Man savulaik bija attāls radinieks Vovka. Reiz, ieradies ciemos pie viņa, ieraudzīju: saimnieks, kājas iepletis, sēž plikiem stilbiem uz krēsla un ar mazām grieznītēm darbojas ap nolaistām biksēm. «Ko tu dari?» jautāju Vovkam. «Bendēju blusas. Apnicis visu dienu kasīties,» skanēja atbilde. «Vai tu blusām kājas šķērē nost?» pārsteigts iesaucos. Uzrunātais beidzot pacēla acis, paskatījās uz manu pusi un, īsi iesmējies, paskaidroja: «Nē, čakarēju viņas ārā no paslēptuvēm, atpūtas vietām – bikšu atlokiem un šuvēm, lai varētu nospiest.» Knikt! – Vovkas nagos galu dabūja blusa. «Tā tu galā netiksi,» izteicu savu vērtējumu un piedāvāju: «Ja vēlies atbrīvoties no visām blusām, iedošu tev izlasīt Igora Akimuškina rakstīto. Viņš grāmatā «No rīta līdz vakaram» izklāsta kādu efektīvu metodi. Tev vajadzēs vien sadabūt sienu un aiziet līdz kādam baseinam, ezeram vai dīķim.» Atzīstos, piesaukdams Akimuškinu, es toreiz muļķojos. Lai jūs ieintriģētu, citēju: «Tur it kā redzēts skunkss ar sausas zāles kušķi mutē. Kurp viņš tā devies, piebāzis pilnu muti ar sienu? Izrādās, uz ezeru. Piegājis pie paša ūdens un pagriezies pret to ar mugurpusi. Taču nevis apšaudījis to pa savam paradumam, bet sācis lēni kāpties atpakaļ, aizvien vairāk iegremdēdamies ūdenī (ar mugurpusi uz priekšu!). Mazliet pastāvējis, pagaidījis un atkal sācis atmuguriski soļot ezerā, bet sienu visu laiku turējis mutē. Ūdens sedzis viņa kājas, sasniedzis pavēderi, bet viņš tikai kāpies atpakaļ, taču lēnām, ievērojiet, ļoti lēnām, laiku pa laikam apstādamies. Nu jau arī mugura zem ūdens, arī galva: vienīgi sausās zāles kušķis rēgojies virs ūdens. Viļņos iegrimušais skunkss vēl brītiņu pastāvējis, pēc tam pēkšņi izmetis zāli, ieniris, mazliet papeldējis, vairīdamies no peldošā siena – lūdzu, paturiet prātā arī to! – un izkāpis krastā.
Ko nozīmē šāda savāda rīcība? Ja uzmanīgi izanalizēsiet šo taktiku, tad sapratīsiet! Viņš ārstējās no blusām!
Ja atmuguriski lēnām iegremdējas ūdenī, blusas, kam ūdens nepatīk, meklēdamas sausāku vietiņu, aizrāpo no kājām atkarībā no tā, cik tālu tās iegremdētas, uz pavēderi, no turienes uz muguru, no muguras uz galvu. Bet, kad skunkss ienira pilnīgi un ūdens tās aizsniedza arī šeit, visas metās uz vienīgo sauso saliņu – uz siena kušķi. Tad blusu kara lielais stratēģis nometa ar blusām pārpildīto šķirstu. Un tam vairs netuvojās!»
Ceru noprotat, ka tas ir izfantazējums. Pats rakstnieks tā arī pasaka: anekdote. Bet manis te turpmāk par blusām vēstītais gan domāts nopietni.
Esmu pārliecināts: starp «Vides Vēstu» lasītājiem nav neviena, kurš nezinātu, ka blusas ir kukaiņi. Bet pieļauju: ne visi zina, ka blusas, salīdzinot ar daudzām citām kārtām, ir itin augsti attīstīti insekti. Ne jau intelektuāli. Evolucionāli. Visas šo augsti attīstīto kukaiņu sugas ir parazīti – zīdītāju un putnu parazīti. Ektoparazīti jeb ārējie parazīti, kas pārtiek no saimnieka asinīm. Temporāri jeb ierobežoti, īslaicīgi parazīti: uz saimnieka pavada tikai daļu no savas dzīves; konkrētāk izsakoties, saimniekiem uzbrūk tikai pieaugušie jeb imago stadiju sasniegušie kukaiņi.
Kukainis bez spārniem
Pieaugušo blusu ķermenis labi piemērots aktīvai dzīvei zīdītāju apmatojumā, arī cilvēku apģērbā, putnu apspalvojumā, saimnieku alās, midzeņos, ligzdās, arī cilvēku mājokļos. Tas ir plakanīgs – no sāniem saspiests –,segts ar cietu, tieviem, īsiem, atpakaļvērstiem matveidīgiem izaugumiņiem klātu hitīna apvalku, galva neliela, visas kājas garas, pēdu galos atrodas īpaši tvērējnadziņi.
Blusām nav spārnu, tās ir sekundāri bezspārnoti kukaiņi. Sekundāri bezspārnoti – tas nozīmē, ka viņu brīvi dzīvojošajiem tālajiem senčiem spārni bijuši, bet, pārejot uz parazītismu, tie evolūcijas procesā izzuduši. Izzuduši acīmredzot tāpēc, ka kļuva nevajadzīgi, vai varbūt tāpēc, ka bija traucēklis dzīvei vilnā un spalvās. Spārni blusām tātad laika gaitā izzuduši, toties izveidojušās labi attīstītas un ļoti spēcīgas lēkšanai īpaši pielāgotas pakaļkājas. Blusas lēciena garums ir iespaidīgs; teiksim, cilvēka blusas (Pulex irritans) mātīte, kas pati sasniedz vien nieka trīs milimetrus, spēj aizlēkt apmēram 30 centimetrus tālu. Te piebilde: mātītes gandrīz visām sugām ir lielākas nekā tēviņi.
Beigtam neuzmācas
Latvijā konstatēts pieticīgs blusu kārtas sugu skaits – aptuveni četrdesmit sugas, bet visā pasaulē zināmo sugu daudzums sasniedz bezmaz pusotru tūkstoti. Daudzu sugu blusas konsekventi sūc tikai kādas vienas noteiktas sugas vai vairāku sistemātiski radniecīgu sugu zvēru vai putnu asinis, tomēr liela daļa, ja nepieciešams, mēdz bez aizspriedumiem mainīt saimniekus. Ir nācies dzirdēt pieļāvumu, ka attiecībās ar cilvēkiem blusas ir izvēlīgas – uzmācas tikai tiem, kuru dzīslās rit kaut kādas īpašas – saldas – asinis. Muļķības! Taču dažādu cilvēku organismi ir nevienādi jutīgi pret asinssūcēju siekalām un par «negaršīgajiem» laikam tiek uzskatīti tie, kuri mazāk sāpīgi reaģē uz blusu dūrieniem un tāpēc bieži vien nemaz nenojauš, ka baro šos kukaiņus. Patiesībā blusas nav izvēlīgas. Turklāt cilvēkam uzbrūk ne tikai cilvēka blusa, bet kopumā aptuveni desmit no Latvijā sastopamajām šo kukaiņu sugām – visbiežāk suņu blusa (Ctenocephalus canis), kaķu blusa (Ctenocephalus felis), ˛urku blusa (Ceratophilus fasciatus). Arī mēra blusa (Xenopsylla cheopsis), kura parasti dzīvo uz dažādiem grauzējiem, nesmādē cilvēka asinis, bet tā, paldies dievam, Latvijā nav konstatēta. Savukārt cilvēka blusa neatsakās pamieloties ar ļaužu mitekļos un lopu novietnēs dzīvojošu mājkustoņu asinīm. Jebkuras sugas blusas nekavējoties pamet mirušu saimnieku.
Pārnēsā dažādas sērgas
Mainot «ēdiengaldus», insekti var pārnēsāt dažādu, tostarp ļoti bīstamu, infekciju, teiksim, tularēmijas, žurku tīfa, hemorāģiskā drudža, brucelozes, liesas sērgas un vēl pāris desmitu slimību ierosinātājus. Blusas bez tam ir suņu lenteņa, kas retumis mēdz iemājot arī cilvēkā, starpsaimnieki. Šajā kontekstā, protams, nedrīkstu nepieminēt blusu (galvenokārt žurku blusas, cilvēka blusas, mēra blusas, suņu blusas) nepārvērtējamo lomu daudzo mēra epidēmiju izplatībā, jo – kā nekā – mēris viduslaikos Eiropā vien paņēma aptuveni 20 miljonu cilvēku dzīvību. Tagad mēra epidēmijas jau ir pagātne, tomēr dažus teikumus blusu un melnās nāves ciešajai saiknei veltīšu. Iedomājamies: blusa ar savu dursariņiem bruņoto sūcējmuti pārdur mēra baciļiem pilna dzīvnieka vai cilvēka ādu un sūc tā asinis. Ja nekas netraucē, negausīgais kukainis pieēdas tā, ka no plakana top apaļš. Baciļi, kas kopā ar asinīm nokļuvuši blusas kuņģī, tur savairojas un izveido īpašu korķi – tā saukto mēra bloku, kas nosprosto kukaiņa zarnas, tādējādi neļaujot barībai pārvietoties uz anālo atveri. Kad mēra slimnieks mirst, aizbloķētā blusa tūdaļ to pamet un steidz meklēt citu saimnieku. Kad kukainis, caurdūris jaunā upura ādu, mēģina sūkt asinis, bloks traucē, tāpēc blusa spiesta izvemt daļu sava kuņģa satura brūcē. Tā, blusas iekšās savairojušies, baciļi nonāk jauniegūtajā saimniekā – dzīvniekā vai cilvēkā. Blusu nepārvērtējamā loma mēra izplatībā tika atklāta 1908. gadā. Ap to laiku – 19. un 20. gadsimta mijā – šiem kukaiņiem vispār tika veltīta apskaužama pasaules zoologu uzmanība – tika sacerēti tūkstošiem zinātnisku un populārzinātnisku rakstu.
Akli kāpuri
Blusas ir kukaiņi, kuru individuālā attīstība norit ar pilnīgu pārvēršanos; tās gaitā dzīvnieks iziet visas stadijas: no oliņas izšķiļas kāpurs, tas izaug un iekūņojas, no kūniņas izlobās imago jeb pieaudzis īpatnis. Kur šie procesi notiek?
Dažu sugu blusu mātītes dēj zvēru apmatojumā, bet lielākā daļa tomēr rīkojas tā, lai oliņas nokļūtu kur citur – saimnieku alās, midzeņos, ligzdās, istabās. Kukaiņu mātītes burtiski izšauj dējumu porcijas no sava pakaļgala. Cilvēku blusu oliņas parasti nonāk grīdu un mēbeļu spraugās, kur sakrājušies putekļi un gruži, netīras veļas kaudzēs, paklājos. Tās ir ovālas, gaišas, apmēram pusmilimetru garas. Istabas temperatūrā oliņas nobriest aptuveni pusnedēļas laikā.
No oliņām izšķiļas kāpuri, kas nepavisam nelīdzinās pieaugušām blusām: posmoti, tārpveidīgi, bezkājaini (tomēr ļoti kustīgi), matainiem izaugumiem klāti, ar relatīvi lielu galvu, bet bez acīm. Tie barojas ar dažādām organiskām daļiņām, barību sasmalcinot ar žokļiem. Kārojams jaunās paaudzes ēdiens ir asiņu paliekas saturošie pieaugušo kukaiņu ekskrementi. Pieaugušās blusas kakā neilgi pēc katras ēdienreizes. Ja nekā cita izšķilšanās vietu tiešā tuvumā nav, kāpuri vispirms notiesā savu olu apvalciņus, bet pēc tam oliņas, kas vēl nav paspējušas attīstīties. Kāpuru izdzīvošanai, augšanai un pilnvērtīgai attīstībai obligāta nepieciešamība ir mitrums (mitrums, nevis slapjums!). Tāpēc ļaudis nereti brīnās, ka kādu laiciņu pēc ilgi nemazgātu grīdu mazgāšanas nez no kurienes sāk rasties blusas.
Dipināšana izraisa blusu šķilšanos
Kāpura stadijai, kas ilgst nedēļu pusotru, seko kūniņas stadija, kuru blusu bērni nekustīgi pavada pašu noaustos baltos, gludos tīmekļkokonos, kas aplipuši putekļiem, sīkiem smilšu graudiņiem un citām drazām. Šajā stadijā blusas parasti pavada vienu divas nedēļas, bet var palikt arī krietni ilgi (pat gadu un vairāk), līdz kādi stimulējoši apstākļi izraisa šķilšanos jeb izkūņošanos. Stimulējoši apstākļi ir, piemēram, satricinājums. Tāpēc dažs no ilgstošākas prombūtnes mājās atgriezies cilvēks reizēm nesaprot, kādēļ uzreiz pēc ilgi nekopto grīdu uzkopšanas ar putekļu sūcēju lielā daudzumā pēkšņi parādās blusas, kuru masveida uzbrukumu dēļ nākas kasīties tā, ka vai trakam jākļūst.
Izšķīlušās no kokona, pieaugušās blusas spēj ilgstoši badoties, bet šo spēju cenšas neizmantot – tūdaļ raugās pēc asinsdonora, jo nepaēdušas nevar vairoties. Jāteic, viņas ir visnotaļ ēdelīgas – vismaz reizi dienā katra iesūc aptuveni trešdaļu kubikmilimetra asiņu. Mātītēm noteikti krietni jāieturas pēc apaugļošanās, lai organismā nobriestu oliņas. Cik reižu mūžā blusu mātīte izšļāc kārtējās oliņu porcijas, vistiešākajā veidā atkarīgs no iespējas pienācīgi baroties. Ja iespēja regulāri apmierināt neremdināmo asinskāri netiek liegta, savas dzīves laikā katra sieviešu dzimuma cilvēka blusa producē vairākus simtus oliņu. Tīk mums tas vai netīk, bet tā tas ir.
Ilmārs Tīrmanis
Publicēts 2006.gada novembrī.