Desmit dižākie koki Rīgā 2009

Lai gan skaistais lapu plaukšanas laiks vēl tikai sākas, tiem, kuri negrib no Rīgas braukt kaut kur tālāk, rosinu jau tagad iepazīties ar dabas un kultūrvēstures jaukumiem galvaspilsētā un Pierīgā. Interesanti, ka arī daudzi dabas draugi uzskata, ka dižkokus un visādi citādi savdabīgos kokus jādodas skatīties visur kur citur, tikai ne Rīgā, jo par galvaspilsētas dižākajiem kokiem līdz šim publiskas informācijas bijis pamaz… Lai šo robu kaut daļēji aizpildītu, pabraukājām pa Rīgu, apskatījām, kā arī apmērījām dižākos un savdabīgākos kokus pilsētā. Informāciju par Rīgas kokiem ieguvu Dabas retumu krātuvē, kā arī no Anša Opmaņa apsekojumiem; A. Opmanis savācis bagātīgu informāciju par vairāk nekā diviem simtiem Rīgas dižkoku, to kandidātiem un visādi citādi interesantiem un vērtīgiem kokiem. Vislielākās cerības atrast vecus un interesantus kokus, protams, ir seno muižiņu tuvumā, kur tie stādīti pirms 200 un pat vairāk gadu. Daudzi no šiem kokiem dzīvi vēl šodien. Piemēram, Pārdaugavā, pie Kleistu muižas vecās ēkas stūra, joprojām zaļo dižozols, kurš redzams jau J. K. Broces 18. gadsimta beigu zīmējumā. Arī Rīgas centra parkos var atrast daudz vērtīgu un retu koku.

Šajā fotogrāfijā redzamais Sūbru vecais ozols Buļļupes krastā, iespējams, arī būtu iekļuvis desmitniekā, ja vien…

Ēbeļmuižas ozols Ziepniekkalnā – resnākais Pārdaugavas ozols (5,60 m), tiesa gan – pamatīgi apstrādāts, arī ar metāla loksnēm un plāksnēm, tomēr vēl kuplo un zaļo. Taisnības labad jāsaka: beidzamie mērījumi liecina, ka cīņā par Pārdaugavas resnākā ozola titulu šo koku drīz apsteigs daudz veselīgākais Bišumuižas ozols

Kanālmalas ginks (Ginkgo biloba) – viens no unikālākajiem Rīgas parku kokiem, resnākais (3,87 m) un vecākais arī plašākā reģionā. Ginks kā suga ir īsts relikts – uz mūsu planētas audzis jau dinozauru laikos. Šo koku 19. gadsimta beigās stādījis Rīgas parku veidotājs, ainavu arhitekts Georgs Kūfalts. Taču pirmajos dzīves gados tas apsalis, tādēļ tam tik īpatnēja forma. Vienubrīd šis koks bija izslavēts kā vistālāk uz ziemeļiem augošais ginks. Tagad, cik zināms, vismaz viens aug dažus simtus metrus tālāk…

Vecāķu Vilkaču priede Vecāķu kāpās. Manuprāt, interesantākais un atraktīvākais Rīgas koks. Kā zinātāji stāsta, lai vienkāršs mirstīgais kļūtu par vilkaci, pilnmēness pusnaktī jāizlien cauri priedes saknēm, turklāt vēl bez drēbēm. Priedes stumbra apkārtmērs ir 2,40 m, arī resnākā kāja ir gandrīz tikpat resna.

Mežaparka (Ķēniņmeža) priede – resnākā šobrīd zināmā Rīgas priede. Tās stumbra apkārtmērs – 3,50 m. Aug ne pārāk tālu no Mežaparka galvenās alejas.

Lucavsalas vīksna (5,60 m) – resnākā vīksna Rīgā; aug blakus piemineklim Ziemeļu karā kritušajiem krievu karavīriem.

Zasulauka kļava pie Kuldīgas ielas 31./33. nama – dižākā Rīgas kļava (5,34 m), iespējams, ceturtā resnākā Latvijā. Tiesa gan, vērtējot šo koku, vienmēr būs skeptiķi, kas uzskatīs to par divu koku saaugumu…

Ķengaraga papele pie Rīgas Universālās vidusskolas – dižākā papele Rīgā; tās stumbra apkārtmērs – vairāk nekā 6 m. Turklāt koks ļoti labi jūtas dzīvojamo namu mikrorajona iekškvartālā.

Lucavsalas Lielā liepa (6,40 m) aug līdzās piemineklim Ziemeļu karā kritušajiem krievu karavīriem (drīzāk gan otrādi – piemineklis 19. gadsimta beigās uzsliets līdzās liepai!). Dižākā Rīgas liepa.

Bulduru pilskalna (Liepusalas) ozols Ķīšezera krastā (6,40 m) – otrs resnākais ozols Rīgā. Interesanta arī koka atrašanās vieta – uz senču pilskalna.

Kaltiņu ozols Berģu ielas galā, Mašēnu ezera rietumu krastā, ir resnākais Rīgas dižkoks (6,80 m). Daudz cietis ozols, jo īpaši padomju gados, kad kokam nācās pārciest dedzināšanas un kanalizācijas ūdeņu attīrīšanas iekārtu būvdarbus tam līdzās un apkārt. Tomēr ozols izdzīvojis un zaļo!

Indulis Krauze; autora foto

Publicēts 2009.gada aprīlī.