Gaujas Nacionālais parks svin jubileju

1973. gada 14. septembrī Latvijas Padomju sociālistiskās republikas valdība apstiprināja Gaujas nacionālā parka nolikumu un ģenerālshēmu – tika dibināta jauna aizsargājamā dabas teritorija, pie kuras izveidošanas nākamā gada pavasarī ķērās klāt jaunais kolektīvs

Gunāra Skribas vadībā. Par GNP padomju laika periodu un pirmā direktora Gunāra Skribas atmiņas lasiet «Vides Vēstu» vasaras numurā, bet tagad – solītais turpinājums.

90. gadi Latvijā nāca ar lielām pārmaiņām – Atmodu, sociālisma sabrukumu, valsts iekārtas maiņu. Gaujas nacionālā parka pārvalde joprojām bija mežsaimniecības sistēmas struktūrvienība. Kad Latvijā tika radīta Meža ministrija, jaunais ministrs Kārlis Banis un viņa galvenais padomnieks Arnis Skulte bija iecerējuši Gaujas nacionālā parka teritoriju turpmāk saukt par Gaujas virsmežniecību ar visām no tā izrietošajām sekām un specisko dabas aizsardzību uzticēt mežsargiem. Inspekcijas dienestu likvidēja. Taču pagāja vien pāris gadu, un nu jau cits meža ministrs Kazimirs Šļakota parka inspektoru sistēmu atjaunoja. Šo ministru vērts pieminēt arī tādēļ, ka tieši viņš uz Gaujas nacionālā parka administrāciju atveda nākamo GNP direktoru Jāni Strautnieku –

Parku, tāpat kā visu Latviju, skāra zemes reforma, taču rezervātus izdevās saglabāt nesadalītus un Gaujas līčus – nosargāt no privatizācijas. Parka darbinieki daudz darīja, lai likumdošanu ievadītu dabas aizsardzībai labvēlīgā gultnē un senielejas, kā arī pieteku ieleju mežu mantiniekiem iemainītu zemi no dabas aizsardzības viedokļa mazāk nozīmīgās teritorijās. Deviņdesmitajos gados lielāku uzmanību sāka pievērst valsts un privāto mežu apsaimniekošanai. No 2000. gada Gaujas NP likumā tika iekļauts punkts, ka lieguma zonā valsts un pašvaldību mežos koksnes ieguve ir aizliegta, un tas bija liels sasniegums, ņemot vērā intensīvās mežsaimnieciskās darbības, kas Latvijā uzņēma arvien lielākus apgriezienus. Tā kā parka teritorijā bija liels privāto zemju īpatsvars, tika domāts, kā šo cilvēku intereses samērot ar dabas aizsardzību. Kādu laiku valsts piešķīra līdzekļus īpaši nozīmīgu dabas teritoriju atpirkšanai no privātajiem zemes īpašniekiem dabas liegumu zonā – tā atpirka vairākus simtus hektāru, bet finanšu trūkuma dēļ šis process apstājās…

Raksta turpinājumu lasiet pdf formātā VV 03/2013

Rita Jakovļeva, Dabas aizsardzības pārvalde

Atbildēt Atcelt atbildi