Abava – viena no skaistākajām un interesantākajām Kurzemes upēm, kas visupirms jau pazīstama ar ūdenskritumu jeb Abavas rumbu. Tā ir Ventas pieteka, kas savus ūdeņus savāc, tekot pa Tukuma, Talsu un Kuldīgas rajonu. Abava ir diezgan gara upe – 129 km, un savā tecējumā ūdeņus gūst ne vien no daudzajām pietekām, bet arī no avotiem tās krastos. Vairāki no tiem ir pat diezgan ievērojami ar savu lielumu, senlaikos daudzi par svētiem cildināti.
Velna acs pie Kandavas
Seni svētavoti Abavas krastos
Peņķu svētavots jeb Veselības avots atrodas Irlavā, Abavas krastā pretim vidusskolai. Par šo kāpjošo, palielo dzelzsavotu zināmi nostāsti, ka tā ūdens ir dziedniecisks. Avots atrodams mežmalā, 30 m no Abavas kreisā krasta. Pie avota pieved neliela taciņa un laipa, uz to ir norādes zīmes gan pašā Irlavā, gan pie pēdējām mājām ciema nomalē. Kā sena kulta vieta Peņķu Veselības avots ir iekļauts arheoloģijas pieminekļu sarakstā.
Svēto avotu komplekss atrodams Māras kambaru tuvumā. Trīs nelielas alas jeb Māras kambarus kādreiz izveidojuši avoti, kas mūsdienās izzuduši. Tagad tikai strauts tek pa gravu un, ietecēdams tajā, veido nelielu, 1,2 m augstu ūdenskritumu. Bet netālu no Māras kambariem atrodas Laupītāju ala (saukta arī par Māras avotiņa alu), no kuras iztekošais avots, domājams, ir sens svētavots. Laupītāju ala minēta jau 1907. gadā izdotā grāmatā «Album Baltikum». Šajā grāmatā minēts vēl kāds Svētais avots aptuveni pusotru versti no Māras kambariem, Kalicas muižas mežā, pie kura vecos laikos ļaudis ziedojuši. Meklējot dabā, arī šis svētavots ir atrodams – tas ir 2 km augšpus Māras kamba-riem, pie Mazstepēm Abavas senlejas sāngravā. Būtībā tur ir avotu grupa, kas sastāv no vismaz astoņiem avotiem un atrodas mežā, Abavas labā pamatkrasta ielokā. Tādējādi var secināt, ka mūsdienās vēl saglabājies gan Svētavots pie Mazstepēm, gan Māras avotiņš, kas iztek no Laupītāju alas, bet nav vairs avotu, kas izveidojuši senās kulta alas – Māras kambarus. Tomēr saistībā ar visu šo svēto avotu kompleksu mazliet piesardzīgu dara tas, ka tik nelielā platībā – 2 km garā Abavas krasta posmā – ir trīs senas svētvietas, bet tajā pašā laikā apvidus ir mežains, apdzīvotas vietas tālu, arī senas dzīvesvietas tuvumā nav atklātas. Var jau būt, ka kādai no šīm vietām svētvietas statuss piedēvēts jaunākos laikos, bet var būt arī tā, ka, piemēram, katoļu baznīcai aizliedzot senos rituālus pie Māras kambariem, cilvēki sākuši par pagānisko svētvietu lietot grūtāk pieejamo Māras avotiņa (vēlāk sauktu arī par Laupītāju) alu un Svētavotu mežā pie Mazstepēm.
Velna acs avots pie Kandavas pagasta Kāļu mājām ir aizsargājamais ģeoloģiskais un ģeomorfoloģiskais dabas piemineklis un arī sens kulta avots. Pēc ūdens sastāva tas uzskatāms arī par sēravotu. Interesantais avots atrodas Čužu purva malā.
Kandavas sēravoti un čužas
Kandavas sēravotu grupu jeb Čužu sēravotus netālu no Kandavas atklājis tur bijušās ārstniecības iestādes dibinātājs Ž. Dannenbergs, kurš 1902. gadā, būdams smagi slims ar reimatismu, laukā atradis avotu, kas savādi odis. Izmantojot avota ūdeni, viņš ar laiku pilnīgi izārstējies, un, kad ļaudis to uzzinājuši, gājuši turp ārstēties. Nelielās vienvietīgās būdiņas vietā drīz tika uzbūvēta daudz lielāka ēka ar trim vannām, bet 1904. gadā atklāja jau divas atsevišķas nodaļas – dāmām un kungiem. 1921. gadā to izmanto Sarkanā Krusta Kandavas nodaļa, un klientu netrūkst. 1923. gadā ārstniecības iestāde nodeg, taču tūlīt pat to sāk atjaunot, un nākamajā gadā tā atkal darbojas. Diemžēl Otrā pasaules kara laikā Kandavas sēravotu ārstniecības iestāde tiek iznīcināta un vairs netiek atjaunota, bet no slavenā sēravota mūsdienās palikusi vairs tikai aka.
Blakus sēravotam ir Čužu purva liegums – vienīgā krūmu čužas (Pentaphilloides fruticosa) autohtonā atradne Latvijā. Aizsargājamais objekts šajā vietā izveidots jau 1927. gadā 14,5 ha platībā ar nosaukumu «Kandavas sēravotu mežs». 1936. gadā, lai aizsargātu krūmu čužu, objekta platību palielināja līdz 40 ha. 1957. gadā tajā pašā vietā jau 70 ha platībā noteica valsts aizsardzības statusu sērūdeņraža avotu un saldūdens kaļķiežu iegulu saglabāšanai un Čužu purvu ieskaitīja ģeoloģisko objektu kategorijā. Bet 1977. gadā jau 131 ha platībā izveidoja botānisko liegumu visas ekosistēmas saglabāšanai. Čužu purvs atrodas Abavas senielejā, uz kreisā krasta terases. To veido čužu krūmu sakņu sistēmas radīti izciļņi, vecās saldūdens kaļķu raktuves ar sekliem dīķīšiem un dažas Abavas vecupju paliekas ar sīkiem avotiņiem. Lieguma teritorijai cauri tek divi strauti, no kuriem viens – Velna jeb Pirts strauts – sākas no Velna acs avota, kas ir sena kulta vieta un debita ziņā liels avots (to iespējams apskatīt, neieejot purvā). Pašreizējā Čužu purva lieguma teritorija ir 96 ha liela, tajā sastopama ne vien krūmu čuža, bet vēl vairāk nekā 40 aizsargājamu augu, putnu, tauriņu un dzīvnieku sugu.
Citi diži avoti pie Abavas
Lielais Stelbu avots meklējams Abavas labajā senkrastā. Avots spēcīgs – tā ūdens izplūdes debits aptuveni 20 litru sekundē. Vietējie iedzīvotāji zina stāstīt, ka Stelbu avots kādreiz darbinājis vietējās ūdensdzirnavas, kad pie dzirnavām esošā avota un strautu ūdens pietrūcis. Gar meža malu līdz Stelbu avotam bijis izrakts grāvis jeb kanāls, pa to ūdens tecējis uz dzirnavdīķi. Mūsdienās avots joprojām spēcīgs, tā iztekas vieta aptuveni 1,5 x 1,5 m liela, tās gultnē, 30 x 30 cm lielā laukumā izverdot smilti, plūst kāpjošais avots. Stelbu avots atrodams arī dažādās jaunākās kartēs, tas meklējams starp Māras kambariem un Rendu.
Aclejas avoti atrodami Abavas labajā krastā lejpus Rendas. No Aclejas avotiem iztek maza upīte, ko tā arī sauc – Aclejas upīte (reizēm arī Strazdiņupe), un tā līkumodama aiztek uz Abavu. Paši avoti atrodas drūmā, mitrā egļu mežā aptuveni 700 m no Strazdiņu mājām. Dažādos literatūrā atrodamos datos ir ziņas, ka te plūst 6-12 avotu. Droši vien grūti saskaitīt avotus, kas slēpjas zem koku saknēm, un dažviet grūti nošķirt, kur iztek viens, kur vairāki avoti. Pati lielākā avotu gultne ir kā liels, 6 m plats un līdz 3 m dziļš akacis brikšņainā mežā.
Kas var visus saskaitīt?
Avotu Abavas krastos ir vēl daudz. Visus nevar aprakstīt vienā rakstā, pat uzskaitīt būtu pagrūti. Var tikai īsumā vēl pieminēt dažus interesantākos avotus un palielākās avotu grupas. Piemēram, Sabilē ir ziņas gan par Sabiles ielas avotu, gan par avotu grupu Abavas krastā pie Sabiles. Tur upes kreisajā krastā ir kāds avots ar lielu dzelzs saturu. Vēl viena interesanta avotu grupa tuvu pie Abavas vasaras līmeņa ir tās labā krastā lejpus Veģu tilta, tur ir četri iztekoši un septiņi kāpjoši avoti.
Tuvu pie pašas Abavas, tās pieteku krastos, atzīmējamas dažas vietas, kuras, stāstot par Abavas avotiem, nevar nepieminēt. Viena no tām ir Kalešupītes avotu grupa – pieci kāpjoši dzelzsavoti Kalešupītes labajā krastā, ne pārāk tālu no tās ietekas Abavā. Otrs interesants, bet izmēros neliels avots ar mazu ūdenskritumiņu ir Īvandes upītes labajā krastā pie Rendas. Tas atrodams 150 m lejpus Rendas rumbas (lielākā Īvandes ūdenskrituma) un 30 m no upes. Tikai divus metrus pa virszemi patecējis, un – jau avota veidots divpakāpju ūdenskritums (kopumā 1,2 m augsts; pirmoreiz aprakstījis G. Pāvils, «Vides Vēstīs», 2003. g. Nr. 4.).
Ir, protams, vēl arī citi avoti un avotiņi Abavas krastos, bet šie – aprakstītie – ir interesantākie, lielākie un īpatnējākie. Iespējams, ka Abavas krastos atrodami vēl daudzi citi nozīmīgi, bet līdz šim plašāk neizpētīti avoti!
Andris Grīnbergs
Publicēts 2009.gada maijā.