Šad tad nākas lasīt rakstus, kuru autori mēģina mani pārliecināt, cik bezjēdzīgi ir pirkt bioloģisko pārtiku, sak, kāpēc maksāt vairāk, ja droši var pirkt konvencionāli audzēto un ražoto. Visbiežāk šādas publikācijas tapušas Amerikā, bet daudzi ar tām dāsni dalās arī Latvijas sociālajos tīklos, jo tiešām – «kāpēc maksāt vairāk»? Atgādināšu: bioloģiskās lauksaimniecības serti kācijas prasības Amerikā un Eiropā krietni atšķiras, un daudzi jautājumi, ko kritizē Amerikā, uz Eiropas Savienības valstīm neattiecas. Tā kā bieži vien šie raksti satur glupības pat attiecībā uz Amerikas sistēmu, nolēmu visus argumentus apkopot un izskaidrot saskaņā ar Eiropā pieņemtajām normām, jo mūsu sistēmu pārzinu labi un mums tas ir daudz aktuālāk.
1.mīts
Bioloģiskās lauksaimniecības sertifikācija attiecas uz saimniekošanas veidu, nevis pašiem produktiem, un tā neietekmē produktu kvalitāti vai sastāvu.
Tā tas patiešām arī ir – sertifikācija licencē saimniekošanas veidu, bet tas nenozīmē, ka tāpēc nevajadzētu pirkt bioloģisko pārtiku. Galvenais iemesls, kāpēc zemnieki, bioloģiskās lauksaimniecības aizsācēji, izvēlējās bioloģisko saimniekošanu, bija rūpes par savu veselību un vidi, jo saindēšanās ar sintētiskajiem pesticīdiem ir ļoti nopietna arodveselības problēma, bet piesārņojums ar tiem ir vides problēma. Mūsu nauda ir kā vēlēšanu biļetens – kā patērētāji mēs varam izvēlēties, kādu biznesu atbalstīt un par ko maksāt, tajā skaitā varam atbalstīt tādu biznesu, kas nodrošina gan strādājošajiem un kaimiņiem, gan videi mazāk kaitīgu ražošanu un kas vienlaikus ir labāks arī lopiem un mājputniem, jo nodrošina sugas prasībām atbilstošāku dzīvi, un tā ir bioloģiskā lauksaimniecība.
Nav iemesla apgalvot, ka bioloģiskās lauksaimniecības prasības neietekmē produktu sastāvu: produktos, kas nav dāsni apkaisīti ar dažādām indēm, ir krietni mazāk pesticīdu atliekvielu, turklāt ir arī stingri noteikumi, kādas «piedevas» bioloģiski audzētos produktos drīkst būt. Ja tās pārsniegtas, saražoto nedrīkst pārdot kā bioloģiski audzētu preci. Ir arī prasības vides tīrībai, proti, ļoti piesārņotās teritorijās bioloģisko saimniecību izveidot nevar, bet jaunpienācējām – saimniecībām, kuras pretendē uz šo statusu, – noteikts divu gadu pārejas periods, kad tās saimnieko bioloģiski un ievēro visas prasības, tomēr vēl nedrīkst savu produkciju pārdod kā bioloģisko.
2.mīts
Arī bioloģiskie lauksaimnieki lieto pesticīdus, jo citādi nevar iznīcināt kaitēkļus!
Ir augu aizsardzības līdzekļi, kurus bioloģiskie lauksaimnieki drīkst lietot, taču atļauto vielu, kurām nepiemīt īpašības, kas mūs satrauc sintētiskajos pesticīdos, nav daudz (bioloģiskajā lauksaimniecībā atļauto preparātu saraksts publicēts Bioloģiskās lauksaimniecības regulas 889/2008 II pielikumā).
Šādu paziņojumu autori parasti izmanto robus lasītāju zināšanās, jo reti kurš zina atšķirību starp ķīmisko vielu akūtajām un hroniskajām ietekmēm. To vieglāk izskaidrot, izmantojot piemēru ar starojumu, proti, arī rentgenstariem piemīt akūtās un hroniskās ietekmes. Ievērojot drošības prasības, rentgena starojumu izmanto medicīnā, un mēs nesaslimstam ar akūto staru slimību, tomēr rentgena stari var arī kaitēt. Piemēram, ja spēcīgiem rentgenstariem ir pakļauts embrijs mātes miesās, tam var attīstīties dažādas anomālijas. Pārāk bieži izmantots, rentgena starojums var veicināt audzēju veidošanos. Tāpēc nevar iet uz rentgenu, kad vien ienāk prātā. Ir nepieciešams ārsta nosūtījums, izvērtējot nepieciešamību. Pirms rentgena veikšanas laba procedūru māsa piesedz pacienta dzimumorgānus ar svina aizsegu un sievietēm noteikti pajautā, vai viņas nav stāvoklī.
Līdzīgi ir ar ķīmiskajām vielām – tām var būt gan hroniskās, gan akūtās ietekmes, tādēļ ir nekorekti salīdzināt dažādu pes- ticīdu un citu vielu akūto toksiskumu. Visvairāk jāuzmanās no ilgtermiņa toksiskuma, kas izpaužas jau pie mazām, atkārto tām devām, bet sekas parādās tikai pēc ilgāka laika.
Ir pāris izņēmumu, kad bioloģiskajā lauksaimniecībā atļauts lietot sintētiskos pesticīdus, taču tas nav Latvijā, bet siltākās zemēs. Tādā gadījumā ir stingri ierobežojumi, piemēram, pesticīdu nedrīkst kaisīt. Tas jāizvieto speciālos slazdos, ko pēc izmantošanas savāc. Tā vidē nokļūst ievērojami mazāk pesticīdu, nekā miglojot.
Savukārt kaitēkļu ierobežošanai bioloģiskie zemnieki izmanto videi un cilvēkam nekaitīgas metodes – augu seku, dabiskos ienaidniekus (putni un kukaiņi), dabiskos atbaidītājus (augi), dažādus dabiskos preparātus, piemēram, no augiem gatavotus uzlējumus. Bioloģiskā lauksaimniecība prasa ļoti labas zināšanas, kā saimniekot, lai izvairītos no kaitēkļiem, un arī daudz roku darba.
3.mīts
Dzīvnieki cieš, jo bioloģiskajās saimniecībās tos neārstē!
Tā nav, ka bioloģiskajā saimniecībā būtu aizliegts dzīvniekus ārstēt. Bez tam – arī cilvēku veselības nodrošināšanā svarīgāki par medikamentiem ir pro lakses pasākumi, lai saslimšanas novērstu. Tieši to izmanto bioloģiskajā lauksaimniecībā. Ja dzīvnieks ir saslimis, to ārstē, taču ir krietni stingrākas normas šāda dzīvnieka produktu izmantošanai. Piemēram, ja govij bijis nepieciešams dot antibiotikas, bioloģiskajās fermās jāievēro krietni ilgāks laiks nekā konvencionālajās, pirms šīs govs pienu drīkst atkal pārdot kā bioloģisko.
4.mīts
Pesticīdu atliekvielas konvencionālajos produktos lielākajā daļā gadījumu nepārsniedz drošās robežas!
Šādu apgalvojumi autori domā, ka drošās robežas ir tās, kuru normas noteiktas likumos. Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes dati liecina, ka gandrīz puse Eiropā nopērkamo produktu satur pesticīdu atliekvielas, bet tikai pāris procentos gadījumu tiek pārkāptas likumā noteiktās vērtības. Bet – cik tās ir drošas? Medicīnā jaunu medikamentu iedarbības noteikšanai veic klīniskos testus pēc tam, kad testi ar dzīvniekiem un aprēķini parādījuši zāļu iespējamo iedarbību. Nereti klīniskajos testos jaunās zāles tomēr uzvedas citādi, nekā gaidīts. Savukārt pesticīdu ietekmi uz cilvēkiem nosaka modelējot un testos ar dzīvniekiem, un neviens tos nepārbauda klīniskajos testos, kur nu vēl nelielu devu ilgtermiņa ietekmi. Turklāt, izstrādājot likuma normas, katra pesticīda iedarbība tiek vērtēta atsevišķi, taču ikdienā mēs reti saskaramies tikai ar vienu pesticīdu. Summējot visas jomas, kur ar tiem sastopamies, parasti tas ir kārtīgs pesticīdu kokteilis, ko baudām. Diemžēl visa šī lēruma kopējā iedarbība netiek pārbaudīta, jo metodes tikai attīstās. Bišu saimju bojāejas cēloņu analīze liecina, ka dažādi pesticīdi un citi faktori mijiedarbojoties var izraisīt tik nepatīkamas sekas, ko iepriekš, izsniedzot atļaujas pesticīdu izmantošanai, nevarēja paredzēt. Bet bez bitēm daļu savu lauku mēs varēsim apputeksnēt paši, kā tas jau notiek Ķīnā.
5.mīts
Arī augos ir dabiskie pesticīdi. Pat ja mēs neizmantojam sintētiskos, augi ražo savus, mums tikpat kaitīgos pesticīdus!
Šāda apgalvojuma autori atkal izmanto cilvēku zināšanu trūkumu par akūtajām un ilgtermiņa ietekmēm, – mūsu pārtikā un mājlopu barībā izmantoto augu pašu ražotajās aizsargvielās nav to īpašību, kas mums tik ļoti nepatīk sintētiskajos pesticīdos! Nereti šādu apgalvojumu autori atsaucas uz Dr. Brūsa Eimsa (Bruce Ames) testiem, kas pierāda daudzu vielu kancerogenitāti. Atklāt vielas kancerogēno iedarbību ir ļoti grūti – nepieciešami dārgi un sarežģīti testi, taču Brūss Eims radījis samērā vienkāršu testu, kas parāda vielas iespējami mutagēno dabu – spēju izmainīt šūnu DNS –, tātad, iespējams, arī to kancerogēno dabu, jo bieži vien ļaundabīgos audzējus izraisa šūnu mutācijas. Bet Eimsa tests ir vispārīgs – ne visām vielām, kam tas ir pozitīvs, ir mutagēna daba, un otrādi – vielām, kam Eimsa tests ir negatīvs, izrādās mutagēna daba. Toksikoloģijā ļoti bieži izmanto daudzus un dažādus testus, tad to rezultātus kombinē, lai redzētu kopainu. Eimsa tests ir tikai viena no metodēm, kas, atsevišķi skatīta, var mūs var maldināt, tāpēc ir nekorekti apgalvot, ka augos ir kancerogēni pesticīdi, balstoties tikai uz šā testa rezultātiem.
6.mīts
Pesticīdus atļauts lietot tikai tad, ja tie nekaitē videi, dzīvniekiem un cilvēkiem.
Šis ir visvārgākais apgalvojums. Pirmkārt, ir grūti aprēķināt drošas normas pesticīdu atliekvielām produktos (pārlasi 4. punktu). Otrkārt, izrādās, atļauju izdošanas procesā visai pavirši tiek vērtēta miglošanas ietekme uz apkārtnes iedzīvotājiem. Te metodika ir tikai zīdaiņa autiņos, tāpēc gandrīz vienīgās aizsargjoslas, ko atradīsiet lielākajā daļā pesticīdu atļauju, būs aizsargjoslas ūdeņu aizsardzībai (par pesticīdu ietekmi uz ūdens organismiem mēs zinām daudz vairāk). Attiecībā uz aizsargjoslām iedzīvotāju vai dzīvnieku aizsardzībai – nekā. Spriežot par bēdīgi slavenā glifosāta atļauju, vērtētāji secināja, ka pietrūkst datu par tā izplatību vidē – lai gan tas ir visvairāk tirgotais herbicīds. Taču bez šādiem datiem nevar spriest par ietekmi.
7.mīts
Bioloģiskajā lauksaimniecībā ir mazāka ra žība, tāpēc nepieciešamas lielākas zemes platības, taču to apguve apdraud bioloģisko daudzveidību. Mazāka ražība nozīmē arī vairāk ogļskābās gāzes un nitrātu emisiju uz vienu produkcijas vienību.
Jā, bioloģiskajā lauksaimniecībā ražība ir zemāka. Dažādām kultūrām tā, protams, atšķiras, bet vidēji bioloģiskajās saimniecībās ražība sasniedz tikai 80% no intensīvās lauksaimniecības ražības. Tomēr šī saimniekošana ir krietni saudzīgāka pret bioloģisko daudzveidību – apkārtnē būs vairāk putnu, kukaiņu un citu dzīvnieku, kurus nenomāc monokultūras un pesticīdi. Šādu apgalvojumu autori neņem vērā to, ka atšķirīgās saimniekošanas metodes nozīmē arī atšķirīgas kaitīgo vielu emisijas, piemēram, bioloģiskajā lauksaimniecībā no augsnes mazāk izskalojas barības vielas. Šobrīd ir pārāk maz pētījumu par to, kā atšķirīgās saimniekošanas metodes ietekmē kaitīgo vielu izplūdi vidē, bet nav iemesla teikt, ka bioloģiskā saimniekošana rada vairāk emisiju. Mums ir ļoti lielas rezerves, proti, daudz pārtikas – pat trešo daļu! – mēs izmetam atkritumos, turklāt pārāk aizraujamies ar dzīvnieku izcelsmes produktiem, kuru ražošana patērē krietni vairāk resursu nekā augu izcelsmes produktu saražošana. Šādu apgalvojumu autori arī ignorē kaitējumu, ko bioloģiskajai daudzveidībai un videi nodara pesticīdi.
8.mīts
Bioloģiskā lauksaimniecība ir pret zinātnes atziņām, tā ir pret jaunajām tehnoloģijām, tajā skaitā – ģenētiski modi cētajiem organismiem.
Tā gluži nav, ka bioloģiskā lauksaimniecība kategoriski iestātos pret jaunām tehnoloģijām, tikai pirms katras jaunas idejas ieviešanas vajag pārliecināties, kādas ir gaidītās un kādas ir nevēlamās ietekmes. Attiecībā uz ģenētiski modicētajiem organismiem līdz šim absolūti lielākā daļa šādu augu tika radīti, lai varētu palielināt pesticīdu daudzumu. Tajā pašā laikā ir ģenētiski modi cēta kokvilna un baklažāni ar baktērijas gēnu, un tas patiešām samazina sintētisko pesticīdu patēriņu, jo paši augi izdala kukaiņiem netīkamu vielu. Izklausās labi, vai ne? Iespējams, nākotnē bioloģiskajai lauksaimniecībai vajadzēs pārskatīt savu attieksmi pret ĢMO. Taču arī kukaiņi nav muļķi. Viņi pielāgojas un kļūst izturīgāki pret ģenētiski modi cētiem baklažāniem, tādēļ ik pa laikam nākas modi cēt jaunos augus. Tas ir tehnoloģiski sarežģīti un dārgi un padara zemniekus atkarīgus no augsto tehnoloģiju rmām. Vai ieguvums ir tā vērts? Vai tos pašus rezultātus nevar gūt citādi?
9.mīts
Bioloģiskā lauksaimniecība ir tikai «lielā zaļā» mārketinga triks, lai produktus nepamatoti pārdotu dārgāk.
Sazvērestības teoriju atbalstītāji berzē rokas: pieķērām gan jūs, Big Green! Jā, bioloģiskās pārtikas nozare strauji attīstās, jo aug pieprasījums pēc šādiem produktiem. Tas, protams, ir drauds pesticīdu ražotājiem, kuri ļoti vēlas, lai mēs aizmirstu par ķimikāliju kaitīgo ietekmi uz vidi un veselību. Tomēr pretstatā pesticīdu ražotājiem, kas parasti ir lieli, globāli monopoluzņēmumi, peļņu no bioloģiskās lauksaimniecības produktiem gūst ļoti daudz mazu uzņēmumu – Latvijā vien ir aptuveni trīs tūkstoši saimniecību. Tāpēc nav tāda Big Green – ir daudz mazu uzņēmēju, kuri smagi strādā, lai mūs apgādātu ar pārtiku. Ja neticat, iesaku aizbraukt ciemos pie bioloģiskajiem zemniekiem un paskatīties, kā viņi strādā un cik daudz viņiem ir naudas, lai savus pārstāvjus sūtītu uz Briseli vai to pašu Rīgu savu interešu lobēšanai. Savukārt bioloģiskās pārtikas marķējums tiešām ir mārketinga instruments, taču tā mērķis ir palīdzēt patērētājiem atpazīt produktus, kas ražoti bioloģiskajās saimniecībās. Lai iegūtu tiesības lietot šādu marķējumu, saimniecībām jāizpilda Bioloģiskās lauksaimniecības regulas stingrās prasības. Tās vērtē auditori, bet vēlāk regulāri kontrolē serti kācijas sistēmu kontrolieri. Nereti cilvēki saka: bioloģiskie zemnieki nepērk pesticīdus, nepērk minerālmēslus, kāpēc viņu produkti maksā dārgāk? Tāpēc, ka vairāk ir roku darba, bet ražība – zemāka; arī tāpēc, ka pašlaik bioloģiskā pārtika ir nišas produkts, kas lielākoties pieejams tikai specializētos veikalos. Pieaugot pieprasījumam un piedāvājumam, zaudējot nišas produkta statusu, bioloģiskās pārtikas cena kritīsies, kā tas jau noticis vairākās Eiropas valstīs.
10.mīts
Bioloģiskā pārtika nav veselīgāka par konvencionālo
Nereti uzskata, ka patērētāji izvēlas bioloģiskos pārtikas produktus tikai tāpēc, ka cer – tajos būs vairāk barības vielu un vitamīnu. Taču to pētījumi neapstiprina. Ir atšķirības konvencionāli un bioloģiski ražotu produktu sastāvā, bet diez vai tās ir būtiskas. Tomēr šāda apgalvojuma autori ignorē to, kādu kaitējumu veselībai var izraisīt pesticīdu atliekvielas produktos arī atļautajās robežās (pārlasi 4. punktu). Un produkti bez pesticīdu atliekām tiešām ir veselībai labāki!
11.mīts
Bioloģiskās olas ir sliktas, jo tur ir vairāk tok sisku elementu!
Šāds paziņojums nesen pāršalca Latviju. Vienīgais toksiskais elements, kura bioloģiskajās olās ir nepiedodami vairāk nekā konvencionāli audzētu vistu olās, ir svins – ļoti slikts piemaisījums ar gauži plašu iedarbības spektru. Tas saistīts ar to, ka bioloģiskajās saimniecībās vistas skraidelē pa āru un uzņem no augsnes daudz vairāk mikroelementu, to skaitā svinu, kas tur nokļuvis kā piesārņojums, bet arī tad tā koncentrācijas nepārkāpj likuma normas. Diemžēl putni, kas ir barības ķēdes augšpusē, vairāk uzkrāj piesārņojumu. Tāpat kā zivis. Manuprāt, tas ir viens no ļoti nopietniem iemesliem, kāpēc mums vajadzētu aizdomāties, pirms turpinām piesārņot vidi. Bet, lai izlemtu, vai bioloģiskās olas ir veselībai labākas vai sliktākas par konvencionālajām, mums tajās vajadzētu noteikt ne tikai smagos metālus, bet arī organiskos piesārņotājus, medikamentu un barības piedevu atliekvielas.
12.mīts
Nav jēgas ēst bioloģisko pārtiku, jo arī bio loģiskās lauksaimniecības produktos ir sintētisko pesticīdu atliekvielas!
Protams, ja vide ir piesārņota ar pesticīdiem, tie nonāks arī bioloģiski audzētos produktos, bet – krietni mazākās devās nekā konvencionālajos, ko arī apstiprina plaši pētījumi. Pat ja mēs pilnīgi nevaram izvairīties no pesticīdu klātbūtnes, to daudzumu varam ievērojami samazināt, un arī tas ir labāk veselībai. Gadās, un arī Latvijā tā ir bijis, ka konvencionālais zemnieks miglo un piesārņo bioloģiskā zemnieka laukus, tomēr arī tad šis piesārņojums ir krietni mazāks nekā ražā, kas ievākta no miglotā lauka. Ja pats bioloģiskais zemnieks vai arī kontroles iestādes atklāj šādu piesārņojumu, raža no piesārņotā lauka nevar tikt pārdota kā bioloģiskās lauksaimniecības produkcija. Tā ir liela problēma, jo peļņu no miglošanas (labāku ražu) gūst konvencionālais zemnieks, bet zaudējumus piesārņojuma gadījumā cieš bioloģiskais zemnieks.
Atgādinājums: šā raksta tapšanu finansē Vides aizsardzības fonds, kurš dala no dabas resursu nodokļa iekasēto naudu, un uzticīgie «Vides Vēstu» lasītāji. Neviens cits.
Jana Simanovska
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 05/2016