Gadu no gada Baltijas jūras piekrastē, tāpat kā Eiropā un visā pasaulē, pieaug postošo rudens un ziemas vētru spēks. Pagājušās ziemas vētra, kuru nodēvēja par orkānu «Ervins», vietumis aiz sevis atstāja īstu postažu. «Vides Vēstis» aicināja uz sarunu habilitēto ģeogrāfijas zinātņu doktoru un Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes profesoru Gunti Eberhardu, kurš jau ilgus gadus pēta Latvijas jūras krasta noskalošanu un prognozē, cik sauszemes jūra noēdīs nākamo gadu laikā.
Lai gan mērījumi dabā un topogrāfisko karšu un plānu analīze* liecina, ka pēdējos 100 gados sauszemes platības piekrastē vietumis ir pieaugušas par 50–200 metriem (Irbes šaurumā no Lūžņas līdz Miķeļtornim), tomēr lielākoties piekrastē sauszemes platības ir samazinājušās un noskalotās pamatkrasta joslas platums ir no 50 līdz 150 metriem (Nidas ciemā, Bernātu ragā, Ulmales – Jūrkalnes augsto stāvkrastu posmā atklātās Baltijas jūras piekrastē, arī Rīgas līča piekrastē Kolkā, Engurē, Bigauņciemā). Pamatkrasta erozijas ātrums līdz pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem bija 0,5–1 metrs, vietām – līdz 1,5 metriem gadā, bet pēdējās desmitgadēs erozijas ātrums ir pieaudzis 2–5 reizes. Kas notiks ar jūras piekrasti tuvākajos gadu desmitos?
Rakstītie avoti min visai dažādu Latvijas jūras piekrastes garumu. Cik tad īsti gara tā ir?
Skaitļi tiešām tiek minēti visai dažādi… Varbūt vietumis minēts ekonomiskās zonas robežas garums? Savā grāmatā «Latvijas jūras krasti» rakstīju, ka tas ir 496,5 kilometri, un, mērot pēc kartēm, tas sakrīt arī ar 1937.gadā publicētajiem datiem izdevumā «Latvijas zeme, daba, tauta». Lai gan jūra ik gadus noēd kādu gabalu sauszemes, krasta garums kopumā nav mainījies. Nopietni jūras krastus pētu kopš 1987.gada. Par vētru 1969.gadā man nav nekādu nopietnu datu, jo visas ziņas un dati toreiz bija slepeni. Televīzijas ziņās nedrīkstēja rādīt nekādus krasta noskalojumus un ēku bojājumus, par to nedrīkstēja interesēties. Tādēļ no padomju laika nekādu datu nav. Tagad ir izveidota datu bāze, ko katru gadu vajadzētu papildināt. Orkāns deva iespēju salīdzināt un pētīt, ko jūra var noskalot, un veidot prognozes. Tāpat kā valdība uzreiz pēc orkāna interesējās, cik lieli ir meža postījumi, Vides ministrija lūdza mani sagatavot ziņojumu par to, kādi postījumi ir krasta joslā un kādas varētu būt orientējošās izmaksas apdraudēto krasta joslu un atsevišķo objektu aizsardzības pasākumiem. Drīz pēc orkāna mēs sniedzām aptuvenas prognozes, bet pašlaik visas piekrastes apsekošanu kavē nopietna problēma.
Trūkst naudas?
Jā! Jau otro gadu mēs saņemam finansējumu tikai Rīgas līča piekrastes izpētei, tādēļ apsekot visu Latvijas jūras piekrasti mēs nevarēsim. Jūras krasta ģeoloģisko procesu monitorings ir iekļauts Nacionālajā vides monitoringa programmā, un tās finansējums ir krietni apcirpts. Mums ir datu bāze, kuru mēs varētu papildināt un veidot jūras piekrastes digitālo karti, kā to dara Eiropā. Šajā kartē katru gadu varētu iekļaut izmaiņas, un tad būtu pilnīgs priekšstats par Latvijas jūras krastu. Rakstīju vēstuli attiecīgajām valsts institūcijām un saņēmu atbildi no Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūras, ka Eiropas Savienība tikai iesaka šādu monitoringu, bet direktīvas to nepieprasa – tātad mēs varam to nedarīt. Izskatās, ka nākamgad mēs vispār varam nesaņemt finansējumu jūras krasta apsekošanai. Lai veiktu šo darbu visā piekrastē, gadā ir vajadzīgi pieci tūkstoši latu. Mēs saņemam divus tūkstošus.
Daudzi cilvēki droši vien varētu vaicāt: kāpēc jāpēta, kā katru gadu noskalojas jūras krasts? Vakar bija šī smilšu sēre, šodien nav… Kas no tā mainās, ka tiek veidots pārskats par jūras «darbiem»? Jūru taču neapturēsim!
Tas ir vajadzīgs datu uzkrāšanai, lai varētu prognozēt, kas notiks nākotnē! Mēs varam paredzēt, kuras ir riska zonas, lai pēc tam varētu lemt, ko tālāk darīt. Pagastiem jāveido detaļplāni un jāzina, kas tajās teritorijās paredzams, ar ko jārēķinās, kur un ko nākotnē nav vērts būvēt. Jāapzina, cik ēku atrodas riska zonās, un tad jāizvēlas – tās pārcelt vai nostiprināt jūras krastu. Varbūt ir vietas, kur labāk nedarīt neko, jo kapitālieguldījumi krasta nostiprināšanai būs tik milzīgi, ka tas nesīs vienīgi lielus zaudējumus. Visā pasaulē rīkojas tieši tā. Taisnība, Eiropas Savienība rekomendē šos novērojumus un pētījumus, bet pagaidām kategoriski nepieprasa. Tikmēr vētras pamazām dara savu, un kādā brīdī cilvēki attapsies, ka laikus nav brīdināti. Tāpat arī jāzina, kādus ceļus var noskalot. Piemēram, 2001.gadā pēc novembra vētrām mēs ieteicām «Via Baltica» projekta vadītājiem steidzami nostiprināt jūras krastu Saulkrastos, jo bija paredzams, ka jau nākamās vētras skars maģistrāli un to var pārraut. Par laimi, kaut arī tikai pagājušā gada rudenī, krastu nostiprināja, un ziemas orkānā «Via Baltica» netika pārrauta. Mani pārsteidz, ka nevar atrast naudu – ne valsts, ne sabiedriskās organizācijas. Viena lūgšana Baltijas jūrai, ko organizē Vides aizsardzības klubs, maksā sešus tūkstošus; mums gadā vajag tikai piecus tūkstošus latu, bet naudas nav! Kad Vides ministrija lūdza provizoriskos datus par orkāna postījumiem, mēs tos sagatavojām bez jebkāda finansējuma visai jūras piekrastei, ne tikai Rīgas līča krastam. Protams, tie bija visai aptuveni, jo tika veikti, tikai apskatot jūras piekrasti, turklāt daudzviet ziemā jūras krastam vispār nevarēja piekļūt. Mūsu aprēķinus saņēma arī Finanšu ministrija, bet pagaidām par padarīto darbu neesam saņēmuši neko. Ir sāpīgi, ka no mums prasa informāciju, bet padarīto nenovērtē. Lai šo darbu veiktu, ir vajadzīga mašīna, degviela, ir vajadzīgi vismaz trīs cilvēki, jo divatā nevar tikt galā. Tas prasa laiku, un ne jau visos laika apstākļos to var darīt.
Vai jūras piekrastes karti nevar veidot ar statelītu palīdzību?
Statelīti tam noder tikai daļēji, jo mums ir stāvkrasti un meži. Saulainā laikā stāvkrasti dod ēnu, arī meži neļauj precīzi saredzēt krastu, tādēļ kartes ir neprecīzas. Esam mēģinājuši izmantot aerofotogrāfijas, bet precīzi atšifrēt attēlus nav iespējams. Turklāt tad ir jāiegādājas tam paredzēta aparatūra, vajadzīgi speciālisti, kas prot ar to strādāt. Mūsu metode ir nesalīdzināmi lētāka. Anglijā viena kilometra jūras krasta «nostrādāšanai» ir vajadzīgas piecdesmit, sešdesmit sterliņu mārciņas. Pareiziniet šo skaitli ar piecsimt kilometriem un sapratīsiet, ka, pēc Eiropas standartiem, mūsu darbs izmaksātu kādus 25 tūkstošus latu. Vēlreiz gribu teikt: man nav iebildumu pret dažādām akcijām, bet nauda jūras krasta apsekošanai un novērtēšanai tomēr ir jāatrod, jo informācija ir vajadzīga jau tagad, nevis pēc tam, kad kaut kas būs noticis! Rojai, Kolkai, Engurei, arī Ventspilij prognozes par nākamajiem 50 gadiem un riska zonas noteikšana ir vajadzīga jau tagad. Piemēram, Jūrkalnē savulaik sacīju, ka nevajag būvēt kapitālas platformas ar kāpnēm – jūra tās noskalos. Ieteicu būvēt kāpnes, kuras var pacelt augšā, ja sākas vētra. Tā arī notika – iebūvētās platformas ar visām kāpnēm nu ir izskalotas.
Cik jūra ir «apēdusi» pēdējo simts gadu laikā?
Ir aptuveni aprēķini, jo nav karšu, pēc kurām varētu veikt precīzus aprēķinus. Pētījām Zemes dienesta arhīvos pieejamos materiālus par zemniekiem iemērīto zemi. Tiesa, par mežiem jūras krastā uzmērījumus mēs nevarējām atrast. Latvija pagājušā gadsimta laikā ir atdevusi jūrai aptuveni tūkstoti hektāru zemes, neskaitot pludmales platības.
Ko rāda pētījumi pēc janvāra orkāna? Kuras ir riska zonas jūras piekrastē?
Savulaik, apkopojot datus par vēja virzieniem, mēs izgatavojām prognožu karti. Lielākā riska zona ir atklātās jūras krasts un Rīgas līča krasts no Saulkrastiem līdz Ainažiem, jo visbiežāk ir dienvidrietumu un rietumu vēju saceltās vētras. Jūras krastu no Kolkas gandrīz līdz pašai Jūrmalai noskalo, ja ir ziemeļrietumu vēju nestās vētras. Pēdējās vētras jeb orkāna laikā ievērojami pamatkrasta noskalojumi ir 200 kilometru kopgarumā, un vidēji krasts tika noskalots no 3 līdz 5 metriem, kas kopā ir 100–150 hektāru zaudētas zemes. Lieli noskalojumi ir Kolkasraga līča pusē – no 24 līdz 27 metriem. 8-15 metru lieli pamatkrasta noskalojumi ir Saulkrastos, 15–20 metru – Ķurmragciema kāpās. Visus aprēķinus par Rīgas līci vēl neesam veikuši, jo vispirms tie bija jāapseko. Tomēr varu sacīt, ka zaudējumi ir mazāki, nekā sākotnēji izskatījās, jo, laimīgā kārtā, janvāra orkāns nenāca no ziemeļrietumiem. Provizoriskie aprēķini lika domāt, ka kopējie nacionālie zaudējumi būs aptuveni 15 miljoni latu, bet tagad ar atvieglojumu varu sacīt, ka zaudējumu summa būs mazāka. Par atklātās jūras krastu neko vairāk nevarēšu pateikt arī vēlāk, jo, kā jau sacīju, finansējums piešķirts tikai Rīgas līča krasta izpētei. Ja runājam par riska zonām un to prognozēšanu, tad tāds darbs noteikti ir vajadzīgs no Kolkas līdz Jūrmalai, jo tur apbūve ir līdz pat jūras krastam, kas turklāt ir smilšains un noskalojas vairāk. Tādēļ jau sacīju – par laimi, orkāns nenāca no ziemeļrietumiem, jo tad sekas būtu daudz smagākas. Mazāk apdraudētās piekrastes zonas ir ap Liepāju, no Miķeļtorņa līdz Kolkas ragam un vietām Jūrmalā.
Ūdenim un vējam piemīt neaptverams spēks, tādēļ jājautā: vai vispār ir iespējams kaut ko glābt? Varbūt atliek vienīgi atkāpties no jūras krasta?
Jautājumam ir vairākas atbildes, kas atkarīgas no tā, kāds ir krasts un kas tajā atrodas. Ja krastā nav apbūves, ir tikai mežs, tad nav lielas jēgas krastu nostiprināt. Tad jūrai ir jāļauj noskalot krastu un nest noskaloto zemi kaut kur citur, jo, iegrožojot jūru vienā vietā, tā ar lielāku spēku noskalo krastus citur. Ja gar krastu ir svarīgi ceļi un apbūve, tad var rīkoties tieši pretēji – nostiprināt krastu un nekur neatkāpties. Piemērs šādai nostājai ir «Via Baltica» maģistrāle un Saulkrasti, kuru apbūvi jūra apdraud. Tur nekas cits neatliek, kā krastu nostiprināt. Līdzīgi ir Kaltenē, kur māja pie mājas – vairs nav kur atkāpties. Tiesa, ja pašvaldībai pieder zeme aiz šosejas, tālāk no jūras, tā var piešķirt šo zemi, lai cilvēki var pārcelties, – atkāpšanās no jūras krasta un visu ēku pārcelšana tālāk no tā ir vēl viens risinājums. Var arī daļēji krastu nostiprināt un daļēji atkāpties no jūras. Tikai jāatceras – nostiprināt krastus tā, lai tos neizskalo, ir ļoti, ļoti dārgi.
Vai ir aprēķināts, cik maksā viena kilometra jūras krasta nostiprināšana?
Tas ir atkarīgs no tā, kādus materiālus un tehnoloģijas lieto. Piemēram, Tūjā, pie Zaķupes ietekas jūrā, ir māja, zem kuras ir māla pamats, kas krasta nostiprināšanu padarīja vienkāršāku, lai gan tas bija dārgs pasākums. Vispirms zemi nostiprināja ar ģeotekstila materiālu, kas laiž cauri ūdeni, tad virsū lika šķembas, beigās visu nostiprināja ar laukakmeņu krāvumu. Pāvilostā, piemēram, krastu stiprināja ar stiepļu pinuma kastēm, piepildītām ar oļiem. Nedrīkst aizmirst, ka krasta nostiprināšanai vajag izstrādāt projektu, kas arī maksā naudu. Projekta izstrāde, materiālu piegāde un cena, tehnikas izmaksas, tāpat arī maksa par darbaspēka izmantošanu vienam kilometram kapitāli nostiprināma jūras krasta varētu būt aptuveni miljons latu. Tas ir ļoti dārgs process un jāveic ļoti rūpīgi. Daugavgrīvā, kur ir muitas zona, bija vecais padomju laika stiprinājums ar betona plāksnēm, kuru 1999. un 2001.gada vētrās izskaloja. Tad tika izbūvēts jauns stiprinājums ar ģeotekstilu, bet orkāna laikā stiprinājums atkal tika sagrauts, tāpat kā tas notika arī Skultē un Salacgrīvā. Acīmredzot tehniskais projekta izpildījums bija neprecīzs.
Jūsu sacītais liek domāt, ka problēmu ir ne mazums. Pirmkārt, valstij tomēr būtu jāsaprot, ka nauda jūras krasta apsekošanai ir jāatrod. Otrkārt, acīmredzot ir jāizdomā, kur lai meklē naudu krasta nostiprināšanai. Pašvaldībām droši vien tās nav, lielākajai daļai privātīpašnieku arī naudas nav… Ja nu vienīgi lielajiem uzņēmējiem, kas nespēs maksāt par visu un visiem.
Tieši tā arī ir. Bagātie privātīpašnieki var nostiprināt jūras krastu savā īpašumā. Jūrmalā Kargina kungs pēc ziemas vētras nostiprināja visu krastu gar savu īpašumu. Līdzīgi rīkojas Šķēles kungs savā īpašumā. Tas ir labi un apsveicami, tomēr problēma paliek: ja krastu nenostiprina visā garumā, kur to var izskalot, tad jūra ar pastiprinātu spēku ieēdas sauszemē gar nostiprinājumu malām un pēc vairākiem gadiem sekas ir visai nepatīkamas. Amerikāņi šo problēmu risina, sasaucot kopā visas ieinteresētās puses – pašvaldību, uzņēmējus, privātīpašniekus –, lai apspriestu pētnieku ieteikumus un izlemtu, ko darīt un kur meklēt naudu. Ir taču skaidrs, ka ne pašvaldība, ne uzņēmēji, ne arī māju īpašnieki atsevišķi neko nevarēs izdarīt. Latvijā šajā jomā ir pašdarbība, un sliktākais ir tas, ka par tauvas joslu, kas sākas pludmalē, īsti neatbild neviens.
Tomēr jūsu teiktais noteikti ir zināms ministriju un citu valsts iestāžu amatpersonām. Vai tiešām šos jautājumus nerisina kopīgi, meklējot visiem pieņemamu risinājumu?
Visur un visiem trūkst naudas. Izskatās, ka valsts labprāt visu noveltu uz pašvaldībām, kurām tādiem projektiem naudas nav. Izņēmums, protams, ir tādi projekti kā «Via Baltica» vai atsevišķi privātīpašnieki, kuriem pietiek naudas, lai pasargātu sevi no jūras nedarbiem. Pašvaldībām, lai prasītu naudu ministrijām, ir vajadzīgs pamatojums – tātad vajadzīga nauda pētījumiem, kuru tās savukārt bieži lūdz Vides aizsardzības fondam, taču tā līdzekļi ir ierobežoti. Jautājums arī ir, kā rēķināt noskalotā meža vai krasta vērtību? Pēc kadastrālās vai pēc tirgus vērtības? Varbūt vēl kā citādi? Jo šīs zemes jau nekad vairs nebūs – tā ir zudusi uz visiem laikiem. Beidzot vajadzētu izstrādāt sistēmu, pēc kuras aprēķināt šādus zaudējumus. Mēs zaudējumus rēķinājām pēc visai abstrakta vidējā aritmētiskā principa – pieci lati par kvadrātmetru. Patiesībā Latvijā nav šo zaudējumu aprēķinu metodikas. Tāpat arī apdrošināšana: vai kāds ir ar mieru apdrošināt īpašumu, ko kādudien var ieskalot jūrā? Pie mums ir pilnīgi ačgārna situācija – jo zeme tuvāk jūrai, jo tā ir dārgāka. Tā sacīt, ļoti skaists skats, par kuru dārgi jāmaksā. Citās valstīs īpašumam, kas atrodas krasta riska zonā, ir aptuveni tikai desmitā daļa no šāda īpašuma standarta vērtības.
Tāpat ir labi zināms, ka Latvijā krasta apsekošanu prot veikt tikai divi cilvēki – es un mans jaunākais kolēģis. Parasti pētījumiem piesaistām arī studentus, reizēm talkā nāk arī mana dzīvesbiedre. Kas notiks, kad manis vairs nebūs? Vai tiešām nav jāsagatavo jaunie speciālisti šajos jautājumos? Cilvēkiem nav pieredzes šāda veida pētījumos. Man bija divi doktoranti, kuri strādāja ar šīm tēmām. Meitene apprecējās, aizbrauca uz Vāciju, viņai piedzima bērns, un droši vien viņa vairs Latvijā neatgriezīsies. Palicis tikai puisis, kas turpina strādāt.
Pēc vētras man zvanīja kolēģi lietuvieši un vaicāja, ko mūsu valdība nolēmusi darīt, jo pie viņiem šo jautājumu risina valdības līmenī jau kopš 2001.gada rudens vētrām. Mums tikai paprasa datus. Cik bijusi iespēja, esmu runājis par šiem jautājumiem arī agrāk, pēc iepriekšējo gadu vētrām, bet viss iekrīt kā akā. Varbūt nelaime ir tā, ka – vismaz savulaik – vairāku cilvēku nostāja bija tāda: ja es nedabūju šo projektu, tad lai netiek nevienam! Jūs jau zināt, ka latviešiem tā tāda iemīļota nostāja. Lai varētu strādāt, es 1994.gadā izveidoju savu individuālo uzņēmumu un mēģināju dabūt citus līgumdarbus, lai man būtu līdzekļi jūras krasta izpētei.
Vai gribat teikt, ka pildāt pasūtījuma darbus un daļu savas nopelnītās naudas ieguldāt jūras krasta izpētē? Tad jau jūs nodarbojaties ar filantropiju?
Savā ziņā tā laikam ir. Monitoringa datus es dodu, jo man ir datu bāze, kuras nav valsts iestādēm. Finansējums krastu apsekošanai aizvadītajos gados te bija, te nebija, un reizēm krasta pētījumiem tērēju savu universitātes profesora atvaļinājuma naudu. Es saprotu, ka šie pētījumi un datu bāze ir ļoti vajadzīga. Nevar taču gaidīt, kad valsts beidzot apžēlosies, jo tad jau daudz kas būs nokavēts. Tādēļ reizēm es pats daļēji finansēju krasta pētījumus. Esmu optimists un ceru, ka beidzot arī Latvijā sapratīs, cik tas ir svarīgi – paredzēt, kas notiks jūras krastā nākamajos gados piecdesmit.
Sallija Benfelde
* Dati par Latvijas jūras krasta noskalošanu – no G.Eberharda izdevuma «Jūra uzbrūk! Ko darīt?», kas izdots 2004. gadā un tapis ES «LIFE-Nature» projekta ietvaros.
Publicēts 2005.gada septembrī.