Jau vairākus gadus tie, kuri vēlas lasīt interesantus rakstus par vidi, ir laipni aicināti ne tikai vides medijos, bet arī biznesa presē. Tas ir tikai normāli, jo vides apstākļi ir viens no galvenajiem kritērijiem biznesa veiksmei vai neveiksmei. Ne velti Pasaules ekonomikas forumā Davosā, analizējot lielākos riskus, ar kuriem nāksies saskarties uzņēmējiem, jau nez kuro gadu tiek izceltas tieši klimata pārmaiņas, tīra ūdens trūkums un citas vides likstas. Rietumeiropas un Skandināvu uzņēmumi un valsts iestādes aulēkšo ilgtspējas virzienā un meklē iespējas strādāt tā, lai darbavietas būtu ne tikai šodien, bet lai tās nenoslīktu vai neizkalstu tuvāko gadu laikā. Mazāks, bet progress jūtams arī Latvijā.
Aizvadītajā sezonā nevarēja nemanīt, kā dažādi festivāli sper platus soļus ilgtspējas virzienā. Ir vairāki iemesli, kāpēc tā darīt. Galvenais – ar vidi ir slikti, vainīgi pie tā esam mēs, un mums tas ir jālabo. Tomēr ir daudzi, kas netic nevienam no šiem argumentiem. Bet pat viņi atradīs iemeslus tomēr ieviest videi draudzīgākas prakses, rīkojot savu trādirīdi. Pirmkārt, cilvēku, kuriem rūp vide, kļūst aizvien vairāk. Sevišķi daudz tādu ir jauniešu rindās, kas ir festivālu auditorija. Otrkārt, būt videi draudzīgam dažkārt ir finansiāli izdevīgi. Piemēram, ja ietaupi enerģiju, ietaupi naudu. Un jāmaksā tikai par nešķirojamo/nešķiroto jeb «parasto» atkritumu nodošanu. Treškārt, mēs esam Eiropas Savienībā, un tas ir labākais, kas ar Latviju noticis vides aizsardzības jomā. Tas nozīmē, ka arī uz mums attieksies direktīva par plastmasas krāmu ierobežošanu. Piemēram, no 2021. gada būs aizliegtas putupolistirola krūzītes un ēdienu trauki. Ierobežota tiks arī parasto plastmasas glāžu lietošana. Un skaidrs, ka ES prasības ar laiku kļūs tikai zaļākas un zaļākas. Nebūs nekāda – oi, misējās, ejam atpakaļ! Ceturtkārt, videi draudzīgāka dzīve sniedz gandarījumu. Psihologu pētījumi liecina, ka «zaļas» darbības cilvēkiem palīdz justies laimīgākiem. Tieši tā – atbildība pret vidi nav nekāds upuris!
Ar vienu talku un šķirošanu nepietiek
Var jau sacīt, ka viszaļākais festivāls ir tas, kurš nenotiek vispār. Manuprāt, tas ir tāds sliņķu radīts prātuļojums. Kāpēc sliņķu? Jo nudien nav vienkārši meklēt veidus, kā pasākuma radīto ietekmi samazināt līdz nieka līmenim. Tas ir nopietns, bet izdarāms darbs.
Ja būtu jāizceļ pasākums, no kura mācīties varētu citi, noteikti jāskatās Cēsu virzienā uz sarunu festivālu «Lampa». Organizatori jau vairākus gadus bija meklējuši iespējas atbrīvoties no vienreizlietojamām plastmasas glāzēm, un šoreiz tas bija izdevies – viņi izmantoja depozītglāzes, kuras pēc tam «strādāja» arī citos festivālos, koncertos un pasākumos. Princips ir ļoti vienkāršs: nopērc glāzi par trīnīti, ej uz bāru, ielej tur savu dzērienu, izdzer dzērienu, ej atkal uz bāru un netīro glāzi atdod, dabū vietā tīru ar jaunu dzērienu. Kad pietiek dzert, dodies uz vietu, kur sākumā glāzi nopirki, un atdod to atpakaļ, pretī saņemot savu trīnīti. Ja glāzi pazaudē, zaudē arī trīnīti. Bet tas, kurš to atradīs, «uzvārīsies».
Vienreizlietojamo glāžu atstāšana vēsturē ir tikai viens no darbiem. Kā pastāstīja «Lampas» producente Lelde Prūse, svarīgi bijis savu redzējumu par to, kas ir un kas nav zaļi, izrunāt ar visiem diskusiju un pasākumu organizatoriem. Tā, piemēram, organizatori lūguši izvērtēt, vai tiešām nepieciešami papīra bukleti vai lieli baneri. Pavisam stingri bijis liegts rotāt sevi un savus pasākumus ar hēlija baloniem. Un, izrādās, ja cilvēkiem normāli izstāsta, kāpēc nepieciešams kaut ko ierobežot, ļaudis labprāt iesaistās.
Laba ziņa skaļi izskanēja arī no festivāla «Laba daba» – viņiem gada laikā izdevies samazināt atkritumu apjomu par vairāk nekā 40% (apmeklētāju skaits palicis nemainīgs). Festivāla organizators Madars Štramdiers neslēpj, ka šis sasniegums priecē arī finansiālu apsvērumu dēļ – tā kā atkritumu izvešana kļūst aizvien dārgāka, vienīgais veids, kā visus ienākumus vārda tiešā nozīmē neizmest miskastē, ir radīt mazāk drazas. Arī šeit savu darbu godam darījušas depozītglāzes, bet tās ne tuvu nav vienīgās, kam var pateikties par iespaidīgajiem panākumiem (jo plastmasas glāzes, lai arī kaitinošas, tomēr ir vieglas). Festivāla apmeklētāji vienkārši ņem līdzi mazāk ēdiena un dzēriena. Mūzikas un atpūtas baudītāji iemācījušies adekvāti aprēķināt, cik izdzers un apēdīs, – viņi vairs neņem līdzi tonnām gardumu un alkohola, lai nedēļas nogales beigās to atstātu vietējās miskastēs.
Festivāla «Komēta» rīkotāji jau aizpērn nolēma, ka nevēlas grimt plastmasas trauku jūrā, tāpēc viņiem ir trauku «bibliotēka» – atnāc, paņem trauku dzērienam vai ēdienam un pēc tam to nomazgā un noliec atpakaļ.
Aizvien biežāk potenciālie sadarbības partneri un finansētāji pirms mešanās uz vienu roku uzņēmējiem prasīs, kur biznesā ir vieta videi. Ir pienācis laiks, kad dižošanās ar to, ka «mēs šķirojam atkritumus un piedalāmies Lielajā talkā!», ir gandrīz tas pats, kas atzīt – «mēs nedarām neko». Iespējas ir milzīgas. Pat festivāls var kļūt par vides aizsardzības notikumu, ja vien piedomā, kā taupīt enerģiju, kā neradīt atkritumus, kā nesviest ārā pārtiku un kā piedabūt cilvēkus pārvietoties ar sabiedrisko transportu.
Elīna Kolāte