Par dzeramā ūdens resursiem Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūras direktora vietnieks ģeoloģijas jautājumos Māris Segliņš un uzņēmuma «Ģeokonsultants» valdes priekšsēdētājs Jānis Prolls.
98% ūdens ir sālsūdens. No saldūdeņiem mazāk par 2% ūdens ieslēgts ledājos, un tikai mazāk par 1% ir reāli pieejamais saldūdens. Ja iedomājamies, ka viena galona* pudelē saliets viss pasaules ūdens, tad tikai viena ēdamkarote no šā tilpuma ir dzeramais ūdens. Mums ir jābūt ārkārtīgi taupīgiem ar ūdeni!
Vielu nezūdamības likums nav atcelts: ūdens krājums uz Zemes joprojām ir tāds pats kā laikā, kad te dzīvoja dinozauri. Problēmas sagādā arvien pieaugošais cilvēku skaits un dzeramā ūdens izmantošana rūpniecībā. Ūdens ir dzīvība, nepārtraukta kustība, spēks un lielākā dabas bagātība.
Vai ūdens daudzums pasaulē samazinās?
Diemžēl pasaules dzeramā ūdens krājumi izsīkst, jo pazemes un virszemes ūdenstilpēs nokļūst aizvien vairāk piesārņojuma, tāpēc dzeramā ūdens sagatavošanai jālieto aizvien komplicētākas metodes.
Situācija Latvijā pagaidām nav draudīga. Pētījumi liecina: lai piesārņojums nokļūtu cauri smilšakmens slāņiem, no kuriem mēs iegūstam dzeramo ūdeni, ir nepieciešami 30-40 gadi, jo piesārņojums virzās cauri smilšakmenim ar ātrumu 1 cm gadā. Varētu teikt, ka pašlaik līdz mūsu seklākajiem dzeramā ūdens slāņiem ir nonācis 50.-60. gados radītais piesārņojums. Nepatikšanas, kuras radījām ar intensīvo rūpniecību un ekstensīvo lauksaimniecību 70. gados, gaidāmas pēc gadiem desmit. Bet labu ūdens resursu Latvijā ir daudz, jo mēs izmantojam dziļus artēziskos urbumus, tāpēc lielām bažām Latvijā nav iemesla. Cita lieta ir ūdeņi, ko smeļam no akām, – jā, tur var būt dažāds piesārņojuma līmenis, kas akās nonācis no fermām, neattīrītiem notekūdeņiem un izgāztuvēm.
Pārsvarā jau visur Latvijā ir diezgan labs ūdens – mūsu valstī nav iemesla žēloties par ūdens resursiem, kā, piemēram, Izraēlā un Kiprā, kur notiek gluži vai kari par ūdens ieguvi. Vienīgais, kas pie mums ir neizbēgami, dzelzs saturs ūdenī – kaut normas robežās –, bet ir paaugstināts, tāpēc vizuāli nepievilcīgs. Tāpēc vismaz lielākajās pilsētās uzbūvētas ūdens atdzelžošanas stacijas. Bet vidusmēra lauku cilvēkam dzeramā ūdens apgāde ir viena no lielākajām problēmām – ja vajag 20 m dziļu urbumu, par to jāsamaksā 1000 latu. (Galvenās redaktores iestarpinājums: vīri Kurzemē runāja, ka urbums nu jau izmaksā aptuveni 7000 latu!)
Jautā klausītāji:
Olainē kādreiz pazemē sadzina ražošanas ķīmiskos atkritumus. Tagad tautā runā, ka tas viss virzās uz Rīgas pusi.
Patiešām, 80. gadu beigās Olainē eksperimentālā kārtā pazemē tika iesūknēti 30 000 m3 šķidro ķīmisko atkritumu, tiesa gan, ne 800 m, bet 1,5 km dziļumā, tā sauktajos sāļajos ūdeņos, kur ūdens mineralizācija ir 120 g/l. Līdz ar to, ja šī pļura virzītos uz Rīgu vai Jūrmalu, tas radītu ārkārtīgi lielas problēmas. Labā ziņa mūsdienu cilvēkiem ir tāda: ūdens kustība šajā slānī ir aptuveni daži centimetri gadā. Vajadzēs vairākus miljonus gadu, lai piesārņojums nonāktu līdz Rīgai.
Kā var tā būt, ka dažus desmitus metru tālāk – kaimiņmājā – ir labs ūdens, bet mūsējā – nē?
Protams, to ietekmē arī veiksme. Tas atkarīgs no grunts slāņiem, kuros aka izrakta. Piemēram, vienam kaimiņam māja ir purva malā, otram – uz tīras smilts. Komentāri te lieki – pirmajam būs smakojoša purva rāva, otram šādu problēmu nebūs.
Katru gadu uz Ģeoloģijas dienestu atbrauc cilvēki, kam ir seklās akas. Viņi saka: mums piecus gadus bija tik labs ūdens, bet tagad tas ir smirdīgs! Risinājums vienkāršs: kad jūs būvējat māju, izmantojiet speciālistu vai rīkstnieku palīdzību un uzziniet, uz kuru pusi ūdens tek. Un neceliet kūtis un mazmājiņas augšpus gruntsūdeņu plūsmai pirms mājas. Tas ir tikai laika jautājums, kad ūdens jūsu akā sāks saturēt vircu.
Šīs problēmas neattiecas uz dziļurbumiem. Ūdens apmaiņa gruntsūdeņos notiek dažu gadu laikā. Taču ļoti jārūpējas, lai virszemes piesārņojums nenonāktu urbumā gar spici.
Jūras piekrastes tuvumā ir ļoti augsts dzelzs saturs ūdenī. Vai var ar vienkāršiem līdzekļiem veikt ūdens attīrīšanu?
Jā, ir filtrs, kas maksā 50-60 latu, un serde ir jānomaina reizi divos trīs mēnešos.
Mums Vecāķos ir iedzīta spice 18 metru dziļumā. Brīžiem tam ūdenim ir izteikta vecu olu smaka, savukārt citreiz atkal nav nekādas smakas. Kādēļ tā?
Man pašam ir urbums Saulkrastos, novēroju to pašu. Tas atkarīgs no sūknēšanas biežuma. Ja atsāk sūknēt pēc dažu dienu ūdens nelietošanas, šī smaka diemžēl parādās, ja sūknē regulāri, tā izzūd. Iemesls vienkāršs – smilts nogulumos ir starpslāņi, kas satur dūņas.
Ko darīt tad, ja ir ļoti ciets ūdens un veidojas katlakmens?
Tas ir ārkārtīgi dārgs prieks. Lai samazinātu ūdens cietību, šādas iekārtas maksās tūkstošiem latu un ekspluatācijas izmaksas arī būs relatīvi lielas. Faktiski, ja ir pieejami alternatīvi risinājumi – cietā spiedūdens vietā ir pieejams gruntsūdens, ierosinām pāriet uz to.
Vai ūdens kvalitāti ietekmē caurules, pa kādām tek ūdens?
Galvenais, lai caurules ir izturīgas pret koroziju. Tādēļ nav tik svarīgi, vai tā ir misiņa vai plastmasas caurule. Bet nedrīkst izmantot parastu dzelzs cauruli.
Publicēts 2006.gada septembrī.