Pirms Jāņiem Latviju pārsteidza melnu dūmu mutuļi, kas vēlās no ugunsgrēka Slokā – tur SIA «Prima M» īrētā laukumā dega 23 tūkstoši tonnu nelegāli uzglabātu atkritumu. Vai neviens nezināja par šo vietu? Jūrmalas Dome jau pirms gada vasarā zināja par «Prima M» ideju apsaimniekot atkritumus, jo viņi prasīja atļauju, taču to nesaņēma. Neskatoties uz to, atkritumi šeit tika krauti, par ko liecina iedzīvotāju sūdzības un TV sižeti. Pērn augustā policists pārbaudīja, kas tad tur notiek, un ierakstīja protokolā: kaudze degtspējīgu atkritumu. Tālāk problēma tika skatīta Jūrmalas Administratīvajā komisijā, un «Prima M» jurists domes ierēdņus talantīgi apvārdoja, stāstot, ka policists redzējis nevis atkritumus, bet izejvielas, un tās kaudzēs kraut nav grēks. Sodu atcēla. Martā pēc atkārtotām iedzīvotāju sūdzībām Valsts vides dienests veica pārbaudi un prasīja līdz jūlija sākumam atkritumus izvākt, rma stīvējās pretī, draudēja sods, un, iespējams, tāpēc jūnijā izcēlās ugunsgrēks.
Kad biju mazs bērns, bija vienkāršāk. Mantu nopirka, izmantoja, pārpalikumu izmeta. Atkritumu mašīna visu savāca un sabēra lielā kaudzē. Visu, kas deg, daudzi sadedzināja krāsnī, bet nedegošo noraka. Tā kā Latvijā, salīdzinot ar citām zemēm, ir samērā maz cilvēku, kas, pie viena, ir arī samērā nabadzīgi, mūsu radītajām atkritumu kaudzēm vietas bija gana, un tās mūs ne pārāk satrauca. Atkritumu leiputriju izjauca Eiropa ar civilizētām prasībām būvēt atkritumu noglabāšanas poligonus. Izgāztuves nācās pielāgot, slēgt, rekultivēt. Atkritumu nodošana kļuva dārgāka. Pa šo laiku dzīve kļuva labāka, naudas vairāk, un vēlme dzīvot kā attīstītajās valstīs arī nekur nezuda. Šobrīd mums vairs nepietiek ar vienu miskasti – atkritumi ir jāšķiro. Un ne tikai…
Drazu hierarhija
Atkritumu apsaimniekošanas likums pieprasa ievērot atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju (5. pants) un paģēr, ka ikvienam no mums – ne tikai uzņēmumiem, pašvaldībām un valstīm – atbilstoši savai kompetencei vispirms jādara viss, lai novērstu atkritumu rašanos. Tas nav viegli, tāpēc nākamais solis ir samazināt atkritumu rašanos. Arī tas nemaz nav tik viegli. Būtu labi, ja to, kas būtu jāizmet, mēs lietotu atkārtoti. Vienkāršākais piemērs: stikla pudeles savāc, izmazgā un atkal pilda tajās dzērienus. Materiālus varētu arī pārstrādāt, piemēram, PET pudeli izkausēt un izliet jaunu. Visu, ko nav iespējams lietot atkārtoti vai pārkausēt, varētu izmantot enerģijas vai auglības iegūšanai – piemēram, pārtikas atliekas kompostēt vai ražot biogāzi, nekā citādi neizmantojamo plastmasu sadedzināt un iegūt siltumu. Un tikai to, ko nevar izmantot citādā veidā, noglabāt poligonā. Žēl, bet mūsu zemē atkritumu piramīda joprojām jāzīmē otrādi.
Jā, apglabāšana izgāztuvē ir pēdējā iespēja, un nākotnē daudzas atkritumu apglabāšanas vietas tiks slēgtas. Bet – uzmanību! – atkritumiem, kas ir sašķiroti otrreizējai pārstrādei, poligonu vārti slēgti jau tagad. Tie atveras tikai par lielu samaksu.
Pircējs maksā par visu
Vairākiem atkritumu veidiem ir noteikta ražotāja atbildība – tas nozīmē, ka preces ražotājs ir atbildīgs, proti, maksā, par atkritumu savākšanu un pārstrādi.
Bet ražotājam ir izvēle – viņš var vai nu maksāt dabas resursu nodokli (kas ir gana augsts), vai arī samaksāt kādam uzņēmumam, kurš ir reģistrēts kā šo atkritumu apsaimniekotājs ražotāju atbildības shēmā. Uzņēmums var arī atkritumus apsaimniekot pats.
Visas izvēles ir legālas, un visas saistītas ar izmaksām, ko ražotājs, protams, ieliks preču cenā. Tas nozīmē, ka, pērkot preci, arī es vai tu samaksājam par šīs preces «pēcnāves dzīves» – atkritumu – pārstrādi. Dabas resursu nodoklis ir gana liels, bet pašam apsaimniekot ir sarežģīti, turklāt vēl jāatskaitās, kā tas tiek paveikts, tāpēc daudzi uzņēmumi šo atbildību labprāt deleģē citiem uzņēmumiem, kas reģistrēti ražotāju atbildības shēmā, piemēram, «Zaļajam punktam», «Zaļajai jostai» u. c., kas apņemas šos atkritumus apsaimniekot un pārstrādāt, bet ražotājs par to viņiem samaksā.
Sistēma rit kā ieeļļota līdz brīdim, kad atkritumi ir savākti un tos vajadzētu pārstrādāt. Problēma ir tā, ka sašķirotus atkritumus deponēt ir ļoti dārgi, arī pārstrāde vai sadedzināšana ir dārga, un Latvijā šo iespēju nav daudz, jo ir tikai dažas piemērotas krāsnis atkritumu sadedzināšanai un divas rūpnīcas – PET un polietilēnam.
Statistikai līdzi izsekot grūti. 2015. gadā mēs radījām 1913 tūkstošus tonnu sadzīves (nebīstamo) atkritumu gadā un pārstrādājām 2208 tūkstošus tonnu, bet apglabājām 571 tūkstoti tonnu, eksportējām 337 tūkstošus tonnu un importējām 324 tūkstošus tonnu. Saskaitot (radītie + importētie – apglabātie + pārstrādātie + eksportētie) «cipari» nesakrīt…
Sekojot līdzi atkritumu skandāliem, izskatās, ka daļa no statistikā redzamajiem atkritumiem ir aizgājuši citus ceļus. Un, izmantojot pašvaldību un valsts iestāžu acīm redzamo vājumu vides pārkāpumu novēršanā, daļa atkritumu netiek šķiroti vai sašķirotie krājas nelegālās vai puslegālās vietās.
Dažās pašvaldībās atkritumu apsaimniekotājs saka, ka nedrīkst šķirošanas konteinerā mest polistirola iepakojumu (jogurta trauciņi) un vienreizlietojamos traukus – lai gan cilvēks jau ir samaksājis par to pārstrādi. Sanāk maksāt divreiz – par pārstrādi un par nonākšanu pie nešķirotajiem atkritumiem, kas legāli dodas uz izgāztuvi.
Kur peļņa, tur blēžu netrūkst
Ja atkritumi ir sašķiroti, apsaimniekotājs tos nodod tālāk pārstrādātājam. Ir īstie pārstrādātāji, un ir tādi, kas par tādiem izliekas, – vai nu nelegāli (kā Slokā) vai puslegāli darboņi (piemēram, reģistrēti, bet darbībām ar daudz mazāku atkritumu apjomu). Tā kā vides aizsardzība ilgstoši nav bijusi valsts prioritāte un tās budžets cītīgi apcirpts, Valsts vides dienesta spējas jeb kapacitāte izsekot līdzi visām šīm rmām ir maza. Tomēr brīdī, kad šādas puslegālās vietas nonāk kontrolētāju redzeslokā, to īpašniekiem sāk svilt papēži, un dažreiz nosvilst arī atkritumu kaudzes. Slokas gadījumā Valsts vides dienests un rma «Prima M» likumā noteiktajā kārtībā sarakstījās vairākus mēnešus, līdz īsi pirms pēdējā termiņa beigām atkritumi sāka degt. Skaidrs, ka Jūrmalas kakao tirgotāju rmai (saskaņā ar papīriem) nemaz nebija legālu iespēju tikt no šiem atkritumiem vaļā, jo – tas viss maksātu naudu, kuras šādiem mērķiem tai acīm redzot nebija. Ļoti iespējams, tāds arī bija biznesa modelis: uzkrāt atkritumus, saņemt naudu un «nosvīst». Palielinoties prasībām pārstrādāt atkritumus un nelegālo vietu kontrolei, šāda veida ugunsgrēki varētu izcelties aizvien biežāk. Tādēļ, lai no tā izvairītos, riskanto zonu uzreiz vajadzētu norobežot un tikai tad sarakstīties ar īpašnieku.
Formāli jebkurš atkritumu nosūtītājs ir atbildīgs par to, lai tie nonāktu pie legāla uzņēmuma, kurš saņēmis atkritumu apsaimniekošanas atļauju, un to var redzēt speciālās pavadzīmēs. Bet atšķirībā no bīstamo atkritumu (ko sauc par oranžo sarakstu) apsaimniekotājiem viņam diemžēl nav jāpaziņo valsts iestādēm par nebīstamo (zaļā saraksta) atkritumu kustību, tāpēc tai nevar izsekot līdzi. Izveidojot garas, nepārskatāmas atkritumu kustības ķēdes, ne vien inspektors, pat ekstrasenss vairs nevar izsekot līdzi tam, kas kur ir aizgājis. Parastas, ne ar ko īpašu neatšķiramas kravas mašīnas atkritumus kā vadā šurpu turpu, tā turpina vadāt. Papīros nereti minēta viena adrese, bet aizved pavisam citur.
LTV raidījumā «Tieša runa» Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācijas valdes priekšsēdētājs J. Vilgerts ieteica noteikt nansiālu atbildību atkritumu apsaimniekotājiem. Šobrīd prasības uzņēmumam, lai saņemtu atļauju atkritumu apsaimniekošanai, ir pārāk liberālas, un tas pievilina arī rmas «viendienītes». Prasībām atļaujas iegūšanai jābūt daudz stingrākām, un jāparedz arī atbildības nansiāla apdrošināšana, lai problēmu gadījumos par sakopšanu nav jāmaksā tautai. Tas, protams, nostiprinātu pieredzējušo pārstrādātāju pozīcijas un mazinātu konkurenci, bet – varbūt labāk tā, nekā mums visiem maksāt par nemākulīga vai pat noziedzīga biznesa sekām.
Valsts vides dienests par riepu kaudzi vainīgajai SIA «Riepu bloki» uzlicis rekordlielu sodu – 12,9 miljonus eiro, jo uzņēmums piedalījās ražotāju atbildības shēmā kā pārstrādātājs un bija apņēmies riepas pārstrādāt, nevis uzglabāt. Bet – vai vainīgais spēs to samaksāt? Par to šaubās arī pats Valsts vides dienests.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija iesniegusi Saeimā virkni priekšlikumu situācijas uzlabošanai, tostarp – prasot nansiālās garantijas atkritumus importējošiem uzņēmumiem un iepriekšējos paziņojumus par šādiem pārvadājumiem. Bet vai ar to pietiks, lai nelegālās atkritumu kaudzes vairs neaugtu un nedegtu? Un kā paliek ar pašvaldību atbildību par atkritumu apsaimniekošanu savā teritorijā?
Pagaidām mums atliek vien bezpalīdzīgi noraudzīties, kā, sadegot atkritumu tonnām, gaisā paceļas melni dūmi un indīgi kvēpi. Tie nekur nepazuda, bet ieķērās mākoņos un nolija gan pār dedzinātājiem, gan pār labticīgajiem zviedru atkritumu šķirotājiem, gan pār Latvijas un kaimiņvalstu iedzīvotājiem. Sekas parādīsies pēc gadiem, un kurš gan tās saistīs ar ugunsgrēku Slokā? Tāpēc atkritumu neradīšana ir vienīgais veids, kā efektīvi glābt pasauli. Vielu nezūdamības likums nekad netiks atcelts.
Jana Simanovska
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 03/2017