 19. gadsimtā, un līdz pat 1990. gadam to plaši lietoja iespiedformu atliešanai. Tetraetilsvinu pievienoja arī benzīnam, lai palielinātu tā oktānskaitli.
Pašlaik cilvēki ir informēti par svina kaitīgo ietekmi uz dzīvo dabu un arī pašu veselību, tādēļ automašīnu degvielai to vairs nepievieno, tikai aviācijas degvielai. Mūsdienās svinu visvairāk izmanto automašīnu akumulatoros, kur ķīmisku reakciju rezultātā akumulators ražo elektrību, kas nepieciešama mašīnas iedarbināšanai un apgaismes nodrošināšanai. Tādējādi visu veidu akumulatori ir bīstamie atkritumi, kas nedrīkst nokļūt dabā vai sadzīves atkritumu poligonā. Smagie metāli piesārņo augsni, gruntsūdeņus, tie uzkrājas augos un pēcāk – dzīvniekos. Cilvēks kā visēdājs atrodas barības ķēdes augšgalā un pat nenojauš, kā viņa organismā nonāk piesārņojums. Svins izraisa mentālas saslimšanas, anēmiju, bojā nieres, aknas un reproduktīvo sistēmu. Tāpēc ir tik svarīgi, ka akumulatori un baterijas tiek nodoti otrreizējai pārstrādei. Nesen lasīju savdabīgu joku: dīvaini – Japānā nav resursu, bet viņiem viss ir, savukārt Krievijā ir resursi, bet nekā nav. Izrādās, Japānā visu, ko vien var, otrreiz pārstrādā, un atkritumi ir viņu resursi!
Raksta turpinājumu lasiet pdf formātā VV 04/2014
Anitra Tooma