Kleita, bikses, jaka, zeķes – kas tad tie par piesārņotājiem? Nekas no tiem ārā nelīst, melni dūmi paši no žaketes gaisā nekūp. Bet izrādās, ka apģērbs gan piesārņo, gan tērē milzum daudz resursu, kas pēc neilga laika kļūst par atkritumiem, jo cilvēkiem iepaticies jaunās šmotkas uzvilkt vien pāris reižu un ātri vien lidināt miskastē.
Apģērbu atkritumu apjoms, kas tiks uzkrāts no 2017. līdz 2025. gadam, pārsniegšot šā brīža planētas iedzīvotāju masu (The Ellen MacArthur Foundation; 2017). Kokvilna, kuru uzskatām par dabai un cilvēkam draudzīgu, jo tā ir mīksta, forša, elpojoša un dabiska, izrādās, dabā rada virkni negatīvu parādību. Slavenākās šausmas ir izžuvusī Arāla jūra uz Kazahstānas un Uzbekistānas robežas – ļaudis nolēma, ka jāattīsta kokvilnas audzēšana un tam lieti noderēs Arāla jūras lielāko ieteku Amudarjas un Sirdarjas ūdens. Noderēja tik ļoti, ka upes nemaz neaizkļuva līdz Arāla jūrai, kas tobrīd bija ceturtais lielākais sālsezers pasaulē. Jā, kokvilna mēdz būt ļoti izslāpusi. Kas vēl sliktāk – to mēdz audzēt vietās, kur ar ūdeni jau sen ir problēmas, nevis lietainajā Latvijā vai Norvēģijā. Lai saražotu kilogramu kokvilnas, nepieciešami vidēji 10 tūkstoši litru ūdens, bet dažviet Indijā viens kilograms izdzer veselus 25 tūkstošus litru, tajā pašā laikā šajā valstī ir vismaz 100 miljoni cilvēku, kam dzeramā ūdens trūkums ir ikdiena. Kokvilna ir visnotaļ slimīga, tāpēc, lai tā augtu liela un stipra, tiek lietots pamatīgs daudzums pesticīdu. Liela daļa kokvilnas šķirņu ir ģenētiski modificētas, lai iegūtu izturību pret glifosātus saturošiem herbicīdiem, kas likumsakarīgi noved pie vēl intensīvākas indes lietošanas. Ar sintētiskiem audumiem nav diži labāk – tie bieži vien tiek ražoti no naftas, un mazgāšanas laikā no šīm drānām kanalizācijā un pēc tam ūdenstilpēs nonāk mikroplastmasas daļiņas, ko pēc tam paši apēdam kopā ar gardām jūras veltēm. Izrādās, katrs planētas iedzīvotājs ik gadu nopērk par 60 procentiem vairāk drēbju nekā 2000. gadā, bet laiks, līdz apģērba gabals ielido miskastē, samazinājies divas reizes. Tātad sajūta, ka nav, ko vilkt mugurā, nav zudusi. Vienkārši ātrāk visu izsviežam, lai biežāk varētu iet iepirkties.
Jaunā vecā kleita
Kad ir skaidrs, cik daudz sliktuma rada vēlme apģērbties moderni, varētu likt punktu un beigt šo rakstu. Ko darīt? Nevilkt neko mugurā? Siltākās dienās tas varētu būt normāls risinājums, bet esam ziemeļnieki, un mums vēsā laikā salst. Videi vislabāk būtu, ja jaunas mantas nepirktu. Bet ko tad, ja vajag? Lietotu apģērbu veikalus neviens nav atcēlis. Daļa sabiedrības iepirkšanos humpalās uzskata par apkaunojošu, bet es domāju, ka cilvēci kopumā vairāk apkauno klimata pārmaiņas, gaisa un ūdeņu piesārņojums un sugu izmiršana. Otrs, vēl lētāks paņēmiens ir drēbju maiņa. Pirms pāris gadiem aizgāju uz draudzenes organizēto drēbju maiņu, un kopš tā laika apmēram puse no manām jaunajām drēbēm nav jaunas, bet nāk pa taisno no šīm maiņām. Kaut vienmēr šķiet, ka man jau nebūs, ko uz turieni nest, jo es nepērku drēbes, kuras man nevajag, taču vienmēr kaut kas salasās. Tātad ieguvums ir ne tikai jauns mētelis, bet arī iespēja jēgpilni atbrīvoties no tā, ko nevajag.
Protams, ceļojums uz Pļavnieku «Kilomax» un drēbju maiņa konspiratīvajos dzīvokļos globāli neko nemainīs. Kaut gan… Tā mēs nedodam bezatbildīgiem apģērbu ražotājiem signālu: «Dod vēl!», un var cerēt, ka viņi mazāk piesārņos veikalu plauktus ar īsmūžīgām drēbēm! Taču, kad vajadzīgs jauns tērps, jāpērk tāds, kura ražotājam nav nospļauties par vidi. Tas nozīmē, ka jāmainās ražotājiem un pārdevējiem. Un viņiem vairs pat nav jāsēž un jādomā, kādas izmaiņas ieviest, jo ir gana daudz uzņēmumu, kuru iniciatīvas būtu vērts nošpikot.
Viena problēma ir tā, ka cilvēki drēbes pērk daudz un ātri izmet ārā. Otra problēma ir videi nedraudzīga ražošana, milzīgs resursu patēriņš, piesārņojuma radīšana un atkritumu kalnu būvēšana. Maziem solīšiem aprites ekonomika virzās modes virzienā, lai vairs nevajadzīgo padarītu atkal vajadzīgu.
Uzvilkt mugurā bijušo tīklu
Paklāju un neilona auduma ražotājs «Aquafil» jau vairākus gadus veic dzīves cikla novērtējumu saviem produktiem, proti, seko līdzi tam, kādi resursi tiek tērēti un kādi atkritumi radīti dažādos viņu ražotā produkta attīstības brīžos. Uzņēmumā secināts, ka visvairāk resursu patērē jauna neilona auduma radīšana. To ražo no naftas produktiem, un, protams, nedrīkst aizmirst arī par ūdens un enerģijas patēriņu. «Aquafil» secināja, ka, ja viņi grib ko nopietni izmainīt, jāmeklē jau gatavs, bet nevienam nevajadzīgs neilons. Un kur to meklēt? Jūrā! Jūra ir pilna ar tā dēvētajiem spoku tīkliem jeb pamestiem vai pazaudētiem zvejas tīkliem, kuri tur ne tikai pilda plastmasas atkritumu funkcijas, bet pie viena pilnīgi bez jēgas turpina ķert zivis un citus dzīvniekus, kurus neviens i negrasās vilkt ārā un apēst. Ir dažādi dati par to, cik liela daļa no visa plastmasas piesārņojuma jūrās ir tīkli vai to daļas. Vieni saka, ka 10%, citi – ka vairāk nekā puse. Gan jau viss atkarīgs no tā, kā un ko skaita. Taču skaidrs ir tas, ka zvejas rīki ir plastmasas atkritumu topa augšgalā. «Aquafil» paklāju ražotājiem skola rokā – nu jau 10 gadu viņi pārstrādā Vidusjūras spoku tīklus jaunā neilonā. Kā stāsta uzņēmuma pārstāvji, neesot nekādu problēmu pārdot šo materiālu, pieprasījums aug un aug. Vienīgā problēma esot savākt tīklus un tos pārstrādāt tādā daudzumā, kā gribētu pircēji. Šobrīd 30% «Aquafil» saražotā neilona pamatā ir plastmasas atkritumi, bet mērķis esot 100%.
Dabā gājēju prasības
Apģērbu un apavu ražotāju vidū ar vides iniciatīvām sevišķi izceļas tie zīmoli, kuru ražotā produkcija paredzēta dažādām āra aktivitātēm, piemēram, pārgājieniem, alpīnismam vai vienkārši būšanai dabā. Pieļauju, ka šajā nišā klienti ir tādi, kuriem rūp daba, jo viņi tur bieži uzturas. Tāpēc, ja gribi ražot pārgājienu zābakus, tev jārūpējas par vietu, pa kuru šie zābaki bridīs.
«Timberland» ir viens no ražotājiem, kas iet līdzi laikam un apavu ražošanā izmanto pārstrādātus resursus. Kā jau minēju «Aquafil» gadījumā, pēc pārstrādāta materiāla pieprasījums ir liels, tāpēc arī «Timberland» nācās palauzīt galvu pārdomās par materiāla ieguves iespējām. Domāja, domāja un izdomāja! Tagad uzņēmums sadarbojas ar firmu, kas organizē plastmasas atkritumu vākšanu Haiti, lai miskasti pārvērstu kurpju zolēs. Tas nodrošina ienākumus iedzīvotājiem pašā Haiti – vienā no pasaules nabadzīgākajām valstīm.
draudzīgākas ražošanas virzienā. Bioloģiskā kokvilna, pārstrādāti materiāli – pieprasījums pēc tiem aug kā sēnes pēc lietus.
Kā citām lielām kompānijām, arī «Timberland» ir rūpnīcas dažādās pasaules valstīs, un 10 gadu laikā viņi, piemēram, iestādījuši miljons koku savu rūpnīcu tuvumā un vēl gandrīz 10 miljonus koku vietās, kas nav blakus «Timberland» ražotnēm. Man, piemēram, šķiet svarīga ne tikai koku spēja absorbēt CO2, bet arī vēlme nepadarīt savu rūpnīcu vai biroju par vienkāršu bleķa kasti. Ar CO2 absorbēšanu vien ir par maz, lai cīnītos ar klimata pārmaiņām, tāpēc šie ļaudis, protams, arī pāriet uz atjaunīgo resursu lietošanu un samazina siltumnīcefekta gāzu izmešus. Kopš 2006. gada tas samazināts par 53%.
Ideāli, ja vides iniciatīvas iet roku rokā ar sociālajām idejām. Uzmanību! Sociāls uzreiz nenozīmē labdarību. Tās vienkārši ir rūpes par saviem darbiniekiem un to, lai viņi būtu tieši tik apmierināti ar darba devēju, ka negribētu to pamest. Piemēram, «Timberland» darbinieki 40 stundas jeb vienu darba nedēļu gadā var nodarboties ar brīvprātīgo darbu – darba devējs uzsauc!
Seko jakas biogrāfijai!
Lai ražotājs patiesi varētu rūpēties par vidi, nepietiek ar augstākajiem vides un ētikas standartiem savās mājās. Ja pārdod jaku, jāsaprot, kas un kā to šuvis, kā radies audums, kurš piegādājis rāvējslēdzējus un tamlīdzīgi. Un izsekot tam līdzi ne vienmēr ir vienkārši. Sevišķi, ja to negrib darīt. «Patagonia» – vēl viena kompānija, kas apģērbj tos, kuri bieži ir ārā, – riktīgi grib stāstīt saviem klientiem, kur un kā top viņu apģērbi. Gandrīz vai nespēju noticēt, viņu internetveikalā ieraugot, ka izcelsme netiek aprakstīta vien ar «Made in Vietnam», bet tiek nosaukta konkrēta rūpnīca. Un tas vēl nav viss! Kompānija, kas kaut ko ražo, ir tik zaļa, cik zaļas ir tās rūpnīcas un materiāli. «Patagonia» gādā, lai katra tās rūpnīca sniegtu ko labu videi un vietējiem iedzīvotājiem. Piemēram, kādai rūpnīcai tuvējās apkārtnes iedzīvotājus viņi apmācījuši bioloģiskajā lauksaimniecībā un šo saimnieku izaudzētos produktus paši arī nopērk. Citā vietā viņi vietējiem iedzīvotājiem sniedz izglītību par veselības jautājumiem, citur – uztur bērnudārzus. Un tā katra «Patagonia» jaka, šorti vai kleita var pastāstīt, kas labs darīts vietā, kur tā ražota.
Tomēr, lai cik videi draudzīgus materiālus uzņēmums izvēlētos un lai cik ļoti lutinātu savus darbiniekus un katru pretimnācēju, ir skaidrs, ka visnekaitīgāk videi ir neražot un nepārdot. Vai vismaz to nedarīt bieži. 2011. gadā «Patagonia» Ziemassvētku iepirkšanās sezonu sāka ar kampaņu, kas aicināja NEPIRKT viņu jauno jaku. Vēl konkrētāk – viņi paskaidroja, cik resursu patērēts un cik CO2 radīts, lai šo konkrēto jaku radītu. Tā vietā uzņēmums piedāvāja alternatīvu, sak, mēs ražosim kvalitatīvas preces, lai tās kalpo ilgi, bet, ja gadījumā saplīst, nesiet – mēs salabosim; ja vecais apģērba gabals galīgi apnicis, nesiet uz veikalu – atdosim kādam citam vai pārstrādāsim. Paralēli cilvēki tika aicināti sūtīt bildes un stāstus par saviem vecajiem «Patagonia» apģērbiem. Protams, arī šī ir un paliek reklāmas kampaņa, kuras mērķis noteikti nav zaudēt klientus, taču lieliski, ka ražotājs un pārdevējs pats saka, ka viens kvalitatīvs, uzticams un ilgi kalpojošs apģērba gabals ir foršāk nekā desmit jauni. Un, kad ieraudzīju, ka «Patagonia» internetveikalā ir lietoto apģērbu sadaļa, es gandrīz paģību. Tik tiešām – citiem vairs nevajadzīgās drēbes šie ļaudis izmazgā, uzfrišina un liek savā humpalā.
«Patagonia» nav nekāds iesācējs vides aizsardzības un ilgtspējas jomā. Jau gadu desmitiem šis ģimenes uzņēmums 1% peļņas ziedo dabas aizsardzības organizācijām. Un pavisam nesen likvidēja savu ilgtspējas departamentu. To uzņēmums darīja tāpēc, ka rūpēm par savu vidi un saviem cilvēkiem ir jābūt katra cilvēka darbam, nevis šie jautājumi jānogrūž kādam entuziastam. Protams, to var atļauties tikai uzņēmumi, kas jau tik ilgi strādājuši ar ilgtspējas jautājumiem, ka tik tiešām ikvienam darbiniekam ir skaidrs, kas tas ir un kāpēc to vajag viņiem pašiem.
Bipolārais «H&M»
Aprites ekonomikā mēs nolietoto (tiešām nolietoto, nevis vienreiz vilkto) apģērbu nodotu pārstrādei. Latvijā tā ir pavisam maz izplatīta prakse. «H&M» veikalos tāda iespēja ir. Manuprāt, tas ir labi ne tikai videi un saprātīgam resursu patēriņam, bet arī paša veikala biznesam, jo iespēja, ka cilvēks kaut ko nopirks, ir lielāka tad, ja viņš ir atnācis uz veikalu. Ja viņš nav ieradies, tad, visticamāk, arī neko nenopirks. Visā pasaulē katru gadu pieaug šajos veikalos savāktā apģērba apjoms. Kas ar to notiek? Aptuveni 50–60% tiek pārveidoti par citu produktu – piemēram, veca jaka kļūst par siltināšanas materiālu vai grīdas lupatu. Vēl daļa tiek pārstrādāta ar mērķi radīt jaunu audumu, bet 3–7% nekam īsti neder, tāpēc to sadedzina, iegūstot enerģiju. Tekstila industrija vēl nav tik tālu attīstījusies, lai visiem būtu zināma formula, kā veco audumu vienkārši pārvērst kvalitatīvā jaunā, tāpēc nepieciešams investēt pētniecībā, un «H&M» to arī dara. Viņi nav vienīgie, tāpēc ir pamats domāt, ka pēc gadiem desmit audumu pārstrāde būs vienkāršāka un teju katram uzņēmumam – arī pavisam mazam – pieejama.
Šādiem apģērbu ražošanas milžiem ar rūpnīcām visā pasaulē ir jārūpējas par vidi. Ne tāpēc, ka tā ir smuki, bet gan pašu vajadzībām. Apģērbu ražošanai, piemēram, nepieciešams liels tīra ūdens daudzums. Uzņēmumam jāgādā, lai šāds resurss vispār būtu pieejams ne tikai vakar, bet arī šodien un nākamgad. Zviedru uzņēmums «H&M» sadarbojas ar «Worldwide Fund for Nature», lai īstenotu projektus, kas palīdz saglabāt tīra ūdens resursu dažādās jaunattīstības valstīs.
«H&M» ikgadējie ziņojumi par sasniegumiem vides un ilgtspējas jomās tiešām ir pārliecinoši – citiem lieliem biznesiem būtu, ko mācīties. Tomēr, to visu lasot un tagad rakstot, kaut kā burti ķeras un klaviatūras taustiņi lāgā nespiežas. Ļoti divējādas sajūtas: no vienas puses, uzņēmums pa īstam strādā ar vides jautājumiem, nevis tikai izrādās, no otras puses, viņu biznesa modelis – lētas drēbes, bieža iepirkšanās – ir pilnīgi garām. Tiesa, kopumā tas ir labāk nekā tas pats biznesa modelis bez domāšanas par vidi. Un, ja šādi ātrās modes korifeji tik nopietni domā par vides problēmām tagad, varbūt pamazām sāks domāt ne tikai par to, kā darīt, bet arī par to, ko darīt.
Jaunākā mode arī industrijas galvā
Par vidi jādomā dažādiem apģērbu ražotājiem. Arī tā sauktās augstās modes nami vairs nevar ignorēt samilzušās problēmas. Piemēram, britu modes zīmols «Burberry» informē, ka līdz 2022. gadam kļūšot klimatam neitrāli – tas nozīmē, ka visu CO2, ko radīs uzņēmuma darbība, viņi paši arī spēs absorbēt. Es teiktu, ka tas ir tikai normāli, ka tieši «Burberry» sākuši iniciatīvu tieši klimata jomā – šis taču ir modes nams, kurš apģērba un izmitināja (teltī) Antarktīdas pirmo apmeklētāju Roaldu Amundsenu. Tagad pašiem par to Antarktīdu jāuzņemas atbildība. Taču tas vēl nav viss – sākot ar 2020. gadu, «Burberry» savu ražošanas procesu pilnībā būs atbrīvojuši no ķīmiskām vielām, kas var būt kaitīgas videi un dažādiem organismiem.
Arī augstajā modē jāskatās piegādātājiem uz pirkstiem. Sevišķi tad, ja vajag dzīvnieku izcelsmes produktus. Tā, «Burberry» ir pasūtījuši trīs mājas tālāk visus piegādātājus, kuri nežēlīgi izturas pret dzīvniekiem, sabāž septiņpadsmit aitas vienā trušu būrī, plucina dzīvas zosis un ar varu baro zvērus. Dažs varbūt teiks, ka dzīvniekiem vispār nav vietas modes industrijā. Arī šiem cilvēkiem ir kāds prieciņš – no 2018. gada septembra šis modes nams atteicies no trušu, lapsu, ūdeļu un Āzijas jenotu kažokādām.
Arī Stellas Makartnijas modes nams nopietni strādā ilgtspējas jomā. Piemēram, ja no ierindas iziet kāda daiļas somiņas detaļa, uzņēmums sola to bez maksas salabot. Viens no iemesliem ir nopietna vēlme samazināt jaunu metālu iegūšanu. Pagaidām ne visu iespējams kvalitatīvi pārstrādāt, tāpēc jāmeklē videi nekaitīgākas alternatīvas. Šie ļaudis pamazam pāriet no vara ķēdēm un sprādzēm uz alumīnija un nerūsējošā tērauda duetu, kas kopā rada mazāku ietekmi uz vidi. Tām pašām somiņām odere ražota no neilona, kas reiz bijis cits produkts, bet kļuvis par atkritumu. Un tas nav viss – modes nams apņēmies 2020. gadā visu nepieciešamo neilonu iegūt no pārstrādātiem produktiem. Jau tagad liela daļa izmantotā poliestera ražots no plastmasas pudelēm, un līdz 2025. gadam Stella Makartnija atteiksies no jauna poliestera materiāla pavisam. Daļu peļņas uzņēmums ziedo cīņai ar plastmasas piesārņojumu jūrās, un tas ir atteicies no dzīvnieku izcelsmes produktiem. Nekādu ādu, nekādu kažoku!
Pieminot dižos modes namus, vēlos teikt, ka dabas aizsardzība nav domāta tikai hipijiem vecos džemperos, bet arī visaugstāko aprindu pārstāvjiem. Ja tev ir moderna kleita, tai ļoti piestāvētu moderna domāšana.
Elīna Kolāte