Ne viens vien, raugoties aļņa fotoportretā, ir nodomājis: zirgs ar ragiem. Pēc dabas būdams mierīgs un nesteidzīgs, tas radis visu uztvert mierīgi, jo nav daudz to, kas spētu nodarīt alnim gauži. Alnis pavisam noteikti ir veiksminieks – izdzīvotājs. Tā senči minuši zemi jau pirms diviem miljoniem gadu. Var diezgan droši apgalvot – kopš laika, kad alnis braucīja koku lapas un skatījās uz tuvumā esošo mataino degunradzi, muka no alu lauvas un laidās pāri upei vietā, kur krastā rāmi dzer mamuti, tā izskats nav būtiski mainījies.
Alnis ir viens no Latvijas senākajiem apdzīvotājiem, īstens aborigēns. Tas piedzīvojis daudzus leduslaikmetus. Baltijas teritorijā tolaik esošajās tundras stepēs tas dzīvoja arī laikā, kad kusa pēdējais ledājs un Skandināviju vēl sedza pēdējā ledus cepure. Pirmās liecības par alni Baltijā attiecināmas uz agrīno holocēnu aptuveni pirms 12 000 gadu. Par to liecina kauli, kas atrasti senās apmetnēs Igaunijas teritorijā. Tas ir laiks, kad te vēl bija sastopami ziemeļbrieži. Apkārt klejoja lāči, medījumu dzina vilku bari, lūši uzglūnēja baltajiem zaķiem, bet stirnas un pelēkie zaķi te vēl nebija ieradušies. Gadu tūkstošu laikā mainījās klimats un augājs, ezeru vietā veidojās purvi, visu lēnām pārņēma mežs. Ziemeļbrieži aizgāja uz ziemeļiem, kārtējo reizi mainījās klimats, un šeit ienāca staltbrieži, meža cūkas, tauri. Aļņu bija te mazāk, te vairāk, bet tie vienmēr dzīvojuši šajā zemē.
19. gadsimta otrajā pusē Krievijas impērijā novērots aļņu skaita pieaugums, tad gadsimtu mijā tas ievērojami saruka. Igaunijā 1924. gadā uzskaitīti vien 25 aļņi. Arī Latvijā 1923. gadā aļņi bija saglabājušies nelielā skaitā (aptuveni 100) Vidzemes un Kurzemes lielākajos mežu masīvos. To skaits visā areālā atkal pieauga, sākot ar 20. gadsimta vidu. Viens no iemesliem bija tas, ka 1920. gadā Padomijā tika aizliegtas aļņu medības. Tos nemedīja arī Latvijā, aļņu skaita straujo pieaugumu Baltijā sekmēja to imigrācija no ziemeļaustrumiem. Maksimumu Baltijas populācija sasniedza 1973. gadā, kad Latvijā tika reģistrēti aptuveni 22 000 aļņu, tomēr vairākums tā laika pētnieku uzsver, ka reālais aļņu skaits Baltijā tolaik bijis daudz, daudz lielāks. Pašlaik Latvijā ir aptuveni 23 000 aļņu.
Ar ko tad alnis ir tik īpašs? Tas ir lielākais briežu dzimtas pārstāvis pasaulē. Jebkurš cilvēks blakus alnim izskatās sīks. Alnim ir ļoti garas kājas, un tā priekškājas ir garākas par pakaļkājām – tas ļauj vieglāk pārvietoties koku sagāzumos. Kā visi pārnadži, alņi staigā uz pirkstgaliem, t.i., nagiem. Katrs, kurš redzējis aļņus netraucēti barojamies, būs ievērojis, cik klusi tie prot zagties pa kritušiem koku zariem pielauzītu mežu. Plati ieplešot kāju pirkstus, aļņi iegūst «sniega kurpes», kas ļauj tiem pārvietoties purvājos un staignājos.
Alnis ir īsta šķeldojamā mašīna, jo pārtiek galvenokārt no kokaugiem, it īpaši sniegotā ziemā. Šajā laikā tas mēdz piebāzt kuņģi ar koku zariņiem, no kuriem rupjākie ir zīmuļa resnumā. Alnis ēd koku lapas, ziemā – skujas, sīkkrūmus, ķērpjus un papardes. Līkdegunis uzkož arī pa kādai sēnei. Četrdaļīgais 100 litru ietilpīgais kuņģis ir kā liela fabrika, kurā strādā miljardiem baktēriju, vienšūņu un mikroskopisko sēņu, pārvēršot celulozi glikozē. Vēlāk šie «fabrikas strādnieki» paši tiek sagremoti, kļūstot par vērtīgu olbaltumvielu avotu. Aļņa purns, mute un trešdaļu metra garā mēle ir izcili piemērota koku zaru un lapu plūkšanai un braucīšanai.
Īpašais kažoks ļauj alnim gulēt tieši uz sniega un nepiesalt pie zemes, jo katrs tā matiņš ir kā noslēgta caurulīte. Alnis ir labs peldētājs. Vasarā aļņi mēdz dziļi iebrist ezeros un upēs, kur tie pat nirst, lai barotos ar ūdensaugiem. Tomēr bīstamākais laiks, jo īpaši jaunajiem aļņiem, ir brīdis, kad ūdeņus klāj plāns ledus, – tad daudz aļņu noslīkst, ielūstot ledū. Daudz aļņu iet bojā uz autoceļiem, īpaši dzīves pirmajos gados.
Pieaugušam alnim nav daudz ienaidnieku. To teļiem uzbrūk lāči. Arī vilki raugās tikai pēc jauniem vai novārgušiem nagaiņiem. Pieaudzis alnis spēj aizstāvēties pat pret tādu superspēku kā vilku bars, – tas iebāž pakaļgalu biezās eglītēs vai krūmājā un atkaujas ar priekškājām.
Aļņi labprāt barojas jaunaudzēs, tāpēc no mežinieku viedokļa alnis ir liels meža postītājs, kas intensīvi jāmedī. Pagājušajā 2017./2018. gada medību sezonā Latvijā tika nomedīti vairāk nekā 7000 aļņu (salīdzinājumam: Zviedrijā ik gadu nomedī aptuveni 100 000 aļņu, bet tur to ir 300 000–400 000).
Ja tev gadās ceļmalā ieraudzīt alni, nedrāz tam garām milzu ātrumā, jo tas var beigties ar sadursmi. Brauc garām cienīgi un izbaudi tikšanos ar vienu no šā gada dabas simboliem – Gada zvēru alni!
Vilnis Skuja; autora foto