Vai esat dzirdējuši vārdus pārpavasarot, pārvasarot, pārrudeņot? Visticamāk, neesat, jo latviešu valodā nav tādu vārdu. Bet vārds pārziemot ir. Tātad pārziemošana jeb ziemas pārlaišana tiek atzīta par kaut ko īpašu. Kam un cik īpašu? Mans jājamzirdziņš allaž ir dzīvnieki, tāpēc es te, zemāk, – domāju, nojaušat, – īsumā pastāstīšu par to, kā pārziemo dzīvnieki, un arī par to, kā viņi gatavojas pārziemot.
Kā tad pārziemo dzīvnieki? Protams, dažādi. Dažādi dzīvnieki, loģiski, pārziemo dažādi. Kā? Visiem zvēriem jeb zīdītājiem jau rudenī, tuvojoties ziemai, aug biezāks un garāks, tātad siltāks, apmatojums, lielākajai daļai kažoks turklāt maina krāsu – top gaišāks vai pat balts, lai uz sniega fona būtu grūti pamanāms nedraugiem – lai aukstajā, sniegotajā laikā būtu ne vien siltāka, bet arī drošāka būšana. Arī daļa putnu jau rudenī sagatavojas sagaidīt salu, atbilstoši pārģērbjoties: viņiem izaug papildu dūnas un «ziemas spalvas» – tērps kļūst biezāks.
Jāgādā siltumenerģija
Daudzi Latvijas faunai piederīgie zvēri un daļa mūsu putnu visu gada aukstāko periodu, tāpat kā vasarā, aktīvi meklē barību savās pastāvīgajās dzīves vietās vai to tuvumā: bradā pa kupenām, veido alas sniegā, augsnē, kāpelē pa koku zariem, lidinās pa mežiem, krūmājiem – kā nu kura suga.
Putni un zvēri ir siltasiņu dzīvnieki, tāpēc tie daudz enerģijas patērē sava ķermeņa sasildīšanai. Tātad jo aukstāks ir laiks, jo vairāk enerģijas nepieciešams, – vairāk jāēd. Taču ziemā ēdamā ir salīdzinoši maz. Sevišķi grūti atrast kukaiņus; tieši tāpēc lielākā daļa kukaiņēdāju putnu, kā zināms, aizlido uz siltākām zemēm, kur barības ir pietiekami. Aizceļo arī gandrīz visi ūdensputni un dienas plēsīgie putni. Paliek galvenokārt graudēdāji un visēdāji. Daži no viņiem rudenī dažādās vietās ir noslēpuši barības krājumus ziemai.
No putniem, no mazputniem viskrājīgākais, šķiet, ir dzilnītis – lidonītis, kuru viegli pazīt pēc skaļās balss un viņam vien raksturīgās uzvedības, jo viņš vienīgais no Latvijas spalvaiņiem spēj staigāt pa koku stumbriem arī ar galvu uz leju. Ar galvu uz leju, ar galvu uz augšu vai kā citādi – putniņš staigā un meklē. Meklē un atrod. Ko atrod – apēd. Ko neapēd – noglabā nebaltām (nē, baltām, sniegotām!) dienām. Jo vairāk atrod, jo vairāk noglabā. Atšķirībā no lielākās daļas citu krājēju dzilnītis katru atradumu (vienalga – krietns tas izmēros vai mazs) novieto atsevišķi – aiz atlupušas mizas, nelielā koka plaisā vai tamlīdzīgā šaurvietā. Patiesību sakot, dēvēt dzilnīša krātuves par slēptuvēm nav īsti pareizi, jo viņa «kambari» ir viegli ieraugāmi ne vien putniņam pašam, bet arī jums un man, un sašam, un arī zīlītei, dzenim, sīlim, riekstrozim, vāverei… Cauru dienu dzilnītis savus krājumus regulāri pārbauda, cik var, tik apsargā un, ja iespējams, pa-pildina, piemēram, aizstiepj un nobēdzina visu, kas iebērts kādā zīlīšu barotavā.
Pirms turpinu, vēlos darīt zināmu, ka krājumus veido pat dzīvnieku (gan putnu, gan zvēru) jaunuļi, kuriem izdzīvošanas tālredzību neviens nav mācījis, kuri vēl ne reizi uz savas ādas nav izbaudījuši ziemas salu, nav izjutuši badu. Instinkts!
Tūdaļ arī jāpasaka, ka gandrīz neviens zvērs (izņemot dažu sugu peļveidīgos grauzējus), ka neviens pats putns nespēj savākt tik daudz krājumu, lai cauru ziemu drīkstētu dzīvot bezrūpīgi. Neviens! Pat čaklum čaklais sīlis to nespēj. Lai gan ik rudeni katru dienu no agra rīta līdz vēlam vakaram viņš vāc. Viņš vāc šo to, bet galvenokārt ozolzīles: paņem knābī divas trīs dižkoka sēklas un lido tās pa vienai noglabāt sūnās vai zem nobirušu lapu, skuju kārtas. Noglabā un steidz atgriezties pēc nākamās porcijas.
Līdzīgi rīkojas riekstrozis – agrāk Latvijā ļoti rets, bet pēdējos pārdesmit gados dūšīgi savairojies un par bieži sastopamu mūsu faunas sastāvdaļu kļuvis putns. Arī riekstrozis vāc ozolzīles, taču, ja ir izvēle, priekšroku dod lazdu riekstiem.
Gan sīlis, gan riekstrozis savas barības slēptuves rudenī ierīko ļoti daudzās un dažādās vietās. Tik daudzās un dažādās, ka pats pēc tam ziemā lielāko tiesu no tām neatrod. Šo to no viņa slēptā atrod citi. Viņš savukārt atrod kaut ko no citu noslēptā. Daudz ko neatrod neviens. No tā, ko neatrod, pavasarī izdīgst jauni ozoli, lazdas.
Grauzēju krājumi
No zvēriem jeb zīdītājiem ēdamā krājumus ziemai visnaskāk gatavo grauzēji.
Lapkritis, bet ūdeņi vēl nav aizsaluši… Tieši tas ir īstākais barības rezervju sastrādāšanas laiks mūsu lielākajam grauzējam bebram. Vītolu, kārklu, apšu, alkšņu, bērzu zariņus, zarus, stumbeņus viņš sastrādā kubikmetriem. Nograuž, sagarina un aiztransportē (aizvelk pa sauszemi, pludina pa ūdeni) uz zemūdens krātuvi, kas atrodas netālu no ziemas mītnes – no pakrastes alas, no mājas vai no pusmājas.
Par bebru daudz mazāki grauzēji – peļveidīgie (peles, strup- astes) – nav daudz mazāki krājēji. No šiem visčaklāk ziemas pārtiku gādā dzeltenkakla klaidoņpele – miesās dūšīgākā Latvijas pele. Visu rudeni viņa cītīgi meklē, sameklē un noglabā ozolu, lazdu, liepu, kļavu un citu koku un krūmu, tāpat lakstaugu sēklas, turklāt vāc ne tikai nobirušās, bet, veikli kāpelējot pa zariem, pa zāles stiebriem, arī tās, kas vēl turas augstu virs zemes. Vāc un slēpj.
Strupastu dzimtā čakla jo čakla vācēja ir meža strupaste. Savukārt dažādu sakņu un sakneņu čakla vācēja ir ūdeņu strupaste, tautā dēvēta par ūdensžurku. Tie ļautiņi, kuru sakņu dārzi atrodas dīķu, upju, strautu vai meliorācijas grāvju tuvumā, to zina, viņi to izjutuši uz savas ādas vai, pareizāk sakot, uz saviem burkāniem, kāļiem un kartupeļiem. Ūdensžurkas amerikāniskās izcelsmes «radiniece» ondatra jeb bizamžurka, protams, savāc vairāk, bet šai arī vairāk vajag – ondatra augumā un svarā krietni (četras piecas reizes) pārspēj ūdensžurku.
Ja kādu rudeni iegadās ļoti bagāta riekstu vai (un) zīļu raža – tik bagāta, ka žēl atstāt –, nelielus barības rezervju krājumus šur tur noslēpj arī rudā «žurka» – vāvere. Ozolu un lazdu sēklas viņa nobēdzina dažādās spraugās, zem koku saknēm, dobumos. Ja daudz sēņu, tās vāvere sasprauž uz sausiem egļu apakšējiem zariem. Līdz ziemai gan šie spraudumi nekad nesaglabājas.
Lūk, tik daudz – par grauzējiem…
Nešaubos, ka līdz šim pieminēto dzīvnieku krātdziņa lielākajai daļai lasītāju nav noslēpums. Bet droši vien reti kuram zināms, ka barības rezerves (tiesa, ne īpaši lielas) veido arī sermuļu dzimtas plēsīgie zvēri: zebiekste, ūdele, sesks, ūdrs.
Kurmis «konservē» sliekas
Pat kukaiņēdāju kārtai piederīgais aklais rakaris kurmis ierīko barības noliktavas – kādā no saviem pazemes kambariem savelk daudz slieku, kurām iepriekš nokodis galvu, lai tārpi nespētu aizbēgt. Turpretim kurmja sistemātiskie «radinieki» – arī kukaiņēdāju kārtas pārstāvji – eži (baltkrūtainais ezis un brūnkrūtainais ezis), pretstatā daudzu ļaužu pārliecībai, krājumus (ābolus, bumbierus, sēnes) ziemai nevāc. Nav nozīmes vākt, jo eži augļus un sēnes neēd, un – kas pats būtiskākais – viņi ziemā vispār neko neēd, bet bez pārtraukuma guļ dziļā miegā savās migās – silti izklātās bedrēs zem žagaru vai lapu kaudzēm.
Ziemas miegu pagrabos, alās un tamlīdzīgās «drūmās» vietās guļ visi tie sikspārņi, kuri rudenī neaizlido uz siltākiem apga- baliem: brūnais garausainis, ziemeļu sikspārnis, platausainais sikspārnis, bārdainais naktssikspārnis, dīķu naktssikspārnis, ūdeņu naktssikspārnis, Branta naktssikspārnis, Naterera naktssikspārnis. Zem koku saknēm, dziļi celmos, koku un pazemes dobumos, alās, mūros ierīkotās migās guļ visu Latvijā sastopamo sugu susuri jeb miegapeles: dārza susuris, meža susuris, lielais susuris, mazais jeb lazdu susuris. Šie zvēriņi ziemā nemaz nebarojas, bet, tāpat kā jau pieminētie eži, pārtiek vienīgi no tām enerģijas rezervēm, ko ēdot uzkrājuši vasarā un rudenī. Enerģiju viņi tērē maz, jo nekustas vai tikpat kā nekustas un maz elpo.
Snaudošie zvēri
Atšķirībā no nule minētajiem zīdītājiem – īstiem ziemas miega gulētājiem –, divu citu sugu zvēri – jenotsuns un āpsis –, kas arī sala periodu pavada guļot, neaizmieg cieši jo cieši, bet iegrimst vien dziļā snaudā jeb pusmiegā. Protams, viņi tāpat vasaras beigās ir uzkrājuši krietnas zemādas tauku rezerves – uzbarojušies resni un tumīgi, taču reizēm arī ziemā mēdz izlīst no savām samērā dziļi pazemes alās ierīkotajām siltajām migām, lai dotos pameklēt kaut ko ēdamu; visbiežāk tas notiek atkušņa laikā.
Kur guļ varde un vabole?
Bet tagad paskatīsimies, kā ziemu pārcieš tā sauktie aukstasiņu dzīvnieki jeb, pareizāk sakot, tie dzīvnieki, kuru ķermeņa temperatūra ir atkarīga no apkārtējās vides temperatūras (svešvārdā viņus dēvē par poikilotermajiem dzīvniekiem). Tātad: dzīvnieku ķermeņa temperatūra ir nepastāvīga, mainīga – vai nu paaugstinās, vai arī pazeminās atkarībā no tā, sasilst vai atdziest apkārtējā vide (gaiss, ūdens, augsne), kurā viņi atrodas. Pie šiem pieder visi kustoņi, atskaitot putnus un zvērus. Iedomājieties, kas ziemas salā notiek ar poikilotermajiem dzīvniekiem, ja tie nav laikus pamanījušies nolīst kādā salīdzinoši siltākā vietā! Viņi sasalst ragā un mirst. Kāpēc mirst?! Tāpēc, ka to ķermenī (audos, šūnās) ir daudz ūdens, bet ūdens sasalstot izplešas. Lai būtu vieglāk saprast, paskatieties, kas notiek ar metāla spaini, ko pilnu ar ūdeni ziemā atstāj ārā: ūdens sasalst ledū, izplešas un izspiež spainim dibenu. Tāpat, izplešoties, sasalušais ūdens (ledus) pārplēš arī kustoņu audus un šūnas, un organisms iet bojā. Tāpēc poikilotermie radījumi jau labu laiku pirms sala iestāšanās gatavojas ziemai – kā nu kurš. Piemēram, viengadīgie kukaiņi (tie, kuri dzīvo tikai vienu sezonu, piemēram, sienāži, siseņi, daudzu sugu tauriņi) steidz pirms nāves izdēt oliņas. Tātad viņi pārziemo oliņas stadijā. Daudzi insekti ziemo kāpura vai kūniņas stadijā, bet daži, teiksim, istabas mušas, var pārlaist ziemu gan oliņas, gan kāpura, gan kūniņas stadijā. Savukārt pieauguša kukaiņa stadijā ziemo, piemēram (bet ne tikai!), dažu sugu mārītes, skudras, odi, kameņu un lapseņu mātītes, citrontauriņš, acainais raibenis, nātru raibenis. Paslēptuves šie kukaiņi, protams, izvēlas jau laikus.
Jau laikus – vēl pirms sala iestāšanās – paslēptuvi, kur ziemā ir vismaz tik daudz siltuma, lai nesasaltu ūdens, meklē arī citi poikilotermie dzīvnieki. Daļa no tiem (sīki augsnes un ūdens iemītnieki – tārpiņi, vēzīši, ērcītes) šādās vietās pat turpina aktīvi dzīvot, citi – laižas ziemas stingumā jeb anabiozē (apturētas dzīvības stāvoklī).
Bet ir arī tādi poikilotermie dzīvnieki, konkrētāk – kukaiņi (dažu sugu spāres un tauriņi), kas izvēlējušies gājputniem līdzīgu pārziemošanas taktiku: viņi dodas tālā ceļojumā uz siltajām zemēm.
No poikilotermajiem mugurkaulniekiem ziemu neaktīvi Latvijā pārlaiž visi rāpuļi un abinieki. Rāpuļi: trīs pie mums sastopamo sugu ķirzakas (pļavu ķirzaka, sila ķirzaka, glodene), trīs pie mums sastopamo sugu čūskas (zalktis, odze, gludenā čūska) un purva bruņrupucis. Ķirzakas un čūskas parasti ziemo dziļi alās un celmos, starp koku saknēm, arī zem ēku pamatiem, drupās, bet purva bruņrupuči ierokas dūņās zem ūdens.
Ezeru un dīķu dūņās auksto laiku pavada arī divu sugu abinieki, konkrēti – ezera varde un dīķa varde. Bet parastā varde, kas tāpat ziemo ūdenī, dūņās neierokas. Vai varat iedomāties, kas ar šiem dzīvniekiem notiek, ja ļoti bargā ziemā dīķis vai grāvis aizsalst līdz dibenam? Pārējie Latvijas abinieki – purva varde, visu trīs sugu krupji (parastais krupis, zaļais krupis, smilšu krupis), brūnais varžukrupis, sarkanvēdera ugunskrupis un abu sugu tritoni (mazais tritons, lielais tritons) – ziemo dažādās slēptuvēs uz sauszemes. Starp citu, smilšu krupis un varžukrupis paši izrok alas un izveido sev pārziemošanas kameras pazemē.
Zivis ierokas dūņās
Runājot par zivīm, konkrētāk – par upju un ezeru zivīm –, jāteic, ka daļa (sams, karpa, karūsa, līnis, ķīsis) vēlā rudenī salasās ūdenstilpju dziļākajās vietās – ziemošanas bedrēs, kur vai nu ierokas dūņās, vai arī tāpat, bariņos laiskodamās, pavada ziemu. Viņas gandrīz nemaz nepārvietojas un neēd, taču arī neguļ. Tomēr Latvijas ihtiofaunas sarakstā iekļauto zivju sugu vairākums arī ziemā turpina aktīvi baroties, bet vēdzele – pat nārsto.
Vienšūņi iecistējas
Visbeidzot pastāstīšu, kā «ziemas miegu guļ» daudzum daudzi augsnē un ūdenī mājojoši vienšūnas dzīvnieciņi, protams, tie, kuri vispār «guļ». Kad laiks sāk kļūt vēsāks, vienšūņi izdala no organisma gandrīz visu tajā esošo ūdeni, pēc tam ap viņiem izveidojas biezs apvalks, – saka: vienšūņi iecistējas.
Pavasarī, kad apkārtējā vide atkal sasils, apvalks sairs un mikroskopiskie dzīvnieciņi, atjaunojuši nepieciešamo ūdens daudzumu ķermenī, pamazām atsāks aktīvu dzīvi – barošanos un vairošanos.
Ilmārs Tīrmanis
Publicēts 2005.gada decembrī.