Jau sen ir skaidrs – velotransports ir videi un braucēja veselībai draudzīgs pārvietošanās veids. Pedāļu mīšanas labums pat aprēķināts naudā – atslogojot transporta sistēmu un labvēlīgi iedarbojoties uz braucēja veselību, ES var ietaupīt 90 miljardus eiro, turpretī autotransporta slēptās izmaksas, kas jāsedz visai sabiedrībai piesārņojuma un resursu patēriņa dēļ, sasniedz 800 miljardus [1]. Velosipēda saražošanai vajag krietni mazāk resursu nekā automašīnai vai sabiedriskajam transportlīdzeklim, lietošanas laikā tas nepatērē fosilos resursus un nepiesārņo pilsētas gaisu, tas aizņem mazāk vietas – viena auto stāvvietā satilpst pieci velosipēdi. Negaidīts pārsteigums ir elektrisko velosipēdu un skūteru strauji augošā popularitāte – salīdzinot ar velosipēdiem, tie brauc ar lielāku ātrumu, patērē elektroenerģiju, tomēr tiem pietiek ar krietni mazāk enerģijas nekā auto, un tie nepiesārņo pilsētas gaisu. Tātad – ieguvumi kā no pārpilnības raga! Ja paskatāmies uz Latviju, it īpaši Rīgu, šķiet, ka atbildīgās amatpersonas to nav pamanījušas.
Kas traucē velosipēdistiem?
Gatavojot rakstu, pēc ilgiem laikiem nolēmu ar velosipēdu atbraukt uz Rīgu no Jūrmalas. Man vienmēr ir paticis braukt ar velosipēdu, tā uzburtā brīvības sajūta un gar ausīm šalkojošais vējš, minot pedāļus. Tomēr pamatā ar velosipēdu esmu braukusi ārzemēs, jo Latvijā nejūtos gana droši. Aizminos līdz vilcienam. Pirms pāris gadiem dzelzceļa stacijas pārbūvēja, tomēr par velosipēdistiem un citiem riteņniekiem padomāts nav – velosipēda iecelšana vilcienā vēl aizvien ir neērta un prasa labu fizisko formu. Vēl trakāka ir izkāpšana Rīgas Centrālajā stacijā, tomēr citi pasažieri ir ļoti draudzīgi un bez lūgšanas palīdz man gan velo izcelt, gan perona durvis atvērt un atpakaļceļā pat uznest pa kāpnēm. Pa Marijas ielas brauktuves daļu neuzdrošinos mīties, tāpēc vedu savu braucamo pie rokas pa ietvi un izvairos no stabiem, kas izaug ietves vidū, pārdalot to uz pusēm. Vai tiešām satiksmes zīmju vienīgā vieta ir trotuāra vidus, padarot tā šaurību vēl šaurāku?
«Daudziem ir bail,» apstiprina veloaktīvists un biedrības «Pilsēta cilvēkiem» pārstāvis Oto Ozols. Kamēr braucis pats, nav sūdzējies, tagad, braucot kopā ar bērniem, viņš jūtoties kā miesassargs – uzmanot, lai tikai kāds bērniem nenodara pāri. Velojoslu Rīgā ir maz, tāpēc velosipēdisti spiesti izmantot ietves, tā apdraudot gājējus, vai brauktuves, tā apdraudot sevi. Autovadītāji ignorē velosipēdistus, brauc tiem tuvu garām, mazāk drosmīgām sirdīm liekot sarauties nemitīgās bailēs. Nav maģistrālo velojoslu, kas savienotu dažādas Rīgas apkaimes.
Neskatoties uz to, ka velosipēds ir ļoti labs transportlīdzeklis pilsētvidē, jo nepiesārņo, aizņem mazāk vietas un stiprina braucēja veselību, daudzi gājēji un autobraucēji to uztver kā traucēkli. Pirms vairākiem gadiem īpaši izcēlās Ceļu satiksmes un drošības direkcija ar velosipēdistiem veltītām uzlīmēm [2].
Īpaši «asprātīgā» uzlīmē redzams velosipēdists ar norautu kāju – viņu paklupinājis asfalts. Varu piekrist, ka Rīgas bedrainās ielas apdraud velobraucējus, bet smaidīt par to man nenāk prātā. Brīdinājums par lidošanu krūmos, ja grūstīs auto, noteikti neveicina autobraucēju atbildības sajūtu, jo tieši viņiem ir jārespektē velobraucējs un jāievēro distance – sadursmē, kā zināms, smagāk cietīs mazākais.
CSDD jāmācās nevis kaunināt velobraucējus, bet gan uzturēt kārtību un strādāt ar likumpārkāpējiem! Atceros savas riteņbraucēja gaitas studiju laikā Vācijā, kur, ja neievēro noteikumus, metode ir viena – maksā! Vienreiz samaksāju sodu par braukšanu pretējā virzienā, jo neiedomājos, ka velosipēdistiem uz ietves ir noteikts virziens; otrreiz – par neieslēgtu lukturi krēslainā laikā, jo nelikās, ka ir tumšs. Turpmāk biju absolūti velo likumpaklausīga.
Cik ilgi Rīga izliksies par aklo?
Rīgā velosipēdistu skaits strauji aug, un pilsētai kurpe sāk spiest – jādomā par autotransporta radīto sastrēgumu mazināšanu pilsētā, kā arī autotransporta radītā gaisa piesārņojuma novēršanu, citādi Latvijai draud Eiropas Komisijas sankcijas. Tomēr pašvaldība nedara tikpat kā neko – kopš 2014. gada nav izbūvēts neviens veloceļš. Biedrības «Pilsēta cilvēkiem» pārstāvis Oto Ozols apgalvo, ka jau pie pašreizējās plūsmas, piemēram, uz VEF tilta pēc Nīderlandes standartiem pieklātos paredzēt trīs metrus platu veloceļu. Saskaņā ar biedrības aprēķiniem, četru gadu laikā velobraucēju skaits Rīgas ielās pieaudzis par 40% [3].
Labi attīstīta veloinfrastrukūra samazina negadījumu skaitu – piemēram, salīdzinot ASV pilsētas ar slikti attīstītu veloinfrastruktūru un Vācijas pilsētas ar labu infrastruktūru, ASV ir četrreiz augstāka velosipēdistu mirstība negadījumos, rēķinot pret nobrauktajiem kilometriem [4].
Nils Ušakovs 2014. gadā lepni solīja velojoslas Brīvības ielā, bet solīts makā nekrīt – tās neizbūvēja tāpēc, ka Brīvības ielā ir pārāk blīva satiksme un velosipēdiem tur nav vietas [5]. Tikmēr Satiksmes departaments sola velojoslas Bruņinieku ielā, kas ir perpendikulāra Brīvības ielai. Iedomājies, tev jātiek uz Bausku, bet transports kursē tikai uz Siguldu! Oto Ozols stāsta, ka pēc remonta Brīvības iela ir kļuvusi velosipēdistiem tik nedroša, ka policija viņu pat aizturējusi, jo uzskatījusi, ka viņš, braucot atbilstoši Ceļu satiksmes noteikumiem, riskē ar savu dzīvību, tāpēc nevar būt skaidrā prātā.
Diskusijās ar sabiedrību Rīgas domes pārstāvji izrāda hronisku nihilismu. Biedrība «Pilsēta cilvēkiem» organizēja parakstu vākšanu portālā «Mana Balss» [6] par velojoslām Brīvības ielā, savāca vairāk nekā 2500 parakstu un iesniedza iniciatīvu Rīgas domē, bet deputāti to nesāka izskatīt – «aizfutbolēja» uz Rīgas Transporta komiteju, kuras sēdi tās toreizējais vadītājs, tagadējais vicemērs Vadims Baraņņiks pārtrauca; tā arī šo jautājumu neizskatīja [7]. Tā vietā Rīgas domes ierēdņi informēja, ka veloinfrastruktūras radīšana ir pārāk dārga (meli – veloinfrastruktūra ir lētāka nekā auto joslas!) un kompleksa, un autotransportam, viņu uztverē, ir absolūta priekšroka – to neviens pat neslēpj. Reiz kāda ierēdne teikusi: «Neceriet! Kamēr nenojauks Ģertrūdes baznīcu, velojoslu Brīvības ielā nebūs.» Dažkārt amatpersonas vienkārši muld; piemēram, Satiksmes lietu un transporta komitejas priekšsēdētāja vietnieks Vadims Faļkovs stāstījis, ka velosipēdisti piesārņo gaisu un Baltijas jūru, jo elpo trīsreiz vairāk skābekļa un trīsreiz biežāk mazgā savus sasvīdušos kreklus (!).
Tikmēr citur… Viļņā, kā skaidro Oto Ozols, 2017. gadā izbūvēti veloceļi sešu kilometru garumā, 2018. gadā – 20 kilometru, šogad plānots izbūvēt 30 kilometrus. Ir apdzīvotas vietas arī Latvijā, kur domā par velotransporta attīstību. Piemēram, labi pamanāmi uzlabojumi veikti Ādažos, ērti un plaši izmantoti veloceliņi ir Ventspilī.
Kritiskā masa Rīgā
Jau padsmit gadus maijā Rīgā notiek velosipēdistu brauciens «Kritiskā masa», kura mērķis ir pievērst sabiedrības un politiķu uzmanību nepietiekamajai veloinfrastruktūrai. Biedrības «Pilsēta cilvēkiem» pārstāvis Māris Jonovs tajā piedalās jau astoto gadu. Ar katru gadu «Kritiskās masas» dalībnieku skaits aug – šogad tajā piedalījušies aptuveni 6000 velosipēdistu. Šis brauciens ir stihisks, netiek saskaņots ar policiju, par ko izpelnījies ne vien policijas nosodījumu [8], bet varenu mutuļošanu sociālajos tīklos [9], lielākoties nosodošus izteikumus, jo bijis nesankcionēts, tā dalībnieki pārkāpuši noteikumus un apgrūtinājuši citus satiksmes dalībniekus, noskaņojot sabiedrību pret pašiem velobraucējiem.
Daļēji šo sabiedrības negatīvo viļņošanos var saprast, jo mums nav pārāk lielas pieredzes ar dedzīgiem, skaļiem protestiem – drīzāk ir manāma apātija un grūtsirdība, vieglāk doties laimes meklējumos uz citām valstīm, nekā ticēt, ka pārmaiņas var panākt tepat. Tomēr arī citās valstīs paradīze nav pasniegta uz paplātes – tā, piemēram, Nīderlandē, kas šobrīd ir velosipēdistu sapņu zeme, pirms teju piecdesmit gadiem notika grautiņi, pieprasot labākus ceļus velosipēdistiem [10].
Šobrīd skaļi protesti Nīderlandē vairs nav nepieciešami, un Māra Jonova paziņa nīderlandietis, veloaktīvists, pat sūdzējies par garlaicīgo dzīvi, jo tagad viņi uzlabojumus panākot pārrunās ar pilsētas ierēdņiem.
Tomēr, vērojot «Kritiskās masas» ietekmi, savu galveno vēstījumu tā ir sasniegusi – vismaz liela daļa sabiedrības ir pamanījusi, ka velosipēdistu ir daudz un tie grib sakārtotu veloinfrastruktūru. Tiesa, nav nekādu pazīmju, ka šis vēstījums ir sasniedzis Rīgas domes ausis. Bet šī pašvaldība ir labi ietrenējusies ignorēt sabiedrības viedokli arī tad, ja tas izteikts konstruktīvi, izmantojot demokrātijā ierastos paņēmienus. Tomēr šogad «Kritiskajā masā» piedalījās satiksmes ministrs Tālis Linkaits, kas dod cerību, ka vismaz valdībā būs lielāks atbalsts šim videi un cilvēkiem draudzīgajam transporta veidam.
Atsauces:
[1] Eiropas Riteņbraucēju federācija «Fakti un skaitļi». https://ecf.com/resources/cycling-facts-and-figures
[2] «Bravūrīgs riteņbraucējs ar norautu un asiņojošu kāju izraisa diskusijas». «TVNET»; 2015. gada 10. maijs. https://www.tvnet.lv/5204226/bravurigs-ritenbraucejs-ar-norautu-un-asinojosu-kaju-izraisa-diskusijas
[3] «Apvienība: Riteņbraucēju skaits Rīgā četros gados pieaudzis par 40%». LSM, 2018. gada 18. septembris. https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/pilsetvide/apvieniba-ritenbrauceju-skaits-riga-cetros-gados-pieaudzis-par-40.a292753/
[4] «Trends in Walking and Cycling Safety: Recent Evidence From High-Income Countries, With a Focus on the United States and Germany», Ralph Buehler, John Pucher, Am J Public Health. 2017 February; 107(2): 281–287. https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC5227927/
[5] «Brīvības ielas remonts tuvojas noslēgumam. Kur palikušas solītās velojoslas?» 2018. gada 16. augusts, TV3 ziņas. https://skaties.lv/zinas/latvija/sabiedriba/brivibas-ielas-remonts-tuvojas-noslegumam-kur-palikusas-solitas-velojoslas/
[6] «Par velojoslām un sabiedriskā transporta joslām Brīvības ielā!» https://manabalss.lv/par-velojoslam-un-sabiedriska-transporta-joslam-brivibas-iela/show
[7] «Kvoruma trūkuma dēļ Rīgas domes komiteja nelemj par veloceliņu ierīkošanu». 2018. gada 22. augusts. https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/pecpusdiena/kvoruma-trukuma-del-rigas-domes-komiteja-nelemj-par-velocelinu-i.a107679/
[8] «Policija komentē nesankcionēto velobraucienu «Kritiskā masa»». 2019. gada 30. aprīlis. http://www.la.lv/policija-komente-nesakcioneto-velobraucienu-kritiska-masa
[9] Edgars Bāliņš: «Nedēļas loms sociālajos tīklos – visi ienīst velosipēdistus»; portāls «Delfi», 2019. gada 3. maijs. https://www.delfi.lv/a/51053163
[10] «Amsterdam children fighting cars in 1972». https://bicycledutch.wordpress.com/2013/12/12/amsterdam-children-fighting-cars-in-1972/
Jana Simanovska