Viesturs Silenieks zaļajās aprindās darbojas jau sen, kaut tikai 2010.gadā viņam palika 33 gadi. 1999. gadā Viesturs kopā ar domubiedriem pieķēdējās pie Būtiņģes naftas termināļa naftas platformas. Viņš ir Zaļās partijas līdzpriekšsēdētājs, kā saaudzis ar velosipēdu, bieži ceļo, pieredzējis arī baiso cunami Maldivu salās. Laikam tāpēc viņu nepārsteidz dažādu partiju politiskās spēlītes.
Amati: Zaļās partijas līdzpriekšsēdētājs, Saeimas priekšsēdētāja politiskais padomnieks, Saeimas pārstāvis Ziemeļu Investīciju bankas Kontroles komitejā, valdes loceklis Rīgas Brīvostā, Mērsraga un Engures ostā, SIA «Velokurjers» līdzīpašnieks.
Jaunība ir netikums, kas pāriet pats no sevis. Bet es vienmēr esmu apbrīnojusi, cik tu labi saproties ar vecākiem cilvēkiem.
Ar vecākiem cilvēkiem esmu labi sapraties jau no bērnības. Jau tad man ar vienaudžiem nebija interesanti, viņi visu laiku vienas un tās pašas tēmas mala uz riņķi. Bet man visu laiku gribējās uzzināt ko jaunu – lai nav tā, ka, vakarā apvaicājoties sev, ko tad šodien izdarīju, jāsaprot, ka lāgā jau neko… Daudz jaukāk pirms aizmigšanas ir pārdomāt, ko, pabraucies kāpurniekā un vērodams, kā šķīvo lauku, esi uzzinājis kaut vai no vecā traktorista. Tās alkas pēc zināšanām mani dzen joprojām.
Gan jau tolaik tu vecajiem vīriem patiki tāpēc, ka labi prati klausīties. Bet tagad tu jau esi padomdevējs jeb padomnieks gan Saeimas priekšsēdētājam, gan vides ministram. Viņi tev tiešām prasa padomus?
Ir visādi. Biežāk gan es pats veikli reaģēju uz notikumiem un informēju, jo ne jau visu var pamanīt.
Kāpēc tu esi Zaļajā partijā? Iespējams, citur tev būtu daudz reibinošāka karjera?
Es neesmu karjerists. Man patīk būt notikumu centrā, un vēl man ir svarīgi darīt labus darbus. Zaļā partija ir ar visdziļāko ilgtermiņa filozofiju un mūžīgu ideju. Visām pārējām partijām nav ilgtspējīgas filozofijas, ir tikai mērķi, kas jāsasniedz pēc iespējas ātrāk – piecos, desmit gados –, un viss. Kas tālāk? Daudzās partijās cilvēkus vieno tikai projekti, nevis idejas. Ja nojūk projekts, izjūk arī partija. Mēs nekad nejautātu, ar ko nodarbojas, teiksim, Singapūras Zaļā partija, – tas lielos vilcienos ir skaidrs. Bet ko dara Jamaikas Vienotības partija? – Nav ne jausmas. Būt zaļam ir cilvēka būtība – mēs kā dabas sastāvdaļa ik mirkli priecājamies par dabu. Tā cilvēces daļa, kas ir vājāk informēta (jeb stulbāka) un pieķeras materiālām vērtībām, neaizdomājas, ka viss ir paņemts no dabas, tāpēc nevar tikai negausīgi plūkt augļus. Es vairāk pievēršos pamatvērtībām, tās cenšos vairot un netērēt lieki – lai paliek nākamajām paaudzēm.
Vērojot cilvēkus Zaļās partijas pasākumos, redzu, ka ne visi ir zaļie. Daudzi nāk ar cerību «bīdīt» karjeru.
Varbūt… Bet ko mēs katrs saprotam ar vārdu «zaļais»? Viens zaļais sauc: «Nosit bebru, izglāb koku!» Cits saka: «Jāraksta ar zīmuli, nevis pildspalvu!» Cits oponē, ka ar koka zīmuļiem rakstīt nav zaļi, jo jāglābj koki. Cits kaunina, ka dabīgo kažoku valkā tikai bezjēdzīgas nāves atbalstītāji, citi saka, ka kažokāda ir dabīgs materiāls, bet sintētiskās šķiedras kaitē ne tikai pašam, bet arī dabai. Nu, un tagad pasaki, kurš te ir zaļais un kurš nav?
Tas, kurš apraksta papīru no abām pusēm!
Hmm, bet papīru gatavo no kokiem, var taču apmainīties ar e-pasta vēstulēm, tā paglābjot mežus. Man liekas, nav cilvēku zaļums jādozē, labi, ka katrā ir kripatiņa – kaut vai tikai viņa izpratnē. Es tomēr domāju, ka tie, kuri stājas Zaļajā partijā, to dara aiz pārliecības. Jā, ir bijuši gadījumi, ka cilvēks iestājas šajā partijā un lūdz sagādāt darbu. Bet pēc laika viņi izstājas, jo saprot, ka te nevienam darbu nemeklē. Mēs tomēr esam cilvēku kopa, kas strādā ar zaļu pārliecību. Var iestāties nevalstiskā vides organizācijā un tur rosīties ar labiem panākumiem, bet partijas tomēr ietekmē procesus valstī, nosaka pat to, kā dzīvos sabiedriskās vides organizācijas. Nu, kaut vai Vides aizsardzības fonds, kas atrodas Vides ministrijas pārraudzībā, – visus šos gadus fonds krietnu daļu naudas atvēlēja dažādiem vides izglītības projektiem, un tā dažādas vides organizācijas varēja strādāt. Var jau darboties savā šaurajā jomā, bet var censties ietekmēt visas valsts attīstību.
Un tad nu Zaļajai partijai ir tikai vides joma, neko citu pat gribēt nevar!
Jā, mēs atzīstam, ka ir šī problēma, jo Zaļajā partijā cilvēki stājas pārliecības dēļ, tāpēc mums nav spēcīgu pretendentu citās jomās. Nav mums biedra, kas vēlētos būt, teiksim, satiksmes ministrs. Tajā pašā laikā mums ir savs viedoklis gan ārlietu, gan satiksmes un citās jomās. Kad izskanēja doma, ka Raimonds Vējonis varētu būt ārlietu ministrs, kritisku izteikumu nebija. Raimonds Vējonis par vienas nozares ministru ir nostrādājis visilgāko laiku Latvijas vēsturē.
Bet medijos vides ministrs ik pa laikam tiek kritizēts par nezaļiem lēmumiem.
Tad ir jāskatās, kas pārmet, kādi ir argumenti un kādas intereses aiz tā stāv. Iedodiet Vides ministrijai trīs reizes lielāku budžetu, un vides politika Latvijā būs vismaz sešas reizes efektīvāka! Vides ministrijai vienmēr ir bijis jāknapinās ar mazumiņu. Neesmu drošs, vai kāds cits tik smagos apstākļos būtu izdarījis labāk.
Tu esi Eiropas Zaļo partiju apvienībā. Ko viņi dara?
Ir Eiropas Zaļo partiju federācija un Eiropas Zaļā partija, tā apvieno visas ES zaļās partijas, bet federācijā ir visas ģeogrāfiskās Eiropas zaļās partijas, arī Gruzijas un Armēnijas. Eiropas Zaļā partija cenšas panākt zaļus lēmumus dažādās jomās ES un ietekmēt zaļo politiku, un šī ir veiksmīga sadarbība. Tādu vienotību nekad nesa-sniegsim visā ES ne lauksaimniecībā, ne transportā, ne citās jomās. Vides problēmas visur ir līdzīgas.
Vai sapnis par Latviju kā zaļāko valsti pasaulē ir piepildāms?
Mums ir jāsaprot, kur atrodamies pasaules kartē un kas ir tas, kas dod mums iespēju izdzīvot globālajā konkurencē. Kurā jomā mēs varam būt labākie? Vai varam konkurēt ar Francijas vai Vācijas zemniekiem, piemēram, kartupeļu audzēšanā? Atbilde nav uzmundrinoša. Turklāt starp mazajiem zemniekiem ir liela konkurence – 82 tūkstoši zemnieku saimniecību! Un viņi visi ir konkurenti, visi! Turklāt viņiem konkurenti ir lietuvieši un igauņi, un pasaules intensīvie zemnieki. Mēs nevaram – pat gribēdami – izaudzēt lētāku gaļu kā pasaules līderi Brazīlijā. Un tad liela daļa zemnieku lauza galvu: kāpēc gan man ir tik grūta dzīve? – Tāpēc, ka tev ir daudz konkurentu un tu neatšķiries no citiem! Tādēļ zaļā lauksaimniecība ir vienīgais loģiskais ceļš tiem cilvēkiem, kuri grib saimniekot laukos. Šajā nozarē viss ir vērsts uz ilgtermiņa pastāvēšanu – nenoplicinošas augsnes apstrādes metodes un veselīgs produkts, kas nekaitē ēdājam. Te arī ir atbilde, kāpēc Zaļā partija ir kopā ar Zemnieku savienību; vienīgā iespēja Latvijai izdzīvot – domāt un strādāt citādi nekā pārējie. Mums nav citu variantu, tikai – zaļākā valsts pasaulē Latvija. Un tad skeptiķi vaicā: «Kā? Mēs tagad visi audzēsim dzērvenes un staigāsim pastalās?» Tas kārtējo reizi parāda sabiedrības stulbumu – caur noliegumu iet uz aizas malu. Labi – dari, ko esi ieradis, sprāgsti badā un noliec galvu uz konkurences bluķa! Bet tad nelepojies, ka esi tik vāji informēts!
Jā, vārdos jau esam zaļi, bet tad, kad jāizvēlas, ar ko kurināt māju, ņemam Krievijas gāzi, nevis Latvijas šķeldu – tā aizceļo uz Skandināviju. Šai zemē nav vajadzīga ne biogāze, ne vēja parki, ne saules baterijas.
Tur es tev piekrītu – tie ir lielie lobiji ar seklo domāšanu. Tur nevienam nav rūpes par Latvijas kā valsts izdzīvošanu, tur Latvija ir vien slaucama govs. Valstij būtu jābūt kā naturālai saimniecībai, kas sevi nodrošina ar enerģiju un pārtiku un no ārpuses pērk vien to, ko paši nekādi nevar nodrošināt. Bet mēs lielākoties visu ņemam no citiem, it kā būtu nez kādi bagātnieki. Vai, domājot par Latvijas energoneatkarību, var cildināt ideju – būvēsim atomenergostaciju Lietuvā! Kā var iegūt energoneatkarību, būvējot ražotni citā valstī?! Mums nav nosprausti ilgtermiņa mērķi ilgtspējai dažādās nozarēs. Un, kamēr tas nebūs formulēts visiem saprotami, nekā jau arī nebūs. Kurš Latvijā saprot, kas ir mūsu prioritātes?
Ja tu cilvēkiem uz ielas pajautātu, kādas ir Latvijas attīstības prioritātes, diez vai kāds varēs nosaukt kaut vienu. Tas nozīmē, ka Latvija kā valsts brīvi klejo no vienas ceļa malas uz otru, iet ne tikai uz priekšu, bet arī atpakaļ. Bet neviens jau to nemana, jo neviens nezina, kur jāiet.
Kādi ilgtermiņa mērķi, ja valsts ir bankrotējusi, izputināta, izsaimniekota?!
Tā mēs teicām arī pirms gadiem divdesmit. Bet – jo mazāk naudas, jo mazāk lieto ķimikālijas, atveseļojas zeme, cilvēki mazāk pērk nevajadzīgas preces, mazāk rodas atkritumi. Pateicoties krīzei, notiek daudz labu lietu: cilvēki sāk domāt un rodas mazās, inteliģentās uzņēmējdarbības, kas mēģina tirgot zaļākas lietas, domā un meklē iespēju nebūt tik atkarīgiem no ārzemēm. Es šo globālo likstu uztveru pozitīvi – tā atvēsināja prātus šķērdētājiem un tērētājiem, cilvēki sāka domāt ilgtermiņā, tādējādi, no vides viedokļa, mēs esam tikai ieguvēji. Tāpēc zaļās valsts ideja ir sasniedzama, jo otrā grāvī mēs neesam paspējuši iebraukt. Mēs jau tagad esam daudz zaļāka valsts nekā citas, un ar to vajag lepoties, nevis vaimanāt, ka dabas aizsardzība traucē valsts attīstībai.
Šobrīd vidrūpes tēmas ir vienīgās, kas virza uz priekšu progresu, – visas jaunākās tehnoloģijas saistītas ar resursu taupīšanu un alternatīvu meklēšanu. Kas tur slikts, ka tagad ar vienu degvielas litru var aizbraukt tālāk? Jaunās tehnoloģijas mājokļu apkurei, siltināšanas materiāli, dažādi elektrības ražošanas veidi – visam pamatā ir resursu taupīšana, tātad vides sargāšana. Pasaules progresu uz priekšu dzen inteliģenta domāšana ilgtermiņā.
Laikam tikai tad, kad cilvēks pamatīgi dabū ar mietu pa pieri, viņš sāk domāt zaļi.
Jā. Vai arī jāpiedzimst inteliģentam. Bet pārsvarā jau cilvēki pie prāta nāk ar laiku.
Vai Zemkopības ministrija, kas ir Zaļo un Zemnieku savienības vadībā, pietiekami atbalsta bioloģisko lauksaimniecību?
Te jāvaicā, vai Zemkopības ministrijas atbalsts būtu lielāks, ja to nevadītu ZZS ministrs. Tā sen nav bijis, tāpēc grūti spriest. Bet – vai esat dzirdējuši, kā zemkopības ministrs karo ar vides ministru un otrādi, kā tas notiek citās pasaules valstīs? Nē! Kāpēc? – Tāpēc, ka viņi sēž pie viena galda un runā. Un kā var panākt vairāk – runājot vai karojot? Es varu droši teikt, ka lauksaimniecībā ir daudz labāk nekā varēja būt. Bioloģiskajiem zemniekiem vienmēr būs par maz atbalsta, un arī konvencionālie lauksaimnieki vienmēr sūrosies, ka viņiem atbalsta ir par maz un bioloģiskie nav tik daudz pelnījuši.
Vai atceries, ar kādām pūlēm pirms gadiem sešiem Latvijā sāka darboties pirmie Zaļie tirdziņi un ekoveikaliņi? Bet tagad es gandrīz katru nedēļu saņemu kādu ielūgumu uz ekoveikala atklāšanu. Necik sen plastmasas maisiņus pakaļ meta, tagad cilvēki iemācījušies iepirkumus salikt auduma maisiņā.
Tev ir auduma maisiņš?
Jā, ir, un es tos arī lietoju, bet, ja neesmu paņēmis, tad pirkumus nesu ar velosomu vai aiznesu klēpī.
Kā tu domā, cik ilgs laiks paies, līdz apzinīgajiem Lielajā talkā nebūs jāvāc pofigistu izmestie atkritumi?
Arī šīs talkas ar gadiem mainās, un te tas lielākais darbs ir sabiedrības informēšana, nevis savākto atkritumu kvantums. Dabā izmesto atkritumu kļūst mazāk, cilvēki ļoti ietekmējas no kaimiņu piemēra. Sakopj apkārtni, pļauj zāli, un tad vairs nav iemesla pielaist kūlai uguni. Vēl atbildības izjūtu pastiprina īpašuma tiesības. Ja pašam nekas nepieder, tad vieglāk apgānīt otra īpašumu.
Pēdējos gados organizēju Mārupītes talkas un vairāk piedomāju par kultūras sadaļu, jo – cik tad ilgi kaimiņi sanāks kopā, tikai lai vāktu atkritumus? Tāpēc uz visām lietām jāskatās caur zaļo prizmu – mēs taču varam kopā stādīt kokus, labiekārtot apkārtni, uzbūvēt tiltiņu, rīkot lieko mantu tirdziņus. Radīšanai ir lielāka pievienotā vērtība. Bet pirms tam ir jāmēž.
Vai Latvija būtu tik zaļa kā tagad, ja zaļie nebūtu pie varas?
Gan jau pasaules ietekmē būtu, bet diez vai mēs būtu tik tālu tikuši. Prognozēju, ka tad skaļāk nāktos darboties ultrazaļo uzskatu piekritējiem, būtu jārīko piketi, bada streiki, jāsūdz valsts starptautiskās tiesās, un galu galā tāpat tiktu nodibināta Zaļā partija. Vienmēr jau kāds teiks, ka zaļie pārāk maz dara, bet tad pasaki, par kuriem zaļajiem tu runā. Mums ir vairāki simti zaļo organizāciju, kas formulējušas, ka nodarbojas ar dabas un vides sargāšanu, un tie var būt gan atkritumu apsaimniekotāji, gan dabas pētnieki, gan putnu vērotāji, gan suņu un kaķu tiesību aizstāvji. Ja tu pārmet, ka tev pie mājas cērt koku un zaļie neko nedara, tad padomā, vai tu pats šajā jomā nevari ko darīt? Pārsvarā tie, kuri darbojas zaļajā jomā, ar to nepelna – tā vairāk ir ziedošanās labākas nākotnes vārdā. Un, mums par laimi, šādu cilvēku pagaidām netrūkst.
Vai iespējama situācija, ka cilvēks naudu pelna ar nezaļām lietām, bet brīvajā laikā nodarbojas ar dabas aizsardzību?
Man jau šķiet, ka nereti tā dzīvē arī ir, proti, cilvēks vada naftas biznesu, bet brīvajā laikā fotografē putnus. Bet tajā pašā laikā – ja viņš nepārkrautu tos naftas produktus, vai izzustu termināļi? Nē. Viņa vietā nāktu cits, bet tas gan i nedomātu ieguldīt naudu putnu torņa celtniecībā. Ja cilvēkam ir zaļā domāšana ārpus darba laika, tad jau tā nekur nezudīs. Jebkuru darbu var darīt ilgtspējīgi, var izvēlēties saudzīgākas tehnoloģijas. Tur nav pretrunu.
Tu strādā vairākās ostu pārvaldēs. Tas ir zaļi?
Likums nosaka, ka ostas pārvaldē jābūt pārstāvim no Vides ministrijas, un, ja tas nebūšu es, tad būs kāds cits. Osta strādātu tik un tā.
Tiem rīdziniekiem, kas protestē pret ostas darbību, gribu atgādināt, ka viņu senči šajā teritorijā pirms 810 gadiem apmetās tikai tāpēc, ka te bija kuģu ceļi un radās osta. Un tā šis mazais ciematiņš izauga par pilsētu. Tātad ostu radīja paši pilsētnieki! Tādēļ tagad pārmest ostai, ka tā te ir… Tas nav loģiski. Tur es piekrītu, ka ostas darbība pēdējos gadu desmitus nav videi draudzīga, bet tāpēc jau es tur esmu, lai panāktu uzlabojumus. Vai osta agrāk organizēja talkas? Nē. Bet šogad Lielās talkas lielākais atbalstītājs bija Rīgas Brīvosta.
Rīgas ostai ir zaļais sertifikāts, kas radīts ar mērķi, lai kuģi, kas atbilst vides standartiem, ostās saņemtu atlaides kravu pārkraušanā. Tātad osta piesaista zaļākus kuģus, nevis jebkuru sarūsējušu grabažu ar eļļas plankumu apkārt. Osta piedāvā kuģu ūdeņu attīrīšanu, iegulda naudu vēsturiski piesārņotu teritoriju attīrīšanā, būvē pārkraušanas vietas tālāk no centra, kur dzīvo mazāk cilvēku. Rīgai vairs neiet cauri kravas vilcieni un automašīnas. Andrejosta taču ir tukša, un cerams, ka pilsēta spēs šai atbrīvotajai vietai iedot jaunu elpu. Arī pasaules zaļās prasības piespiež ostu kļūt zaļākai: ja Roterdamas ostā ir augsti standarti, tad Rīgas ostai nākas pielāgoties. Daudzi zaļie panākumi ir nesaskatāmi, tas ir nepārtraukts un pašsaprotams process, citādi mums uz Zemes nebūs vietas. Vajag uz visu paraudzīties caur gadu desmitu prizmu, jo, ja skatāmies uz vakardienu, tad gan pārmaiņas nav saskatāmas.
Ilgus gadus zaļie cīnījās, lai pa Baltijas jūru nekuģotu vienkorpusa tankeri, un tagad Rīgas ostā nemaz tādi kuģi iebraukt nedrīkst. Ja uz sēkļa uzskrien tankeris ar dubulto dibenu, tad nafta nevar uzreiz ieplūst jūrā. Taču šādi kuģi ir sprādzienbīstami, un tad gan viss saturs nokļūst ūdenī, turklāt iet bojā arī apkalpe. Tā ir, – ne vienmēr zaļi lēmumi ir zaļi visos aspektos. Bet modrību nedrīkst zaudēt, jo Baltijas jūra ir ļoti jutīga, ne mēs vieni viņu piesārņojam. Tāpēc jāskatās, kā mazāk kaitēt šobrīd un kā mainīt piesārņojošās tehnoloģijas.
Bet es droši varu teikt, ka kuģu notekūdeņi jūrā vairs nenonāk. Kuģu apkalpēm stingri jāatskaitās, kur palikuši atkritumi un balastūdeņi, soda naudas ir milzīgas, tāpēc vienkāršāk ir atkritumus nodot ostā, nekā vēlāk maksāt milzu sodus.
Kādi ir tavi raksturīgākie zaļie ieradumi?
Hmm… Par veļas pulveru un citu mājturības lietu zīmoliem nevaru pateikt, uzticos sievas gaumei, jo arī viņa ir ar zaļo pārliecību. Atkritumus šķiroju: nopirku konteinerus stiklam un plastmasai, kad tie pilni, aizvedu uz publiskajiem apkaimes šķirošanas konteineriem. Turklāt kaimiņi vēro manu pieredzi un dara tāpat. Taču es neesmu apmierināts ar atkritumu apsaimniekošanas sistēmu Latvijā, bet arī šajos apgrūtinātajos apstākļos – ja grib šķirot, tad var!
Man pieder 50 gadu veca māja Bieriņos. Lai arī nācās daudz kur piemēroties, esmu apmierināts, jo, ja tu man vaicātu, kādai jābūt manai sapņu mājai, būtu grūti atbildēt, kur nu vēl precīzi uzzīmēt. Mums papildus gāzes apkurei ir saules kolektori siltajam ūdenim un apkurei. Pavasaros un rudeņos saule darbojas visefektīvāk – pietiek gan siltuma, gan ūdens. Ziemā pietiek daļēji. Bet ir atšķirība, vai sildu ar gāzi aukstu vai 20 grādus remdenu ūdeni. Nolēmu, ka mājai būs siltās grīdas, – tur nepieciešami vien 30 grādi, un to spēj uzsildīt saule. Tā es uz savas ādas pārliecinos, ka var lēnā garā piemēroties zaļās enerģijas veidiem un kļūt neatkarīgam no Krievijas gāzes un Latvijas koksnes. Man vajag tikai vietu zem Saules!
Bet vispār jau mūsu valsts maz dara, lai rosinātu cilvēkus izvēlēties alternatīvus enerģijas veidus. Ja es varētu saražot savām vajadzībām elektrību ar saules un vēja palīdzību, es būtu gatavs bez atlīdzības apgaismot arī ielu iepretī savai mājai un tā samazināt komunālos maksājumus. Ja arī pārējie kaimiņi tā darītu, mēs pamazām visi kopā kļūtu neatkarīgi un pašpietiekami.
Kad politiski manīsim to, ka Latvija top par zaļo valsts?
Pašlaik ir izstrādāta Latvijas attīstības stratēģija tuvākajiem 30 gadiem; to var dažādi kritizēt, bet – vai šī stratēģija būtu tik zaļa, ja izstrādē nebūtu piedalījušies arī zaļie? Ministru kabinets to ir akceptējis, nu Saeimas kārta. Un, pat ja šo dokumentu nobāž plauktā, tad vismaz gan Ministru kabinets, gan Saeima, gan sabiedrība ir informēta. Pēc tam jau katrs nākamais solis ir ieguvums. Inteliģenta saimniekošana paātrina progresu, un tur mēs varētu izcelties nevis ar to, ka audzējam vien kārklus, bet gan saimniekojam efektīvi ilgtermiņā. Tad arī turība vairosies.
Bet – jo mazāk naudas, jo ātrāk cilvēki akceptē zaļus un taupīgus ieradumus.
Tie, kas, turības apstulbināti, pērkas pa labi un pa kreisi, ir, kā es saudzīgi saku, vāji informēti. Jo cilvēkam augstāks izglītības līmenis, jo vieglāk viņš spēj gūt prieku no dzīves.
Ko tu vēlētos paveikt līdz pensijas vecumam?
Mans moto: dari labu un nedomā – kam. Ja es katrā jomā ik dienu izdaru pa kripatiņai laba, tad beigās tas veikums nemaz nav tik mazs. Es strādāju ļoti daudzās jomās, bet – ja katru dienu kaut minūti padomāšu par sev tik tuvo velo lietu, tad gadā es būšu par to domājis sešas stundas! Tas ir vairāk, nekā nedomāt nemaz… Atceries, kāda attieksme pret riteņbraucējiem bija pirms gadiem divdesmit! – Reti kurš uzdrošinājās rādīties ar velosipēdu uz ielas. Bet šogad uz Berģiem būvē tieši tādu veloceliņu, kādu ieteicām pirms desmit gadiem.
Tu nesapņo vadīt valsti vai vismaz vides aizsardzības jomu Latvijā?
Es labāk jūtos laimīgs dzīvē, kāda man ir tagad, nevis laužos jomās, kur man nekad neviens paldies nepateiks. Esmu gatavs būt otrā plāna cīnītājs, ja vien tas, kas ir pirms manis, to dara profesionāli.
Anitra Tooma
Publicēts 2010.gada jūnijā.