Pastāvošās tirdzniecības un Pasaules tirdzniecības organizācijas pretinieki par problēmu uzskata darbojošās tirdzniecības sistēmas neatbilstību sabiedrības interesēm. Kopš 1944. gada Bretonvudas konferences 1 starptautiskā tirdzniecība ar precēm un pakalpojumiem ir pieaugusi līdz milzīgiem apjomiem, lielākajai daļai resursu un ražotāju atrodoties mazattīstītajās valstīs, bet peļņai koncentrējoties OECD valstīs 2. Līdzsvara trūkumu daļēji skaidro statistikas dati: pasaulē ir apmēram 40 000 transnacionālo korporāciju, pēc gada apgrozījuma 500 lielākās pieder Japānai, ES un ASV un kontrolē apmēram 70% starptautiskās tirdzniecības pasaulē un 80% ārvalstu investīciju.
Liela daļa mūsu patērētās pārtikas un plaša patēriņa preču nāk no trešās pasaules valstu zemniekiem un jaunattīstības valstu strādniekiem. Taču daudzi, piemēram, Peru kafijas un banānu audzētāji, Filipīnu cukurniedru audzētāji, Rumānijas apģērbu ražotāji vai Taivānas sportu apavu ražotāji, kas strādā labi pazīstamu korporāciju preču zīmju ražotnēs (šajā piemērā Nescafe, Unilever, Chiquita, H&M, Nike), nesaņem atbilstošu samaksu par veikto darbu. Zemnieki, kurus noslogo parādi un nabadzība, ir spiesti strādāt vidi degradējošās plantācijās par ļoti zemu atalgojumu. Ražotāji, kam pieder nelieli zemes gabali, bieži tiek izolēti no tirgus un savu preci ir spiesti pārdot starpniekiem par pārāk zemu cenu. Ražotnēs ir slikti darba apstākļi, darbs ir nestabils, un strādnieki saņem darba algu, kas zemāka par iztikas minimumu. Kaut gan korporāciju struktūra un modus operandi nedaudz mainās, galvenais veids, kā samazināt izmaksas, joprojām ir – strādnieku atlaišana, darba algas un sociālās palīdzības samazināšana.
Piemērs par banāniem3
1899. gadā tika nodibināta kompānija United Fruits. 1949. gadā tai piederēja 14 miljoni ha zemes Jamaikā, Kubā, Dominikānas Republikā, Panamā, Hondurasā, Nikaragvā un Kolumbijā. Gvatemalā tā bija visas dzelzceļa infrastruktūras īpašniece. 1954. gadā ASV ar United Fruits sabiedrisko attiecību speciālistu priekšgalā veicināja Gvatemalas valdības gāšanu – jo tā, lūk, bija paredzējusi ekspropriēt apmēram 1 600 000 ha zemes un atbalstīt strādnieku prasības uzlabot darba apstākļus un palielināt atalgojumu. 1958. gadā ASV valdība sāka neuzticības tiesas prāvu pret United Fruits banānu ražošanas monopolu, lai novērstu pārmetumus par šīs kompānijas tiešo ietekmi uz valdības ārpolitiku. Un rezultātā kompānija tika pārveidota, un mūsdienās ir pazīstama kā trīs ekonomiski spēcīgākās banānu ražotājkompānijas – Chiquita Brands, Dole Food Company un Del Monte Fresh Produce. Šīs ir galvenās banānu importētājas uz Eiropas valstīm.
90. gados Chiquita, mēģinot izvairīties no atbildības par darba apstākļiem minēto valstu plantācijās, kā aizsegu izmantoja vietējo kompāniju nosaukumus. Strādniecēm iepakošanas fabrikās ir jāstrādā ar veselībai kaitīgām ķimikālijām, kas izraisa nelabumu un padara jēlas kājas. Daudzas sievietes, bieži vien tās ir vientuļās mātes, spiestas strādāt augām dienām un nereti pat naktīs. Ūdeni iedzīvotāji ir spiesti ņemt no akām, kas piesārņotas ar toksiskajām ķimikālijām no apkārtējām plantācijām.
Toties šī kompānija Chiquita veiksmīgi izpilda ekonomiskuma maksimizācijas principu – ar rīcībā esošajiem līdzekļiem tiek sasniegts lielākais iespējamais panākums. To nodrošina zemās ražošanas izmaksas, lielais ražošanas apjoms, lauksaimniecības resursus noplicinošas metodes, ražotņu brīva pārvietošana. Bet rietumu patērētājs (un arī mēs) nepārtraukti saņemam lētus un ķīmiski apstrādātus banānus.
Piemērs par kafiju
Pēc naftas kafija ir otra visvairāk tirgotā prece pasaulē. ASV ir lielākā kafijas patērētājvalsts un importē 20% no pasaules kafijas produkcijas. Neskatoties uz lielo kafijas popularitāti, gandrīz 20 miljoni kafijas audzētāju dzīvo lielā trūkumā pasaules nabadzīgākajās valstīs Salvadorā, Nikaragvā, Meksikā, Peru un Tanzānijā. Nauda, ko mēs par to maksājam, galvenokārt nonāk to kompāniju īpašumā, kas pārkrauj, apstrādā un pārpērk kafijas pupiņas. Ieguvēji ir starptautiskās korporācijas un starpnieki – «koijoti».
Alternatīva – godīga tirdzniecība
Godīgā tirdzniecība (GT) atšķiras ar šādu principu ievērošanu:
- ražotāja un iepircēja (importētāja) partnerattiecības ir dibinātas uz abpusēju izdevīgumu un cieņu,
- tiek slēgti ilgtermiņa līgumi,
- cena, kas tiek maksāta ražotājam, ir atbilstoša padarītajam darbam un augstāka par preču tirgus cenām,
- ražotājs ir sava darba plānotājs un noteicējs,
- veselības, drošības un samaksas noteikumi atbilst vismaz nacionālajos likumdošanas aktos paredzētajam,
- prece ir ražota videi draudzīgā un saaudzējošā veidā.
Godīgajā tirdzniecībā piedalās:
- tirgus ekonomikas apstākļos visvairāk diskriminētie ražotāji dienvidu valstīs. Ražotāji ir zemnieku un amatnieku kooperatīvi, kas izmanto demokrātiskus principus, nodrošinot drošus un cienīgus darba apstākļus, un saglabā lēmējtiesības par preces ražošanu un pārdošanu. Kooperatīvi piedāvā darbiniekiem arī veselības aprūpi, bērnu pieskatīšanu un pieeju izdevīgiem aizdevumiem. Iegūtā peļņa tiek ieguldīta vietējās kopienās. Daudzi ražotāji iegulda naudu un laiku, lai celtu veselības aprūpes centrus un atbalstītu citu kopienu projektus.
- EFTA (European Fair Trade Association) – produkcijas importētāju tīkls Rietumeiropā. GT importētāji no komerciālajiem importētājiem atšķiras ar to, ka viņu mērķis ir sniegt labumu zemniekiem un amatniekiem, nevis nepārtraukti palielināt savu peļņu. Samazinot starpnieku skaitu un pārstrādes izmaksas, godīgā tirdzniecībā 40% no preces mazumtirdzniecības cenas nonāk atpakaļ pie ražotāja, un pretstatā komerciālajiem importētājiem, kas nogaida 60 līdz 90 dienas, pirms maksā ražotājam, importētāji garantē pirmsapmaksu, ar ko norēķināties par izejmateriāliem un uzturēt ģimeni.
- FLO (Fairtrade Labelling Organisation) – organizāciju tīkls, kas darbojas ar GT preču marķēšanu.
- IFAT (International Federation of Alternative Trade) – organizāciju tīkls, kas meklē jaunus ražotājus un noieta tirgus. Bieži korporāciju ražošanas kārtībā pārstrādes un iepakošanas darbi tiek veikti citās valstīs. Dažas GT organizācijas strādā, lai ražotājvalstī, reģionā vai kopienā saglabātu pēc iespējas pilnīgāku ražošanas procesu. GT organizācijas piedāvā arī tehnisko palīdzību, tirgus informāciju, mācības finansu vadībā un atsauksmes par produkciju.
- NEWS (Network of World Shops) – veikalu tīkls.
Ar ko tirgo godīgie tirgotāji
GT veikali lielākoties pārdod amatnieku izgatavotas preces. Pieprasījumu pēc šīm precēm nodrošina lielā kultūras daudzveidība, un tā neļauj amatnieku ražotās preces ierindot masu kultūras preču kategorijā, kurai pieskaitāma korporāciju produkcija. Godīgā tirdzniecība piedāvā dekoratīvus interjera papildinājumus, rotaslietas, tekstilizstrādājumus, keramiku, kā arī pārtikas preces – kafiju, tēju, banānus, šokolādi, medu, cukuru. Augstāka ir arī šo preču kvalitāte, piemēram, ja pārtikas preces tiek audzētas videi draudzīgi – neizmantojot augsni noplicinošas metodes un nepiesārņojot augsni ar pesticīdiem. Precēm ir godīgās tirdzniecības marķējums (Fair Trade, Max Havelaar u.c.), kas tās atšķir no pārējām.
Godīgā tirdzniecība ir alternatīvās ekonomikas veids, ko veiksmīgi realizē daudzās valstīs, pierādot, ka ieguvēji var būt gan patērētājs, gan uzņēmums, gan apkārtējā vide. GT veikalu un importētāju tīkls ir pieejamākais un labākais informācijas avots (www.fairtrade.org).
1 1944. gadā 30. jūnijā ASV sākās pirmā starptautiskā konference pēc II pasaules kara – ANO Monetārā un finansu konference, pazīstama kā Bretonvudas konference.
2 Ar terminu OECD valstis apzīmē 30 pasaules industriāli attīstītās valstis – Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas dalībnieces.
3 Izmantota informācija no žurnāla The New Internationalist, kas tiek publicēts, lai pievērstu uzmanību netaisnīgajām un nevienlīdzīgajām attiecībām starp sabiedrību un pie varas esošo eliti gan mazattīstītajās, gan industriālajās valstīs un lai atgādinātu par nepieciešamību nodrošināt visas sabiedrības pamatvajadzības.
Fanija Blūma
Publicēts 2001.gada jūlijā.