Dzīvoju Rīgas centrā, un man nav automobiļa – esmu pieradis pārvietoties vai nu ar kājām, vai ar sabiedrisko transportu un diezgan bieži arī ar velosipēdu. Pāris reižu mēnesī iedomājos, ka noderētu auto, bet tad aizņemos mašīnu no brāļa. Mans jauna, zaļi domājoša vīrieša sapnis, protams, ir dzīvot ārpus centra savā personīgajā mājoklī, kas atrodas energoefektīvā ēkā, kur maksimāli tiek izmantota zaļā elektroenerģija (saule/vējš), un pārvietoties ar elektromobili, ideālā gadījumā «Teslu»… un vēl viens bērnības sapnis – motocikls. Pirms gada nokārtoju A kategorijas tiesības un iegādājos vecu, daudzlietotu motociklu. Drīz vien sapratu, ka tas ir liels, smags, skaļš un rijīgs braucamais ar iekšdedzes dzinēju, kāds man nemaz nav vajadzīgs. Rezerves daļas nav lētas, serviss ir mazāk pieejams kā autotransportam, un pats negrasos ar eļļainām rokām pavadīt vakarus garāžā.
Sapratu, ka parastais motocikls nav arī ērts. Drīzāk man vajadzētu kaut ko līdzīgu velosipēdam, bet lai nav jāminas, lai var paārdīties pa mežiem un takām, lai var viegli iekļauties pilsētas satiksmē, un būtu ideāli, ja to uz priekšu dzītu elektromotors, un lai tam būtu vismaz dažas modernas fīčas. Šis sapnis ieguva reālas aprises, kad ieraudzīju «Sienāzi» – Latvijā izstrādātu elektrotransportlīdzekļa prototipu, kurā ir apvienotas velosipēda un krosa motocikla īpašības. Tā idejas autors un radītājs ir Latvijas uzņēmējs un elektrotransporta nozares entuziasts Dainis Tropiņš. Tā kā izsmeļoša informācija par «Sienāzi» sociālajos tīklos vēl nav izvietota, devos uz uzņēmumu «LGV Bikes», lai noskaidrotu visu par šo spēkratu…
Raksta turpinājumu lasiet pdf formātā VV 06/2014
Mārtiņš Mičulis