Interjers ir telpu iekšējā apdare, mēbeles, iekārtas, priekšmeti, daudzas dažādas lietas, kas atrodas telpā un savieno to ar ārtelpu. Tas ir lietu kopums, kuram ikdienā bieži vien nepievēršam uzmanību, jo viss ir tik pierasts, pazīstams, nemainīgs. Ja rodas vēlēšanās kaut ko mainīt, tad pārbīda kādu skapi, uz sienām uzlīmē citas tapetes vai nokrāso nedaudz savādākā tonī… Viss ir tāpat, tikai nedaudz savādāk. Kā saka «par gaumi nestrīdas» un katrs cilvēks veido sev apkārt tādu vidi, kurā viņš jūtas ērti. Bet, lai mēģinātu savādāk – vispirms jāiepazīst ēka, telpas un elementi, kas laika gaitā veidojuši tās tradicionālo interjeru. Un nevajag iedomāties, ka tradicionāls interjers ir smērējošas sienas, krāsotas ar līmes krāsu, balsināti griesti un «vecas» mēbeles (pēdiņās, jo šodien daudzi šo vārdu uztver kā sinonīmu vārdam – nolietojies, nederīgs). Tradicionālā interjerā labi iederas arī modernas stila mēbeles un priekšmeti, tradicionālās formās un konstrukcijās izgatavotas jaunas mēbeles, jo tradīcija nav senu lietu akla kopēšana, bet jaunu radīšana, zinot tradicionālo uzbūves un izgatavošanas veidu, materiālu un tā sagatavošanu, apdari. Tas attiecas ne tikai uz būvgaldniecības izstrādājumiem, bet arī uz apmetumu, krāsām, paklājiem, aizkariem, citiem iekārtas priekšmetiem. Tradicionāla interjera apdare ir laika gaitā pārbaudīti materiāli, apdares veids, toņu gamma. Ir zināms materiāla sastāvs, izgatavošana, īpašības, zināms, kā tas noveco. Pie tam visi šie materiāli ir atgriezeniski, jebkurā brīdī tos var notīrīt, nomazgāt.
Katrai telpai, atkarībā no tās funkcijas, vienmēr bijusi sava, semantiski atšķirīga apdare – faktūrā, materiālā, kompozīcijā, krāsu gammā, kas piešķir tai atpazīstamību un palīdz orientēties ēkā. Sava sienu apdares kvalitāte un materiāli ir priekšnamam un sava ēdamistabai. Tāpat kā ēkai ir uzbūves principi, konstruktīvie mezgli, kas nodrošina ēkas noturību, arī iekštelpu apdares veidošanā tādi ir. Priekšnams vienmēr būs vienkāršāks un tā apdare – kā ievads ēkā. Tālāk viesistaba – mājīga un reprezentatīva ar papīra tapešu apdari vai dekoratīviem krāsojumiem. Ēdamistaba bija pirmā telpa, kurā sienas sāka krāsot ar eļļas krāsām rāmju sistēmā vai paneļos, kā arī lika koka paneļus. Guļamistabas – intīmākas, pārējās telpas iekārto atkarībā no to funkcijas. Visus iespējamos variantus nemaz nevar uzskaitīt. Tāpat arī detaļas. Līdz kokam notīrītas durvis, kas izgatavotas ar domu, ka tās tiks krāsotas un visi defekti nosegsies, nav tradicionāla interjera daļa. Tādas visos laikos bijušas bēniņos. Durvju lielākā vērtība ir sākotnējais krāsojums un oriģinālā furnitūra – slēdzene, rokturis, viras.
Baltā garlaicība
Bieži vien pēc remontiem lielākajā daļā telpu valda baltā krāsa vai ļoti gaiši smilšu toņi uz garlaicīgām spoguļgludām sienām un griestiem. Kaļķu javas apmetuma virsma ir raupja, graudaina, vietām nelīdzena, bet gaismas un krāsas spēles apdzīvota. Par kaļķu javas apmetuma labajām īpašībām rakstīts jau iepriekšējos rakstos, jāsaka tikai, ka tas ir piemērots materiāls visa veida telpām un tālākai apdarei – krāsošanai, papīra tapetēm. Baltā krāsa vienmēr ir bijusi nabadzības krāsa un ar kaļķu pienu vai krītu balsināja vienkāršākās istabas un saimniecības telpas. Lētākie pigmenti bija sodrēji, malts ķieģelis, okers (arī dedzinātais okers) un dzelzs oksīds (t.s. zviedru sarkanais, angļu sarkanais). Tie ir neorganiskie jeb zemes pigmenti, izturīgi pret dilšanu un nebalē. Zilā un zaļā krāsa līdz ķīmijas industrijas uzplaukumam vienmēr bijusi dārgāka un vienkāršākos interjeros tikai papildināja, akcentēja krāsojumu, bet bagātākās ēkās gaiši zilais un zaļais bija izplatīts sienas tonis. Atkarībā no kopējās krāsojuma kompozīcijas, to papildināja ornamentālas dekoratīvas joslas sienas augšdaļā, cokols. Šī vienkāršā krāsojuma sistēma šodien gandrīz aizmirsta, bet dabīgos toņos krāsotas sienas un dekoratīvas joslas piedod telpai individuālu raksturu un pabeigtību. Tāpat cokola krāsojumam ir ne tikai dekoratīva, bet arī praktiska nozīme: tā kā sienas apakšējā daļa ātrāk nosmērējas, tad vienkāršāk un lētāk ir pārkrāsot cokolu nevis visu sienu. Zemie melnie un pelēkie cokoli parasti krāsoti priekšnamā, gaitenī, dzīvojamās telpās augstāk, vienotā sistēmā ar sienas krāsojumu. Joslas senāk krāsoja brīvrokas tehnikā, bet jau drīz to nomainīja trafareti jeb šabloni. To iespējas ir ļoti plašas gan tehniskā ziņā – no vienkāršām josliņām līdz tepiķveida ornamentam pa visu sienas plakni (raksturīgi historisma un jūgendstila interjeriem), gan rakstu un krāsu salikumu ziņā.
Griestu debesīs
Arī griestu krāsojums daudz neatpaliek no sienu krāsainības. Griestu plaknē pa perimetru krāsotas gan dažāda platuma un toņu svītras, arī bronzas krāsas zīmējumi, gan ornamentālas joslas, gan kompozīcijas ar svītrām, joslām un stūros lielākiem ornamentiem. Griestu centrā var būt gan plastiskas no ģipša vai papje maše veidotas, gan krāsotas centrālās dekoratīvās rozetes. Griesti balsināti ar krītu, deoratīvie krāsojumi ar līmes krāsām, līdzīgi kā sienas.
Pie griestu apdares jāmin siju griesti ar dēļu klāju, kas reizēm paslēpušies zem jauna apšuvuma un apmetuma. Varbūt ir vērts tos atsegt un notīrīt. Atkarībā no koka tīrības pakāpes nepieciešama špakteļlāpstiņa lieluma notīrīšanai, misiņa drāšu suka, birste, ūdens un pacietība. Pēc tam slīpēšana, vajadzības gadījumā pieķitēšana ar lineļļas ķiti un eļļošana vai vaskošana. Rezultāts būs vienkārši lielisks un telpa iegūs jaunu dimensiju. Vienkāršākās telpās, kur koks varbūt nav tik kvalitatīvs, giestus var balsināt.
Slavas dziesma līmes krāsām
Viens no mūsdienu mītiem ir tas, ka līmes krāsas smērē (lai gan, kāpēc jāberžas gar sienām) tāpat arī: tās ir grūti uzklāt. Līmes krāsās padomju laikos izmantoja kaulu līmi: vislētāko no līmēm un līdz ar to arī vājāko. Līdz ar to krāsa bija nenoturīga, smērējoša. Izmantojot kazeīna līmi vai vājpienu kā līmi, krāsa ir noturīga un siena «nesmērē». Pareizi sagatavojot virsmu, krāsa viegli klājas, ir sedzoša pat vienreiz nokrāsojot un var iegūt matētu, dzidru, dziļu toni (ja izmanto kvalitatīvus pigmentus). To līmes krāsu mirdzumu un daudzslāņainību mūsdienu modernās krāsas nespēj sniegt, jo veido plēvi, kas gaismu atstaro, radot spīdīgu «plakanu» virsmu. Līmes krāsas ir atgriezenisks materiāls, kuru jebkurā brīdī var nomazgāt. Modernās krāsas, kurās ir PVA līme, nav nomazgājamas vai vienkārši notīrāmas, bet noņemamas ar visu apakšējo slāni. To skaistie sintētiskie toņi ātri balē un, lai iegūtu vajadzīgo krāsas intensitāti, jākrāso vismaz trīs reizes, jo tās nav sedzošas. Līdz ar to nepieciešamais krāsas daudzums palielinās un arī maksa pieaug.
Līmes krāsa ir lēta, it sevišķi, ja to gatavo pats. Tā sastāv no krīta, līmes un pigmenta. Krīts (labāk izmantot krīta pastu) un vājpiens ir lēts, pigmenti – pēc katra spējām. Šodien pigmenti veikalā vairs nav nopērkami, tie jāmeklē pie Edgara Raituma vai jāpasūta ārzemēs. Runājot par ornamentiem un joslām, tie meklējami vecos paraugalbumos, savā vai drauga mājā zem jaunajiem krāsu slāņiem vai pētnieku kolekcijās. Par trafaretu izgatavošanas un uzlikšanas tehniku ieteicams konsultēties pie kāda daiļkrāsotāja vai šīs tehnikas izmantotāja.
Senās papīra tapetes
Papīra tapetes, vēl senāks sienu apdares veids par līmes krāsu. Šodien vairs nav problēma iegādāties stilam atbilstošas tapetes virsmas kvalitātes, ornamenta vai raksta un toņu ziņā komplektā ar attiecīgo bordes joslu (nedaudz piemirsts svarīgs tapešu apdares elements). Viss atkarīgs no katra iespējām. Ir zviedru tapetes, kas apdrukātas ar maziem zīmodziņiem. Ir historismam raksturīgās, ar sulīgiem florāliem rakstiem gaišos toņos un piesātinātos vīnsarkanos vai zaļos toņos.
Aizraujoši atklājumi
Uzzīmējot acu priekšā savu sapņu interjeru mājā, dzīvoklī vai vienā istabā, tajā jāparedz arī pārējās detaļas – grīdas materiāls un krāsojums, logi un durvis ar attiecīgo furnitūru un apdares kvalitāti, apkure. Senas dēļu grīdas var noslīpēt, mehāniski notīrīt ar cikliņu un iegūt skaistu vecu dēļu grīdu, kuru var krāsot, eļļot vai atstāt kā ir un regulāri mazgāt ar sārmu. Vecu dēļu grīda «nestaigās», nevērpsies un neplīsīs, kā jaunie nenoturētie dēļi. Var arī izgatavot jaunus dēļus no veca koka, tikai tas būs ievērojami dārgāk. Notīrot vecās krāsas līdz pirmajiem slāņiem, var atklāties interesants krāsojums – parketa imitācija, paklājs armalu, arī flīzes. Ja tas labi saglabājies, var atstāt sākotnējo krāsojumu, nostiprinot ar lineļļu. Durvīm un logiem vislabākās būs lineļļas krāsas, par kuru labajām īpašībām runāts jau iepriekšējos rakstos. Logu vērtņu fiksējošie elementi, durvju slēdzenes ir remontējamas, var iegādāties trūkstošās detaļas, pievīlēt atslēgas.
Par aizkariem
Logā var ielikt rullīti no kokvilnas auduma, piekārt lina aizkarus, veidot aizkaru komplektu noteiktā stilā vai atstāt logu bez aizkariem. Viens no aizspriedumiem ir, ka kokvilnas auduma rullītis lietojams tikai virtuvē. Jau no seniem laikiem tie likti dzīvojamo telpu logos un arī muižu kungu māju zālēs. Tāpat arī visparastākie austie lupatu celiņi un tepiķi – sens, praktisks un dekoratīvs interjera priekšmets. Turpinot par logiem – puķu podi uz palodzes, uz podestiem vai statīviem. Tik sena un tradicionāla puķe kā ģerānija, ziedoši hipeastri pavasarī, palmas un citronkoki. Kašpo ir dekoratīvi puķu podu ieliekamie trauki. Un vēl daudz citu detaļu.
Atgriežoties pie ideālā tēla – vīzijas
Zinot, kāda izskatīsies telpa gala rezultātā, iespējams to veidot pakāpeniski, iegādāties mēbeles un iekārtas priekšmetus, pat sākot ar vāzi. Jo šī vāze stāvēs istabā, uz tieši tāda galda, kurā uz grīdas būs tāds paklājs, utt. Neaizraujoties ar pagaidu elementu iegādi, bet izmantojot esošās lietas, kuras pamazām nomainīs īstās, domās izlolotās.
Katra īpašnieka, interjera modes maiņa rada izmaiņas ēkās, tās telpās. Katra reize bijusi tā labākā un skaistākā. Atskatoties pagātnē, tā var droši teikt, jo viss noticis viena stila ietvaros, balstoties uz paaudzēs iedibinātu tradīciju. Kā šī tradīcija izpaudīsies kārtējā pārmaiņu laikā – 21.gadsimtā?
Kristīne Veinberga
Publicēts 2003.gada oktobrī.