Adatainais kaimiņš ezis

Tagad viņš guļ. Periodu no oktobra, precīzāk: no brīža, kad gaisa temperatūra vairs nepārsniedz +10 oC, līdz martam – aukstos gada mēnešus – viņš pavada ziemas guļā vai nu zem kāda dižāka koka saknēm, vai zem kritalas, zem kāda žagaru vai malkas krāvuma, zem kādas būves pamatiem, vai arī paša izraktā alā. Kaut kur šādā vietā viņš tagad guļ – saritinājies no rudens sākumā sanestām lapām, sūnām un sausas zāles izveidotā migā. Visi viņa dzīvības procesi ir krietni palēnināti, piemēram, sirdsdarbības un elpošanas intensitāte ziemas guļas laikā ir desmit reizes zemāka nekā vasarā – gada aktīvajā periodā. Viņš ziemo. Viņš – šī raksta galvenais varonis: ezis.

Ezis Latvijā sastopams bezmaz visur, kur vien ir šī kustoņa dzīvei labvēlīgi apstākļi: sausās, ar barību bagātās un ar piemērotām ziemotavām nodrošinātās vietās – lapu un jauktu koku mežmalās, vairāk vai mazāk aizaugušās un aizaugošās pļavās, krūmājos, vecākos kokaugu kultivējumos. Laikam grūti būtu atrast cilvēku, kurš ezi nepazīst, un katram droši vien šķiet, ka par šo dzīvnieku jau nu gan viņam viss ir zināms… Ezis starp zīdītājiem – līdzīgi kā baltais stārķis starp putniem – izsenis izraisījis ļaudīs simpātijas, bieži pieminēts tautasdziesmās, pasakās. To varētu izskaidrot ar šī zvēriņa populācijas pārstāvju lielum lielas daļas tieksmi sinantropizēties – apmesties uz dzīvi cilvēku tuvumā: ne vien lauku viensētās un ciematos, bet arī pilsētu, pat lielu pilsētu, nomalēs, dārzos, parkos, apstādījumos. Ezis ātri pierod pie saviem divkājainajiem kaimiņiem, viņš labi atceras un regulāri apmeklē vietas, kurās tiek piebarots, ja tiek piebarots.

Naktī pukšķ, dienā krāc

Samērā droši var teikt: ezi ir redzējis ikviens: ja ne dzīvu, tad vismaz, attēlotu bilžu grāmatās un multenēs vai atveidotu rotaļlietās, suvenīros. Labsirdīgu, apaļīgu, ar gudru skatienu, ar simpātisku, mazliet uzrautu purniņu – tādu ezi zīmē vai veido mākslinieki. Katrs bērns, turklāt zina pateikt, ka «ezītim ir jauks adatu kažociņš, ka ežuks, sastopoties ar cilvēku, raujas kamolā, tomēr vienlaikus mīlīgi pukšķ, ka ežulis vasarā pārtiek no bīstamajām odzēm, kaitīgajām pelēm un gardā pieniņa, bet ziemā – no rudenī paša čakli savāktajām sēnēm un āboliem».

Turpretim, tie cilvēki (likumpārkāpēji!), kuri ilgāku laiku turējuši kādu sagūstītu ezi istabā, zina teikt, ka adatainais ir grūti paciešams līdzdzīvotājs! Būdams naktsdzīvnieks, īpaši traucējošs viņš naktīs: vieglā riksī, sīkiem, bet ašiem solīšiem rimtā gaitā tipina apgaitā pa savu cietumu – cilvēku mājokli. Zvēriņa garpirkstaino kāju asie nadziņi ritmiski skrapstina grīdu; rumpītis cenšas visur iespraukties, aizspraukties, uzrausties – tā tiek trokšņaini stumdīti un apgāzti dažādi pat itin smagi priekšmeti. Bez tam – kas ir vistrakākais – ezis pats izdod naktsmieru traucējošas skaņas: ne tikai jau pieminētos klasiski eziskos pukšķus, bet arī šņācienus, rūcienus. Dzīvnieks arī sprauslā, sten, šmaukstina, žagojas. Savukārt, dienā gulēdams, viņš nereti krāc! Un piepilda istabu ar sev tik raksturīgo muskusa smaku.

Tomēr, neraugoties ne uz ko, viens otrs cilvēks, kurš padarījis adataini par savu mājkustoni, var lepoties ar ilgstošu iecietību, apskaužamu pacietību: dažs ezis nebrīvē esot nodzīvojis cienījamu – pat 10 gadus ilgu – mūžu.

Dievina desu ādas

Ezis pieder kukaiņēdāju kārtai. Bet tas nebūt nenozīmē, ka viņš pārtiek tikai no kukaiņiem. Nebūt nē! Godīgi sakot, viņš labprāt ēd visu, kam ir gaļas smaka. Visu, ko vien var saost, atrast, noķert vai kā citādi dabūt. Viņš ēd daudz. Viņš ir liels rīļa. Galvenokārt tomēr viņš barībai izmanto kukaiņus (arī indīgus) un to kāpurus, tārpus (sliekas), gliemežus. Vēl – retumis noķer kādu abinieku. Netaupa uz zemes ligzdojošo putnu perēkļus. Zvēriņš priecājas, ja atrod maitu, viņš, izbaudīdams garšu, putas pa muti laizdams, legālā vai nelegālā izgāztuvē našķojas ar kūpinātām, iepuvušām reņģēm, rītin aprij desu ādas. Eža īpašo kāri uz visādiem neveģetāriem cilvēku barības atlikumiem un atkritumiem esmu novērojis ne vienu vien reizi. Adataino gūstekni bez problēmām pie dzīvības var uzturēt (bet nav atļauts turēt!) arī nebrīvē – barojot ar jēlu vai vārītu gaļu (muskulatūru), ar vārītām un kūpinātām desām, ar sieru, ar saldūdens un jūras zivīm – gan svaigām, gan apstrādātām, ar vārītām un nevārītām olām un to čaumalām.

Ēdot ezis allaž šmaukstina. Pēc ēšanas nomazgājas – aplaiza sevi.

Vēlā rudenī un ziemā no tā visa, ko eža ēdienkartē ierakstīju, maz ko var dabūt. Tāpēc jau ezis tagad guļ ziemas miegu. Pirms došanās guļā viņš uzbarojās, tapa krietni svarīgs. Pavasarī viņš pamodīsies par gandrīz trešdaļu vieglāks un tūdaļ atsāks naski baroties, lai atjaunotu ziemā izsīkušās tauku rezerves, lai uzkrātu enerģiju atbildīgajam sugas turpināšanas darbam. Caurām naktīm viņš ostīdams un tusnīdams skraidīs, ēdmaņu meklēdams, apkārtnē orientējoties galvenokārt ar ožas un dzirdes palīdzību un vietām kūstošajā sniegā atstājot piecpirkstaino pēdiņu nospiedumu virtni…

Nav čūsku bende

Diemžēl – kā jau sākumā citastarp pieminēju – stāstu, nostāstu, multeņu iespaidā varen lielai daļai cilvēku jau kopš bērnības izveidojies priekšstats, ka ezis ienīst, tāpēc meklē, atrod un bezgalīgi nogalina čūskas (īpaši – indīgās odzes), ka čūsku inde viņam nemaz nekaitē, ka viņš kaķa vietā un kaķa veiklībā var ķert un spēj noķert peles.

Par čūskas nogalēšanu un ēšanu jāteic: odzes, tāpat kā citi rāpuļi, eža ēdienkartē ieņem ļoti maznozīmīgu vietu, tās viņam pa kampienam patrāpās reti, nejauši un parasti tomēr tiek cauri sveikā – aizbēg.

Savukārt, par eža imunitāti pret odzes indi jāteic: tik tiešām – pret dažādām indēm (ne tikai čūsku indēm) adatainis ir samērā izturīgs, tomēr nepareizi būtu apgalvot, ka odzes kodiens viņam itin nemaz nekaitē. Čūskas sakosts ezis vārguļo un var pat nobeigties.

Ejam tālāk pa folkloras taciņu…

Jāteic: kaķa aizvietotāja jeb vērā ņemama peļu ķērāja slava ezim arī piedēvēta nepamatoti. Kur nu lempīgajam radījumam panākt veiklo, manīgo peli! Panākt nedz peli, nedz strupasti ezis nevar, toties izrakt reizumis var. Pele gan pati vainīga, ja meklē glābiņu tik seklā alā, ka īskājainais ezis to var izkārpīt. Arī peļu mazuļi, ja ezim izdodas uzost grauzēju midzeni, skraukšķēdami dabū galu starp viņa zobiem.

Ļoti populārs un noturīgs ir tas blēņu stāsts, kurš par ezi vēsta, ka rudeņos viņš čakli vāc sev barības krājumus (ābolus un sēnes) ziemai, kurus transportē uzdurtus uz adatām. Taisni jābrīnās, ka par tik pazīstamu zvēriņu var būt izdomātas tādas neloģiskas aplamības! Ezis – vēlreiz atgādināšu – taču no rudens līdz pavasarim guļ dziļā ziemas miegā, guļ bez pamošanās. Vai tad miegā kāds ēd!? Kālab vākt barības krājumus, ja neēd?

Un kā tad ar eža nepārvaramo kāri uz pienu?! Vai arī pasakas?

Govs piens? Tiesa, kas tiesa, – tas ezim garšo. Taču veselīgs šis ēdiens viņam nav, jo satur relatīvi daudz ogļhidrātus jeb cukurus. Tie cilvēki, kuri turējuši kādu sagūstītu ezi vai tikai piebarojuši to, zinās apstiprināt, ka, sadzēries pienu, zvēriņš nereti dabū purkšķošu un cauru vēderu.

Bet, ja kāds jums mēģina iegalvot, ka ezis pats «slauc vai izzīž pienu no govs», tad ziniet – tās ir tīrās muļķības, visīstākais apmelojums. Diemžēl vientiesīgi ļautiņi šīm un tam līdzīgām blēņām gaužām labprāt notic.

Divu sugu adataiņi Latvijā, septiņpadsmit – pasaulē

Un – vienlaikus – netrūkst pie mums cilvēku, kuri ne par ko nevēlas noticēt apgalvojumam, ka Latvijas teritorijā mājo divu sugu eži. Jā! Pētījumos noskaidrots: mājo – bieži sastopamais baltkrūtainais ezis (Erinaceus concolor), kuram uz krūtīm vai pat pa bezmaz visu apakšpusi ir balts laukums, un retāk sastopamais brūnkrūtainais ezis (Erinaceus europaeus), kuram uz apakšpuses gaišpelēkā pamata krūšu apvidū iezīmējas brūngani plankumi un kurš augumā nav tik liels, cik baltkrūtainais, toties ir krietni vien adataināks par to. Visādi citādi abas sugas – līdzīgas. Bet nedrīkstu neuzsvērt, ka brūnkrūtainais ezis mūsu valsts teritorijā ir daudz daudz retāks par savu dzimtasbrāli: dzīvo tikai nedaudzās vietās (galvenokārt Ziemeļvidzemē).

Abas sugas ne vien izskatās, bet arī uzvedas stipri līdzīgi. Tāpēc jau es šai publicējumā tās nešķiroju – rakstu bez priekšvārdiem, vienkārši: «ezis».

Tomēr, ja jau reiz esmu uzdrošinājies darīt zināmu mūszemē dzīvojošo ežu sugu skaitu, nespēju noturēties pretim kārdinājumam pavēstīt, ka pasaulē kopumā mīt septiņpadsmit dažādu – ārēji pat ļoti atšķirīgu – ežu dzimtas sugu pārstāvji.

Mati kā adatas

Visiem kukaiņēdājiem – gan ežu dzimtai piederīgajiem, gan arī kurmjiem, gan ciršļiem, gan šķeltzobjiem jeb Madagaskaras ežiem, gan vihuholiem, ganterekiem, ūdensterekiem, gan citiem šīs primitīvās zīdītāju kārtas pārstāvjiem – ir nelieli, toties asi, smaili zobi. Bet no viņiem vienīgi īstajiem ežiem (tomēr nebūt ne pilnīgi visām sugām!) ir arī smaili mati – adatas. Jā, jā, adatas tie paši mati vien ir, tikai – evolūcijas gaitā jūtami (arī sajūtami!) pārveidojušies!

Ne jau viscaur adatas sedz eža ķermeni, tikai – no augšas un no sāniem. Apakšā aug tādi pat mati kā lielākajai daļai zvēru. Tāpat kā pārējiem zvēriem, mati (tātad arī adatas) ezim pakāpeniski izkrīt (atkarībā no vecuma – 4. līdz 8. dienā), un to vietā izaug jaunas. Adatas pieaugušam dzīvniekam ir vidēji 25 līdz 30 milimetrus garas, dzeltenīgas, ar tumšākiem galiem. Kad adatainis ir mierīgs, adatas viņa ādā turas slīpi un ir novietojušās cita pār citu kā jumta dakstiņi, bet, kad, sargādamies no uzbrucējiem, zvēriņš saritinās kamolā, tās izslejas stāvus un turklāt novietojas tā, ka smailes vērstas krusteniski dažādos virzienos. Taču adatu kažoks nebūt negarantē absolūtu drošību…

Apdraud kailsals un čigāni

Nokļuvis kāda zobos vai nagos, ezis sāpēs žēli, skaļi un griezīgi kliedz. Eža galvenie ienaidnieki šolaik ir suņi, lapsas, āpši, ūpji, mežacūkas un… automobiļi. Agrāk ežus esot cepuši un ēduši čigāni… Arī Ixodes ģints ērces var nodēvēt par nozīmīgiem adataiņu nedraugiem (vārdzinātājiem), no kuriem adatu sega nemaz nespēj aizsargāt, – ar ērču «bērniem» un «jauniešiem» (kāpuriem un nimfām) ne viena vien eža ķermenis ir burtiski nosēts. Tomēr visbūtiskāk visos laikos šo dzīvnieku skaitu negatīvi ietekmējis ziemošanai piemērotu vietu trūkums un nelabvēlīgi ziemošanas apstākļi – ilgstošs kailsals, plāna sniega kārta, pavasara pali, ja tiem seko sals. Tādos apstākļos var aiziet bojā seši no katriem desmit iepriekšējā vasarā dzimušajiem ežiem, tā arī nesasniedzot dzimumgatavību – gada vecumu.

Ežu divkaujas

Eži ir savstarpēji ļoti nesaticīgi radījumi. Ja kādā nelielā, noslēgtā telpā jūs vakarā ievietosiet divus pieaugušus ežu tēviņus un atstāsiet abus bez pieskatīšanas, visticamāk, ka no rīta viens no viņiem gulēs, izlaidis garu. Protams, arī brīvībā ežu tēviņi cits ar citu villojas – aizstāv savas teritorijas, kuru robežas viņi regulāri iezīmē. Ķīvēdamies ar sugasbrāļiem (tāpat kā aizsargājoties), saslej durekļus, taču kamolā gan neritinās, nē, viņi tikai nolaiž pār melnajām, vājredzīgajām actiņām ādas kroku – notēmē pieres adatu smailes uz priekšu – un dodas kautiņā.

Protams, arī mātīšu dēļ ežu tēviņi konfliktē; tas notiek pavasarī, vasaras sākumā, kad pēc pamošanās no ziemas miega, čakli barodamies, viņi atjaunojuši aukstajā periodā izsīkušās enerģijas rezerves. Laikam kļūstot aizvien siltākam un siltākam, palielinās kukaiņu un citu ēdambūtņu daudzums, pieaug to rosība, tāpēc ežiem kļūst daudz vieglāk sameklēt barību, remdēt izsalkumu, un nu atliek laiks arī «mīlas rotaļām». Parasti pieaugušie eži ir individuālisti – mēdz dzīvot pa vienam, stingri pieturoties noteiktai teritorijai, taču, kad ziemošanas radītais enerģijas izsīkums ir novērsts, dzīvnieciņi mēdz doties arī tālākos pārgājienos, viņus izdodas novērot arī nelielās grupiņās: parasti – viena mātīte un divi trīs tēviņi, kuru ķīviņi «dāmas» dēļ saklausāmi no itin cienījama attāluma. Kaušļi, saslējuši uz pieres adatas, grūsta cits citu, ar durekļaino kapuci sit konkurentiem pa sāniem, pa galvu, kož kājās, astē un rūc. Kautiņi par tiesībām uz nolūkoto «līgavu» nereti atkārtojas vairākas naktis pēc kārtas, tomēr ne vienmēr stiprākais iegūst tiesības parūpēties, lai ežu mātei pēc apmēram pusotra mēneša piedzimtu 3-8 ezēni, jo divi cīņā aizrāvušies sāncenši var nepamanīt, ka aizejošajai ezienei, kuru, tā vien šķiet, nemaz nesatrauc ap viņu saceltā kņada, steigšus nopakaļ tipina trešais «pielūdzējs»…

Aprakstītie notikumi ežu dzīvē risinās ne tikai gada siltās sezonas sākumā., bet reizumis – arī vēlāk, mazuļi ezienēm var dzimt līdz pat augustam. «Čaklākās» mammas vienā vasarā pagūst laist pasaulē pat divus bērnu pulciņus. Toties neviens ežu tēviņš nekad nav uzņēmies rūpes par jauno paaudzi.

Te nu, šķiet, īstā vieta iestarpināt konstatējumu, ka ežu tēviņi ir augumā mazāki par mātītēm. Toties mātītēm ir smalkāka sejiņa – slaidāks, smailāks purniņš. Abiem dzimumiem – gan ezienēm, gan vīriešu kārtas ežiem – tas purniņš ir izstiepts kā snuķītis, galā ierobots un ļoti kustīgs. Tātad, būtisku ārēju dzimumatšķirību nav. Arī dzīvnieku precīzu vecumu pēc ārējām pazīmēm noteikt nav iespējams. Protams, ilgāku laiku nodzīvojuši īpatņi ir gaišāki – nosirmojuši; savukārt, mazuļi ir… mazuļi.

Adataiņu bērnība

Mazuļi ezienēm piedzimst labi apslēptā, lodveidīgā midzenī; viņu svars – apmēram divpadsmit grami, garums – pieci seši centimetri, viņi nāk pasaulē kurli, akli, bezzobaini. Toties – tūdaļ pēc mātes miesu atstāšanas jaundzimušo ķermenīši virspusē un sānos pārklājas gaišām, mīkstām, retām adatām, kuras sīkaļi jau spēj sasliet un šo spēju izmanto, cīnoties ar saviem brālīšiem un māsiņām zīdekļa dēļ. Kamēr mazuļi ērpējas, viņu māmuļa mierīgi guļ ligzdā uz sāna, neiejaukdamās savu atvašu kautiņos, – sak, lai tik gatavojas ķildīgajai ežu dzīvei.

Pēc pusmēneša ezēniem atveras acis, viņi jau ir nomainījuši mīkstās adatas pret jaunām – cietākām, tumšākām, viņi jau prot savilkties kamolā. Zobi dzīvnieciņiem gan izaug tikai mēneša vecumā; līdz tam viņi barojas vienīgi ar mātes pienu. Mēneša vecumā ezīšu bērnības bezrūpīgais periods beidzas – viņi sāk doties mammai līdzi barības meklējumos. Eziene ne tikai apmāca bērnus medīt, bet nepieciešamības gadījumā, nejauki spiegdama, drosmīgi aizstāv viņus pret ienaidniekiem. Aizrit vēl pusmēnesis, un jaunā paaudze jau pilnīgi patstāvīgi dodas pasaulē.

Ilmārs Tīrmanis

Publicēts 2003.gada novembrī.