Nosaukums «abinieki» atvasināts no šo dzīvnieku attīstības cikla: olas un kurkuļa stadiju viņi izdzīvo ūdenī, bet pieaugušie dzīvnieki pārceļas dzīvot uz sauszemes. Tātad viņu dzīve notiek abās vidēs: ūdenī un uz zemes. Atšķirībā no mums abinieku ķermeņa temperatūra vienmēr ir vienāda ar apkārtējās vides temperatūru – ja laiks pēkšņi kļūst vēsāks, tie var aiziet bojā. Šoreiz par krupjiem un tritoniem. Abiniekus cienījuši jau mūsu senči. Senie latvieši krupi dēvēja par mājas svētību, bet vardes – par dieva aitām. Ieviešoties kristīgajai ticībai un ticējumiem no Vācijas un Krievijas, abinieki sāka asociēties ar raganām, velniem un citām negatīvām parādībām.
Visas mūsu abinieku sugas ir iekļautas Bernes konvencijā par Eiropas augu, dzīvnieku un dabisko dzīvotņu aizsardzību. Pasaules Sarkanajā grāmatā iekļauti: lielais tritons, sarkanvēdera ugunskrupis un Eiropas jeb parastā kokvarde. Lielākā daļa mūsu abinieku sugu ir aizsargāti Eiropas savienības direktīvā 92/43 EEC.
Abinieki ar astītēm
Tritonu paviršs vērotājs var noturēt par ķirzaku. Daļēja līdzība tritonam ir ar ķirzaku, taču tikai ārēja. Ķirzakas pieder rāpuļu klasei. Visvieglāk šos dzīvnieciņus atšķirt, aplūkojot to ādu un vēdera krāsojumu. Ķirzaku āda ir sausa un klāta ar zvīņām, bet tritona āda ir valga un bez zvīņām. Tritona vēders ir spilgti oranžs, bet ķirzakām – pelēcīgs.
Mazais tritons (Triturus vulgaris) ir apmēram 9 cm garš dzīvnieks ar brūnganu muguru un dzeltenplankumainu vēderu. Tas bieži sastopams visā Latvijā. Visvieglāk pamanāms pavasarī – vairošanās periodā, kad uzturas ūdenī. Parasti mazais tritons izvēlas nelielas seklas ūdenstilpes ar stāvošu vai lēni tekošu ūdeni. Vēl redzamāku tēviņu dara visas muguras garumā izaugusī spurveida ādas kroka ar gaišzilu svītru un koši oranžu apmali. Šādi uzposies tēviņš dejo savas izredzētās priekšā, pagriezis pret to košos sānus. Beidzoties vairošanās periodam, ādas kroka pazūd un krāsojums kļūst neuzkrītošāks. Pēc tam mazie tritoni pārceļas uz sauszemi un kļūst par nakts dzīvniekiem. Tie uzturas mitrās un tumšās vietās – zem celmiem, zem akmeņiem, citu dzīvnieku raktajās alās u.tml. Rudenī mazie tritoni dodas ziemot. Par ziemošanas vietām izvēlas lapu kaudzes, dažādas alas un bieži arī pagrabus. Parasti ziemo turpat, kur mēdza uzturēties vasarā. Varbūt tieši košās krāsas dēļ cilvēki tritonus uzskata par indīgiem, taču tā nav. Ne mazais, ne lielais tritons nevar cilvēkam nodarīt nekādu ļaunumu.
Līdzīgs dzīvnieks ir lielais tritons (Triturus cristatus). Tas ir nedaudz lielāks par savu radinieku (apmēram 15 cm garš), ar melnu muguru un grumbuļainu ādu. Tēviņa muguras ādas krokai ir pārtraukums virs anālās atveres (mazā tritona tēviņam ādas kroka ir bez pārtraukuma). Lielais tritons sastopams retāk nekā mazais tritons. Vairojas vecupēs, kanālos un citās plašās, augiem bagātās ūdenstilpēs ar lēni tekošu un skaidru ūdeni. Tāpat kā mazais tritons, arī lielais tritons vasaras otrajā pusē pārceļas uz sauszemi, kur arī ziemo. Izvairās no cilvēka apdzīvotām teritorijām.
Negaršīgā krupju inde
No bezastainajiem abiniekiem Latvijā sastopamas trīs krupju dzimtas Bufonidae sugas – parastais, zaļais un smilšu krupis. Dzimtas nosaukums radies, strīdoties diviem izciliem zinātniekiem – Linnejam un Bifonam (franciski – Buffon). Tā kā viņu attiecības nebija pārāk labas, abi centās «pagodināt» kolēģi, nosaucot viņa vārdā kādu pēc iespējas netīkamāku aprakstīto dzīvnieku (toreiz vēl zinātnieku aprindās tautas ticējumiem bija liels spēks).
Parasto krupi (Bufo bufo) ir redzējis gandrīz ikviens, jo tas ļoti bieži ir sastopams visā Latvijā. Parastais krupis var sasniegt 16 cm garumu. Tā mugura var būt dažādos brūni pelēkos toņos, vēders ir netīri balts ar tumšiem plankumiem, āda klāta kārpiņām. Ķermeņa virspusē aiz acīm krupim ir lieli indes dziedzeri jeb parotīdi. Inde pretēji iesīkstējušiem aizspriedumiem cilvēkam nav īpaši kaitīga. Indi krupji izmanto, lai aizstāvētos pret plēsējiem, indei ir nepatīkama garša, bet tā pretinieku nenogalina. Tādēļ arī cilvēkam varētu rasties dedzinoša sajūta un iekaisums, ja krupja vai kāda cita abinieka ādas sekrēts iekļūst acīs vai mutē. Arī kārpas krupis nevar pielaist. Kā zināms, kārpas cilvēkiem rodas no vīrusu infekcijas tāpat kā aukstumpumpas no herpes vīrusa, un šo vīrusu krupji noteikti nepārnēsā.
Kad senie ceļi krustojas ar mūsdienām
Parastais krupis vairojas ūdenstilpēs ar lēni tekošu vai stāvošu ūdeni un augiem – dīķos, ezeros, lielu ezeru līčos, vecupēs u.tml. Visu krupju ikri ir sakārtoti platās lentēs, ko tie iepin starp augiem vai vienkārši novieto uz grunts. Pārošanās notiek tāpat kā visiem pārējiem Latvijas bezastainajiem abiniekiem – augumā mazākais tēviņš uzrāpjas uz muguras mātītei un ar priekškājām to aptver. Reizēm pārošanās sākas jau uz sauszemes. Šādi divstāvīgi dzīvnieciņi lēnām čāpo uz ūdenstilpes pusi un diemžēl diezgan bieži iet bojā tieši cilvēka vainas dēļ. Ļoti daudz abinieku tiek sabraukti uz autoceļiem, jo, dodoties uz nārsta vietu, tiem jāšķērso ceļi. Liekas dīvaini, ka abinieki tā riskē, bet tam ir savs izskaidrojums. Abinieki ir ļoti seni dzīvnieki. Kopš paleozoja ēras – jau apmēram 300 miljonus gadu tie dodas nārstot un ziemot pa noteiktiem maršrutiem, bet tikai pēdējos pāris simt gados cilvēks abinieku ceļus aizšķērsojis ar savējiem. Dzīvnieki nespēj tik ātri mainīt instinktu diktētos noteikumus.
Krupji ir aktīvi naktī. Dienā tie uzturas zem dažādiem priekšmetiem (malkas, akmeņiem u.c.), zem augiem vai daļēji ierakušies zemē. Tādēļ, ja vēlas dārzā ieviest krupi, var izveidot tam mazu slēptuvīti no dēļa, kas pārlikts diviem akmeņiem, vai ko tamlīdzīgu. Ja krupim šī vieta iepatiksies, viņš dzīvos tur ilgi. Krupji savas iecienītās slēptuves pamet nelabprāt, ja vien tos pārāk bieži netraucē.
Ar krupi dārzā ir saistīts vēl kāds mīts – tas ēdot zemenes. Tā nav taisnība, jo krupis, tāpat kā visi Latvijas abinieki, pārtiek no dažādiem bezmugurkaulniekiem – kukaiņiem, sliekām, kailgliemežiem, pie tam abinieki skaidri saskata un medī tikai kustīgus objektus. Tātad krupis zemenes drīzāk apsargā, jo īstie zemeņu ēdāji parasti ir gliemeži.
Otra pie mums sastopama krupju suga ir zaļais krupis (Bufo viridis). Tas ir nedaudz mazāks par parasto krupi – līdz 12 cm garš. Tā mugura ir pelēkzaļa ar tumši zaļiem plankumiem (līdzīga armijas aizsargkrāsojumam), vēders gaiši pelēks. Uz muguras var būt sīki sarkani punktiņi. Āda klāta nelielām kārpiņām. Zaļais krupis Latvijā sastopams galvenokārt Daugavas baseina urbanizētajās teritorijās, arī Rīgā. Zaļais krupis ir aktīvs naktī, taču tas var sākt pastaigas jau pēcpusdienā. Tāpat kā parastais, arī zaļais krupis dienā slēpjas zem dažādiem priekšmetiem vai alās. Vairojas visdažādākajās ūdenstilpēs ar stāvošu vai lēni tekošu ūdeni.
Smilšainais rikšotājs
Trešais Latvijas krupis ir smilšu krupis (Bufo calamita). Tas ir mazākais no Latvijas krupjiem – līdz 7 cm garš. Krupja mugura ir zaļgani pelēcīga ar tumšiem plankumiem. Pār muguru stiepjas raksturīga dzeltena gareniska svītra. Vēders ir netīri balts. Smilšu krupi viegli pazīt pēc tā īpatnējās gaitas. Ātri pārvietojoties, tas nelec, bet skrien sīkā riksī, augstu pacēlis ķermeni. Tāpēc angliski to sauc par skrējējkrupi – running toad. Smilšu krupis ir sastopams galvenokārt Latvijas centrālajā un rietumu daļā, arī visā Piejūras zemienē. Tas ir sastopams reti. Dzīvo galvenokārt vietās ar smilšainām augsnēm – kāpās, priežu silos, visbiežāk piejūras kāpās. Aktīvs naktī. Dienā krupis slēpjas iedobumos zem celmiem, paša raktajās alās, grauzēju, kurmju alās. Alās smilšu krupji arī ziemo. Par ziemošanas vietām noder arī akmeņu kaudzes un pagrabi. Smilšu krupji vairojas stāvošās ūdenstilpēs.
Ugunīgais nieciņš
Interesants Latvijas abinieks ir sarkanvēdera ugunskrupis (Bombina bombina), kas pieder apaļmēles krupju dzimtai Discoglossidae. Tas ir ļoti reti sastopams, turklāt ir īpaši uzmanīgs un uz sauszemes ieraugāms reti. Atradnes zināmas tikai Latvijas dienviddaļā. Tā garums ir līdz 4,5 cm. Mugura kārpaina, nelīdzena, tumši pelēka vai brūngani pelēka ar tumšiem plankumiem. Vēders melns ar koši oranžiem vai sarkaniem plankumiem. Dzīves aktīvo periodu tas pavada ūdenī, ne visai dziļās, aizaugušās ūdenstilpēs – vecupēs, grāvjos, dīķos, izvairoties no smilšainiem krastiem un stipras straumes. Ikrus pa vienam piestiprina pie ūdensaugiem. Ziemo uz sauszemes grauzēju alās, bedrēs, pagrabos.
Dubļu bridējs ar ķiploku smaku
Brūnais varžkrupis (Pelobates fuscus) ir sastopams visā Latvijas teritorijā, taču reti. Nosaukums varžkrupis nebūt nenozīmē, ka tas ir vardes un krupja krustojums (reizēm pat izglītotus cilvēkus dzird sakām, ka vardes un krupji radot kopīgus pēcnācējus – vardes esot mātītes, krupji – tēviņi). Varžkrupis ir abinieku suga, kas pēc izskata ir līdzīga gan vardei, gan krupim, taču nav ne varde, ne krupis, un tas ietilpst atsevišķā dzimtā Pelobatidae. Latīniski šī abinieka nosaukums nozīmē ‘dubļu rāpotājs’, jo visu dienu tas pavada, ieracies mitrā augsnē. Tā garums ir līdz 7 cm. Mugura ir brūngana ar tumšāk brūniem plankumiem, vēders gaiši pelēks, āda klāta retām kārpiņām. Īpaši raksturīga pazīme ir vertikālās acu zīlītes. Uz galvas starp acīm varžkrupim ir paliels ciets izcilnis. Vēl viena tikai šai Latvijas abinieku sugai raksturīga īpatnība – varžkrupju kurkuļi sasniedz pat 17 cm garumu, taču pēc metamorfozes uz sauszemes iznāk tikai 1–3 cm garš šīgadenis. Vairākās valodās šā dzīvnieka nosaukumā pieminēts ķiploks. Tas tādēļ, ka vieni dabas pētnieki uzskata, ka varžkrupis izdala ķiplokiem līdzīgu smaku, taču citi to apstrīd. Varžkrupis dod priekšroku lapkoku biotopiem ar vieglām augsnēm. Aktīvs krēslā un naktī, dienu pavada, ieracies zemē. Ierokas ļoti ātri. Uz pakaļkājām tam ir īpašs pielāgojums rakšanai – labi saskatāmi, lieli pēdas pauguri. Tādēļ angliski šo dzīvnieku sauc par lāpstkājkrupi – spadefoot toad. Ziemo augsnē, grauzēju vai kurmju alās. Slēptā dzīves veida dēļ grūti konstatējams.
Vēl pie mums sastopamas piecu sugu ģints Rana vardes. Tās nosacīti var iedalīt brūnajās un zaļajās vardēs. Kaut gan plānās un kailās ādas dēļ visām vardēm nepārtraukti jāatrodas ūdens tuvumā, brūnās – parastā un purva varde – dzīves lielāko daļu pavada uz sauszemes, bet trīs zaļo varžu sugas – ezera, dīķa un zaļā varde visu mūžu pavada ūdenī.
Margita Deičmane, Nacionālais Rīgas zooloģiskais dārzs
Andra Eglīša un Māra Lielkalna foto
Raksts publicēts 2001.gada aprīlī.