Latvijas Petroglifu centra organizētā un Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiāli atbalstītā projekta «Salacas smilšakmens atsegumu uzskaite un novērtējums» ietvaros šovasar tika pētīti visi ieži un klintis Salacas krastos. Pārsteidzoši, ka to izrādījās daudz vairāk, nekā speciālisti līdz šim zināja un domāja. Un, kā jau to iepriekš varēja paredzēt, daudzajās ekspedīcijās bija ne tikai jau ierastais un rutīnas apņemtais atsegumu izpētes darbs, bet arī ne mazums priecīgu brīžu, atklājot ko nozīmīgu. Viens no tiem – jauna ala ļoti populārajās un tūristu bieži apmeklētajās Neļķu klintīs.
Par Neļķu klintīm daudzi droši vien zinās teikt, ka tās ir ne vien lielākās klintis Mazsalacas apkārtnē, bet arī skaistākās un daudzveidīgākās. Tas, protams, tā ir, jo šīs vidusdevona Burtnieku svītas sarkanā smilšakmens klintis ir ne vien līdz 18 metrus augstas, bet arī gandrīz 200 m garas. Tās izveidojušās ainaviskā Salacas līkumā, upes labajā krastā, un lieliskas ainavas paveras gan no stāvkrasta izciļņa – Velna kanceles –, gan arī vairākām citām skatu vietām klinšu augšā. Tāpat tās labi apskatāmas daudzajiem ūdenstūristiem, laivojot pa Salacu, kas neapšaubāmi ir viena no iecienītākajām upēm Latvijā.
Velna saimniecība
Neļķu klintis jau gadsimtiem ilgi slavenas ne vien ar Velna kanceli, no kuras Velns it kā teicis runu, bet arī ar divām Velna alām. Velna pagrabs jeb kambaris ir tālā senatnē pazemes avota izskalota 16 m gara ala ar vienu nelielu ieeju un plašu telpu pazemē; tai ir vairāk nekā 3 m augsti griesti. Velna pagrabs ir ļoti populārs un bieži apmeklēts tūrisma objekts. Dažādos tūrisma un zinātniskos izdevumos šī ala plaši aprakstīta vairāk nekā 50 reizes. Ala ir arī viegli pieejama. Palejā pie alas var nokļūt, ejot pa trepītēm. Arī klinšu augšmalā ir labiekārtojums – margas un trepes. Un labiekārtota pieeja te bijusi jau pirms vairākiem gadsimtiem, jo jau 1870. gada «Mājas Viesa» 30. numurā ir rakstīts: «Gods un pateicība cienīgam Valtenberģa baronam, kas ceļu uz Vellaalu un Skaņo kalnu liek kopt, stāvākās vietās trepes un uz upes pusi treliņus priekšā taisīt, lai tiem, kas šos dabas brīnumus apskatīt iet, droša iešana būtu.»
Velna ala bagāta ar teikām, to skaitā par septiņiem mācītājiem, kas nav varējuši Velnu izdzīt, kā arī par to, ka Velns gribējis tiltu pār Salacu taisīt (pēc citiem stāstiem – upi aizbērt), taču, nesot turp akmeņus, pie Kukurbaļļām, kā parasti, iedziedājies gailis, un Velns savu akmeņu klēpi pametis. Tur, pie Kukurbaļļām, tiešām ir akmeņu krāvums – senkapi.
Senās kulta vietas meklējumi
Teiksmaino Velna alu jau kopš 19. gadsimta vēstures pētnieki uzlūkoja kā senu kulta vietu, tādēļ pie alas vairākkārt veikti arheoloģiskie izrakumi. 1876. gadā pētījumus veicis K. G. Zīverss, bet 1985. gadā – Juris Urtāns. Grāfs K. G. Zīverss, rokot alas priekšpusē, piecu pēdu dziļumā uzgāja ogļu un pelnu klājumu un tajā trīs apdegušus akmeņus, no kuriem viens bija ar dobumu. Tāpēc Zīverss secinājis, ka ala senatnē izmantota dzīvošanai, kaut drīzāk te būs bijusi kulta vieta. 1985. gada izrakumos pie Velna pagraba ieejas kultūrslāņa pazīmes vairs netika konstatētas. Domājams, ka tika rakts par seklu, tā neaizrokoties līdz kultūrslānim. J. Urtāns par šiem izrakumiem raksta: «Alas ieejas labajā pusē atsegta ugunskura vieta, kuru iezīmēja vairāki dūres lieluma akmeņi. Laukums iedziļināts līdz 1,7 m dziļumam, kur tā platība samazinājās līdz ~ 20 m2. Šajā dziļumā fiksētas kādreiz aizgruvušās alas apakšējās daļas sienas. Aizgruvusī alas daļa bijusi 2-3 m plata un ap 10 m gara. Pie ieejas izrakumu laukums 5 m2 platībā iedziļināts līdz 3 m dziļumam, tomēr arī tur nogulumu kārtām bija dabisks raksturs.» [Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu un etnogrāfu 1984. un 1985. gada pētījumu rezultātiem. R.1986. g.] Arī Skābumbaļļas alas avotā 1992. gadā atrastas nezināma vecuma ogles, un izteikta versija, ka to izcelsmes vieta ir Velna alas kraujas. Arī vairākas teikas stāsta, ka alas kādreiz bijušas savienotas, jo senos laikos Velna alā dzīvojis Velns, un labajā tās stūrī, kur pazemes telpā ir tāda kā kabata, Velnam stāvējusi skābumķērne un mantu lāde. Velnam bēgot, ķērne apgāzusies, un tagad dzidrs avotiņš iztek klints apakšā. Tāpat abu alu saistību bieži minējuši daudzi to aprakstītāji, tajā skaitā jau 1870. gada «Mājas Viesī», aprakstot Velna alu: «Alai pretī – upes malā iztek caur klinšu plīsumu iz krasta avotiņš. Viens vecīgs valtenberģiets man stāstīja, ka caur to plīsumu esot Vells uz upi bēdzis, kad viņš no alas izdzīts ticis. Bēgot esot viņam skābumbaļļiņa izlijuse, un caur to tas avotiņš esot cēlies.»
Teiksmainais avots ar nepieejamo alu
Velna skābumķērnes ala ir gana romantiska, bet dziļumā tā ir nepieejama. Bez speciāla ekipējuma apskatāma tikai tās ēnainā priekšniša un daži pirmie metri, bet ala turpinās vēl krietni dziļi pazemē. Tā ir ar spēcīgu avotu, kas no pazemes skalo smalkus smilšakmens graudiņus un, iespējams, dziļi pazemē turpina paplašināt ap 20 m garo alu. Pavasaros un citkārt, kad Salacā augsts ūdens līmenis, ala pieplūst ar upes ūdeni un nav pieejama vispār. Jau Hermanis Breicis 1923. gada «Kultūras Vēstnesī» rakstā «Mazsalaca un apkārtnes daba» apraksta šo vietu: «Skābumķērne – skaists avotiņš, kurš izverd iz klints. Pie tā: akmens galds ar soliņiem. Te dabas draugi dzisina slāpes un atpūšas, lai jauniem spēkiem kāptu Velnalas kalnā.»
Interesanti atzīmēt, ka Neļķu klintis senāk sauktas ne vien pašreizējā nosaukumā un par Velnalas klintīm, bet arī par Suņu klintīm. A. Melnalksnis 1923. gada «Kultūras Vēstnesī» rakstā «Ceļu gaitas dzimtenes apceļotājiem» izskaidro šo nosaukumu: «Suņu klints – labā krastā no Velna pagraba uz Skaņā kalna pusi. Nosaukumu klints dabūjusi no suņiem, kurus vecuma vai netikuma dēļ lielkungi še nogalinājuši, no augstās klints nogrūžot atvarā.» Tātad te, Neļķu klintīs, ne tikai Velni, bet arī neganti lielkungi uzdarbojušies.
Cilvēku neskarta pazemes pasaule
2007.gada 1. jūlija rītā, Latvijas Petroglifu centra ekspedīcijā Neļķu klinšu vidusdaļā, to apakšā, tikai 3 m virs Salacas vasaras līmeņa, tika atklāta vēl viena – trešā – ala šajās klintīs. Alas ieeja ir šaura un ved mazliet uz leju pa sabirumu kaudzi, kas bija slēpusi alas ieeju garām laivojošajiem ceļotāju tūkstošiem. Pie ieejas no klints ik pa brīdim notiek nobrukumi. Arī pirmais alas metrs pie ieejas ir visai bīstams – griestos starp irdenā smilšakmens slāņiem ir nenoturīgas mālu starpkārtas, kas ievērojami palielina nobrukumu bīstamību! Tālāk ala ir ar cietākiem – tīra smilšakmens – griestiem, uz kuriem redzami mirdzoši balti punktiņi – kā zvaigznes melnas nakts debesīs. Tie ir mirušu un sapuvušu odu tūkstoši, kas gājuši bojā, alai aizbrūkot…
Ala nav liela – tās garums ir tikai 6,3 metri. Augstākā vieta alā – tikai 0,8 m, lielākais platums nelielajā alas telpā – 2,7 m. Ala ir kā viena plakaniska eja, bez sānu atzarojumiem. Grīda smilšaina, mazliet mitra. Patīkami, ka šajā alā nav neviena ieskrāpējuma sienās un griestos, jo te neviens pirms mums vēl nav bijis. Ļoti gribas cerēt, ka neskartās dabas sajūta saglabāsies vēl ilgi un priecēs arī citus alas apmeklētājus.
Varbūt kāds lasītājs tagad domā: kāpēc vispār tik bīstamu alu puslīdz nepieejamā vietā vajag aprakstīt? Vajag – lai zinātu, ka tāda ir, un lai būtu priekšstats par mūsu dabas daudzveidību. Tajā pašā laikā nevar noslēpt nenoslēpjamo – tagad alas ieeja ir labi pamanāma no upes. Var pat izteikt pieņēmumu, ka nākamā pavasara palu ūdeņi nobiru kaudzi alas ieejas priekšā vēl pamatīgāk noskalos un tā būs vēl vieglāk ieraugāma. Kādā vasaras brīvdienas rītā uz Salacas mēs saskaitījām vairāk nekā 200 laivotāju! Labāk viņiem zināt, kas tur klints tumsā ir, ko tur var redzēt un no kā jāuzmanās. Te vietā arī piebilst, ka Neļķu klintis ir aizsargājams ģeoloģisks objekts jau kopš 1977. gada. Tās ir Burtnieku svītas stratotips (šeit vispilnīgāk atsedzas vidusdevona Burtnieku svītas ieži), ietilpst Salacas kompleksajā dabas liegumā un arī Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta teritorijā. Savukārt Velna ala kopš 1967. gada ir arheoloģijas piemineklis.
Grūti pieejama vieta
Tieši ūdenstūristiem šī jaunatklātā Neļķu klinšu ala tagad būs apskatāma, jo vienīgais ērtais un drošais piekļuves veids ir, piebraucot ar laivu. No klinšu augšgala ala faktiski ir nepieejama, jo tur taku nav. Tad jāšķērso klinšu atsegums, jāizvairās no nobrukumiem, turklāt nav vēlams staigāt pa aizsargājamiem augiem apaugušām nogāzēm – tur vēl nelielā platībā aug baltās klinšu neļķes, kas devušas klintīm tās vārdu. Pie alas var mēģināt pienākt arī pa makšķernieku taku pa klinšu apakšu no klinšu lejasgala, tomēr tas ir diezgan bīstami, jo jāiet tieši gar pašu klinšu apakšu un ik brīdi jāuzmanās no iespējamiem nobrukumiem.
Andris Grīnbergs
Publicēts 2007.gada decembrī.