Inčukalna Velnala ir viena no Rīgai vistuvākajām alām un lielpilsētai vistuvākā no Latvijā zināmajām Velna alām. Lai arī attāluma ziņā tā atrodas tuvāk nekā daudzas Siguldas alas, tomēr apmeklētības ziņā ir mazāk populāra. Tas skaidrojams ar to, ka interesantā ala ir ne pārāk viegli pieejama – tā atrodas attālu no lieliem un asfaltētiem ceļiem. Lai nokļūtu pie Inčukalna Velnalas, jādodas līdz Gaujas tiltam pie Murjāņiem un tad gar upes kreiso krastu jāveic vēl aptuveni kilometrs. Ala nav pie pašas Gaujas, bet gan tās kreisā pamatkrasta nogāzes apakšā. Vairākas takas un pat sausā laikā izbraucams zemesceļš pieved gandrīz pie pašas alas.
Lielā zāle ar avotu
Pa iešķību plaisveida ieeju diezgan ērti varam doties alā iekšā. Ne visās Latvijas alās var ieiet, tikai mazliet pieliecoties. Pēc četriem metriem nonākam alas zālē. Tā ir vieta, kur Velns savulaik dzīvojis, bet uz tālākiem kambariem vedot sāneja. Tomēr pēc sešiem met-riem tā izbeidzas. Velnalu smilšakmens iežos izveidojis avots, kas vēl tagad lēni plūst no lielās pazemes telpas sāna. Kopumā ala ir 16 m gara, tās platība – 44 m2. Griestu augstums lielās zāles vidū sasniedz gandrīz 4,5 m, telpas platums – vairāk nekā 6,5 m. Pēdējo desmitgažu laikā alas griestu augstums nedaudz – par dažiem desmitiem centimetru – palielinājies, mazliet nobrūkot griestiem. Bet senāk nobrukumi, iespējams, notikuši ieejas vietā. Tomēr kopumā – un salīdzinot ar citām Latvijas alām – Inčukalna Velnala ir samērā droša apmeklējumiem, jo avotu darbība jeb sufozijas procesi tajā ir vāji, arī pie ieejas alā ietekošais un mazu loku metošais virszemes strauts lielas pārmaiņas nerada. Nākotnē potenciāli bīstamākā vieta alā ir tās lielā telpa, kur, griestu izbrukumiem turpinoties, varētu sākt atsegties virs devona smilšakmens slāņiem esošie kvartāra nogulumi. To noturība ir niecīga, daudzus tūkstošus gadu vecās alas lielā pazemes zāle var sabrukt. Jācer, ka tik drīz gan tas nenotiks.
Jāievēro piesardzība
Lai arī Inčukalna Velnala jau sen ir samērā populārs tūrisma objekts, tomēr tās apskates laikā nevajadzētu trokšņot, skrāpēt vai brucināt smilšakmens iežus, jāievēro vēl dažas lietas. Ala ir aizsargājams dabas objekts un arī arheoloģijas piemineklis. Bez tam tā ir arī sikspārņu ziemošanas vieta, tādēļ ziemā to vispār nevajadzētu apmeklēt vai arī to darīt ļoti klusi un piesardzīgi, lai netraucētu «lidojošajām pelēm» ziemas miegu. Un katrā ziņā jebkurā gadalaikā Velnalā nevajadzētu izmantot atklātu liesmu – lāpas un sveces, arī cigareti, kas kaitē alai un tās iemītniekiem.
Pazīstama jau vairākus gadsimtus
Pirms vairāk nekā diviem gadsimtiem – 1790. gadā – pirmais Inčukalna Velnalu aprakstījis pazīstamais senatnes pētnieks Johans Kristofs Broce. 1924. gadā seno kulta vietu sarakstā to iekļāvusi pētniece Edīte Kurtze, atzīmējot, ka no alas iztek ārstniecības avots. Tajā pašā 1924. gadā alu aprakstījis Latvijas novadpētniecības klasiķis Zelmārs Lancmanis, kurš aizrāda, ka ala piekvēpināta un «dedzināts ugunskurs, kas posta alas floru». Vēlāk – 1930. gados – ala nereti minēta tūrisma ceļvežos. Bet vēl biežāk tā tiek minēta tūrisma literatūrā, kas iznāk padomju laiku lielajā tūrisma uzplaukuma laikā – 1960. gados. Iespējams, ka tad Velnala ir bijusi populārāka un ceļotāju vairāk apmeklēta nekā tagad. Līdz mūsdienām ala tūrisma un zinātniskajā literatūrā, kā arī preses izdevumos kopumā aprakstīta tik daudz, ka publikāciju saraksts varētu būt gandrīz tikpat garš, cik šis raksts.
Teiksmaina vieta
Par Inčukalna Velnalu zināma teika, kas publicēta profesora P. Šmita apkopoto «Latviešu pasaku un teiku» 14. sējumā. Tā stāsta, ka senāk alā dzīvojis Velns, bet zem alas esot pagrabs, kur Velns piekalis viņa rokās kritušās dvēseles. Ja ieklausoties, tad varot dzirdēt, kā kaut kur pazemes klusumā trokšņo Velna piekaltās dvēseles. Patiesībā šīs skaņas rada blakus alas ieejai pa nogāzi tekošā, mazā strautiņa ūdeņi. Cita teika stāsta, ka sensenos laikos Pērkons ķēris Velnu, bet tas iemucis alā. Pērkons, dusmīgs būdams, vēl pēdējā brīdī spēris bēgošajam Velnam, tādēļ klintī pie alas redzama liela plaisa.
Sena kulta vieta
Senāk uzskatīts, ka ar alas avotiņa ūdeni varēja izārstēties no jebkuras kaites. Ir ziņas, ka senos laikos avotā ziedots. Šāda informācija, protams, piesaista senatnes pētnieku un arheologu uzmanību. Jau 1975. gadā alā arheologs Juris Urtāns alā veicis pētījumus, kuru laikā gan nekādi arheoloģiski atradumi negadījās un kultūrslāni neatrada, kaut alas grīdu klāj vairāk nekā pusmetru biezs nobiru slānis. Pamatojoties gan uz teiku materiālu, gan uz to, ka alas avots senāk par svētu turēts, ala kopā ar avotu ir ņemta valsts aizsardzībā kā arheoloģijas piemineklis.
Interesanta arī alas apkārtne
Iepretim Velnalai ir neliels Gaujas vecupes ezeriņš, ko sauc par Auksto dīķi. Iemesls šādam nosaukumam laikam ir avoti, kas to bagātina ar aukstu ūdeni. Aukstajam dīķim cauri, gar Gaujas ielejas pamatkrastu tek nelielā Stalšēnupīte. Tās nosaukums ir ļoti sens, par ko liecina jau 1688. gada zemes revīziju protokolos minētās Stalšēnu mājas. Gaujas senielejas pamatkrasta nogāzē Velnalas tuvumā apskatāmi arī vairāki smilšakmens atsegumi, no kuriem iztek vēl daži palieli avoti. Viens no tiem izlaužas no iedobes, kas pēc skata atgādina nelielu mucu. Smilšakmens atsegumi visaugstākie ir tieši blakus alai. Tur tie sasniedz pat 8 m augstumu. Kā jau tas bieži arī citur redzēts, tie aprakstīti un apskrāpēti no vienas vietas. Pa starpu neseniem ierakstiem, grūtāk pieejamās vietās, saredzami arī interesantāki ieraksti no pagājušā gadsimta paša sākuma.
Andris Grīnbergs
Publicēts 2009.gada jūlijā.