Baltijas jūra ir mūsu planētas jaunākā jūra, un tās tuvumā dzīvo aptuveni 85 miljoni cilvēku. Kas slēpjas jūras dzīlēs un cik daudz mēs par tām zinām? Mūsu jūrai ir stāsti, kuru atminējumus slēpj jūras dzelme, un Latvijā ir cilvēki, kuriem Baltijas jūras dzelme ir kā citas pasaules vēstījums. «Vides Vēstis» devās pie ceļojumu un niršanas kluba «Big Fish» īpašnieka Horena Stalbes, kurš ir viens no tiem nirējiem Latvijā, kas pēta Baltijas jūras dzelmi. Tiesa, Latvijā, tāpat kā visur pasaulē, niršanu dēvē tās angliskajā vārdā – par daivingu –, bet nirējus – par daiveriem. Tāpat kā visu valstu daiveri, arī mūsējie lielākoties dodas uz siltajām zemēm, kur zemūdens pasaule ir krāšņa un eksotiska, tādēļ «Vides Vēstis» vaicāja gan par to, kādēļ Horens Stalbe un viņa domubiedri ir izvēlējušies Baltijas jūras dzelmi, gan par to, kas tajā slēpjas, un visbeidzot – kāda ir mūsu pašu un valsts attieksme pret jūras dzelmi un tās noslēpumiem?
Stāsta Horens Stalbe:
«Baltijas jūra ir unikāla vieta. Manuprāt, katram daivinga mīļotājam būtu svarīgi saprast, kāpēc tad Baltijas jūras dzelme ir tik unikāla, – proti, te ir visvairāk nogrimušo objektu pasaulē. Salīdzinot ar citām pasaules jūrām, mūsējā tāda peļķe vien ir, un par jūru to dēvē gandrīz vai pārpratuma dēļ (smejas), jo tā nav sāļa un ir maza, taču tās dzelme slēpj tik daudz pagājušo laiku liecību, kā nekur citur. Starp citu, daudzi cilvēki brīnās, ka es dzeru Baltijas jūras ūdeni. Taču Ulmaņlaikos zvejnieki no mājām ūdeni līdzi neņēma – viņi to pasmēla ar krūzīti no jūras un dzēra. Ūdens varbūt nav ļoti garšīgs, it sevišķi kūrortu vietās, bet atklātā jūrā ūdeni var mierīgi dzert. Niršanas mīļotājiem Baltijas jūrā problēmas rada tas, ka ūdens ir ļoti auksts un redzamība ir ļoti slikta – līdz trim metriem –, kamēr dienvidu jūrās tā ir aptuveni četrdesmit metru. Baltijas jūra ir vētraina, turpretim dienvidu jūras parasti ir kā spogulis. Vēl jāsaka, ka pie Latvijas krastiem redzamība ir sliktāka nekā Sāremā, Palangā vai Norvēģijas pusē, arī krasti citur lielākoties ir klinšaini, tāpēc Latvijas ūdeņi atšķiras. Var teikt, ka apstākļi dienvidu jūrās un pie mums nav salīdzināmi. Lai gan niršanas sertifikāti ir vienādi visā pasaulē un eksāmenu prasības visur ir vienādas, pret nirējiem, kas mācījušies nirt un sertifikātu ieguvuši pie mums, ziemeļos, attieksme ir pilnīgi cita. Cilvēks, kurš niršanu apguvis Kalifornijā, nav spējīgs nirt Baltijas jūrā, lai gan viņam ir tāds pats sertifikāts.
Baltijas jūrā ir vairāk nekā 10 000 nogrimušu objektu – lielākoties no Pirmā un Otrā pasaules kara laikiem. Te atrodami arī nogrimuši burinieki. Šie nogrimušie kuģi ir pats interesantākais, ko Baltijas jūras dzelmē var redzēt. No dzīvajām radībām butes un lucīši ir draugi, ar kuriem Baltijas jūrā sa-stapsieties vienmēr. Zemūdens pasaulē dzīvības gan ir vairāk nekā uz zemes, bet sliktās redzamības dēļ to nevar pamanīt – atšķirībā no dienvidu jūrām, kur viss ir ļoti krāsains un labi redzams. Pārsvarā tropu zivis ir mazākas nekā Baltijas jūrā dzīvojošās, toties tās ir ļoti spilgtas un krāšņas, viņu ir ļoti daudz, tādēļ tās vienkārši nevar neredzēt. Sliktās redzamības dēļ mūsu jūras dzelme ir maz izpētīta, mēs maz zinām par tās iemītniekiem. Baltijas jūrā dzīvo, piemēram, arī cūkdelfīni, bet kurš gan viņus ir redzējis un cik cilvēku par viņiem zina?
Dzelmē var atrast ļoti dažādas lietas. Paskatoties Baltijas jūras kuģniecības kartē, var redzēt, ka ir daudz tādu vietu, kurām kuģi nedrīkst tuvoties ar ieslēgtu dzinēju, jo tur ir mīnas – to tur ir papilnam –, un lielākā daļa šo vietu nemaz nav apzinātas. Ja runājam par to, ko vispār dzelmē var redzēt, tad tur ir gan burinieki, gan nogrimušas krievu atomzemūdenes, vācu bumbvedēji un kreiseri… Ir, ko pētīt. Vienīgi apstākļi apgrūtina šo darbu. Pats nogrimušo atomzemūdeni neesmu apskatījis, jo tā atrodas dziļumā, kur parastie nirēji nevar nolaisties, bet zemūdens atrašanās vietas koordinātas ir labi zināmas. Es pats Baltijas jūrā esmu apskatījis vācu kuģus, ko sabumboja ne tikai kara laikā – pēc Otrā pasaules kara krievu armija trenējās mest bumbas pa kuģiem, no kuriem viss vērtīgais jau bija noņemts. Protams, nirstot nogrimušajos vrakos, risks ir vienmēr, bet tā gluži nav, ka kaut kas uzreiz var sprāgt. Es vienmēr brīdinu savus nirējus un viņiem saku, ka priekšmetus, kas līdzīgi aviācijas bumbai, nedrīkst aiztikt. Ar Latvijas nirējiem šādas nelaimes nav notikušas. Lai arī militāro zemūdeņu vraki bieži vien ir saspridzināti un arī redzamība ir slikta, tie ir ļoti interesanti gan no vēsturiskā viedokļa, gan vienkārši ir fantastiski apskatīt šo vraku no visām pusēm: no augšas, sāniem, apakšas… Niršana ir interesanta tādēļ, ka visas dzīvās būtnes ap jums kustas nevis plaknē, bet sfērā.
Cilvēkiem, kas tikko sāk nodarboties ar daivingu, sākumā šķiet, ka zem ūdens var notikt visādas lietas, piemēram, dienvidu ūdeņos noteikti uzbruks haizivis. Patiesībā tā nav, cilvēki nav haizivju ēdienkartē – šādus priekšstatus ir radījis lēts kino. Tāpat ir arī ar niršanu vrakos. Tā kā mana kluba komerciālā darbība ir saistīta ar cilvēku vešanu uz jau apzinātām vietām, tad nekādu negaidītu situāciju nevar būt. Atrast un apzināt kaut ko jaunu ir laika un naudas ietilpīgs process, kas turklāt tehniski ir sarežģīti, tādēļ ar to nodarbojas profesionāļi. Tā nenotiek, ka kāds nirējs pavaicā: kurš grib braukt kopā ar mani un meklēt nogrimušu kuģi?
Latvijā ir cilvēki, kas nodarbojas ar zemūdens arheoloģiju, un viņi visu laiku šai nodarbē investē gan savu laiku, gan līdzekļus, jo viņi ir entuziasti. Jūrmalas pilsētas muzeja galvenais zemūdens vēstures speciālists Voldemārs Rains ir apzinājis ļoti daudzus objektus zem ūdens. Viena no zemūdens arheoloģijas problēmām ir diezgan prozaiska: iesaistot darbā nesagatavotus cilvēkus, vienmēr jārēķinās ar to, ka viņi mēģina sev kaut ko paņemt līdzi atmiņai, taču tas nav pieļaujams. Pirmkārt, nogrimušie kuģi ir zemūdens kapsēta – līdzīgi kā prāmis «Estonia» –, tādēļ visādu priekšmetu līdzi ņemšana ir neētiska. Otrkārt, tas ir vandālisms. Ja kaut ko mēģina izcelt no ūdens, lai to ievietotu muzejā vai izliktu kaut vai daivinga centrā publiskai apskatei, tā ir viena lieta, bet pavisam kas cits ir tad, ja no divdesmit cilvēku nirēju grupas katrs sev grib paņemt līdzi kaut ko atmiņai, – drīz vairs nekas nepaliks pāri. Tas būtu tāpat kā, ja mēs katrs ietu uz mežu un gribētu kaut ko nolauzt vai nocirst, lai atnestu mājās. Mūsu daivinga klubs netirgo zemūdens ieročus medībām, mēs arī nevācam priekšmetus piemiņai no zemūdens vrakiem. Domāju, ka attieksme pret redzēto un atrasto zem ūdens ir ļoti svarīga. Ja kaut ko grib izcelt no jūras dzelmes, ir jābūt sapratnei un jāuzņemas morāla atbildība. Piemēram, nogrimušie burinieki dzelmē guļ ar vērtīgām kravām, un var jau cerēt, ka cilvēks atradīs nogrimušos dārgumus. Tomēr tas ir ļoti sarežģīts darbs, kam vajadzīgas dārgas un precīzas mērierīces un cita tehnika. Ar to varētu nodarboties cilvēks, kuram ir miljoni, ko investēt meklēšanā, bet arī tad garantiju nav. Par problēmām zemūdens dārgumu meklēšanā liecina pasaules pieredze, un tā nemaz tik panākumiem bagāta nav. Turklāt atradumu juridiskie aspekti ir sarežģīti. Visu šo iemeslu dēļ Latvijā nav nogrimušo dārgumu meklētāju, kas cer no jūras dzelmes izcelt zelta kravu.
Latvijā nogrimušu dārgumu meklēšana būtu vēl sarežģītāka, jo mēs nepildām noteikumus, kurus labi zinām un par kuriem nav šaubu un neskaidrību. Piemēram, daiveriem ir speciāls karogs – sarkans ar baltu svītru pāri. Ja šāds karogs ir uzvilkts kuģa mastā, neviens nedrīkst šim kuģim tuvoties ar ieslēgtu dzinēju noteiktā rādiusā, jo zem ūdens atrodas cilvēki. Diemžēl arī tie, kam uz jūras vajadzētu nodrošināt kārtību, nezina šos likumus un noteikumus, kas ir vienoti visā pasaulē. Līdzīgi taču izturamies pret satiksmes noteikumiem. Mūsu galvās viss nav kārtībā, tādēļ pie mums daudzas lietas notiek sarežģītāk nekā citur.
Domāju, ka valsts lielākā rūpe ir likumu sakārtošana attiecībā uz jūras dzelmi. Apzināt un apsaimniekot objektus dzelmē varētu arī privāti uzņēmēji – ārzemju pieredze rāda, ka tas notiek ļoti veiksmīgi. Būtu labi, ja tiktu izveidots zemūdens muzejs, kas būtu pieejams visiem. Starp citu, Voldemārs Rains nodarbojas ar šo ideju. Lai taptu šādi zemūdens muzeji, manuprāt, pats galvenais ir neizsaimniekot to, kas mums ir. Likumi un finansējums ir nākamais solis.
1943.gadā Žaks Īvs Kusto kopā ar savu draugu inženieri E.Genjanu radīja akvalangu, kas atklāja cilvēkiem zemūdens pasauli. Tiem, kas gribētu nodarboties ar jūras dzelmes pētīšanu, gribu atgādināt viņa teikto: vienīgais iemesls, kāpēc cilvēkam ir vajadzīgs akvalangs – lai viņš saglabātu to, kas ir jūrā, rūpētos par dzīvniekiem, kas tur dzīvo, un visu to, kas paslēpts jūras dzelmē.
Sallija Benfelde
Publicēts 2005.gada septembŗī.