Jau vairākus gadus priecājos par cilvēkiem, kuri jūlijā piepilda sociālos tīklus ar tēmturi #plasticfreejuly un stāsta par to, kā šajā mēnesī samazina plastmasas izmantošanu. Šogad, pāris nedēļu pirms jūlija sākuma, kārtējo reizi lasīju par plastmasas piesārņojumu un tās pārstrādes problēmām. Pēkšņi, pat neļaujot sev par to īpaši padomāt, tviterī uzrakstīju: «Ir pienācis laiks piedalīties akcijā #plasticfreejuly. Jūlijā nepirkšu nevienu pārtikas produktu plastmasas iesaiņojumā.» Nospiedu pogu tā publicēšanai un aizgāju gulēt. Atpakaļceļa vairs nebija.
Nākamajā rītā, braucot tramvajā uz darbu, sāku šo domu apsvērt. Galvā veidoju sarakstu ar lietām, ko es vēl pērku plastmasas iepakojumā, un kā tās varētu aizstāt. Jau ilgu laiku mēģinu ievērot bezatkritumu dzīvesstila (zero waste) principus, līdz ar to man šī pāreja nebija smaga. Jau biju pieradusi veikalā teikt: «Vai varat ielikt manā trauciņā?», kā arī ievietot maizi savā maisiņā. Bet sāls? Vai ir nopērkama sāls bez iepakojuma vai papīra iepakojumā? Un eļļa? Kuras no savām ikdienas receptēm es varēšu izmantot? Jau ar vienu pārdomu pilnu braucienu pietika, lai es saprastu, ka vismaz Rīgā var izdzīvot, nepērkot ēdienu plastmasas iesaiņojumā. Nedaudz gan šaubījos par to, cik dažāda jūlijā būs mana ēdienkarte, bet nolēmu, ka vienu mēnesi noteikti izturēšu.
Tagad, kad jūlijs jau pagājis, varu teikt, ka patiesībā tas bija pat vieglāk, nekā biju iedomājusies, es ēdu garšīgi un, iespējams, pat veselīgāk nekā citus mēnešus. Atklāju pāris jaunu iepirkšanās vietu, piemēram, veikalu «Grauda spēks», kā arī zinu, kuras kuskusa un rīsu pakas ir no tīra papīra. Jā, lielai daļai lielveikalu plauktu nākas paiet garām, bet tas patiesībā pat atvieglo izvēli. Ceru, ka tirgotāji pievērsīs uzmanību tādiem patērētājiem kā es un sāks piedāvāt vairāk produktu videi draudzīgā iesaiņojumā vai, vēl labāk, pavisam bez tā.
Vienīgo sakāvi, ja to par tādu var uzskatīt, piedzīvoju savā iecienītākajā iepirkšanās vietā – Rīgas Centrāltirgū, kur kāda pārdevēja negribēja likt manā maisiņā plūmes, jo «tikko bija inspekcija» un viņa tā nedrīkstot. Tā kā nevēlējos strīdēties, aizgāju pie nākamās pārdevējas, kura plūmes iesvēra manā maisiņā bez problēmām. Saskaņā ar Pārtikas un veterinārā dienesta normām tirgotāji drīkst likt pārtikas produktus pircēja iepakojumā, tā ka nekādus riskus pārdevējām es nesagādāju. Otrais piedzīvojums gadījās «Rimi», kur pārdevēja negribēja likt manā trauciņā žāvēto gaļu. Tā nevarot. Kāpēc, to gan viņa īsti nemācēja paskaidrot. Beigu beigās viņa gaļu manā trauciņā tomēr ielika, piesakot: ja kāds viņai kaut ko sacīs, viņa atbildēs, ka es pati tā esot gribējusi. Pie tā arī palikām. Pie kasēm mana gaļa nevienam nekādas problēmas nesagādāja. Pēc tam lūdzu «Rimi» sniegt veikala o ciālo viedokli, un atbilde bija skaidra: cilvēki var pirkt produktus savos iepakojumos. Protams, pērkot kaut ko bez iepakojuma pirmo reizi, šādi gadījumi var sarūgtināt un likt atgriezties pie vecajiem ieradumiem. Man – gan šīs apņemšanās, gan arī iepriekšējās pieredzes dēļ – tas šķita sīkums.
Plastmasa – derīgā, liekā un noslēptā
1. jūlijā Rīgas Centrāltirgū nopirku pārtikas produktus vairākām dienām. Visus bez iepakojuma: siers vaska drāniņā, piens pašas pudelē, maize auduma maisiņā, dārzeņi auduma maisiņos vai vienkārši ielikti tīkliņā, mellenes un olas – vairākas reizes lietojamajos plastmasas konteineros. Nofotografēju savu pirkumu un publicēju sociālajos tīklos. Cilvēki tūlīt sāka pārmest: «Jā, jā! Tas jau nav bez plastmasas! Olas un mellenes ir plastmasas traukos!» Arī lielveikali «Rimi», kur tagad var iegādāties skaistus, zaļus tīkliņveida maisiņus, kurus cilvēki var atkārtoti izmantot dārzeņu un augļu iegādei, saņēma līdzīgas atsauksmes: «Aizstājam vienu plastmasu ar otru! Vai tad tas ir zaļi?»
Tas ir ļoti interesants jautājums: vai visa plastmasa ir slikta? Te domas dalās pat vides aktīvistu vidū. Es piederu pie tiem, kuri uzskata, ka vairākas reizes lietojamā plastmasa ir pieņemama, ja tā tiešām tiek lietota atkārtoti. Kopš saplēsu savu stikla trauciņu pēc pāris lietošanas reizēm, tā radot vēl vairāk atkritumu, esmu par to pārliecināta. Plastmasa ir ļoti ērts materiāls – lēts, viegls, ilgi lietojams un neplīstošs. Noliegt tā priekšrocības ir diezgan muļķīgi. Es saviem kritiķiem tā arī atbildēju: vai dabai tiešām būtu labums no tā, ja es izmestu visus savus plastmasas trauciņus un to vietā pirktu stikla vai metāla? Domāju, ka ne!
No otras puses, nepiekrītu plastmasas izmantošanai dārzeņu un augļu iesaiņošanai. Daži tirgotāji stāsta, ka tā tiekot pagarināts dārzeņu izmantošanas termiņš. Es uzskatu, ka tā vietā, lai iesaiņotu gurķi plēvē, būtu jāmaina cilvēku paradumi un produktu piegādes ķēdes. Pareizi plānojot pirkumus un ēdienu pareizi uzglabājot, arī bez plastmasas tas gandrīz nekad nesabojāsies. Plastmasas iesaiņojums mūs neglābs no pārtikas izšķērdēšanas. To pierāda arī pētījums «Unwrapped: How throwaway plastic is failing to solve Europe’s food waste problem», kas atgādina, ka izšķērdētā ēdiena daudzums ir pieaudzis reizē ar iepakojumam izmantotās plastmasas daudzumu. Šobrīd izšķērdējam abus – gan iepakojumu, gan ēdienu. Ir gadījumi, kad iepakojumam izmantotajai plastmasai nav nekāda attaisnojuma, izņemot ieradumu un neapdomīgu mārketinga speciālistu padomus. Tagad, nepērkot nevienu pārtikas produktu plastmasas iesaiņojumā, man vēl vairāk acīs krīt liekie plastmasas lodziņi kartona iepakojumos.
Visu jūliju manam nabaga vīram, itālim, nācās pavadīt gandrīz bez makaroniem. Lielveikalos viņš skumīgi staigāja gar plauktiem un sūdzējās: «Es vēl saprotu, ka viss iepakojums ir no plastmasas, bet «Barilla»! Kāda velna pēc jums ir vajadzīga tā plastmasa?» Tiešām! Labi zināmās zilās kārbas, kurās savu produkciju tirgo itāļu ražotājs «Barilla», pierāda, ka ir iespējams iepakot makaronus arī papīrā. Bet tad šim papīram tiek pievienots nekam nederīgs plastmasas lodziņš! Kādēļ? Vai tas ir skaisti? Manuprāt, ne! Turklāt šāds iepakojums sarežģī gan šķirošanu, gan pārstrādi. Cilvēkam jādomā, kurā konteinerā šādu iepakojumu īsti mest un kā to sadalīt. Turklāt tik mazs plastmasas gabaliņš lielākajā daļā gadījumu pat netiks pārstrādāts, bet tiks nosūtīts uz dedzināšanu. Vēl vairāk man sāp, kad šādus iepakojumus izmanto mazie Latvijas ekouzņēmumi, piemēram, «Bebri» un «Kaņepītes». Arī viņu produktus šajā mēnesī atstāju plauktos. Vēlos izcelt «Dobeles dzirnavnieku», kurš parastās auzu pārslas pārdod kartona kastītē ar plastmasas lodziņu, bet ekoloģiskajām pārslām šo lodziņu ir izņēmis.
Reizēm plastmasa slēpjas. Jūlijā nepirku arī nevienu tēju maisiņos – ne tikai tāpēc, ka tās parasti ir apvilktas ar plastmasu, bet arī tāpēc, ka lielākā daļa tējas maisiņu satur plastmasu. Arī lielākā daļa skārda bundžu iekšpusē ir pārvilktas ar plānu, gandrīz neredzamu plastmasas kārtiņu. Vasaras lielākā bēda, protams, bija saldējums. Kartons, kas tiek izmantots saldējuma iepakošanai, arī gandrīz vienmēr iekšpusē ir pārvilkts ar plastmasas plēvīti. Nevēlos iesaistīties diskusijās par to, vai šāda plastmasa ietekmē mūsu veselību, vienkārši aicinu aizdomāties par to, vai tiešām nespējam iepakot, piemēram, tēju, mazāk skaistos maisiņos, kurus cilvēki varētu arī kompostēt, vai arī pirkt izberamo tēju.
Nu jau esmu uztrenējusi gan aci, gan ausi, un, pērkot kāda zīmola produktu pirmo reizi, apčamdu pakas. Pirms tam ir nācies uzķerties. Piemēram, nopērku rīsus skaistā kartona kastītē, mājās to atveru un atklāju, ka kastītē iekšā ir plastmasas maisiņš. Ne velti dažās valstīs uz iepakojuma parādās apzīmējums «Plastic free» («Bez plastmasas»), lai cilvēkiem būtu skaidrs, ka šajā iepakojumā plastmasa nekur nav paslēpusies.
Vai pietiek vienkārši pirkt produktus bez plastmasas?
Jūlijā centos izvairīties ne tikai no plastmasas iepakojuma, bet no iepakojuma vispār. Arī papīrs un stikls nerodas no zila gaisa un pēc izmantošanas nepazūd. Tomēr nekādā gadījumā nepiekrītu tiem pētījumiem, kas apgalvo, ka plastmasa ir labāka nekā stikls un papīrs. Šādas analīzes skatās tikai uz to, ko var izmērīt ciparos, turklāt tikai uz dažiem faktoriem, neņemot vērā kvalitatīvos datus, piemēram, plastmasas piesārņojuma ietekmi uz okeāniem.
Atbildīga patēriņa jautājumi ir sarežģīti. Cilvēkiem ir kārdinājums sniegt uz tiem vienkāršotas atbildes, piemēram: vegāns produkts ir labs, nevegāns – slikts; vietējs produkts ir labs, importēts – slikts; produkts bez iepakojuma ir labs, iepakojumā ievietots – slikts. Jūlijā es domāju, kā savienot produktus bez iepakojuma ar citiem to ietekmes aspektiem. Lielākajā daļā gadījumu atbilde bija vienkārša, jo bez iepakojuma un plastmasas pieejamie produkti bija arī sezonas un vietējie produkti. Piemēram, tā vietā, lai pirktu «Galbani» mocarellu plastmasā, pirku «Smiltenes piena» mocarellu, kuru vairākās vietās var nopirkt bez iepakojuma. Tas, par ko es joprojām šaubos, ir olas, sviests un ekoloģiskie dārzeņi. Šobrīd varu pirkt vai nu brīvas turēšanas vistu olas papīra kastītē, vai fermās dētas olas bez iepakojuma. Ekoloģiskais sviests ir pieejams tikai alumīnija iepakojumā, kamēr neekoloģisko sviestu tirgū var atrast bez iepakojuma. Arī ekoloģiskie dārzeņi bieži vien ir iepakoti plastmasā. Atbildīga patēriņa jautājumos pastāv subjektivitātes faktors. Katram pašam sev ir jājautā, kura problēma viņam šķiet svarīgāka – darbinieku algas, klimata pārmaiņas, vietējo ražotāju atbalstīšana vai plastmasas piesārņojums. Protams, ideālā gadījumā produktam būtu jāatbilst visiem šiem kritērijiem, bet, ja tādu nevar atrast, iesaku vadīties pēc savām sajūtām, paturot prātā arī ciparus. Piemēram, lai cik ekoloģiska būtu gaļa, ēst to katru dienu tomēr nevajadzētu.
Neizmantoju atbildīgu patēriņu, lai apklusinātu to iekšējo balsi, kas man atgādina par ikviena pirkuma ietekmi uz planētu un tagadējo un nākamajām paaudzēm. Dzīvojot un patērējot tā, kā pašlaik, mūsu ietekme, gribot vai negribot, ir par lielu. Esmu to atzinusi. Varam mēģināt to samazināt, bet tikai ļoti retos gadījumos varam to neitralizēt. Lielākais labums no mūsu darbībām un izvēlēm ir tieši tas brīdis, kad par tām runājam, tā liekot aizdomāties gan citiem cilvēkiem, gan ražotājiem un likumu un normatīvu veidotājiem.
Kas ir un kas nav «Plastic free»?
Jā, jūlijā manās mājās nenonāca neviens ēdienam pievienots plastmasas gabaliņš. Bet cik ļoti mēs esam atbildīgi par iepakojumu, kas tiek radīts, pirms produkti nokļūst mūsu mājās? Manam vīram ļoti garšo cepumi. Es zināju, ka ne viņam, ne man nebūs laika tos cept. Jūlijā pirkām sveramos cepumus lielveikalos «Rimi» un «Maxima», liekot tos savos auduma maisiņos. Lielās cepumu kastes bija apvilktas ar plastmasu. Reizēm, kad man galīgi negribas gatavot, pērku gatavos salātus, palūdzot pārdevējām tos ielikt manā trauciņā. Šo salātu gatavošanā noteikti ir izmantoti produkti plastmasas iepakojumā. Arī stikla burkas lielveikalos ir sapakotas kopā, izmantojot plēvi. Vai šos pirkumus var uzskatīt par brīviem no plastmasas?
Protams, ir ļoti kārdinoši rādīt ar pirkstu uz citiem piegādes ķēdes posmiem, sak, ko tad nu es varu izdarīt! Re, ko dara lielveikali! Es uzskatu, ka plastmasas problemātiku nevar atrisināt pircēji, bet to nevar atrisināt arī lielveikali vai pārstrādātāji. Visiem ir jādarbojas kopā. Ja par plastmasas ietekmi aizdomāsies liela daļa cilvēku, arī piegādes sistēmai būs jāmainās. Jūlija pēdējā dienā Rīgā tika atvērts beziepakojuma veikals «Burka», kuram drīz sekos otrs – «Turza». Iepērkoties šādos veikalos, patērētājs var būt drošs, ka plastmasas izmantošanu mēģinās samazināt arī tirgotājs.
No tīri praktiskā viedokļa… Jūlijā iztukšot miskasti lielajā atkritumu konteinerā nevajadzēja gandrīz nemaz. Noteikti esmu samazinājusi atkritumos izsviestās plastmasas apjomu un jūtos ar sevi apmierināta. Arī «Zero Waste Latvija» akcija #100zalilatviesi, kas apkopo to cilvēku stāstus, kuri ir samazinājuši radīto atkritumu daudzumu par 100 vienībām, parāda, kā mūsu ikdienas darbības summējoties kļūst nozīmīgas.
Mans draugs – bambusa bļodiņa
Lai gan šķiet absurdi, tomēr, lai pirktu ēdienu bez plastmasas, dažas lietas būs jāiegādājas. Atkarībā no ēdienkartes un dzīvesveida paradumiem katram šis saraksts būs atšķirīgs. Man, piemēram, nav vairākas reizes lietojamo dzērienu salmiņu, jo es tos vienkārši nemēdzu lietot. Citiem tie noteikti noderēs.
Kas atrodas manā zaļajā atvilktnē?
- Kokvilnas maisiņi. Tie noder maizes un riekstu pirkšanai. Nemēdzu izmantot dārzeņu iegādei, jo tie ātri vien nosmērējas ar zemi un sulām.
- Sintētiska materiāla vairākas reizes lietojamie maisiņi. Der faktiski visu dārzeņu un augļu iesvēršanai, turklāt tie ir krietni vieglāk mazgājami nekā kokvilnas maisiņi – pietiek tos vienkārši izskalot zem krāna ūdens.
- Stikla burkas, kas saglabātas no citiem produktiem. Noder garšvielu, graudaugu, piena un krējuma iegādei un arī šo produktu uzglabāšanai. Piemēram, riekstus pērku maisiņos, bet tad tos pārberu burkās, lai pasargātu no kaitēkļiem. Esmu attīstījusi arī savu īpašo maisiņu turēšanas veidu, proti, iespiežot padusē, lai, ejot iepirkties, burkas pārlieku nešķindētu.
- Stikla un plastmasas trauciņi, kuros pērku olas, sieru, ogas, kā arī izmantoju pusdienu līdzņemšanai uz darbu.
- Bambusa bļodiņa, krūzīte un «sporks» jeb karotes un dakšiņas krustojums. Tos ņemu līdzi katru reizi, kad pastāv kaut mazākā iespēja, ka man tiks piedāvāts ēdiens vienreiz lietojamos traukos.
«Jūlijs bez plastmasas» («Plastic free July») ir viena no lielākajām starptautiskajām vides kampaņām, kas jau kopš 2011. gada aicina cilvēkus vismaz jūlijā samazināt plastmasas izstrādājumu, it īpaši vienreizlietojamo, izmantošanu. Šīs kampaņas ietvaros katrs cilvēks var izvēlēties un pielāgot apņemšanos savām iespējām un interesēm.
Cik daudz plastmasas izmantojam iepakojumam?
Saskaņā ar «Ellen McArthur Foundation» ziņojumu «New Plastic Economy» 26 procenti visas plastmasas tiek izmantota iepakojuma izgatavošanai. Ja tam pievienojam arī vienreizlietojamos traukus un, piemēram, dzērienu salmiņus, ir skaidri redzams, ka iepakojumam tiek izmantots ļoti daudz plastmasas. Nevajag pat pētīt statistiku – vienkārši uzmetot acis tam, kas nonāk parastas ģimenes miskastē, var skaidri redzēt, ka tā ir pilna ar plastmasu.
«Bet es šķiroju!»
Atkritumu šķirošana ir tikai daļēja atbilde uz plastmasas problemātiku. Grāmatas «No šūpuļa līdz šūpulim» autori salīdzina tās pārstrādi ar aspirīnu, kuru cilvēki dzer paģiru rītā, – tā palīdz, bet neatrisina problēmu. Pirmkārt, joprojām nespējam savākt tīras atkritumu plūsmas un atgūt pietiekamu daudzumu atkritumu. Otrkārt, atkritumu pārstrāde lielākoties vienkārši pagarina materiālu ceļu līdz izgāztuvei. Ja no plastmasas pudelēm izgatavojam jakas vai kurpes, tā tik un tā pēc kāda laika nonāks izgāztuvē, jo otrreiz šos izstrādājumus pārstrādāt vairs nebūs iespējams.
Mairita Lūse
Visu VV 02/2018 žurnālu pdf formātā skatiet te!