Izcilu putnu fotogrāfu Latvijā netrūkst, bet zvērus lieliski nobildēt izdodas vien retajam. Māris Kreicbergs – 35 gadus vecs bitenieks no Zvārdes – šai ziņā ir īsts tīrradnis. Sociālajā tīmeklī «Facebook» viņš regulāri publicē lieliskus dabas foto, bet, kad piesakos ciemos, ir apmulsis no tādas uzmanības, jo nekad viņa bildes nav izliktas apskatei izstādēs vai drukātas žurnālā. Viņš ir bijušā mežsarga dēls, trešais no četriem brāļiem. Un, ja pārējie brāļi ir acīgi mednieki, viņš piespiest bises laidi pie pleca nekad nav ilgojies. Zvārdē Māris ar ģimenes atbalstu sāka saimniekot 1999. gadā – astoņpadsmit gadu vecumā – un, tā kā Kalnpļavnieku iepriekšējais iemītnieks bija bitenieks, pārņēma no viņa dažas saimes. Nu jau Māra dravā ir aptuveni 700 stropu, kas izvietoti līdz pat Pūrei.
Pirmo fotoaparātu «Sony» Māris nopirka pirms divpadsmit gadiem, pāris gadu pabildēja, tad pārdeva. 2015. gadā viņš nopirka lietotu «Nikon» un ik pārdienu sāka doties dabā. Pats domā, ka nekāda īpašā talanta viņam nav, vienkārši vajagot bieži iet uz mežu un baudīt dabas burvību, reizēm uzvilkt jetija tērpu un lavīties gar mežmalu tā, lai zvēri neaizož, un tad jau atliek vien knipsēt. Aha! Talanta nav??? Par Māra fotogrāfijām jūsmo tādi atzīti meistari kā Ainars Meiers un Vilnis Skuja! Visu šo klausoties, arī Māra sievai Andželikai ir ko piebilst: «Man šķiet, tie zvēri uz viņu īpaši nāk. Māris vienmēr stāsta, cik zvēru ir redzējis, bet es taču arī te dzīvoju ilgi! Mums jau viens puika ir pusaudzis. Tomēr es šos daudzos un dažādos zvērus sastopu pavisam reti. Māris ir īsts šīs vietas patriots, ir tāda sajūta, ka šeit ir viņa saknes un viņš šajā mežā ir ieaudzis. Es sākumā vēl cerēju, ka mēs varētu dzīvot pilsētā un uz laukiem atbraukt dažas reizes nedēļā, bet Māris gribēja palikt tepat. Un, kad klāt ir baura laiks, es viņu vispār neredzu: paguļ pāris trīs stundiņas, tad jau tumsiņā uz mežu, iziet astoņu kilometru apli ar teju desmit kilogramu smago fototehniku plecā un tad visu dienu strādā pie bitēm. Baura laikā viņš kā briedis nomet kādus desmit kilogramus svara!»
«Jā, baura laiku es gaidu kā svētkus,» turpina Māris. «Daudzus briežus jau pazīstu. Ir tādi, kurus esmu bildējis vairākus gadus, un, kad pamanu pazīstamos ragus trofeju izstādē, ir bēdīgi. Es slēpņos un torņos nesēžu, nav tik daudz laika. Un no torņiem nefotografēju, jo man ne īpaši patīk, kā izskatās bildes no augšas. Uzmanīgi lavos un, kad pamanu zvēru, izvērtēju situāciju – notupstos, apsēžos vai apguļos. Ir gadījies tā, ka pat salecos, cik klusi briedis ar dižiem ragiem ir iznācis no meža un pēkšņi stāv tik tuvu, ka knapi kadrā ietilpst. Joprojām brīnos, kā tik liels dzīvnieks ar vareniem ragiem spēj tik klusi pārvietoties! Man rīti ir vismīļākie, jo tad ir īstā gaisma, kas ir vislabākā kvalitatīviem kadriem. Vakaros tikai kādas 20 minūtes pirms krēslas var cerēt uz zvēru parādīšanos un īstās gaismas savienojumu. Galvenais ir regulāri iet dabā, tad jau zvēru teritorijas var iepazīt. Es zinu katru briežu riesta bedri, kā arī vietas, kur viņi dzenājas pakaļ govīm. Zvēri ir ļoti manīgi, tāpēc labi jāpārzina apkārtne un laikus jābūt mežā. Esmu novērojis, ka no mašīnām viņi īpaši nebaidās, bet, līdzko noslāpēsi motoru, tad gan laidīsies lapās.»
Kalnpļavnieki robežojas ar vairāk nekā 3000 hektāru plašo dabas liegumu «Zvārde», kas ir arī «Natura 2000» teritorija, tāpēc šajos mežos un purvos zvēriem un putniem ir mazliet vairāk miera. Tomēr, braucot no Blīdenes Stūru virzienā, redz plašus intensīvi apstrādātus laukus. Rūsganā griķu laukā stirnas izskatās kā gleznā, rapšu un labības tīrumos bieži vien mielojas brieži un mežacūkas. Kad vaicāju, cik tāda medījuma gaļa veselīga, Māris pasmīn un teic, ka par veikalā pirkto noteikti daudz veselīgāka, bet viņa ģimene gaļu ikdienā nelietojot. Stāsta arī, ka ziedputekšņu analīzēs parādījušās pesticīdu atliekas: «Visilgāk augsnē paliek herbicīdi. Ir tādi, kas nesadalās pat piecus gadus. Jā, apkārtnes laukus miglo aizvien intensīvāk, eži vairs nav redzēti, domāju, ka tas varētu būt arī no indēšanas. Kopš nav ežu, ļoti savairojušās odzes. Bet zaķu gan mums te ir gana – pārošanās laikā skraida pat pa pagalmu! Šovasar viens jauns alnis te dzīvoja pa dīķi, tagad gan ir aizgājis kur citur.»
Anitra Tooma
Pilnu rakstu kopā ar Māra fotogrāfijām skatiet pdf formātā VV 04/2017