Šobrīd jau nevienu nevajadzētu pārliecināt par atjaunojamo resursu izmantošanu enerģijas iegūšanai. Zaļajiem tas ir svarīgi tādēļ, ka tā mēs ar godbijību izturamies pret vidi; biznesmeņiem tādēļ, ka tā var gūt peļņu; nacionālistiem – tādēļ, ka līdz ar pašapgādi stiprinām valsts neatkarību; savs labums arī tā sauktajiem labklājības egoistiem, jo līdz ar biogāzes ražotnes atklāšanu viņu dzīves telpa kļūs komfortablāka un kvalitatīvāka. Pēc visa iepriekš teiktā jāatzīst, ka tikai muļķis varētu noliegt ar biogāzi darbināmas elektrostacijas lietderību. Tomēr ne viss pie mums sokas tik raiti – Latvijā ne jau ar entuziasmu mūsu pašu saražotie kūtsmēsli un virca pārvēršas lietderīgā pievienotā vērtībā. Par spīti valdības neieinteresētībai, leišmalē ir sākusi darboties Latvijā pirmā «mēslu elektrostacija».
«Kūts elektrostaciju» siltums
Kāds no šādas elektrostacijas izdevīgums, varam apjaust, apzinoties tos labumus, ko šāda enerģijas ražotne varētu dot pie kādas govju vai cūku fermas, kur siltumu un elektrību ražo no kūtsmēsliem.
Zaļie var priecāties, ka nu vairs netiek izniekoti neatjaunojamie resursi, piemēram, gāze vai nafta. Lauku uzņēmējs iegūst pievienoto vērtību savai fermai un līdztekus peļņai par pienu un gaļu vēl var nopelnīt ar elektroenerģijas un siltuma pārdošanu. Savukārt, jo Latvija vairāk izmantos pašmāju energoresursus, jo kļūs aizvien neatkarīgāka no kaimiņu piegādātājiem – no Krievijas naftas, gāzes un oglēm, kā arī iespējamās Lietuvas atomenerģijas un elektrosavienojuma ar Skandināviju. Savs labums no elektrostaciju izveides pie lopu kūtīm ir arī dzīves baudītājiem un lepnu savrupmāju īpašniekiem, kuri dzīvo aptuveni 20 km rādiusā ap modernajiem lopkopības kompleksiem, – viņi vairs nejutīs specifisko mēslu smaku.
Diemžēl Latvijā šādu biogāzes elektrostaciju attīstība vēl ir bērna autiņos jeb, precīzāk sakot, tāda ir tikai viena – Latvijas Lauksaimniecības universitātes pārraudzītajā valsts saimniecībā «Vecauce» Dobeles rajona Aucē. Šogad tā sāka darboties ar pilnu jaudu. Līdz tam Latvijā bija tikai trīs biogāzes stacijas: viena ūdens attīrīšanas stacijā «Daugavgrīva» Bolderājā un divas atkritumu poligonos – Pierīgas «Getliņos» un Liepājas rajonā. (Jāteic, ka biogāzi savām ražošanas vajadzībām ražo vēl pāris uzņēmumu, piemēram, «Cēsu alus» un Kalsnavas spirta rūpnīca.) Toties «Vecaucē» tā būtiski atšķiras no «parastajām» koģenerācijas stacijām, kādas ir, piemēram, pie atkritumu poligoniem. Ja koģenerācijas stacijās vienkārši var pagriezt «kloķi» un atslēgt brīdī, kad trūkst izejvielu – dūņas attīrīšanas iekārtās vai atkritumu kalni izgāztuvēs –, tad «kūts elektrostacijās» šādu ekstru atļauties nevar. Te jānodrošina apstākļi, lai elektrostacija strādātu nepārtraukti. Tas nozīmē, ka valsts lauksaimniecības politikai jābūt ilgtspējīgai un prognozējamai. Prātīgs saimnieks taču nebūvēs elektrostaciju pie govju kūts, ja nebūs pārliecināts, ka par saprātīgu cenu varēs pārdot pienu un pie viņa neieradīs bankas ūtrupnieki.
Apzināties mēslu vērtību
Eiropas Savienības enerģētikas komisārs Andris Piebalgs ir jau izrunājis sausu muti, kauninādams Latviju, ka laikā, kad eiropieši aizvien vairāk un vairāk domā par alternatīvajiem energoresursiem, pie mums vezums nekust ne no vietas. Varbūt pie programmas gausās īstenošanas ir vainojams ne tikai pašreizējais ekonomiskais stāvoklis, bet arī birokrātija? Par biogāzes programmas īstenošanu atbildīga ir Vides ministrija, atļauja elektroenerģijas ražošanai ir jāsaņem Ekonomikas ministrijā, bet atbalstu šim mērķim piešķir Zemkopības ministrija…
Pērnruden šis vezums gan mazliet iekustējās, bet, cik tas būs efektīgi, pagaidām vēl nevar pateikt, jo globālās ekonomiskās krīzes apstākļos tiek «apgriezti» dažādi atbalsta fondi, zemniekiem samazinās investīciju iespējas, arī lopu fermas iet mazumā. Un, ja nav lopu, nav arī jēgas pie fermas ierīkot elektrostaciju.
Šā gada sākumā valsts paredzēja piešķirt 31,5 miljonu latu lielu atbalstu enerģijas ražošanai no biomasas. Lauku atbalsta dienestā (LAD) pašlaik ir saņemts 31 pieteikums – kopsummā par vairāk nekā 70 miljoniem latu – atbalsta saņemšanai, un tas nozīmē, ka ne jau visi saņems Zemkopības ministrijas finansiālo atbalstu. Turklāt jāteic, ka ne jau visi šie projekti par galveno izejvielu gatavojas izmantot kūtsmēslus, jo nolikumā ir teikts, ka atbalsts domāts tiem projektiem, kuros paredzēts enerģiju iegūt «plašā spektrā» – no lauksaimniecības un mežsaimniecības izcelsmes biomasas. Pašlaik Lauku atbalsta dienestā pieteikumus par enerģijas ražošanu no kūtsmēsliem ir pieteikuši pieci fermu saimnieki.
Mēslu – mazāk, prasības – lielākas
Zemnieku saeimas pārstāvji lēš, ka šogad bankrotēs no 10 līdz pat 30 procenti fermu, ja piena ražotāji saņems bijušā zemkopības ministra Mārtiņa Rozes apsolītos 27 miljonus, ko viņi izkaroja «traktoru nemieros» februāra sākumā. Jau pašlaik Latvijā ir parādījušas pirmās tukšās un pamestās fermas. Tas viss nozīmē tikai vienu – ar laiku samazināsies arī vērtīgais energoresurss lopu mēsli. Savukārt tas neļauj īstenot adekvātu «kūtsmēslu tautsaimniecību», jo nevar zināt, cik, kur, kad utt. būs nepieciešamās izejvielas.
Tomēr, neskatoties uz kūtsmēslu apjoma problēmām, Latvijai tos nāksies pārvērst lietderīgā enerģijā. Zemkopības ministra ārštata padomnieks Udo Pērsis laikrakstam «Ogres Vēstis» pirms gada stāstīja, ka drīzumā varētu tikt pieņemta ES kūtsmēslu direktīva, saskaņā ar kuru dalībvalstīm noteiks obligātu kūtsmēslu pārstrādi. Savukārt pirms diviem gadiem Eiropas Parlaments apstiprināja īpašu biogāzes rezolūciju, kurā teikts, ka «biogāzes ražošana no kūtsmēsliem, dūņām, dzīvniekizcelsmes un organiskiem atkritumiem ir jānosaka par prioritāti, jo šāda ražošana ir ilgtspējīga un labvēlīgi ietekmē vidi». Lai arī Latvijā ir desmitiem tūkstošu govju un cūku, ar to, ka mēsli tiek pārstrādāti biogāzē, no kā siltumā un gaismā dzīvo ne tikai paši lopiņi, bet arī cilvēki, var lepoties tikai aptuveni 300 «Vecauces» brūnaļas.
Pirmā – Vecaucē
Pagājušā gada vasarā saimniecībā «Vecauce», pie Līgotņu slaucamo govju fermas, pārbaudes režīmā sāka darboties Latvijā pirmā biogāzes elektrostacija. Tā kā ferma paredzēta 500 govīm, bet tolaik tajā bija izmitinātas aptuveni 300 brūnaļas, «Vecauces» speciālisti sola, ka ar pilnu jaudu elektrostacija sāks darboties tikai šopavasar. Kopumā bioelektrostacijas būve izmaksājusi aptuveni vienu miljonu eiro (aptuveni 700 tūkstošus latu). «Vecauces» direktore Iveta Grudovska aprēķinājusi, ka ik mēnesi no bioelektrostacijas var ieņemt (ieplūdinot saražoto elektroenerģiju «Latvenergo» kopējā tīklā) 30 tūkstošus latu: no tiem 10 tūkstošus latu atvēlēs kredīta dzēšanai, 10 tūkstošus – ražotnes darbības nodrošināšanai, bet 10 tūkstoši latu būtu peļņa, ko var ieguldīt saimniecības attīstībai.
Zīmīgi, ka šis projekts tiek īstenots «Vecaucē», kas ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) mācību un pētījumu saimniecība. Tas nozīmē, ka tieši šī bioelektrostacija būs labs piemērs nākamajām šāda veida stacijām mūsu valstī. Ne jau tikai tādēļ, ka zinātkārajiem būs, kur aizbraukt un paskatīties, bet arī tādēļ, ka «Vecaucē» mācību praksi iziet pilnīgi visi LLU studenti. Tas nozīmē, ka tagad neviens jaunais lauksaimniecības speciālists, kā arī viņu mācībspēki vairs nevarēs teikt, ka neko nezina par tādu lietu kā biogāzes elektrostacija.
Tiek lēsts, ka Latvijā varētu uzcelt aptuveni 600 šādu elektrostaciju. Pašlaik iekārtas tām var iepirkt galvenokārt Vācijā, kur ir īpaši attīstīts bioelektrostaciju tīkls. Taču, ja nolemjam, ka arī Latvijā tas ir jāattīsta, tad, protams, izdevīgāk iekārtas ir ražot pašu mājas. To jau ir apzinājies liepājnieka Ulda Pīlēna vadītais uzņēmums «UPB Energy», kas ražojis daļu iekārtu ne tikai «Vecauces» elektrostacijai, bet analogu produkciju importējis gan uz Lielbritāniju, gan arī uz ASV. Tātad potenciāls mums ir!
Cerības latviešu cukurbiešu audzētājiem
Enerģijas iegūšanas process biogāzes elektrostacijā ir samērā vienkāršs. Tā uzskata saimniecības «Vecauce» galvenais inženieris Ilmārs Ozoliņš, kurš zinības par alternatīvās enerģijas iegūšanas procesiem ir apguvis pašmācībā. «Process ir vienkāršs un katram pārbaudāms. Ielej, piemēram, spainī šķidrmēslus vai vircu tā, lai nedaudz vietas paliek arī gaisam, uzliek vāku un silda uz plīts, saturu pa reizei samaisot. Tiklīdz substrāts sasniegs aptuveni +38oC temperatūru, sāks izdalīties biogāze,» skaidro I. Ozoliņš. Patiesībā process gan ir krietni sarežģītāks. Kūtsmēsli līdz brīdim, kamēr tie dod enerģiju, bioelektrostacijas reaktorā veselu mēnesi tiek «nogatavināti», tiem klāt tiek pievienota arī skābbarības masa. «Vecaucē» tā ir pašu izaudzētā kukurūza. Ja Latvijā uzcels simtiem bioelektrostaciju, cerības uz gaišu nākotni atkal varētu rasties cukurbiešu audzētājiem. Bietes ir viena no kultūrām, ko visizdevīgāk pievienot kūts šķidrmēsliem. Vācijā zemnieki pārsvarā vairs neaudzē ne galda, ne cukurbietes, bet gan enerģētiskās bietes. Tieši tāpēc, ka tām ir labāks noiets, vācu zemnieki izaudzētās cukurbietes vairs nenodeva cukurfabrikām, bet gan bioelektrostacijām.
Iedegsim kūts spuldzītes!
Ar laiku mēs tik un tā sāksim būvēt elektrostacijas kūtspakaļā. Un zemkopji, par spīti nestabilajai situācijai, šajā virzienā sāk rosīties. Pirms pusgada Liepājas uzņēmējs Andris Griģis paziņoja, ka vēlas investēt sešus miljonus latu biogāzes ražotnes izveidē Liepājas rajona Vaiņodē, kur par izejvielu izmantotu kukurūzas zaļmasu un cūku mēslu vircu. Savukārt Ogres rajona Lauberes pagastā SIA «Lauberes bekons» pirms gada solīja uzbūvēt ne tikai apjomīgu cūkkūti, bet arī investēt trīs miljonus latu biogāzes ražotnē.
Izvērtējot A. Griģa projektu, Latvijas Atkritumu apsaimniekošanas asociācijas pārstāvis Valentīns Evertovskis atzīst: «Biogāzes ražošana ir perspektīva ikvienā Latvijas pagastā, jo, piemēram, viena megavata jaudas biogāzes stacijas darbināšanai ir nepieciešami kūtsmēsli tikai no 200 govīm vai 450 cūkām un/vai attiecīgi zaļā masa no 400 hektāriem. Šādu daudzumu var nodrošināt jebkur.» Vācijā šādas bioelektro-stacijas ar siltumu un elektrību apgādā ne tikai pašas zemnieku saimniecības, bet arī tuvējos ciematus, skolas un citus objektus. Nav iemesla, lai tā nebūtu arī Latvijā.
Lasītājiem, protams, šāda skaitļu valoda var šķist neko neizsakoša, bet ideālo vēlamo situāciju īsumā varētu raksturot šādi: izveidojot bioelektrostaciju tīklu, Latvijai ne tikai vairs nebūtu jāiepērk enerģija, bet paliktu arī vēl pāri. Tā ir izrēķinājis LLU Tehniskās fakultātes Lauksaimniecības enerģētikas institūta vadošais pētnieks Vilis Dubrovskis, kurš to sīki un pamatīgi izskaidrojis žurnālā «Enerģētika un Automatizācija».
Ja Latvijā elektroenerģijas patēriņš gada laikā ir vairāk nekā 7000 GWh, no kuriem vairāk nekā 2100 GWh ir jāiepērk (lielāko daudzumu pašmāju elektroenerģijas saražo Daugavas hidroelektrostacijas), tad, Latvijā audzējot biomasu un to pārstrādājot, ar biogāzi vien var iegūt aptuveni 3500 GWh. Ja zinātnieki ir aprēķinājuši šādus ciparus, tad gluži loģisks ir jautājums: «Kādēļ mums jāpiedalās atomelektrostacijas celšanā Lietuvā?»
Un vēl viens būtisks aspekts, kāpēc saimniekiem būtu izdevīgi ierīkot bioelektrostacijas. Tagad, kad lauksaimniecība kļūst aizvien intensīvāka un specializējas, arī fermas kļūst aizvien lielākas, tādēļ kūtsmēslus vairs vienkārši nav, kur likt. Nevar vairs kā senāk rīkot mēslu talkas un mēslus ar ratiem izvadāt pa tuvējiem laukiem. Tā kā ekonomiski pamatoti ir kūtsmēslus izkliedēt tikai 25 km rādiusā ap fermu (labāk jau tikai 5-8 km rādiusā), tad lopkopjiem, kuriem Eiropas Savienība drīz vien par pienākumu uzliks pārstrādāt visus šķidrmēlsus, būs jāsaskaras ar būtisku dilemmu. Labāk jau kūtsmēslus ir pārvērst zaļajā enerģijā un par to saņemt naudu (šādas elektrostacijas atmaksāšanās laiks pie pašreizējām izmaksām tiek lēsts 5-7 gadi), nevis tos ieplūdināt tuvējā upītē un bojāt gan gaisu, gan vidi, vienlaikus maksājot bargas soda naudas par vides piegānīšanu.
Protams, jau pavisam cits jautājums ir tas, kur gūt finanšu resursus šādu «kūts elektrostaciju» izveidei. Valsts pašreizējā situācijā nespēj līdzfinansēt bioenerģētikas projektus. «Latvenergo» iepirkuma tarifi ir tik «slīdoši», ka šādas enerģētiskās fermas īpašnieks nevar būt drošs par savu ieņēmumu stabilitāti. Daudzi zemnieki ir uz bankrota robežas. Tomēr ilgtermiņā, ņemot vērā, ka lauksaimniecībā notiek kooperācija un ka lopkopība pamazām ies intensifikācijas virzienā, ka globālā kontekstā aizvien vairāk tiks atbalstīti alternatīvie energoresursi, «kūtspakaļu spuldzītēm» ir spoža nākotne.
Elmārs Barkāns
Publicēts 2009.gada aprīlī.