Visas galvenās nedienas, kas šodien ir Baltijas jūrā, saistāmas ar eitrofikāciju – ekosistēmas pārbarošanu. Jūras eitrofikācija mūs satrauc jau kopš 1980.gadiem un droši vien satrauks vēl ilgi, kaut gan kopš 90.gadu vidus Rīgas līcis vairs netiek uzskatīts par krīzes rajonu. Uz sarunu par Baltijas jūras problēmām aicināju Andri Andrušaiti.
Andris Andrušaitis
1979.gadā beidzis LU Bioloģijas fakultāti, 1986.gadā ieguvis bioloģijas zinātņu kandidāta grādu PSRS ZA Okeanoloģijas institūtā (1992.gadā nostrificēts par Latvijas Dr. biol.). Zinātniskās intereses: jūras ekosistēmu funkcionēšana, planktona ekofizioloģija, organiskās vielas producēšana jūrā. Vadījis divus LZP finansētus pētījumu projektus, piedalījies vairākos LZP un starptautisko zinātnisko organizāciju finansētos projektos. 1993.gadā strādājis kā vieszinātnieks Trumses universitātē, Norvēģijā, bet vēlāk Kopenhāgenas universitātē, Dānijā. Bija viens no LU Hidroekoloģijas institūta nodibināšanas iniciatoriem un tagad ir tā direktors. Baltijas Biologu asociācijas komitejas loceklis, Latvijas pārstāvis EK 5.pētnieciskās ietvarprogrammas Vides un ilgtspējīgas attīstības programmas komitejā.
Vai Baltijas jūra, it sevišķi Latvijas krastu tuvumā, vēl joprojām ir eitroficēta? Varbūt esam jau pāri tiem lielajiem uztraukumiem par Baltijas jūras likteni?
Eitrofikācijas procesa apmērus definēt ir ļoti grūti, un grūti ir pateikt, vai tas ir lielāks vai mazāks vai arvien draudošāks vai ne. Ja mēs eitrofikāciju saprotam kā pastiprinātu organiskā oglekļa piegādi kādai sistēmai, tad jautājums ir – ko nozīmē pastiprināta? Ne vienmēr pastiprināta piegāde ir ar eitrofikācijas gaitu samērāms lielums. Vai esam pāri krīzes gadiem? – domāju, ka esam. Tas bija 80.gadu sākumā. 90.gadi iezīmējās ar Baltijas jūras stāvokļa stabilizāciju, vismaz iepriekšējo gadu līmenī.
Par to mēs varam pārliecināties, iepazīstoties ar Helsinku komisijas otro periodisko Baltijas jūras vides stāvokļa novērtējumu (1992.g.). Šajā novērtējumā oficiāli atzīts, ka caurmērā Baltijas jūrā eitrofikācijas procesa pieaugums 80.gadu beigās ir apstājies, izņemot atsevišķus rajonus. Toreiz tika minēts Rīgas līcis un Kategats.
Nākamajā periodiskajā vērtējumā (1996.g.), kas ietvēra novērojumu periodu no 1989. līdz 1993.gadam, Rīgas līcis vairs nav minēts kā krīzes rajons.
Tātad kopš 90.gadu sākuma stāvoklis Rīgas līcī ir samērā stabils, taču vai apmierinošs? Un vai šis līdzsvars būs noturīgs?
Uz šo jautājumu nevar atbildēt vienā vārdā. Jāatceras, ka Baltijas jūras rietumdaļas valstis ir panākušas ievērojamu barības vielu noplūžu samazināšanos, ieguldot ievērojamus līdzekļus tehnoloģijās un attīrīšanas iekārtās, bet pie mums, Baltijas valstīs, noplūžu samazināšanās 90.gadu sākumā bija saistīta ar rūpniecības un lauksaimniecības transformāciju.
Kādu Baltijas jūras ekosistēmu mēs reāli varētu ieraudzīt, veicot visus nepieciešamos pasākumus?
Valda uzskats, ka tai vajadzētu būt tādai, kāda tā sateces baseinā bija pirms masveida ķimizācijas un pirms industrializētas zvejas sākšanās. Tas varētu būt 50.gadu vidus.
Vai varētu panākt ekosistēmas stabilitātes atgriešanos 50.gadu līmenī?
Ja mēs sākam izvirzīt kādus apsaimniekošanas mērķus, mums ir vajadzīgi environmental objectives (vides mērķi). Tas nozīmē, ka tad pirmām kārtām mums ir jāzina, kādu ekosistēmu vēlamies redzēt, kādai tai ir jābūt. Ja izvēlamies piecdesmitos gadus, tas nozīmē, ka eitroficējošo vielu – barības vielu slāpekļa (N) un fosfora (P) ieplūdēm Baltijas jūrā visā sateces baseinā vajadzētu būt divas reizes mazākām nekā pašlaik.
Visas galvenās nedienas, kas šodien ir Baltijas jūrā, saistāmas ar eitrofikāciju – ekosistēmas pārbarošanu. Tai seko bezskābekļa zonu paplašināšanās jūras dziļākajās ieplakās, pasliktināta mencu vairošanās, potenciāli toksisko aļģu masveida savairošanās, pūstošu pavedienaļģu paklāji piekrastēs, izmaiņas planktona un bentosa struktūrā…
Jūra turpina «ziedēt». Kāpēc toksiskās aļģes tik labi jūtas Rīgas līcī?
Baltijas jūrā ar toksiskām aļģēm mēs automātiski saprotam galvenokārt zilaļģes. Baltijas jūras «ziedēšanu» novērojis jau Vecais Stenders, taču pirmsindustriālajā laikmetā šīs parādības nebūt nebija tik regulāras un intensīvas kā mūsdienās. Sevišķi uztrauc tas, ka pēdējos desmit gados toksisko aļģu savairošanās gadījumi, šķiet, kļūst biežāki un intensīvāki tieši Rīgas līcī. Paradokss! Barības vielu noplūdes taču samazinās… Rīgas līcī ir ievērojami samazinājušies slāpekļa krājumi, bet fosfora līmenis saglabājies iepriekšējā līmenī (īstenībā pat nedaudz pieaudzis). Zilaļģes ir spējīgas fiksēt ūdenī izšķīdušo atmosfēras slāpekli, spēj labi attīstīties slāpekļa limitēšanas apstākļos un izkonkurēt citas aļģes.
Notekūdeņu attīrīšanā ir ieguldītas lielas investīcijas…
Interesanti, ka municipālie notekūdeņi dod diezgan būtisku fosfora piesārņojuma daļu – ap 66% no visām noplūdēm, bet slāpekļa – tikai trešo daļu. Tādēļ diemžēl velti gaidīt, ka attīrīšanas iekārtu būves būtiski var samazināt slāpekļa noplūdes.
Pārsteidzoši ir tas, ka Rīgas līcī fosfora koncentrācijas, par spīti ieguldījumiem attīrīšanas iekārtās, pat nedaudz pieaugušas – atbrīvojušās iekšējās rezerves. Turpretim slāpekļa koncentrācija pēdējos desmit gados samazinājusies – to «paveikusi» lauksaimniecības lejupslīde un daži sausie gadi.
Vispār, ja nebūtu šo divu apstākļu, tikt vaļā no slāpekļa būtu 3–4 reizes dārgāk nekā no fosfora. Latvijā daudz tiek darīts programmas «800+» ietvaros, arī Rīgā, Daugavpilī un Liepājā. Tomēr jāapzinās, ka notekūdeņu attīrīšanas iekārtu būve un tehnoloģiju maiņa ir lētākie pasākumi, kaut gan valstij tie jau ir izmaksājuši vairākus miljonus latu. Ja ķeramies pie slāpekļa, tūlīt nepieciešami tā sauktie dārgie pasākumi.
Ko tas nozīmē – dārgie pasākumi?
Lielākā daļa slāpekļa jūrā nonāk no difūziem (izkliedētiem) avotiem: ar lauksaimniecības noplūdēm, amonjaka izdalīšanos no kūtsmēsliem, slāpekļa oksīdu veidošanos iekšdedzes dzinējos un kurtuvēs. Dārgie pasākumi slāpekļa noplūžu samazināšanai, pirmkārt, ir lauksaimniecības pārstrukturēšana un sašaurināšana un transporta ierobežošana. Ļoti efektīvi dabīgie filtri ir mitrāji, tādēļ slāpekļa slodžu samazināšanai nozīmīga būtu mitrāju atjaunošana, it sevišķi upju lejtecēs.
Cik dārgi mēs vērtējam Baltijas jūru, lai ieguldītu tās aizsardzībā šādus milzu līdzekļus?
Sākšu ar piemēru. Prāvi ierēdņu pulki nodarbojas ar visdažādāko Eiropas prasību piemērošanu un ieviešanu. Viena no Eiropas prasībām, kas Latvijai jāpilda ir t.s. Nitrātu direktīva. Formāli uzskatot piekrastes ūdeņus par eitroficētiem, ES Nitrātu direktīvas stingrā režīma ieviešana Latvijai izmaksātu 50–90 miljonus latu katru gadu, apmēram 5% no valsts budžeta. Vai tagad jāpierāda, ka Rīgas līcis un Baltijas jūras piekraste nav eitroficēta?
Un tomēr – vai Baltijas jūra ir tāda vērtība, ko var novērtēt?
Zaļi domājošais varbūt teiktu, ka nekas nav par dārgu, lai glābtu Baltijas jūru, jo tā ir vērtība, ko nevar pārvērtēt – cilvēku pašu izdomātās vērtību sistēmas ir pavisam no citas kategorijas. Jūs jautājat: cik maksā Baltijas jūras vide? Ekonomistiem un lēmumpieņēmējiem šāds jautājums nemaz neliekas retorisks, bet gan tīri pragmatisks.
Zivju nozvejas, apmēram 540 miljonu eiro (EUR) jeb 257 milj. latu gadā ir tikai neliela daļa no Baltijas jūras vērtības. Lielāko jūras vērtības daļu veido tās sniegtie rekreācijas un dabiskas attīrīšanas iekārtas pakalpojumi. Kā to novērtēt? Ekonomisti lietas vērtē pēc tirgus principa – cik par šo preci, šajā gadījumā par jūru, pircējs ir ar mieru maksāt? Deviņdesmito gadu vidū trijās Baltijas jūras valstīs – Zviedrijā, Polijā un Lietuvā – tika veiktas aptaujas, lai noskaidrotu, kādu summu nodokļu veidā būtu ar mieru maksāt katrs iedzīvotājs, lai jūras ekosistēma atgrieztos dabīgajā stāvoklī, lai tā atjaunotos. Izrādījās, ka caurmēra zviedrs par Baltijas jūru ir ar mieru maksāt 207 latus gadā, polis – 21 latu, bet lietuvietis – 12,5 latus.
Kad maciņš plānāks, arī prioritātes citas. Lietuvas rezultāti, normalizējot pēc NKP, tika pārnesti uz Latviju, Igauniju, Krieviju, bet Zviedrijas – uz Dāniju, Somiju. Pareizinot iegūtos skaitļus ar katras valsts pieaugušo iedzīvotāju skaitu, noskaidroja, ka, piemēram, Latvijas iedzīvotājiem Baltijas jūra gadā ir 34,3 miljonus latu vērta, Dānijas – 837 miljonus latu, bet visa jūra kopumā – 2,2 miljardus latu gadā. Divdesmit gados – aptuveni tik ilgi jāiegulda līdzekļi, lai jūras stāvoklis uzlabotos, – jūras cena sasniegs 43,3 miljardus latu.
Tātad Baltijas jūras stāvokļa uzlabošanas tirgus cena ir 43,3 miljardi latu jeb 74 miljardi dolāru. Varbūt iedzīvotāji iebildīs, sak, šī problēma tomēr jārisina valdībām. Kāda likumdošana ir saistoša jautājumā par Baltijas jūru?
Attiecībā pret Baltijas jūru visas Baltijas jūras valstis saista konvencija «Par Baltijas jūras aizsardzību» (1992), tā sauktā Helsinku konvencija. Konvencijas izpildinstitūcija – Helsinku komisija seko jūras vides stāvoklim un izdod rekomendācijas vides stāvokļa uzlabošanai. Diemžēl tikai rekomendācijas… 1988.gadā Baltijas jūras valstu vadītāji apņēmās līdz 1995.gadam samazināt barības vielu ieplūdes jūrā uz pusi. Šo apņemšanos nav spējusi izpildīt neviena valsts. 1998.gadā tika izteikta jau nākamā – «50% apņemšanās» – šīs noplūdes samazināt uz pusi līdz 2005.gadam.
Kā liecina dati par barības vielu ieplūdēm jūrā, pretēji minētajām noplūdēm, ieplūdes būtiski nav mazinājušās…
Ceļā no piesārņojuma avotiem – tīrumiem, kūtīm, pilsētām – barības vielas iesaistās apritē un pārveidojas. Daļa fosfora akumulējas augsnē un ūdenstilpju dibennogulumos, daļa slāpekļa pārtop par slāpekļa gāzi un atgriežas gaisā. Jo dziļāk avots atrodas iekšzemē, jo niecīgāka piesārņojuma daļa nonāk jūrā. Otrkārt, augsnei un virszemes ūdeņiem piemīt liela kapacitāte uzkrāt barības vielas un pēc tam tās lēnām gadiem ilgi atbrīvot.
Kā liecina dati, barības vielu daudzumi jūrā ieplūstošajās upēs nav samazinājušies. Ieplūdes jūrā ir atkarīgas no ieplūstošā ūdens daudzuma – sausā gadā jūrā nonāk mazāk, mitrā – vairāk. Iespējams, ka mēs nekorekti uzskaitām barības vielu ieplūdes jūrā, jo grūti noticēt, ka tās nav mazinājušās, jo minerālmēslojuma lietošana kopš 90.gadu sākuma taču sarukusi vairāk nekā 10 reizes, organiskā mēslojuma lietošana – gandrīz 4 reizes, būtiski samazinājusies arī N un P noplūde no apdzīvotajām vietām.
Tomēr spēkā ir «50% apņemšanās», kas vērsta uz barības vielu ieplūdes samazināšanu tieši jūrā, nevis noplūdes samazināšanu no avotiem.
Aprēķini rāda, ka optimālais barības vielu ieplūžu samazinājums (66% slāpekļa un 55% fosfora) Latvijai izmaksātu 107,5 miljonus latu gadā, trīs reizes vairāk, nekā Baltijas jūra varētu būt vērta Latvijas iedzīvotājiem. No 1994. līdz 1998.gadam Latvijas ūdens sektorā ieguldīts apmēram 13,3 miljoni latu gadā. Tādēļ uz tālāku barības vielu ieplūžu samazināšanos raugos visai skeptiski. Ja nu vienīgi politiķiem pietiktu prāta vienoties par Vides aizsardzības fondu taisnīgu pārdali visā jūras baseinā. Bez tā nekāda «50% apņemšanās» nav iespējama.
Vai ir iespējams prognozēt, cik ilgā laikā atbrīvosies barības vielu uzkrājums sedimentos un augsnē. Proti, cik ilga ir laika nobīde no reālā barības vielu noplūdināšanas samazinājuma līdz ieplūstošā barības vielu daudzuma samazinājumam pašā jūrā?
Ja, piemēram, Daugavpilī uzbūvēs attīrīšanas iekārtas, būtu interesanti zināt, pēc cik ilga laika uzlabosies stāvoklis Daugavā.
Tādu prognožu diemžēl nav. Kaut gan tādam vajadzētu būt. Kā jau minēju, vēl neviena valsts nav spējusi uz pusi samazināt ieplūdes, kaut gan līdz 2005.gadam ir laiks to izdarīt.
Manuprāt, starpvaldību vienošanās parakstīšana bija politisks lēmums, kas nebalstījās ne uz kādiem aprēķiniem – kā un kad to var panākt.
Bet, ja visas ieplūdes Baltijas jūrā izdotos samazināt uz pusi, paietu vēl vismaz 25 gadi, līdz jūra sāktu atgādināt to, kāda tā bija 50.gados. Par to liecina Stokholmas universitātē profesora F.Vulfa vadībā izstrādātais modelis. Cik ilgi būs jāgaida barības vielu ieplūžu samazinājums uz pusi – atliek tikai minēt.
Vai šajā bezizejas strupceļā varētu rast kādus alternatīvus risinājumus? Varbūt sākt ar ko citu, atceroties jūras bausli – «Jūra sākas tavā vannasistabā»?
Šis ir jautājums par katra indivīda vides apziņu, tās veidošanu, par cilvēku prioritātēm. Pagaidām arī šajā jautājumā esmu skeptiķis. Latvijā, kur ir tik daudz sociālu nebūšanu un tāds posts ar izglītību, izkopt vides apziņu, manuprāt, pagaidām ir neiespējami. Iedzīvotāju prioritātes austrumkrasta valstīs šobrīd ir visprimitīvākās – maize un izpriecas (galvenokārt ziepju operu un masu dzersmju veidā).
Vai jūsu draugiem, zinātniekiem no Zviedrijas, ir šī vides apziņa?
Kā kuram. Ne visiem, kas rietumos nonāk vides zinātnē, sākotnējais motīvs ir bijis sargāt dabu. Rietumos ar zinātni nodarbojas spējīgākā jaunatnes daļa, tā ir brīva, prestiža un kosmopolītiska profesija un turklāt ļoti labi atalgota. Ne visi zinātnieki ir zaļi domājošie.
Vai pieļaujat, ka rietumu zinātnieks, kas dienā ir nodarbojies ar Baltijas jūras problēmām, vakarā aiziet mājās un lieto veļas pulveri ar augstu fosfora saturu?
Jā, droši vien, daļa varbūt tā arī dara.
Bet vai jūs tā darāt?
Es nevaru izvēlēties, jo nemaz nezinu tādus lētus fosforu nesaturošus pulverus. Kā visi Latvijas zinātnieki, preces izvēlos pēc to lētuma. Cenšos atrast līdzsvaru starp lētumu un labumu, tas ir, spēju izmazgāt traipus no manu bērnu drēbēm. Godīgi, es pat neesmu aizdomājies, jo ne reklāma, ne ar vidi saistītie raidījumi un izdevumi mani nerosina uz izvēli.
Bet, ja ieraugu, veikalā tomēr izvēlos videi draudzīgu preci. Man patīk tās brūnās papīra turziņas…
Vai esat kaut ko metis ūdenī vai citādi piesārņojis dabu?
Jā, gan, šad tad, kuģojot pa jūru, esmu izmetis jūrā kādu izsmēķi, tomēr pēdējā laikā vairs tā nedaru. Atceros, pēdējo reizi atvēzējos, bet tomēr neiemetu. Starp citu, jūras piegružošanu ar nesadalošamies atkritumiem aizliedz starptautiskie likumi. Uz katra kārtīga kuģa jābūt brīdinājumam to nedarīt.
Vispār es nāku no dabasmīļu – biologu dzimtas. Vides filozofija mums vienmēr bijusi saistīta ar racionālu izpratni par to, kas daba patiesībā ir un kā daba darbojas.
Nesen ar draugiem biju izbraucis nelielā piknikā Rietumkurzemes jūras krastā. Pametot nometnes vietu, parastā atkritumu dilemma: sadedzināt uz vietas vai vest līdzi uz Rīgu. Izšķīrāmies par zaļāku risinājumu – par vešanu uz atkritumu tvertni. Tam gan bija tīri didaktiska nozīme, dalītās atkritumu savākšanas Latvijā nav, un mani atkritumi tik un tā tiks sadedzināti Getliņos kopīgā atkritumu kalnā.
Varbūt tomēr esmu mazliet zaļāks par caurmēru.
Par jūras vides stāvokli, arī par eitrofikāciju var spriest pēc Hidroekoloģijas institūta ilggadējiem novērojumiem jūrā.
Latvijas jūras vides monitorings (regulāri novērojumi ar mērķi sekot vides stāvokļa izmešu tendencēm) ir viens no labākajiem Baltijas austrumkrastā un tiek augstu vērtēts visā Baltijas jūras rajonā. Visi secinājumi par vides stāvokli Baltijas jūras Latvijas piekrastē Rīgas līcī tiek izdarīti, pateicoties šim monitoringam. Novērojumu rindas par hidroķīmiskajiem un hidrobioloģiskajiem parametriem ir visai garas. Tādēļ varam izdarīt drošākus secinājumus par izmaiņu tendencēm Baltijas jūrā.
Kā monitorings tiek organizēts?
Veids, kā pie mums tiek organizēts vides monitorings, ir pretstatā monitoringa ilglaicīgajai būtībai. Monitoringa pasūtījums tiek mehāniski pakļauts likumam «Par valsts un pašvaldību pasūtījumu». Tas nozīmē, ka katra gada beigās VARAM izsludina konkursu monitoringa programmas izpildei. Iesniedzam pieteikumu un kā vienīgā iestāde, kas spēj šādu kompleksu darbu veikt, saņemam pasūtījumu. Aprīlī parasti sākam saņemt naudu. Decembrī formāli noslēdzam programmu (lai gan karstākais darba cēliens mums ir februārī: barības vielu ziemas krājumi nosaka, kāda būs nākamā produktīvā sezona) un atskaitāmies par katru izlietoto santīmu. Nākamās iemaksas saņemam tikai aprīlī…
Un tādā gadījumā jūs paliekat bez līdzekļiem…
Neprasiet man, kā institūta Jūras monitoringa nodaļa četrus mēnešus iztiek bez līdzekļiem. Tas ir pirmais monitoringa paradokss, bet otrs ir absurds. Apmēram viena trešdaļa no jūras monitoringa līdzekļiem nāk no VARAM budžeta, bet divas trešdaļas no Vides aizsardzības fonda līdzekļiem. Tas vēl vairāk palielina nedrošību. Šogad mēs kļuvām par šīs sistēmas upuri. Jukas valdībā, jukas budžetā, jukas ministrijā. Šodien (augusta beigās) esam saņēmuši nedaudz vairāk par vienu desmito daļu no jūras vides monitoringa gada finansējuma. Ierēdņi tikai plāta rokas. Uz šādas ķēpausības fona Latvijas jūras zinātnieki, kas nav pārtraukuši darbu, uzskatāmi par īsteni zaļi domājošajiem.
Latvijai pieder 500 km smilšainu pludmaļu. Tādas bagātības nav nevienai citai Baltijas valstij. Nevienai. Nemaz nerunājot par ostām un zivju bagātību. Ja jūras vides novērojumiem līdzekļi burtiski jāsavāc ar cepuri rokā, man tas ir signāls, ka kaut kas nav kārtībā ar prioritātēm.
Bet eitrofikācija un virszemes ūdeņu degradācija taču ir Latvijas vides aizsardzības prioritātes? Vai tās jau aizmirstas?
Tagad mēs virzāmies uz Eiropu. Visu samērojam ar ES prasībām… Būtu nepiedodama tuvredzība, ja mēs šajā brīdī sāktu vieglprātīgi izturēties pret tām konvencijām un apvienībām, kuru dalībvalsts jau esam.
Mēs esam Helsinku konvencijas valsts un mūžīgi paliksim Baltijas jūras valsts. Un, ja cenšoties mehāniski pildīt stingrās ES direktīvas, vīzdegunīgi piemirsīsim HELCOM maigās rekomendācijas, ja sagrūs gadu desmitos izveidotā jūras monitoringa sistēma…
Ruta Berkgaute
Publicēts 2000.gada septembrī.